Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

MAZU BRĪDI

2sacram2

Euharistija, Nicolas POUSSIN, 1647, National Gallery of Scotland, Edinburgh, © Web Gallery of Art

Vēl mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani atkal redzēsit.” Tad daži no Viņa mācekļiem runāja savā starpā: “Ko Viņš grib teikt ar šiem vārdiem: mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsit, un: Es aizeju pie Tēva?” Tie sacīja: “Ko Viņš ar to grib teikt: mazu brīdi? – Mēs nesaprotam, ko Viņš runā!” Jēzus noprata, ka tie gribēja Viņam jautāt, un sacīja viņiem: “Vai par to jūs spriežat savā starpā, ka Es sacīju: mazu brīdi, un jūs Manis neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsit? Patiesi, patiesi Es jums saku: jūs raudāsit un sērosit, bet pasaule priecāsies; jūs skumsit, bet jūsu skumjas tiks vērstas priekā. Kad sieva dzemdē, viņa ir noskumusi, jo viņas stunda ir klāt; bet, kad viņa ir dzemdējusi bērnu, viņa vairs nepiemin savas bēdas aiz prieka, ka cilvēks nācis pasaulē. Arī jums tagad ir skumjas. Bet Es jūs atkal redzēšu; tad jūsu sirds priecāsies, un neviens šo prieku jums neatņems. Tanī dienā jūs Mani vairs nejautāsit. Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā Vārdā. (Jņ. 16:16–23)

Šos vārdus no Jāņa evaņģēlija Jēzus saka Zaļajā ceturtdienā – tanī naktī, kad Viņš tapa nodots. Tie ir mierinājuma un iepriecinājuma vārdi mācekļiem, kuriem priekšā stāvēja grūts pārbaudījums – viņu Kunga nāve. Tieši šajā naktī Jēzus arī iedibināja Svēto Vakarēdienu – Savas miesas un asins Sakramentu, kurā tiek piedoti grēki un pats Dievs ir kopā ar Sakramenta baudītājiem visciešākajā veidā, kāds vien ir iespējams.

Tā bija liela žēlastība un Kristus kā Labā gana rūpes par Savu ganāmpulku, ka Vakarēdiens tika dots tieši šajā vakarā, jo Viņš taču to varēja iedibināt arī vēlāk – pēc Savas augšāmcelšanās. Tad mācekļiem pat būtu vēl skaidrāks, ko nozīmē vārdi par Kristus miesu, “kas par jums top dota” un par asinīm, “kas par jums top izlietas” – jo tad jau tas viss būtu noticis.

Bet nē, – Savā dievišķajā visuvarenībā Jēzus dod Saviem mācekļiem Savu miesu un asinis, kas tikai nākamajā dienā tiks nodotas un kas tiks izlietas grēku piedošanai. Tas ir tādēļ, lai šā Sakramenta svētība, kas ir grēku piedošana un miers ar Dievu, būtu ar mācekļiem viņu briesmīgajā stundā – viņu Kunga nāves stundā.

Tikpat nozīmīgi ir arī vārdi, ko Kristus viņiem saka, jo tie ir domāti mācekļu stiprinājumam, lai tie zinātu, ka viņu Kungs visu redz un zina uz priekšu – ne tikai ciešanas un nāvi, bet arī to, kas seko pēc tam, proti, augšāmcelšanos. Mācekļi tovakar to vēl nenojauta, bet viņiem bija jādzird šie mierinājuma vārdi, lai tie būtu viņu prieks un stiprinājums, kad tas viss piepildīsies.

Un to, ka Kristus vārdi ir bijis apustuļu prieks un stiprinājums, norāda tas, ka tie ir turēti piemiņā, Svētā Gara atgādināti un galu galā pierakstīti kā ļoti būtiski jau ilgu laiku pēc tam, kad tas bija noticis, jo Jānis savu evaņģēliju ir rakstījis vairākus gadu desmitus pēc Kristus nāves un augšāmcelšanās kaut kad pirmā gadsimta beigās.

Šie Jēzus vārdi, kurus mēs atceramies un mācāmies pēc Viņa augšāmcelšanās svētkiem, tātad ir teikti ciešanu un lielu bēdu priekšā, un tie māca, kādi ir Kristus un Viņam ticīgo ciešanu augļi. Dievs mūs ir salīdzinājis ar Sevi, proti – visu, ko Jēzus ir darījis, pielīdzinot mums, itin kā mēs to būtu darījuši. Tie, kas tic Kristum kā savam Pestītājam, Dieva Tēva acīs ir piedzimuši no Jaunavas Marijas, darījuši visu labu, piepildījuši Viņa bauslību un līdz ar to ir pelnījuši Dieva labvēlību un mūžīgo dzīvību.

