Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

LUDVIGS ADAMOVIČS

Ludvigs_Adamovics

Profesors Ludvigs Adamovičs (1884–1942) bija viena no ievērojamām personībām neatkarīgajā Latvijā (1918–1940), jo viņš kā teologs un ietekmīga personība deva lielu ieguldījumu Latvijas sociālajā un kultūras dzīvē. Adamovičs ir dzimis 1884. gada 23. septembrī Dundagā, Kurzemē, viņa tēvs bija sākumskolas skolotājs.

Viņš studēja teoloģiju Tērbatā (Tartu) no 1904. līdz 1909. gadam, un pēc ordinācijas 1915. gadā šis jaunais daudzsološais teologs strādāja Latvijas valsts skolu sistēmā. Pēc tam Adamovičs 1920. gadā kļuva par Baznīcas vēstures docentu Latvijas Universitātē. Viņš kalpoja šai amatā no 1920. gada līdz 1929. gadam, par profesoru no 1929.gada līdz 1940. gadam.

Turklāt Adamovičs divas reizes bija Teoloģijas fakultātes dekāns (1927. – 1929. un 1937. – 1939. g.) un Universitātes vicedekāns (1929. – 1931. un 1933. – 1936. g.). Viņš strādāja par reliģijas pasniedzēju dažādās izglītības iestādēs un bija Latvijas izglītības ministrs no 1934. līdz 1935. gadam. Tāpat Adamovičs bija dažādu sociālu un kultūras organizāciju biedrs, piedalījās dažādās konferencēs un pasākumos Eiropā.

Viņš bija ļoti aktīvs un enerģisks cilvēks. Interesanti ir arī tas, ka viņš bija viens no Latviešu un somu biedrības dibinātājiem 1931. gadā. Adamovičs bija pastāvīgs šīs biedrības priekšsēdētājs, kamēr vien šī biedrība darbojās (1931–1940). Viņš viesojās Somijā un publicēja rakstus Latvijas avīzēs par Somijas vēsturi un tās cilvēkiem.

Kā jau minēju, Adamovičs bija arī izglītības ministrs no 1934. līdz 1935. gadam valdībā, kuras vadītājs bija Kārlis Ulmanis. Šis periods bija ļoti iezīmīgs Latvijas izglītības un kultūras dzīves lietās. Tautas izglītības likums, ko pieņēma 1934. gadā, bija liels notikums Latvijas izglītības vēsturē.

Ticības mācība kļuva par obligātu priekšmetu valsts skolās, izbeidzot cīniņu par šo sarežģīto jautājumu. Latvijas skolas un kristīgā izglītība satuvinājās kā nekad agrāk. Tāpat zīmīgi, ka 1934. gada 24. jūlijā tika pieņemts īpašs likums par kultūras iestādēm. Adamoviča darbam izglītības ministra postenī bija liela ietekme un nozīme.

Latvijas teoloģiskajā apritē Adamovičs pārstāvēja t.s. „vidusceļa teoloģiju”. Saskatīdams garīdznieku akadēmiskās teoloģiskās izglītības nepieciešamību, viņš pētīja arī atmodas kustības, kas ļāva viņam izprast reliģiskās realitātes īpašo raksturu.

Šī aktīvā, daudzpusīgā un kulturāli ietekmīgā cilvēka dzīve piedzīvoja traģiskas beigas. Pie varas 1940. gadā nāca komunisti, Latvijā iesākās padomju okupācija, un drīz vien 1940. gada augustā tika likvidēta Teoloģijas fakultāte, profesors Adamovičs zaudēja savu amatu.

1941. gada 14. jūnija šausmu naktī viņš un viņa ģimene tika arestēti un izsūtīti uz Sibīriju kopā ar 14 000 citu latviešu. 1942. gada vasarā viņam kā tautas ienaidniekam piesprieda nāves sodu Solikamskas koncentrācijas nometnē; viņš tika nošauts 1942. gada 17. jūnijā.

Adamovičs – Latvijas nacionālās baznīcas vēstures pētīšanas aizsācējs

Līdz 20. gadsimta sākumam baznīcas vēstures pētīšana Latvijas reģionā (Baltijā) bija baltvācu pētnieku rokās. Nacionālā atmoda 19. gadsimta beigās radīja latviešu identitātes dzimšanu Kurzemes un Vidzemes sociālajā un kulturālajā dzīvē.

