Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

PASAULES UZSKATS UN IZGLĪTĪBA

open_&_relational_theology_guy

Mana krustmeita, jautāta par nākotnes plāniem, reiz paziņoja, ka pēc skolas beigšanas gribētu studēt universitātē. Jāsaka, ka tas mani izbrīnīja, jo tobrīd ne jau nu sevišķas izcilības dēļ viņa mācījās vakarskolā un centās atrast kaut kādu darbu. Protams, es pret tādu ideju izturējos labvēlīgi un mēģināju noskaidrot, kas gan ir bijis par iemeslu tādam spējam pavērsienam akadēmisku zinību virzienā. Neko sevišķi daudz nespējot paskaidrot, viņa teica, ka gribot studēt psiholoģiju.

Tad mēs parunājāmies, kas ir universitāte un ko tur dara, es viņai nopirku kādu visnotaļ populārā valodā sarakstītu grāmatu par to, kas ir viņas izredzētā disciplīna, un galu galā izrādījās, ka psiholoģija viņu nemaz neinteresē. Nē, viņu interesēja viņa pati. Tā nu viņa augstskolā neiestājās. Pareizāk sakot, pat nemēģināja to darīt, jo bija zaudējusi interesi.

Šajā sakarā mani ir mocījuši pašpārmetumi – ka es neesmu cilvēku stimulējis uz izglītību, bet gan sagrāvis ilūzijas, neko nedodot to vietā. Pareizāk sakot, man viņai tiešām nebija nekas dodams vietā no akadēmiskās pasaules klāsta, bet jūs taču man piekritīsit, ka sevis izzināšanai akadēmiskas studijas katram konkrētajam cilvēkam nav jābūtiski nepieciešamas. Tiesa, pēdējā laikā vērojamā konkrēti psiholoģijas studiju popularitāte par to jau gandrīz vai liek šaubīties.

Tomēr es atļaušos no savas niecīgās personiskās pieredzes izteikt vispārinošu pieņēmumu, ka ļoti lielai psiholoģiju studēt gribētāju daļai, manuprāt, tā patiesībā nemaz neinteresē. Labākajā gadījumā viņiem interesē konkrēti viņi paši. Sliktākajā gadījumā liels vairums attiecīgās disciplīnas censoņu ir vienkārši apmulsuši un tā sauktās sociālās mācīšanās motivēti.

Statistiski jau nedaudz pamatotāks ieskats no paša personiskās pieredzes man ir par teoloģijas studijām. Šoreiz – par to bēdīgāko daļu. Nudien nezinu, kā tas ir mūsdienās, bet deviņdesmito gadu pirmajā pusē katru gadu regulāri vienam vai diviem pirmkursniekiem attīstījās lielākas vai mazākas psihiskās problēmas.

Kāpēc? Mans minējums ir tāds, ka viņi (man zināmie gadījumi ir tikai ar gados jauniem vīriešiem) bija nākuši uz fakultāti naivā entuziasmā kaut ko vairāk uzzināt par Dievu un cerībā, ka šīs zināšanas sekmēs viņu garīgo nobriešanu, ticības dzīves izaugsmi, iespējams, ka arī kaut kādu iekšēju konfliktu un frustrāciju atrisinājumu un tamlīdzīgi.

Ziniet, visu cieņu teoloģijas disciplīnai, bet absolūti lielākā daļa mūsdienu pasaules teoloģijas fakultāšu nav tā vieta, kur „kaut ko vairāk uzzināt par Dievu” un kur nezin ko tur meklējošiem jauniešiem veldzēt garīguma slāpes.

Nē, teoloģijas (un, cik es nojaušu, ne tikai tās vien) studijas mūsdienās ir smags darbs bieži vien iekšēju konfliktu plosītās apakšdisciplīnās, kurās orientēties, kaut ko saprast vai, ja nu jūs esat sevišķi spējīgs censonis, kaut ko konstruktīvu secināt var tikai cilvēks ar jau pamatā gatavu un argumentētu pasaules uzskatu.

Piebilstot pie iepriekšējā, esmu dzirdējis no draugiem un paziņām, ka Teoloģijas fakultātei līdzīgas studentu psihožu likstas dažkārt ir piemeklējušas arī Filozofijas fakultāti.

