Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

KIRKEGORA PIEDAUZĪBA

255682_10151362972811651_1122483399_n

“Mūsu laikmetā kristietība ir tikusi tik lielā mērā cilvēciskota un pielāgota, ka nevienam pat sapņos nerādās, ka tā varētu izraisīt piedauzību. Tagad viss ir nostājies savās vietās, jo nenozīmīgas lietas piedauzību neizraisa, un kristietība taisās par tādu (nenozīmīgu) kļūt.

Īstenībā kristīgā ticība ir vienīgais spēks, kas spēj izraisīt piedauzību. Niecīgā ieeja uz šauro ticības ceļu ir – piedauzība. Briesmīgā pretestība pret ticības iesākumu ir – piedauzība. Un arī, ja viss notiek un cilvēks kļūst par kristieti, tad piedauzībai ikvienā paaudzē ir tā pati loma, kas pirmajā.

Kristietība ir vienīgais spēks, kas visā patiesībā var izraisīt piedauzību, jo histēriski un sentimentāli piedauzības izlēcieni par šo vai to tiek noraidīti un izskaidroti kā ētiskās nopietnības trūkums, kas savā nepastāvībā steidzas apsūdzēt vai visu pasauli, tikai ne sevi. Ticīgam cilvēkam piedauzība ir sākums, un piedauzības iespēja rada nemitīgas bailes un trīsas viņa esamībā.” (Afsluttende uvidenskabligt Efterskrift, Samlede Værker X, 251.)

Piedauzība Kirkegoram nebija nekas smalks un rafinēts, bet gan atsevišķā cilvēka mokas. Kristietība ir piedauzība arī reliģiozajam, un šo piedauzību cilvēks pārvar, tikai atmirstot no tiešās, nepastarpinātās uztveres.

Tās mokas, no kurām kristietība cenšas atbrīvoties – iekšējās mokas, par ko mācītājs nekad nerunā – daļēji ir saistītas ar to, ka starp Dieva bezgalīgo majestāti un cilvēku valda milzīga disharmonija, un daļēji ar to, ka pati Dieva piedošana kļūst cilvēkam par nastu.

(no grāmatas “Dievs, kāpēc Tu guli?”, L.Andersens, izd. LMF, 2011)

Leave a Reply