Latvijas neatkarības īsais posms (1918–1940) bija iezīmīgs ar lielu politisku, sociālu un ekonomisku progresu, nacionālās kultūras attīstību un Latvijas nacionālās baznīcas dzimšanu. Svarīga šā laika akadēmiskās un kulturālās attīstības daļa bija nacionālās teoloģijas rašanās, notika baznīcas vēstures pētījumu un to nacionāli ievirzīto skaidrojumu sākumi.

Līdz 20. gadsimta sākumam šā reģiona vēsturi rakstīja baltvācieši, un ir skaidrs, ka tā tika atspoguļota no vāciešu redzes viedokļa. Kurzeme, Vidzeme un Igaunija tika aplūkota kā atsevišķas vienības. Tās bija piedzīvojušas atšķirīgas valdīšanas un sekoja atšķirīgiem modeļiem vēstures un baznīcas vēstures gaitā. Tagad tās tika aplūkotas kā viena veseluma sastāvdaļas.

Starp 1802. un 1918. gadu Tērbatas universitātes Teoloģijas fakultātē mācījās 219 latviešu studentu, no kuriem 160 studijas pabeidza. No visiem latviešu studentiem šajā laikā 16 procenti bija teologi. Pirmais, kas pievērsās baznīcas vēstures studijām, bija mācītājs Fridrihs Dzirne (1835–1872). Viņš uzrakstīja pētījumu par reformāciju Rīgā, tomēr tas bija rakstīts nevis latviešu, bet vācu valodā. Vēl nozīmīgāku darbu, kas atspoguļo nozīmīgas Latvijas vēstures personības, sarakstīja Smiltenes mācītājs Kārlis Kundziņš.

Kundziņš, ko bija ietekmējis Albrehts Ričls, bija ievērojama persona valsts nacionālajā atdzimšanā. Bez šiem labi pazīstamais Reinis Kaudzīte publicēja grāmatu par Vidzemes hernhūtismu 1878. gadā, arī mācītāja P. P. Paukšēna grāmata par vispārīgo baznīcas vēsturi Latvijā iznāca 1894. gadā.

Runājot par Ludvigu Adamoviču, ir svarīgi atcerēties, ka 20. gadu beigās viņš bija kļuvis par vadošo Latvijas baznīcas vēstures pētnieku. Adamoviča sarakstīto darbu klāsts ir plašs. Viņš publicēja apskatus par baznīcas vēsturi Latvijā kā par vispārīgo baznīcas vēsturi (1927). Adamovičs tos bija domājis lietošanai skolas vajadzībām.

Viņa grāmata Dzimtenes baznīcas vēsture bija pirmais plašākais darbs par Latvijas baznīcas vēsturi, tas arī vēl šodien ir nozīmīgs un noderīgs. Adamoviča plašā doktora disertācija (aizstāvēta 1929., bet izdota 1933. gadā) par Vidzemes zemniekiem un baznīcu (1710–1740) arī ir kļuvusi par klasiku.

1929. gadā Adamovičs izdeva apskatu par G. F. Stendera Mazo Bībeli, kurai bija nozīmīga loma Latvijas kultūrā. Šī grāmata pirmo reizi parādījās 1756. gadā. Bībeles stāstu apkopojums bija ļoti iecienīta lasāmviela luterāņu vidū. Mazā Bībele bija tik populāra, ka tika atkārtoti drukāta vairākkārt līdz pat 19. gadsimta beigām.

Gadu vēlāk, 1930. gadā, Adamovičs ar pāris rakstiem iesāka jaunu Latvijas baznīcas vēstures interpretāciju jeb skaidrojumu. Šie raksti tika publicēti gan latviešu, gan vācu valodā. Pirmais raksts bija Latvieši un katoļu baznīca, bet otrs raksts saucās Latvieši un evaņģēliskā baznīca.

Iepriekšējais pētījums par Latvijas baznīcas vēsturi bija par Evaņģēliski luterisko baznīcu Vidzemē un Kurzemē. Šis pētījums, ko veica baltvācieši, protams, zināmu uzmanību veltīja t.s. nevācu elementam. Taču tagad Adamovičs ņēma latviešus kā pamatu saviem novērojumiem. Viņš baznīcas vēsturi skaidroja no nacionāla viedokļa.

