KUNGS, NESODI MANI

confess1

Dāvida grēksūdze (fragments), Willem Ignatius KERRICX, 1713, O.-L. Vrouwekathedraal, Antwerp, © Web Gallery of Art

Grēku nožēlas psalms. Mārtiņa Lutera komentārs: 38. psalms.

1. “Kungs, nesodi mani Savās dusmās un nepārmāci mani Savā bardzībā,
2. Jo Tavas bultas ķērušas mani un smagi guļ uz manis Tava roka.
3. Nav vietas manās miesās, ko nebūtu skārusi Tava dusmība, un visi mani locekļi satriekti manu grēku dēļ.
4. Jo manas vainas aug pāri manai galvai, to smagums iet pāri maniem spēkiem.
6. Manas vātis struto un čūlo, sava neprāta dēļ es lokos sāpēs.
7. Salīcis un dziļi pie zemes noliecies es esmu savās bēdās, sēru pilnas ir manas gaitas.
8. Mani gurni ir iekaisuši, nav veselas vietas manās miesās.
9. Es esmu bez spēka, pagalam sasists, man jākliedz skaļāk manās sirds vaimanās.
10. Kungs, Tev zināmas visas manas ilgas, un manas nopūtas Tev nav apslēptas.
11. Mana sirds stipri trīc, mans spēks mani atstājis, arī mana acu gaisma man zudusi!
12. Mani draugi un tuvinieki stāv tālu nost no manis manās mokās, un mani kaimiņi novēršas no manis.
13. Kas man tīko pēc dzīvības, tie izliek man valgus, un, kas cenšas man nodarīt nelaimi, tie runā par mani posta vārdus un savas domas vienmēr vērš uz viltu.
14. Bet es esmu līdzīgs kurlam, kas nedzird, un mēmam, kas neatdara savu muti.
15. Es esmu kļuvis par vīru, kas nedzird un kura mute pretī nerunā,
16. Jo uz Tevi, Kungs, es gaidu, Tu mani paklausīsi, Kungs, mans Dievs!
17. Savā sirdī es saku: “Lai viņi tikai ļauni nepriecātos par mani; kad mana kāja ļodzās, lai tie neliktos lielīgi pret mani!”
18. Jo es esmu tuvu sabrukumam, un manas sāpes pastāvīgi liek sevi manīt.
19. Man ir bail, kad atzīstu savu vainu, un es skumstu par saviem grēkiem.
20. Tie visi ir visai vareni, kas mani ienīst, un daudz ir to, kas mani bez iemesla vajā,
21. Kas man labu atmaksā ar ļaunu un mani neieredz, tāpēc ka es esmu dzinies pēc laba.
22. Neatstāj mani, ak Kungs, mans Dievs! Neesi tik tālu prom no manis!
23. Steidzies man palīgā, Kungs, mans sargs un glābēj!”

Šis psalms īpaši skaidri attēlo patiesas nožēlas pilnu sirdi, vārdus, darbus, domas un žestus!

1. Kungs, nesodi mani Savās dusmās..

Sods šeit izprotams tā, it kā tiktu norāts kāds ļaundaris.

..un nepārmāci mani Savā bardzībā..

Tas notiek ar darbiem, kā teikts 2. psalmā: Viņš reiz uzrunās tos Savās dusmās, t.i., dusmās sodīs, un iztrūcinās tos Savā bardzībā, t.i., sodīs darbībā.

2. jo Tavas bultas ķērušas mani..

Bultas ir Dieva vārds, ar kuru Viņš Rakstos norāj un draud. Tas, kas tās piedzīvo, kliedz: “Kungs, nesodi mani Savās dusmās!” Taču īstenībā visi nemaz tās nejūt, jo Dievs tās raida tikai bailīgo sirdīs un satrauc viņu sirdsapziņu. Pret pašapmierinātu un nocietinātu sirdi tās atduras kā pret cietu klinti un nokrīt. Tā tas turpinās tik ilgi, kamēr tiek sludināts cilvēka teiktais vārds bez Dieva klātbūtnes.

..un smagi guļ uz manis Tava roka.

Tas nozīmē, ka mani dziļi aizskar ne tikai Tavi dusmīgie vārdi un draudi, bet mani pastāvīgi nomāc arī Tavi dusmības darbi.

3. Nav vietas manās miesās, ko nebūtu skārusi Tava dusmība..

Tas nozīmē to pašu, ko pirmajā grēku nožēlas psalmā, proti: Kungs, apžēlojies par mani, es esmu vājš, un mana miesa ir šīm ciešanām par vārgu un par slimu. Es nespēju panest Dieva sodu.