Lai vai kā, bet laika gaitā es esmu secinājis, ka mūsdienu cilvēki, un jo sevišķi jauni cilvēki, tāpat kā visos iepriekšējos laikos un laikmetos cenšas izzināt pasauli un sevi, tikai mūsdienās tas nākas daudz, daudz grūtāk, turklāt tādās tradicionālās gadu simtiem pasaules uzskatus formējušās un slīpējušās disciplīnās kā teoloģijā un filozofijā mūsdienu augstskolās bieži vien, kā saka, aiz kokiem mežu neredz. Un tas labilākai psihei un prātam var būt arī liktenīgs trieciens.

Kāpēc konferencē „Laba skola” tik daudz runāt par augstskolu? Divu iemeslu pēc. Pirmkārt, tieši augstskolu un akadēmiskajā vidē notiekošās svārstības ir tās, kas veido un ietekmē uzskatus par izglītību vispār un par šādu vai tādu tās politiku konkrēti. Otrkārt, tas konkrētais satrakotais pirmkursnieks, kurš manā acu priekšā ar to naglaino krēsla kāju universitātes auditorijā drūmā paskatā tuvojās lektoram un mums, klātesošajiem, bija kaut kā jāsavalda un jākušina, bija iepriekšējā gada skolnieks.

Viņš un viņam līdzīgie, pat ja viņiem viss ir kārtībā ar veselību, tomēr acīm redzami bieži vien izdara Latvijas darba tirgum un savai profesionālajai nākotnei, manuprāt, neadekvātu izvēli izglītības jomā, un viņi ir mūsu skolu un to mācību programmu, piedodiet, produkti.

Jā, tieši produkti – ražojumi, veidojumi, saķimerējumi, kuriem pēc 12 gadu mācīšanās skolā, atšķirībā no viņu senčiem pirms kādiem simts gadiem ar trīsreiz un četrreiz mazāku skološanās stāžu, nav viedokļa par fundamentālām pamatnostādnēm: kas viņi tādi ir, kas ir pasaule visapkārt un kas tai liek griezties. Šķiru cīņas kā pasaules griešanās noteicējas teorija, paldies Dievam, pagaidām ir atcelta.

Kas vēl atliek? Nauda! Pēc manas subjektīvās uztveres spriežot, uz to tad arī lielā mērā šobrīd viss tiek orientēts. Arī izglītībā. Populārākie pulciņi skolā? Es ļoti ceru, ka sociologi man iebildīs, bet man tomēr šķiet, ka tā ir fakultatīvā angļu valoda un datori. Angļu valoda, saprotams, ne jau Šekspīra vai Miltona, bet konkurētspējas dēļ. Izglītība = zināšanas = konkurētspēja = lielāka nauda = iespēju tikt pie vēl lielākas naudas.

Es pilnīgi pieļauju, ka šāda loģiska virkne lielākajā vairumā gadījumu darbojas. Bet tālāk? Kas tālāk? Kad tu esi izkonkurējis sāncenšus un dabūjis budžeta vietu vai nesen reizēm pat stipendiju kārotajā fakultātē – cik liela ir varbūtība, ka tu nebūsi tas, kurš semestra beigās steberēs pa auditoriju ar naglainu krēsla kāju rokā? Vai arī kādus gadus vēlāk ar kaut kādu līdzvērtīgu rīku neielauzīsies šefa kabinetā? Vai kaut kā līdzvērtīgi neizlādēsies pret sievu vai bērniem? Es ceru, ka tāda varbūtība ir liela. Bet cik liela tādā noslēgtā sistēmā ir varbūtība nekļūt par ciniķi? Jau daudz mazāka.

Lūdzu, nepārprotiet mani – es nebūt negribu noliegt pragmatisma un naudas nozīmi mūsu individuālajās dzīvēs un kopīgajā sadzīvošanā. Tikai – cik lielu uzsvaru uz to likt? Vai tādu taustāmu, materiālu mērķu izvirzīšana tiešām ir tas būtiskākais izglītībai? Vai tādas zināšanas ir pati gudrība, vai tikai kāda tās daļa? Vai jūsu bērni gadu no gada savās skolās kļūst gudrāki? Viņi pilnīgi noteikti kļūst zinīgāki, bet – vai gudrāki? Es uz to neņemos atbildēt visu vārdā, par to mums ir jādomā vispirms katram.

Bet pilnīgi noteikti mums vajadzētu pievērst uzmanību pašam vārdam „izglītība”. Tas nepārprotami saistās ar glītumu. Skolās mēs darām sevi un savus bērnus glītākus.