Taču lūzuma punkts Latvija baznīcas vēstures rakstīšanā un nacionālā interpretācijā notika 1933. gadā, kad Adamovičs pabeidza un publicēja savu disertāciju, kas nu bija pieejama plašam lasītāju lokam. Adamoviča darbs Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710–1740 bija pamatīga monogrāfija 659 lappušu apjomā. Viņa darba avoti galvenokārt bija Latvijas valsts vēsturisko arhīvu krātuves, kā arī materiāli no Vācijas.

70ca95c0-de37-4760-aad6-234d2512eb24

Savā lielajā monogrāfijā Adamovičs vispirms izskaidroja „senās Vidzemes” Zviedru baznīcas pārvaldi. Tad viņš ķērās klāt tematam par Vidzemi pēc Lielā Ziemeļu kara, skaidroja stāvokli pēc kara, tā smagajām sekām un tālāko dzīves virzību. Karš Vidzemē bija radījis milzīgus postījumus un cilvēku zaudējumus.

Adamovičs uzskatāmi izklāstīja, kādā stāvoklī atradās garīdzniecība, skolas, reliģiskā literatūra un draudzes dzīve apakšslāņu līmenī. Tad viņš aprakstīja luterāņu paradumus un kultūras ietekmi uz cilvēku mājas dzīvi šai reģionā. Šis darbs beidzas ar pagarinātu nodaļu, kurā Adamovičs paskaidro hernhūtisma ieviešanos Vidzemē.

No vienas puses – mēs varam arī runāt par vājo punktu Adamoviča darbā. Proti, viņa raksti neiemantoja starptautisku publicitāti, jo viņš tos izdeva galvenokārt latviski. No otras puses – Adamoviča ieguldījums ir veicinājis gan baznīcas vēstures latvisku skaidrojumu, gan kritisku vēstures pētniecību par spīti valodas problēmām.

Adamovičs par Vidzemes hernhūtismu un seno latviešu reliģiju

Adamovičs turpināja darbu par hernhūtiešu kustību Vidzemē 20. gs. 20. un 30. gados. Tas bija pētījums, ko viņš jau bija sācis studiju gados Tērbatā. Viņš arī veica pētniecības darbu Hernhūtes arhīvos (Arhiv der Brüder Unitat) 1928., 1929. un 1939. gadā. Viņš publicēja astoņus zinātniskus pētījumus par hernhūtismu Vidzemē un dažus avīzes rakstus no 1927. līdz 1938. gadam.

Beidzot Adamoviča pētījumi par hernhūtismu pievērsa starptautiskās pētnieku sabiedrības uzmanību. 1927. gadā tika organizēta starptautiskajā baznīcas vēsturnieku sanāksme Parīzē. Šai sanāksmē Adamovičs franču valodā nolasīja referātu par Vidzemes hernhūtismu. Tajā pašā gadā viņa referāts tika publicēts šīs sanāksmes rakstu krājumā.

Tāpat viņš sarakstīja arī citus darbus, piemēram, īsu pētījumu par misionāra Kristiāna Dāvida (1691– 1751) sakariem ar Vidzemi. Dāvids bija ietekmīga personība agrīnajā hernhūtisma atmodas kustībā. Tas kā īss apskats iznāca Jana Kvačala Festschrift ietvaros 1933. gadā. Viņš bija Adamoviča baznīcas vēstures pasniedzējs Tērbatā.

Visbeidzot, Adamovičs ir devis nozīmīgu ieguldījumu tieši Latvijas baznīcas vēsturē. Viņa raksti, kas bija veltīti hernhūtismam, paplašināja ieskatus par šo atmodas kustību. Šie raksti arī parādīja, cik liela atsaucība bija šai kustībai Latvijā. Tajā pašā laikā tie stiprināja izpratni par Latvijas tautas baznīcu un par Latvijas baznīcas vēsturi kopumā, ko Adamovičs īpaši uzsvēra.

Adamovičs uzrakstīja arī pāris īsus rakstus par Latvijas teoloģijas vēsturi (1933. un 1938. g.), kā arī par Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti (1939. g.). Viņš rakstīja tekstus par Latvijas Universitātes vēsturi un īsas biogrāfijas tādiem nozīmīgiem cilvēkiem Latvijā kā Kārlis Kundziņš, seniors, Kārlis Mīlenbahs, Teodors Grīnbergs u.c.