..un visi mani locekļi satriekti..

Jo Dieva dusmas cilvēku biedē tik ļoti, ka viņam trīc kājas, izdilst miesa un zūd kaulu smadzenes.

..manu grēku dēļ.

Manas grēka apziņas dēļ; jo Dieva bultas un dusmu pilnie vārdi atdzīvina sirdī grēkus, tāpēc cilvēks jūtas iekšēji nemierīgs. Viņa sirdsapziņa un dvēsele izbīstas, līdz ķermenis saslimst. Ja tā notiek, tad ar šo cilvēku viss ir kārtībā, jo arī Kristum reiz tā bija.

4. Jo manas vainas aug pāri manai galvai..

Tas nozīmē, ka tās mani pilnībā nomāc, jo ir stiprākas par mani. Tas ir bultu dēļ, jo bultas parāda cilvēkam tik daudzus lielus un stiprus grēkus, ka viņš nespēj sev ne palīdzēt, ne izglābties, tikai atrodas to varā.

..to smagums iet pāri maniem spēkiem.

Tas nozīmē, ka tie ir smagāki, nekā es varu panest. Arī psalmā tā teikts: “..kad mūsu noziegumi mūs nospiež, tad Tu, Kungs, tos nolīdzini.”(Ps. 65:4) Šie grēki mūs samin, līdz nāk Tava žēlastība un sabradā pašus grēkus, paceļ mūs pār tiem, ka mēs, nevis grēki, kļūstam spēcīgi un tie vairs pār mums nevalda.

Taču šīs lietas nesajūt tie, kas atrodas grēku varā, ir miruši vai jūtas pārāk svēti. Šī ir tāda dīvaina parādība: cilvēks, kam nav grēku, sajūt tos, un tie viņam ir; savukārt cilvēks, kam patiešām ir grēki, tos nesajūt, un viņam to nav. Nebūtu taču iespējams, ka viņš sūdzētos par grēkiem, ja viņš nedzīvotu no taisnošanas un žēlastības.

Viens velns neizdzen otru, tāpat arī grēki neapsūdz sev līdzīgos, un viens vilks nerūc uz otru vilku. Tātad – kaut gan viņš te kliedz par grēku, tomēr nav iespējams, ka viņš ir bezgrēcīgs, jo viņš taču neuzdrošinātos runāt ar Dievu sagudrotos vārdos. Tai jābūt taisnībai, ka viņam ir grēki, kā jau viņš pats to saka, un tajā pašā laikā, ka viņam grēku nav, gluži kā Kristus bija vienlaikus patiesi dzīvs un patiesi miris. Īstiem kristiešiem jābūt vienlaikus grēciniekiem un bez grēka.

6. Manas vātis struto un čūlo..

Tāpat kā vātis un piepampumi struto, pūžņo un smird, tā arī cilvēka ļaunās dabas kaites čūlo un sāk smakot, ja tās ik dienas neārstē ar žēlastības ziedi un neizdziedina ar dievvārdu ūdeni. Citi staigā droši un neņem šīs vainas vērā, it kā būtu pilnīgi veseli, kam tad seko atziņa:

..sava neprāta dēļ es lokos sāpēs.

Tas ir, savas pašreizējās situācijas dēļ, jo gudrība ir sāls un ūdens, kas tīra vātis. Šī gudrība nav nekas cits kā patiesa sevis iepazīšana, kā jau Sal. pam. 11:2 rakstīts: “..īstenā atziņa mīt pazemīgajos”, jo šī atziņa nepieļauj cilvēka pazušanu. Cilvēks sevi nepazīst, taču muļķīgi iedomājas, ka ir pavisam vesels.

Bultas viņam atklāj šo muļķību, un tad cilvēks atzīst, ka uzskatos par sevi ir bijis pilnīgi akls. Lūk, tāda tam visam ir jēga: kad es iepazīstu savu muļķību un nezināšanu, man tūdaļ arī jāierauga, cik strutainas un smirdīgas ir manas vātis. Iepriekš es tās savā muļķībā neredzēju, un tādēļ:

7. Salīcis un dziļi pie zemes noliecies es esmu savās bēdās..

Kā cilvēks, kam ir dvēseles bēdas un ciešanas. Tādam ir skumja sejas izteiksme, viņš stāv ar nodurtu galvu, nemaz nevēlēdamies to pacelt. Viņš nevēlas ne redzēt, ne dzirdēt, ne runāt un nodur acis.

