Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

KIRKEGORS KĀ ĪJABA MĀCEKLIS

 

156694_10150335676325338_5772584_n

Kirkegors savu darbu “Ciešanu evaņģēlijs” nerakstīja savās vieglākajās dienās. Toreiz, pēc cīņas ar žurnālu “Korsārs”, Kirkegors jutās gaužām nopelts un nozākāts.  Un, piedzīvojis vispārīgu satricinājumu, rūgtu vilšanos un smagu krustu, viņš nerakstīja gaišas un pārliecinošas runas par “prieku, kas izriet no domas par sekošanu Kristum”.

Vienā no saviem visdziļāk aizkustinošajiem darbiem “Atkārtošanās”, kas rakstīts tikai dažus gadus iepriekš (iespējams, kad viņš bija šķīries no savas saderinātās Regīnas Olsones), Kirkegors praktiski pasludināja sevi par Ījaba mācekli. Kur gan vēl citur Dānijā mēs varam atrast tādus emociju izvirdumus? (Varbūt būtu liederīgi izlasīt visu šo darbu kopumā?)

“19. septembris
Mans klusais līdzpārkāpēj!

Ījab, Ījab, ak, Ījab! Vai tu tiešām neteici neko citu kā tikai šos jaukos vārdus: Dievs deva, Dievs ņēma, Dieva Vārds lai ir slavēts? Vai tu neteici neko citu? Vai tu turpināji atkārtot šos vārdos visas savas nelaimes laikā? Kāpēc tu paliki kluss septiņas dienas un septiņas naktis? Kas norisinājās tavā dvēselē?

Kad viss pār tevi juka un bruka un kā lauskas gulēja tev apkārt, vai tevī uzreiz bija šī pārcilvēciskā savaldība vai uzreiz bija mīlestības pilnais skaidrojums, ticības un paļāvības pilnā drosme? Vai arī tavas durvis bija slēgtas cietējam, ka tas no tevis nevarēja gaidīt nekādu citu atvieglojumu kā vien pasaulīgo gudrību, kas nožēlojamā kārtā piedāvā dažādus pilnīgas dzīves priekšrakstus?

Vai arī tev nebūtu sakāms nekas vairāk, vai arī tu neuzdrīkstētos sacīt neko citu kā vien to pašu, ko atsūtītie mierinātāji kā stīvi ceremonijmeistari pamāca ikvienam – ka nelaimes brīdī ir pareizi un pienācīgi sacīt: Dievs deva, Dievs ņēma, Dieva Vārds lai ir slavēts, neko vairāk un neko mazāk – taisni tāpat, kā mēdz sacīt “uz veselību” tam, kas nošķaudās!

Nē, tu, kas savās labklājības dienās biji zobens apspiestiem, zizlis sirmajiem un atbalsta spieķis pazemotiem, tu cilvēkus nepievīli arī tad, kad viss bruka – tu kļuvi mute cietējiem, palīgā sauciens salauztiem un raižpilniem, atvieglojums visiem, kas ciešanās apstulbuši, jā, tu kļuvi uzticams liecinieks par visu postu un salauztību, kas var mājot cilvēka sirdī, un tu biji nemaldīgs runasvīrs, kas uzdrošinājās izsūdzēt savas “dvēseles rūgtumu” un cīnīties ar pašu Dievu.

Kāpēc tas ir ticis apslēpts? Bēdas tam, kas aprij bāreņus un atraitnes un atviļ viņu mantojumu, bet bēdas arī tam, kas slepeni maldina cietēju, laupot sākotnējo mierinājumu, ko tas gūst, kad izpauž savu sāpi un “strīdas ar Dievu”.

Jebšu arī mūsu laika dievbijība ir kļuvusi tik ievērojama, ka cietējiem vairs nevajag to, kas sendienās bijis tik ierasts? Vai Dieva priekšā neviens vairs nedrīkstēs sūdzēties? Vai tiešām tik ļoti ir pieaugusi dievbijība jebšu arī pieaugušas bailes un gļēvulība?

Šodien tiek uzskatīts, ka sāpju kliedzieni un ciešanu izmisuma valoda ir jāatstāj dzejniekiem, kam gluži kā advokātiem ir tiesības paust cietēja lietu cilvēciskās līdzcietības soģa krēsla priekšā. Vairāk par to neviens neuzdrīkstas.

Tāpēc runā tu, neaizmirstamais Ījab! Atkārto visu, ko esi sacījis, tu, stiprais runasvīrs, kas sastopams Visaugstākā soģa krēsla priekšā bezbailīgs kā rēcošs lauva!

Tavā runā ir spēks, tavā sirdī ir dievbijība pat tad, kad tu sūdzies, kad brīdini par savu izmisumu attieksmē pret saviem draugiem, kas nostājas kā laupītāji, lai ar savām runām tevi gāztu, pat tad, kad, savu draugu satraukts, tu grauj viņu gudrību un vārdus, kas aizstāv Dievu, it kā tā būtu kāda nenotikuša galma sulaiņa vai valsts pārvaldes pārstāvja nožēlojama pārgudrība.

Tu man esi vajadzīgs: vīrs, kas sūdzas tik skaļi, ka tas atbalsojas debesīs, kur Dievs sarunājas ar sātanu un kaļ plānus pret cilvēku! Sūdzies, Tas Kungs no tā nebaidās, Viņš prot Sevi aizstāvēt. Bet kā gan Viņš Sevi aizstāvēs, ja neviens neuzdrošinās sūdzēties tā, kā cilvēkam pienāktos?

Runā, liec savai balsij skanēt, runā skaļi. Dieva balss taču ir vēl skaļāka, Viņam ir pērkons – arī tā ir atbilde, paskaidrojums, kas ir drošs, uzticams un pirmatnējs, tā ir atbilde no paša Dieva, kas, pat salaužot cilvēku, ir brīnišķīgāka nekā runāšana riņķī un apkārt, tā ir daudz labāka nekā baumas par valdības taisnīgumu, ko sagudrojusi cilvēku pašgudrība un izplatījuši gļēvie un vārguļi.

Tu, nomocītais Ījab, mans neaizmirstamais labdari! Vai drīkstu pievienoties tavai sabiedrībai, lai varu tevī klausīties? Neatstum mani, es nestāvu nodevīgs pie tava pavarda, manās asarās nav viltus, pat ja es citu neko nespēju kā tikai kopā ar tevi raudāt.

Kā priecīgais meklē prieku, tajā piedalās un viņu visvairāk iepriecina viņā pašā mītošais prieks, tāpat skumstošais meklē skumjas. Man nav piederējusi pasaule, man nav bijušas trīs meitas un septiņi dēli.

Bet arī tas ir pazaudējis visu, kam ir piederējis pavisam nedaudz, jo arī tāds ir “pazaudējis dēlus un meitas”; kas zaudējis savu mīļoto, un arī tāds ir “saņēmis sāpīgus ievainojumus”; kas zaudējis godu un lepnumu, un tam līdzi arī dzīves spēkus un dzīves jēgu.

Jūsu bezvārda draugs.”

Sērens Kirkegors

Leave a Reply