Ļoti interesants pētījums ir arī viņa grāmata Latviskums mūsu dievkalpojumos (1939). Viņš raksta par tautiskajiem elementiem Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas vēsturē un iekšējā attīstībā.

Adamovičs bija viens no latviešu pētniekiem, kas nodarbojās ar senās Latvijas reliģijas, tās prakses un paradumu pētniecību līdz kristietības ienākšanai Latvijā. Īpaši pēc 1930. gada viņš arvien vairāk pievērsās šo tematu pētniecībai. No šīm publikācijām mēs varam pieminēt pētījumu Senlatviešu reliģijas vēlajā dzelzs laikmetā (1937), kā arī daudzos rakstus par latviešu folkloru un seno mitoloģiju.

Adamovičs tāpat rakstīja par latviešu tautas dziesmām. Pētījums Zur Geschichte der altlettischen Religion krājumā Studia theologica II (Rīga, 1940) dod labu ilustrāciju par šiem jautājumiem starptautiskajai auditorijai.

Ludviga Adamoviča mantojums

Profesors Ludvigs Adamovičs bija baznīcas vēsturnieks un zinātnieks līdz pat traģiskajām savas dzīves beigām. Viņa mantojums Latvijas vēstures un kultūras pētniecībā ir patiešām nozīmīgs.

Ludvigs Adamovičs deva Latvijas baznīcas vēstures nacionālu interpretāciju. Viņa rakstu klāsts ir ļoti plašs – no publikācijām laikrakstos un žurnālos, ziņojumiem un runām līdz akadēmiskām monogrāfijām un mazākiem traktātiem reliģiju pētniecības rokasgrāmatās.

Bez publikācijām latviešu valodā viņa darbi ir iznākuši vācu, angļu, franču, igauņu, zviedru un slovāku valodā. Adamoviča bibliogrāfijā minēti 1020 darbu, to skaitā lēmumi un noteikumi, ko viņš parakstījis, būdams izglītības ministrs no 1934. līdz 1935. gadam.

Adamovičs komunistu valdīšana laikos Latvijas PSR no 1944. līdz 1985. gadam ir lielākoties ticis aizmirsts. Protams, daži vēsturnieki atsaucās uz viņa tekstiem, bet pamatā viņš tomēr palika „buržuāziskais nacionālists” un negatīva dumpīga personība, skatoties no komunistu redzes viedokļa. Tomēr Padomju Latvijas luterāņu baznīcas teoloģiskajā seminārā Adamoviča raksts Latvju baznīcas vēsture (1934) tika lietots ar rakstāmmašīnu pārrakstītā versijā (1976).

Taču trimdas latviešu vidū viņš nebija aizmirsts, lai arī nebija pārliecības par viņa likteni Padomju Savienībā. Daudz baumu izplatījās par viņu. Adamoviča bijušais sekretārs 30. gados mācītājs Lic. Theol. Edgars Ķiploks (1907–1999) turpināja viņa darbu trimdas latviešu vidū. Ķiploks apkopoja lielu daļu Latvijas baznīcas vēstures. Viņš arī publicēja dažus pētījumus par Latvijas baznīcas vēsturi.

Izdevniecība „Sējējs”, kuru vadīja pats Ķiploks, pat pārpublicēja lielo Adamoviča pētījumu par baznīcu Vidzemē un latviešu zemniekiem (1963). Tāpat viņš pārpublicēja mazākos Adamoviča darbus par Latvijas baznīcas vēsturi un Vidzemes hernhūtisma vēsturi.

Tā saucamās nesenās nacionālās atmodas laikos 80. gados Ludvigs Adamovičs atguva savu augsto vietu un novērtējumu Latvijas pētniecībā un kultūrā. Kopš Latvijas neatkarības interese par viņu ir pieaugusi. Dundagā un Stendē (Kurzemē) ir saglabāts daudz atmiņu par Adamoviču. Skolas celtnes, kurās strādāja viņa tēvs, joprojām stāv savā vietā. Un pētnieciska interese par viņu jau sākusies.

Dr. Jouko Talonens
No angļu valodas tulkojis U. Sildegs.

Leave a Reply