Izglītībai vajadzētu piešķirt cilvēkam glītumu, glītāku veidu. Šeit mums nāk talkā diemžēl strauji novārtā pamestā krievu valoda – „obrazovaņije”. Samērā paļāvīgajai un pakļāvīgajai bērna personai, tai kļūstot par personību, skolā tiek dots obraz, tēls, atveids.

Kā atveids? Protams, ka tā, kas ir labs. Izglītībai vairāk kā jebkam citam būtu jāpamatojas senajā principā par labā un skaistā vienību. Glītā, izglītotā labuma atveida pretstats ir bezobrazije, nejēdzība, nesmukums. Mūsdienu pasaule vai, pareizāk sakot, mēs vai kādi mūsu līdzcilvēki tajā sirgst no jēgas trūkuma? Ja tā, tad mēs sirgstam no izglītības trūkuma, no labas skolas trūkuma.

Un šeit mēs nonākam diezgan pilātiskā situācijā, jo nākas jautāt: kas ir labs? Es nesteigšos ar atbildi, bet savas nojēgas un atvēlētā laika robežās vien centīšos ieskicēt to teritoriju, to domas telpu, kurā šobrīd šis jautājums tiek uzdots.

Raksturojot to lielos vilcienos, ir jāsaka, ka mēs aizvien atrodamies apgaismības un racionālisma laikmeta ietekmē, kura galvenā iezīme ir ticība prāta autonomumam jeb tam, ka šo pasauli, tās kārtību un mūsu sadzīvošanu tajā cilvēks ir spējīgs saprast, izanalizēt un pamatot ar savu prātu vien.

Līdz ar racionālismu drīz vien gudri prāti sāka nodarboties ar demitoloģizāciju jeb visu lietu sava veida atburšanu, plīvura noraušanu pasaulei un cilvēkam pašam, visu paliekot zem lupas, analizējot, racionalizējot, izskaidrojot. Tas, kam agrāk piemita esamība un patiesīgums, kaut kāda objektīva daba, līdz ar racionālismu, konstruktīvismu un 20. gadsimta beigu dekonstrukciju cilvēku apziņā kļuva par konceptiem, par konstrukcijām. Mūsdienu cilvēkam pilnīgi normāli šķiet runāt, piemēram, par Dieva konceptu.

Tas, protams, ir visekstrēmākais piemērs, lai gan lielā mērā ar to arī viss sākās – ar Dieva konceptualizēšanu teoloģijā un filozofijā, līdz ar to pašsaprotami zem prāta skalpeļa noliekot visu Viņa radību, cilvēku pašu ieskaitot. Turpinot šo līdzību, jāsaka, ka rūpīgi izpreparētā ķermenī tiešām daudz kas līdz tam apslēpts kļūst redzams, un tā uzbūve – skaidrāka. Ir gan arī viena nepilnība – tas ir palicis tikai par ķermeni, par līķi, ir zudis pats būtiskākais un reizē arī pats netveramākais tajā – dzīvība.

Paradoksālā kārtā, pasaules saprotamības un pašu gudrības vārdā pakļaujot visu maksimāli racionālai analīzei, mēs esam kļuvuši muļķi, ģeķi, zaudējot sajēgu par to, kas tas viss ir – dzīvība ar savām objektīvām likumībām, kas, lai arī saliktas un sarežģītas, pārsvarā nav domātas izjaukšanai. Racionālisms ir kā žēlumu neiepazinis bērns, kurš grib zināt, „kas lācītim vēderā”.

Apmēram ap šo brīdi es ar jums esmu mūsu sapluinīto mantiņu kaudzes vidū, mēs esam pasaules spēļistabā, kurā mums bija apnicis spēlēties „par mājām”, tāpēc mēs sākām ķidāt lācīšus, dekonstruēt lellītes un jaukt laukā mašīnītes. Tā iznākumā mēs esam daudz ko uzzinājuši par tā visa ingredientiem jeb sastāvdaļām, bet mēs – daudzi no mums – esam zaudējuši mājas, jēgpilni apdzīvojamu, integrētu vidi, jo nelikāmies ne zinis par to, kā tad ir jāspēlējas „par mājām”.

Protams, mums ir mājas koncepts, iespējams, ka mums pat ir dzīvības koncepts, un mēs labāk kā jebkad zinām, no kā tā sastāv. Tas ir kaut kas tāds pašsaprotams, un ir vajadzīgas tikai pareizās sastāvdaļas pareizajās proporcijās un būs. Kas būs? Frankenšteins? Un pat tam, kā zināms, agri vai vēlu vajag līgavu.

