Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

KĀDA SKATIENA STĀSTS

09lookin

Cilvēks skatās augšup, Matthias GRÜNEWALD, 1524, Staatliche Museen, Berlin, © Web Gallery of Art

Oculi svētdiena. „Pēc tam Viņš izdzina ļaunu garu, kas bija mēms.” (Lk. 11:14)

Reiz dzīvoja skatiens. Tas bija pavisam parasts skatiens. Tas bija tik parasts, ka šī viņa parastība jau varēja tikt uzskatīta par izcilu. Jūs jau saprotat, ka skatieni paši tā pa gaisu vis nelidinās, tiem nav savas neatkarīgas dzīves. Skatieni nedzīvo paši, tie dzīvo iekš skatītāja, un katram skatītājam ir savs skatiens, kas dzīvo līdz ar viņu, un līdz ar viņu arī aiziet. Nu, jūs jau zināt, kurp aiziet.

Kamēr skatieni ir šajā pasaulē, tie mēdz būt ļoti dažādi – gluži kā viņu skatītāji. Skatieni mēdz būs gaiši, priecīgi, šķelmīgi, nosodoši, izmisīgi, jautājoši, dziļi, tukši, daiļrunīgi, izteiksmīgi, dažnedažādi. Parastais skatiens, par kuru ir šis stāsts, bija vienkārši parasts – to nekādi nevarēja raksturot. Citi skatieni nevarēja vien tikt skaidrībā, kas tam parastajam ir lēcies.

Tie raudzījās viņā jautājoši, vēlīgi, uzvedinoši, nereti nosodoši, daži arī pavedinoši, tomēr nekā – parastais kā bija, tā palika parastais: tas neko neizteica, neko nevēstīja, tādēļ pārējie to nosauca par mēmo. Viņi arī nosprieda, ka vaina nav skatienam vien, bet arī skatiena īpašnieka mutei, kas bija tikpat tukša un neizteiksmīga kā skatiens. Cilvēki neatminējās, ka būtu jelkad no tās kaut ko dzirdējuši.

„Tas ir mēmais,” viņi savā starpā pārmija čukstus.

„Tas ir apsēstais,” viņi teica.

„Paskatieties, viņam ir tukšas acis un aizslēgta mute. Ļauns, tukšs nekādības gars viņu ir apsēdis,” tie sacīja un turpināja čalot par to, kurš kur ir bijis, kas pie kā vakar vakarā ir viesojies, ko dzirdējis, kuram kas piedzimis, kas nomiris, kas nopirkts, kas jauns kaimiņu ciemā un kādas ir ziņas no ķēniņa galma.

Viņi čaloja, burbuļoja, guldzēja, vārījās, šķendējās, ķiķinājās, mēļoja, tenkoja, irgojās, zirgojās, čukstēja, klaigāja, pārkliedza, zviedza, murkšķēja, bubināja, dudināja, viņu skatieni vērās, raudzījās, meklēja, lūrēja, glūnēja, zibsnīja, apslēpās, kāroja, gailēja, skauda, mānīja, vēstīja, gaidīja, priecājās, mīlēja, ienīda, nicināja, sagaidīja, pavadīja, izmisa un triumfēja.

Tikai parastais vienkārši bija, un ar savu parastību tos citus reizēm tracināja, reizēm kacināja, reizēm, negaidīti uzradies blakus, lika tiem satrūkties un izbīties, bet biežāk gan palika neievērots. Kā jau parastais, kā jau nekas.

Vienā laikā ar parasto skatienu dzīvoja arī parasts cilvēks. Viņš bija tik parasts, ka Viņa parastība jau varēja tikt uzskatīta par izcilu. Jā, tā bija tik izcila parastība, ka par to pat ir rakstīts Bībelē:

„Viņam nebija nekāda izskata, nedz arī kāda skaistuma, lai mēs to ar labpatiku uzlūkotu; tur nebija nekā ārēji redzama, lai mēs Viņā būtu atraduši ko patīkamu. Taisni otrādi, Viņš bija nicināts, ..tā nicināts, ka mēs Viņu ne par ko neturējām.”

Ak, jā – Viņš beigu beigās bija arī mēms. Viņš gan bija šo to runājis, tomēr pļāpīgs nekad nebija bijis. Kad Viņš pārliecinājās, ka daudz runāt nav vērts, Viņš sāka runāt daudz mazāk – tikai ar saviem tuvākajiem draugiem un tikai par visbūtiskāko.

Bet drīz arī tie nespēja saprast Viņa teikto – tik parasts un skaidrs tas bija. Pārāk skaidrs, pārāk skaudrs, visi gribēja kaut ko mīklaināku, noslēpumaināku, izcilāku, dižāku. Galu galā Viņš, parastais, apklusa, bet īsi pirms tam notika kaut kas svarīgs – Viņu ieraudzīja parastais skatiens.

Kā jau teicu, skatiens nepavisam nebija nekas īpašs, un tas dzīvoja un maldījās vienkāršu ļaužu vidū. Tādēļ tas nebija arī to īpašo starpā, kas tikko kalnā bija ilgojušies, mīlējuši, brīnījušies, tiekušies, gremdējušies, neizpratnē novērsušies vai skatījušies pāri vai pat cauri parastajam cilvēkam, kas uz viņiem bija runājis parastus vārdus.