 ..sēru pilnas ir manas gaitas.

Tās ir īstas grēku nožēlas pazīmes, līdzīgi muitniekam evaņģēlijā, kurš neuzdrošinājās pacelt acis uz debesīm, jo apzinājās sevi ļaunu, un zemu noliecās, turklāt vairāk ar sirdi nekā ar ķermeni.

8. Mani gurni ir iekaisuši..

Tas nozīmē, ka es iekšēji esmu tik ļoti izbijies, ka varētu nomirt no slāpēm. Šis iekaisums liek man ciest kā visiem, kas baidās un trīc. Salamana pamācībās arī teikts: “Dodiet stiprus dzērienus tiem, kam draud pazušana..”(Sal. pam. 31:6)

..nav veselas vietas manās miesās.

Kā jau iepriekš sacīts, ne miesa, ne kauli nespēj izturēt šādas sirdsapziņas bailes.

9. Es esmu bez spēka, pagalam sasists.

Es mokos sirdsapziņas bailēs tā, kā dauzās sirds.

..man jākliedz skaļāk manās sirds vaimanās.

Gluži kā rūcošs, rēcošs lauva, tāpat sirds, kad tā ir tik pilna skumju un ciešanu, ka nespēj vairs izturēt, izplūst asarās un skaļās vaimanās.

10. Kungs, Tev zināmas visas manas ilgas, un manas nopūtas Tev nav apslēptas.

Tas nozīmē, ka manas ilgas ir tik lielas, ka es tās nevaru izteikt vārdos un nespēju pat lūgt. Tu taču redzi manu sirdi, ko vēl lai es saku? Manas ciešanas ir lielākas par manām nopūtām. Arī pirmais no šiem psalmiem saka: “Esmu paguris savās nopūtās..” ( Ps. 6:7)

11. Mana sirds stipri trīc..

Kad Dieva dusmu dēļ sirds dreb un trīc no bailēm, tad tās ir patiesi lielu izbaiļu pazīmes.

..mans spēks mani atstājis..

Tas nozīmē, ka tagad man vairs nav spēka, visās lietās es esmu vājš un neveikls. Arī Kristus tā runā: “..visi mani kauli ir kā salauzti, mana sirds manās miesās ir kā izkusis vasks.” (Ps. 22 :15) Šo iekšējo izmisumu ir radījušas bultas.

..arī mana acu gaisma man zudusi!

Tas nozīmē, ka es neizskatos vairs gaišs un priecīgs, bet gan nomākts, bēdīgs un tumsas pārņemts.

12. Mani draugi un tuvinieki stāv tālu nost no manis manās mokās..

Tas nozīmē, ka es pat saviem draugiem esmu kļuvis par tādu biedu, ka viņi no manis jau bēg. Arī cituviet aprakstīts līdzīgi, kā radinieki bēg no manis (sal. Ps. 69:9; 31:12; 88:9; 88:19), jo viņi tik ļoti baidās no Dieva dusmām pār mani, ka pat neuzdrošinās mani mierināt.

..un mani kaimiņi novēršas no manis.

Viņi noskatās, ar ko tas viss beigsies; un baiļu dēļ, ka tirāni, sodot mani, varētu līdzi sodīt arī viņus, man nepalīdz.

13. Kas tīko pēc manas dzīvības, tie izliek man valgus..

Šeit psalmists atklāj savu ciešanu cēloņus, proti, Dieva vārda un taisnības dēļ viņam ir uzbrukuši dažādi tirāni un ļaundari, tāpēc viņš ir satrūcies un izbijies no Dieva dusmām. Tad dienas gaismā parādās visi vecie grēki, par kuriem viņš citādi nebūtu nemaz domājis un nebūtu tos sajutis. Bet nelaime taču nenāk viena.

..un, kas cenšas man nodarīt nelaimi, tie runā par mani posta vārdus un savas domas vienmēr vērš uz viltu.

Tas nozīmē, ka viņi man uzbrūk ar meliem un viltus apsūdzībām, izvirzīdami pret mani dažādas apsūdzības, lai mani iznīcinātu.

14. Bet es esmu līdzīgs kurlam, kas nedzird, un mēmam, kas neatdara savu muti.

Tas nozīmē, ka man jādod viņiem virsroka un pašam jāpaliek mēmam kā zivij, jo mani vārdi un atbildes nekam neder un nelīdz.

