Tad nu tiem, kas ir Kristū Jēzū, vairs nav nekādas pazudināšanas.
(Rom. 8:1)
Arī svētajiem gan nākas kauties ar velnu un cīnīties ar nāvi. Bet, lai šajā cīņā uzvarētu, vislabāk ir mācīties šo dziesmu, kuru dzied svētie, proti: aizliegt pašam sevi, turēties pie Dieva labās rokas. Tā velns tiek pievilts, viņam nu jākuļ tukši salmi, jo: es pats negribu būt nekas, viss mans spēks ir mans Kungs.
Ja es tā daru, tad topu pilnīgi iztukšots, brīvs no sevis paša un visa, kas mans, un varu sacīt: ko tu cīnies, velns? Ja tu meklē, kā varētu Dieva priekšā nopelt manus labos darbus un manu paša svētumu – redzi, man jau to nemaz nav. Kungs ir mans spēks. Vai varbūt gribi apsūdzēt manus grēkus? Man taču nav arī to.
Šeit ir mana Kunga spēks; to vari apsūdzēt, cik vien tev tīk. Es sevī nezinu ne grēka, ne svētuma. Nekā, nekā cita es nezinu, kā vien – Dieva spēku manī. Ko gan velns spēj padarīt tur, kur viņš atrod šādu brīvu dvēseli, kura negrib tam atbildēt ne par grēku, ne svētumu?
Bet, ja tu atkrīti no šīs dziesmas, tā ka velns var notvert tevi tavos grēkos vai labajos darbos, liekot uzlūkot un uzklausīt viņu, viņš tevi mocīs, kā vien gribēs, līdz aizmirsīsi un pazaudēsi Dievu, Viņa labo roku un visu.