Tagad šie skatieni ar Viņu kāpa lejup un bija piepildīti, izklaidīgi, patukši, apmierināti, aizvien meklējoši, dažs labs padrūms, cits – apskaidrots. Visvisādi. Un tādi paši visvisādi skatieni viņiem vērās pretī no lejas.

Tikai viens to starpā bija īpašs, jo tas bija neizsakāmi parasts, un tas kā piekalts vērās parastajā cilvēkā, kas kāpa lejup no kalna visu šo dažnedažādo skatienu ieskauts, pavadīts, nopētīts vai ignorēts.

Tad, kad parastais skatiens sastapa parastā cilvēka skatienu, notika kaut kas neparasts. Tas, kuram nebija ko teikt par visu pārējo čalošanu, guldzēšanu, šķendēšanos, iekārošanu, prieku, naidu un mīlestību un kura skatienā neatspīdēja nekas no tā visa, pēkšņi sāka runāt.

Ļaudis pārsteigti vērās viņā – parastajā skatienā, kas tagad atspīdēja neredzētās krāsās un staroja spožu, brīnišķīgu gaismu, jo viņš bija ieraudzījis. Visi bija vērušies, pētījuši, glūnējuši, šķielējuši, vērojuši, izlūkojuši, bet šis – parastais – ar vienu skatienu bija ņēmis un ieraudzījis! Šis te – apsēstais. „Vai tik beidzot nebūs ieraudzījis kādu sev līdzīgu?” šņāca, sprauslāja un īdēja apkārtējo mutes, kamēr viņu skatieni un acis skauda, nīda, sašuta un pārgriezās.

„Velna apsēstais, elles pagale,” tie bubināja, „truliķis nolādētais! Ko nu te gavilē, ko mirdzi un laisties!? Liekulis nelaimīgais. Vai dzirdat, kā nu šis slavē Visaugstāko? Nē, tā nav slava, bet slēpti zaimi, jo ar nešķīstām lūpām viņš To slavē – ar mēmām, ar nekādām lūpām! Nē, nē, tas nevar būt tiesa, jo šis taču ir vienkāršais!”

„Jā, šis ir vienkāršais, šis ir nabagais, kam pilnīgi nekā nav, un nekur viņš neko arī paņemt nevar, jo nekur neko neatrod. Ļauna nekādība viņu bija apsēdusi, jo viņš bija skatījies, tomēr neredzējis, meklējis, tomēr neatradis, gājis, tomēr palicis uz vietas, tādēļ kļuvis vienkārši tāds, kas ir. Un tādiem ir ticis apsolīts: jums, nabagiem, piederēs vairāk nekā tiem, kam ir.

Lūk, slazdā kritušais un tīklā sapītais tagad slavē savu brīvību, lūk, izsalkušais un izslāpušais mielojas un dzīro ar to, pie kā viņa dvēselei labpatika. Viņa acis to uzlūko, viņa mute to slavē, viņa sirds to apskauj, viņa rokas tam kalpo, viņa kājas pie tā steidzas, viņa dienas kļūst mūžīgas un gadi – neizbeidzas.”

Turpmāk parastais skatiens sevī atspoguļoja visu pasauli un to, kas tajā notiek. Tā parastums un nekādums bija prom kā ļauns gars, un Gars, kas parastajā skatienā bija iemājojis līdz ar parastā cilvēka uzlūkošanu, lēja gaismu pār visu radību un katru jauno dienu, ko parastais skatiens uzlūkoja.

Viņa acu gaišums bija kļuvis arī par viņa mutes līksmību, un tā nemitējās iepriecināt un mierināt savu skatienu ikdienas: „Manas acis vienmēr raugās uz To Kungu,” viņa tam mīļi teica, „jo Viņš izvilks manu kāju no tīkla.”

Nebija vairs tādas likstas, no kuras tas neredzētu izeju, nebija vairs tādas nakts, aiz kuras viņš neredzētu jaunu rītu, nebija vairs skumju, kurām nebūtu klāt apsolīta prieka, nebija vairs nāves, kas spētu aprīt un pazudināt mūžīgi, jo vienkāršais skatiens bija ieraudzījis vienīgo, ko ir vērts ieraudzīt, un viņa mute bija atvērusies teikt vienīgo, ko ir vērts izrunāt un skandināt.

Kas notika ar vienkāršo cilvēku? Saņēmis sevī vienkāršo skatienu, viņš tam atdeva savējo, kas bija brīnišķīgs redzējums par mūžību, jēgu, mieru un dievišķu prieku. Vienkāršā skatiena mēmajai mutei Viņš atdeva savus vienkāršos vārdus – par Tēvu debesīs, par piedošanu, žēlastību, mīlestību, kalpošanu, uzticību un cerību. Tā vienkāršais cilvēks ieguva vienkāršo skatienu, ņēma necilu galu, un beigās arī Viņam vairs nebija ko teikt.

Tādēļ par Viņu ir rakstīts: „Kad Viņš tika sodīts un spīdzināts, viņš padevās un neatdarīja savu muti kā jērs, ko ved nokaušanai, kā avs, kas paliek klusa savu cirpēju priekšā; tā Viņš apklusa un neatdarīja savu muti. ..Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.”

Dziedināti ir skatieni, dziedinātas ir mutes, dziedināta tiek dzīve, līdz pilnīgā veselumā mēs reiz atkal ieraudzīsim vienkāršo cilvēku, kurš reizē ir arī vienkārši Dievs un Kungs, un būsim vienkārši nebeidzami laimīgi.

Didzis Meļķis

Leave a Reply