15. Es esmu kļuvis par vīru, kurš nedzird un kura mute pretī nerunā..

Turklāt man jāļauj tiem staigāt nesodītiem, jātur ciet sava mute un jāsamierinās ar netaisnību, jo viņi nedzird, neklausās un pat atsakās kaut ko uzklausīt.

16. Jo uz Tevi, Kungs, es gaidu, Tu mani paklausīsi, Kungs, mans Dievs!

Šie ir patiesas un stipras ticības vārdi, kuri posta laikā atmet visu lieko un turas pie Dieva vārda un žēlastības. Tie nešaubās, ka Dievs uzklausīs un palīdzēs. Psalmists tomēr nenosaka Dievam nedz palīdzēšanas laiku, nedz veidu, bet vienkārši Viņam saka: “Tu man atbildēsi, es ceru un nekad nebeigšu cerēt.”

17. Savā sirdī es saku: “Lai viņi tikai ļauni nepriecātos par mani; kad mana kāja ļodzās, lai tie neliktos lielīgi pret mani!”

Manas rūpes un domas ir: “Ak Dievs, dari, lai tie nepriecātos par mani! Lai tie negūst pār mani beigās virsroku, bet – kā pirmajā no šiem psalmiem – iztrūkstas un paliek kaunā un negodā.”

Kāju ļodzīšanās nozīmē sakāvi un nespēju vairs pastāvēt: es te gribu pateikt – tāpēc ka viņi mani apspiež, es ceru uz Tevi. Kamēr viņi būs stiprāki par mani, es vienmēr būšu viņu apsmiekla objekts un viņiem vienmēr būs taisnība. Es uztraucos un baidos par to, jo tādējādi arī Tavs vārds var kļūt par apsmieklu.

Šis pants rāda, kā cilvēks cieš, raizējas un uztraucas par to, ka bezdievji gūst virsroku. Psalmists domā, ka tie turpinās tādējādi rīkoties tik ilgi, kamēr viņš būs nespēcīgs. Taču Dievs to nepieļauj. Kad viņi gūs virsroku un domās, ka nupat tiem ir veicies, Dievs viņus nogāzīs un iepriecinās atkal taisnos.

18. Jo es esmu tuvu sabrukumam, un manas sāpes pastāvīgi liek sevi manīt.

Sirds, kurai jāpārcieš te viena, te otra nelaime, domā un saka: “Mīļais Dievs, manām ciešanām nekad nav gala! Kad vienas pāriet, tūlīt nāk nākamās. Nu es redzu, ka esmu radīts ciešanām un nelaime mani nekad nepametīs.” Ps. 34:20 teikts: “Daudz ciešanu taisnajiem, bet no visām Tas Kungs viņu izglābj.”

19. Man ir bail, kad atzīstu savu vainu..

Tas nozīmē, ka šīs ciešanas nemaz nav netaisnas, jo caur tām man jāattīrās no grēkiem un jātop nogalinātam manam vecajam Ādamam.

..un es skumstu par saviem grēkiem.

Tas nozīmē to pašu, ko ceturtais, proti, nākamais psalms (51:5), ka mani grēki vienmēr ir manu acu priekšā un es vienmēr gribu tos atzīt. Tāda ir arī šī panta jēga. Gudrie, taisnie, svētie, lepnie ir radīti mieram, atpūtai un godam.

Viņu acu priekšā nav nekā, kas tos nomāktu vai sāpinātu. Viņi vienmēr ir priecīgi un apmierināti ar sevi, jo slēpj un apklāj savus grēkus, nemaz nedomā par tiem. Kā to saka nākamais pants, viņi domā tikai par savu šķīstību un citu cilvēku grēkiem. Patiesi taisns cilvēks ir pavisam citāds.

Apustulis Pāvils Rom. 7:23 arī saka, ka viņā ir grēks un grēka vara ir pār viņu, lai gan ārēji viņš nav darījis nekā ļauna, bet tieši pretēji – daudz laba. Arī Kristus savējiem pavēl ienīst savas dvēseles. Tagad nav nekā, ko ienīst, izņemot grēku. Kā tad grēki sasniedz dievbijīgos, kuriem grēki jāienīst?

– Viņš nesaka, ka tiem būtu jāienīst tikai bijušie grēki, kas tagad jau izsūdzēti un piedoti, bet gan dvēsele un dzīve, kas noteikti vēl joprojām ir grēcīgas. Šos grēkus lepnības pārņemtie svētuļi nemaz nepiemin, bet droši staigā savās gaitās, apgalvodami, ka tie esot tādi ikdienišķi grēciņi, kas neesot pretrunā ar Dieva likumu.

