***

Mans krusts ir skals
uz viena pirksta nesams.
Un būtu kauns – būt pagurušai jau.

Cik sīks ir mūsu krusts,
tik sīki paši esam,
un lielu cerību pie maza krusta nav.

Un kauns, pie skala diedelējot,
un kauns, ka skudra vairāk spēj
par manu nastu nest pret vēju,
un debesīs tā vairāk sēj
par manis sēto, manis nesto.

Un ļaudis skaliem guni kur
uz akmeņiem – tur upes vidū,
un visur skauž un kaut ko bur.

Es arī mazliet paspēlējos,
un tagad laiks ir plecos celt,
ko neapgāzt pat stipriem vējiem –
to „kauna” stabu, kas no zelta.

Gundega Ruņģe