Gribot visu saprast, cilvēks paradoksālā kārtā aizvien vairāk zaudē spēju dzīvot, jo izskatās, ka dzīve savā dziļākajā būtībā nav domāta saprašanai. Cilvēks zina, viņš saprot, kas veido viņa dzīves labumu un prieku, tikai, redziet, ne šai viņa zināšanai, ne attiecīgi viņa labumam un priekam vairs nav likumu, rāmju, noteikumu. Cilvēka paša autonomais prāts viņam saka, kas viņam ir labs un kādi ir vislabākie līdzekļi tā sasniegšanai – lai savienotu iekārotos labuma koncepta komponentus.

Kāds ir tā iznākums? Iznākums acīmredzot ir tas, kas mūs šeit šodien satrauc – skolotāju, vecāku un vispār jebkādas autoritātes krīze skolā. Varbūt tieši skolā to arī jūt visasāk – to mūsu individuālo un kopīgo pamatu šķobīšanos, ko intervijā „Dienai” nesen labi raksturoja rakstnieks Alberts Bels: „Mūsdienās visa sabiedrība atrodas labilā stāvoklī tieši instinktu ziņā.”

Voluntārais, bieži vien varmācīgais konstruēšanas jeb, tieši sakot, ķeršanas un grābšanas instinkts netiek savaldīts un kontrolēts, jo autonomais prāts pavēl: „Vajag!” Savukārt elementārie, fundamentālie pašsaglabāšanās instinkti, kas liek pakļauties un paklausīt likumsakarībām, kas brīdina no vieglprātīgas visa pašsaprotamības ilūzijas un kas piemīt katram zaķim mežā, apgaismotajā monarhā – viszinīgajā racionālistā – iet bojā. Tā viņš un viņa sabiedrība zaudē dzīvotspēju, izdzīvot spēju un nostājas uz iznīcības robežas.

Tā mēs nonākam pie vēl viena hrestomātiska jautājuma: „Ko darīt?” Un pie tā paša – kas tad ir „labs”? Tas ir kaut kas fundamentāls jebkuram pasaules uzskatam, un mans pasaules uzskats, protams, ir kristīgs. Tomēr, runājot šajā kontekstā – sekulārā, pilsoniskā valstī par izglītību valsts skolās – es nevēlos kļūt tik specifisks.

Proti, Dieva radītajā pasaulē nekā citādi kā vien pēc Viņa likumiem dzīvot nemaz nav iespējams, tādēļ, lai saprastu, kas ir labs, kas – slikts un kādi secinājumi no tā izdarāmi, zināmā mērā mēs tiešām varam paļauties uz cilvēku prātu, tikai – uz atjaunotu prātu, prātu tam iederīgajā vietā jeb prātu kā instrumentu nevis kritēriju. Tādēļ, manuprāt, valsts skolās arī nevajadzētu mācīt kristīgo mācību jeb faktiski jau ticības mācību, kuras ieviešanai viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem bija morāles līmeņa celšana skolās.

Manuprāt, konkrēti valsts skolās to ļoti labi (ja pat ne vēl sekmīgāk) var izdarīt arī citādāk. Tiesa, tas varētu būt ne tik vienkārši kā pašreizējais risinājuma mēģinājums, izmantojot deus ex machina pakalpojumus jeb līdzekļus no malas – no baznīcām, kas pēc pašreizējās definīcijas it kā ir pat šķirtas no valsts un tās skolām.

Proti, es domāju par attieksmes maiņas nepieciešamību pret to, kas mūsu skolās vispār notiek. Ir pienācis laiks no konceptiem un faktu gūzmas atgriezties pie pašām lietām, pie dabas, pie veseluma un ļaut dzīvības noslēpumainumam atkal apburt, savaldzināt mūs pašus un mūsu bērnus. Un tas nebūt nenozīmē atteikšanos no sistemātiskuma, dažādām klasifikācijām un analītiska prāta. Nebūt ne, vienkārši prātam, kā jau teicu, būtu jāieņem tam piederīgā vieta – kalpa, nevis kunga vieta.

Tas visnotaļ palīdzētu arī atsvaidzināt eksakto un humanitāro zinātņu nošķīruma jēgu un, piemēram, varētu kļūt par stimulu pāris pēdējos gadsimtus kompleksu māktajai teoloģijai nomierināties ar tās pretenzijām uz zinātniskumu laikā, kad līdz ar racionālismu pati izpratne par zinātniskumu ir mainījusies.