Ja tā būtu taisnība, kāpēc tad lai Kristus tos liktu ienīst un kādēļ gan lai apustulis sūdzētos, ka ir grēka varā? Tie apgalvo, ka pret sīkiem grēkiem neesot baušļa un tie nevienu nespēj gūstīt.

20. Tie visi ir visai vareni, kas mani ienīst, un daudz ir to, kas mani bez iemesla vajā..

Tas nozīmē, ka es daudz ciešu un man klājas slikti, bet maniem ienaidniekiem klājas labi, kā tas aprakstīts arī Jeremijas 11:1 un Hab. 1 grāmatās. “Dzīvot” taču nozīmē pieredzēt labas dienas un labi dzīvot.

Viņi ir vareni un spēcīgi, bet es tieku apspiests, viņi tiek godāti, bet mani pat neciena, viņiem ir miers, bet man nemiers, viņējo ir daudz, un daudz ir arī tādu, kas izturas pret viņiem labi, slavē viņus, nostājas viņu pusē, bet es esmu pamests viens, un neviens nav pret mani labs. Pavisam atšķirīgs ir patiess svētais no šķietamā, proti, viltus svētā.

21. Kas man labu atmaksā ar ļaunu un mani neieredz, tāpēc ka es esmu dzinies pēc laba.

Pašgudrie un paštaisnie ļauno uzdod par labo, jo viņi nespēj citādi. Ar naidu un vajāšanu viņi atmaksā patiesajai mācībai, kas viņiem dota, lai atklātu visu to labāko un tiem svētīgi kalpotu. Turklāt viņi nodara pāri arī tiem, kas meklē šīs labās lietas un seko tām.

Tas ir tādēļ, ka labo nevar sastapt nekur citur kā tikai zem krusta, pazemībā, paslēptu pie Dieva, bet viņi savā dzīvē, savā ārējā veidolā atsakās pazemināties. Viņi vēlas kaut kas būt vai arī izraisīt dusmas un nelaimes, bet tajā pašā laikā viņi domā, ka seko labajam. Tomēr – tas patiešām ir ļaunums un tā ir sevis samaitāšana. Dievbijīgais no tā izvairās, un tāpēc tie viņu tā neieredz.

22. Neatstāj mani, ak Kungs, mans Dievs! Neesi tik tālu prom no manis!

– Es esmu tik vientuļš, visu pamests un nicināts. Kungs, pacel mani un nekad neatstāj! Dieva dabā ir no nekā radīt kaut ko. Tādēļ no tā, kas vēl nav tapis par neko, Dievs nevar radīt. Savukārt cilvēki iztaisa no kaut kā jau esoša ko citu, bet tas ir pilnīgi nevajadzīgs darbs. Dievs paceļ tikai pamestos, dziedina tikai slimos, dāvā redzi tikai aklajiem, atdzīvina tikai mirušos, taisno tikai grēciniekus, padara gudrus tikai negudros.

Īsāk sakot, Dievs apžēlojas tikai par tiem, kam klājas slikti, un dāvā Savu žēlastību tikai tiem, kas nav apžēloti. Tādējādi augstprātīgi svētais, gudrais vai taisnotais nekļūst par Dieva īpašumu un viņā nepiepildās Dieva darbs. Tāds paliek savā darbā un kļūst par šķietamu, neīstu, aplamu svēto, un tas patiesībā nozīmē, ka kļūst par liekuli.

23. Steidzies man palīgā, Kungs, mans sargs un glābēj!

– Steidzies man palīdzēt, jo citi steidzas mani nomaitāt. Dieva palīdzība nav tur, kur ir cilvēka palīdzība. Tā nav arī tur, kur trūkst cilvēku vajāšanas vai nostāšanās pašam pret sevi. Dievs ir nabagu, atraitņu un bāreņu, nevis bagāto tēvs. Bagātos Viņš ir atstājis tukšā.

“Kungs, mans sargs un glābējs” nozīmē, ka es nemeklēju palīdzību un glābiņu nedz sevī, nedz kādā citā, bet tikai Tevī vienā. Arī Ps. 4:2 sacīts, ka taisnības Dievs uzklausa manus saucienus, un tas nozīmē, ka Viņš ir vienīgais, kas man palīdz. Augstprātīgajiem ir viņu glābšana, viņu pašpalīdzība un pašapmierinātība. Viņu palīdzība nav palīdzība Dievā. Viņi paši to ir izgudrojuši, jo neesot nolādēti.

Leave a Reply

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.