Savukārt visu mūsu grēku, nepaklausību, neticību un vainu Dievs ir pielīdzinājis Savam Dēlam, kas par to visu ir izcietis sodu mūsu vietā, mirdams pie krusta kā noziedznieks. Līdz ar to viss, kas ir Kristus, ir mūsu, un viss, kas ir mūsu, ir Kristus – mēs esam salīdzināti savā starpā. Tādējādi Kristus ciešanu augļi ir ļoti svētīgi un iepriecinoši: tie ir mūsu pestīšana un dievbērnība.

Tomēr to, ka mēs esam salīdzināti ar Kristu, redz ne tikai Dievs. To redz arī pasaule un velns, to labi zina arī mūsu vecais cilvēks – vecais Ādams, kā to sauc Raksti. Vecais Ādams ir nogremdēts Kristības ūdenī, lai celtos augšām jaunais cilvēks – ticībā taisnotais.

Un, kā mēs varam noprast, šim vecajam Ādamam vis nepatīk būt zem ūdens, jo tur viņam nav gaisa un viņš mirst nost, tādēļ viņš cenšas izbāzt savu galvu virs Kristības ūdens, lai ierautu krūtīs svaigu gaisu.

Tās ir mūsu miesas vājības un iedzimtais grēks, kas cenšas paaugstināties pār Kristību un pieteikt savas tiesības uz mūsu domām, vārdiem un darbiem, tos sagānot un darot grēcīgus. Tāpēc nemaz nav tālu jāmeklē – mūsu pašu vecais cilvēks visu mūžu vajās jauno, ticībā atdzimušo cilvēku mūsos, lai to apspiestu un iznīcinātu.

Tādēļ mums ik dienas ar grēksūdzi ir jābāž mūsu vecais cilvēks jeb mūsu grēcīgums atpakaļ Kristības ūdenī jeb Kristus krusta nāvē, lai ar Evaņģēliju jeb grēku piedošanas vārdu augšāmceltos un pieņemtos spēkā jaunais cilvēks mūsos.

Tās ir nemitīgas vajāšanas, ciešanas un mokas, kas mums ir jāpiedzīvo pašiem pie sevis, un reizēm pat šķiet, kas Dievs no mums ir novērsies, ka Viņš mums nepalīdz un ka grēks ir visvarens. Tādās reizēs mums arī ir jāatceras šī evaņģēlija vārdi. Nē, Dievs mūs nav atstājis, Viņš mūs nav aizmirsis nevienu mirkli.

Tiesa, grēks ir varenāks par mums, bet tas nav visvarens. Dievs bieži vien ļauj mums sajust un zināt mūsu grēka spēku un to, ka mēs paši pret to nespējam pastāvēt. Tās ir reizes, kad Dievs cieš klusu, kad Viņš šķiet no mums novērsies.

Tad mūsu izmisums ir liels, sāpes neciešamas, ticība vāja un draugi nespēj palīdzēt. Mēs ciešam itin kā sieva, kuras laiks ir pienācis. Bērns var piedzimt stundu pēc dzemdību sāpju sākuma, bet tās var ilgt arī visu dienu. Šīs sāpes ir neciešamas, un to ilgums nav mūsu ziņā. Tomēr, lietodams šo līdzību ar dzemdētāju, Jēzus nebiedē ne mūs, ne Savus mācekļus. Nē, gluži pretēji, Viņš norāda uz šo sāpju iznākumu – uz jaunu dzīvību, kas ir nākusi pasaulē, un uz lielu prieku.

Kristum ticīgajiem aiz katras nakts būs diena, aiz katrām sāpēm – prieks un aiz katrām ciešanām – gandarījums. Tāds ir Viņa apsolījums. Mēs esam darīti vienoti ar savu Kungu, tādēļ mēs esam vienoti ar Viņu arī ciešanās, kā apustulis saka: “Jums dota žēlastība, ne vien uz Kristu ticēt, bet arī par Viņu ciest.”

Viņa ciešanu augļus mēs baudām nu jau divtūkstoš gadu – Viņa uzvaru pār grēku, nāvi un elli. Savu ciešanu augļus mēs baudīsim visu mūžību, kad ar Dieva palīgu būsim uzvarējuši jeb pārcietuši savas bēdas un grūtības līdz augšāmcelšanās dienai.