Būt nezinātniskam mūsdienās nozīmē – saņemt nāves spriedumu, savukārt zinātniskums nozīmē dabaszinātnisku racionālismu. Mēs lietojam tikai zinātniski pamatotas zobu sukas, un vitamīnu kompleksu ingredienti ir sakārtoti konceptuāli perfektās devās.

Visam, kas tāds nav, ir lemts bankrotēt. Bet tad izrādās, ka regulāri apēst pa kāposta lapai ir iedarbīgāk nekā lietot kādas smalki sintezētās un sabalansētas kapsulas, jo organismam tas kāposts kaut kādu iemeslu dēļ vienkārši patīk labāk par tā paša kāposta konceptu kapsulā. Un varavīkšņainās, labiem un patiesiem konceptiem piebāztās zobu pastas, kā izrādās, jūsu zobiem nemaz nav tik vajadzīgas, kā tas tiek reklamēts. Tiem pietiek ar „parasto”.

Pieredze rāda, ka totāla racionalizēšana un konceptualizēšana labi darbojas racionālajā un konceptuālajā pasaulē, bet ne tik labi reālajā. Tādēļ, manuprāt, mums vajadzētu vairāk uzmanības pievērst nevis tam, kā kas darbojas un no kā tas sastāv, bet gan – kāda ir tā nozīme un jēga.

Manuprāt, mums ir jāatsakās no pasaules pašsaprotamības un cilvēka prāta dominances koncepta. Iespējams, ka šis ir vienīgais īstais koncepts – tīra konstrukcija, fikcija, darinājums. Tas ir izdarāms it kā pavisam vienkārši – lielam vairumam cilvēku, kuri to ir aizmirsuši vai nekad nav mācējuši, ir atkal jāiemācās teikt „paldies”.

Nepateicīga, mūsu pašu izvēlētās pašsaprotamības nolādēta dzīve nospiež mūs un moka mūsu bērnus, kuriem neviena mantiņa, neviens kārums, neviena draudzība, neviena izglītība un pilnīgi noteikti nekāda nauda nedos apmierinājumu, sātu un mieru, ja tas viss tiks uztverts pašsaprotami.

Padomju laikā, kad it kā valdīja rupja pašsaprotamības ideoloģija, mēs skolas kopgaldā sēdējām pie galda, kamēr paēduši bija visi, tad cēlāmies kājās un korī skaļi teicām: „Pal-dies!”Diezgan kuriozi, bet tā komunistu režīmā citu lietu starpā tika kultivēta arī dievbijība, jo „paldies” ir laika gaitā saplūdis saliktenis no „palīdz Dievs”.

Proti, lai Dievs tev palīdz – lai Viņš tev atdara par tavu labo darbu, jo tā „pievienotā vērtība” ir augsta un nav domāta cilvēciskai kompensēšanai. Manu bērnu skolā tā vairs nav. Pusdienas viņiem vienkārši pienākas, jo vecāki ir samaksājuši, un PVN ir iekļauts cenā.

Ar tādu mazumu mēs varētu sākt, atsākt labu un labāku skolu, protams, pie tā vien neapstājoties. Lai gan sākumam arī „paldies” nemaz nav tik maz. Neuztveriet jaunu rītu pašsaprotami! Kad pamostaties, pasakiet pie sevis klusi: „Paldies.”

Neatkarīgi no jūsu ticības vai neticības kristīgā izpratnē. Jo tikai ar pateicību un pasaules pašsaprotamības atcelšanu mēs varēsim atgriezt un veicināt savā vidē arī atbildīgumu un citus mūsu dzīvei un sadzīvošanai nepieciešamus tikumus.

Bieži vien grūtāk „paldies” ir pasakāms vakarā, bet arī tas ir jādara, jo arī grūtībām, ciešanām un likstām ir pievienotā jēdzīguma vērtība – nevajag pašam nocietināties, un tā kļūst diezgan labi nojaušama. Dariet to neatkarīgi no nekā, jo jūs esat dzīvi, bet dzīve ir skola. Un tā ir laba skola. Slikta jeb ačgārna ir tikai cilvēku attieksme pret to.

Paldies jums.

Didzis Meļķis

Priekšlasījums konferencē „Laba skola” Madlienā, 2005. g. 17. martā

Leave a Reply