Līdz tam mums nav jābrīnās par bēdu karstumu, kas uznāk mums kā atsevišķiem kristiešiem vai kā visai Viņa baznīcai. Tāds ir apsolījums, tā tam ir jābūt, jo velns un grēkā kritusī pasaule ienīst Dieva svētumu, kas ir arī Viņam ticīgo svētums. Tādēļ apustuļa vārdi cauri gadu tūkstošiem mūs māca: “Uz to jūs esat aicināti; jo arī Kristus ir cietis jūsu labā, jums atstādams priekšzīmi, lai jūs sekotu Viņa pēdām.”

Proti, caur bēdām, ciešanām un nāvi uz dzīvību, gavilēm un prieku. Apustuļa Pētera vēstulē mēs lasām, ka “tā ir žēlastība, ja kāds savas dievapziņas dēļ panes bēdas”. Tā ir žēlastība ne jau bēdu dēļ, bet gan to svētīgā iznākuma dēļ, ko Dievs ir apsolījis un sagatavojis Sev zināmam laikam.

Tāpat mums ir jāsaprot nākamie Pētera vārdi – “ja jūs, labu darīdami, cietīsit pārestības un tās panesīsit, tas Dievam labi patīk”. Dievam nepatīk pārestības, Viņš ienīst netaisnību, un Viņam ir žēl, ka tā mums notiek, tomēr Viņam patīk, ja tas notiek tad, kad mēs dzīvojam, “labu darīdami”.

Tiem, kas Dievu nepazīst, ir jāzūdās un jāplēšas par savu mantu, godu un slavu šodien un nākamajās dienās. Mums ir Dieva apsolījums, lai mēs tieši par to nezūdāmies, ka Viņš mūsu dienišķo maizi dod mums šodien un ka rīt Viņš dos rītdienas dienišķo maizi.

Tādēļ kristiešu raizes nav pasaules raizes un kristiešu prieks nav pasaules prieks, jo kamēr “pasaule priecāsies, jūs skumsit, ..jūs raudāsit un sērosit”. Par ko? Par to, ka Dievs šķiet tālu, bet miesa un grēks – pavisam tuvu. Par to, ka Kristus šķiet kā miris, kamēr Viņa slepkavas – veselības, spēka un draudu pilni. Pasaulei nerūp tas, ka Kristus ir kapā vai ka Dievs klusē, jo pasaule pēc tā vien ilgojas. Bet tas, kas nerūp pasaulei, rūp Kristus mācekļiem, viņi par to sēro.

Tādēļ viņiem pieder apsolījums: “Jūsu skumjas tiks vērstas priekā.” Nevienam citam – tikai tiem, kas ir skumuši tad, kad citi priecājās. Jāņa evaņģēlijs bez mierinājuma vārdiem mums māca arī vēl ko citu, proti, brīdinājumu, lai mēs zinātu laiku, kad noskumt un kad – līksmoties. Kad pasaule priecājas par pasaulīgajiem labumiem, mēs tiekam brīdināti, lai visu to lietojam, bet tomēr tam nepieķeramies, lai nepriecājamies pašu šo labumu, bet gan Dieva žēlastības dēļ, kas caur to staro.

Labumi beigsies, bet Dieva žēlastība – nebeigsies. Pasaules prieks beigsies, bet nebeigsies to prieks, kas līksmojas par Dieva žēlastību. Psalmos rakstītais Dieva vārds mūs māca: “Cilvēks, kas dzīvo godībā un tomēr bez dziļāka ieskata lietu būtībā, ir līdzīgs kustonim, kuru vienkārši nokauj.”

Dievs mūs žēlīgi brīdina, lai nepriecājamies par to, ko pasaule ieber mūsu silē, jo – vai tik tā nemēģina mūs nobarot kaušanas dienai? “Tā beidzas to ceļš, kas par daudz lepni. ..Taču manu dvēseli atpestīs Dievs, no pazemes varas Viņš mani ņems pie Sevis,” saka ticīgais.

Mēs esam itin kā pazemes varā, mēs esam nāves un raudu ielejā, kā to saka cits psalms, un Dievs mūs žēlīgi māca to atzīt un nevergot pasaulei sēnalu dēļ, kas galu galā arī tiks atņemtas. Mēs tiekam drīzāk aicināti paciesties un arī ciest, ja tas ir vajadzīgs ticības apliecināšanas dēļ, lai savā laikā no pazemes varas tiktu pārcelti Dieva klēpī Debesu valstībā, kuras bērni mēs arī esam pēc Dieva žēlastības Kristū un savas ticības.

Āmen.

Leave a Reply