Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

STEIKS UN STEIKS

liela4_04

Steiks Jānis. Izlase. – [R: Zinātne, 2003.] – 227. lpp.: il.

Latviešu literatūrā kaut kādu iemeslu dēļ nav attīstījies, piemēram, amerikāņu (un gan jau, ka arī citu tautu) literatūrā redzamais virziens, kas mēģina tvert Dieva klātesamību turpat, kur savus argumentus gūst Viņa noliedzēji – vienkāršajā ikdienas pasaulē, likteņos un dzīves stāstos, kas šķietami liecina par jebko citu, bet tikai ne par taisnības uzvaru, par tikumu svētīgumu un tamlīdzīgām klasiskām patiesībām Dieva radītajā un vadītajā pasaulē.

Un tiešām: paradoksālā, īpatnā veidā visā šķietamajā dzīves, pasaules un tās norišu haosā un pretrunīgumā ticīgs – un es gribētu cerēt, ka arī vienkārši labticīgs – cilvēks spēj ieraudzīt sava Dieva pēdas un Viņa sargājošo roku.

Tādu noģidumu mūsu literatūrā ir maz. Savādi, bet Dievs kaut kā mums ir iespundēts baznīcā un svētdienā godībā un svinīgumā – svētā glītumā, kā saka, it kā tajā pasaulē, kas ir no pirmdienas līdz sestdienai, valdītu pavisam citi spēki.

Protams, redzēt Dievu no pirmdienas līdz sestdienai ir grūtāk, jo tas vairs nav stereotipu Dievs, bet gan dzīvais Dievs, kas pamanās dot dzīvi it visam. Arī daudz kam tādam, ko mēs nesaprotam, ko mēs arī labprāt nekad nebūtu sastapuši un piedzīvojuši – visādām dīvainībām un pat pilnīgam postam.

Viens no Dieva paradoksālās klātbūtnes tvērējiem mums, latviešiem, ir Jānis Steiks (1855–1932). Viņš gan nav tīrs prozaiķis, un dzejas saistītajā izteiksmē daudz kas no viņa atskārsmēm, izpratnes un uzskatiem paliek diezgan konspektīvā, koncentrētā veidā, lai gan provokāciju un vielu paša domāšanai Steika rakstu darbi dod pirmklasīgu.

Tā teikt, daudz mums tādu nav, bet, kad ir, tad ir kārtīgs kumoss, ko košļāt un pēc tam vēl labu laiku no zobu starpām laukā čūpstināt. Tādēļ arī šā grāmatu apskata nosaukumā esmu licis kalambūru, saistot Steika vārdu ar pēdējā laikā arī Latvijā pazīstamo amerikānisko gaļas gabalu.

Pats Jānis Steiks pret kalambūriem kā pret katru – kaut arī neveiklu vai kuslu – Dieva radībiņu izturas ar dziļu cieņu. Viņš spicē ausis un dzird vārdos to, par ko dažs labs varbūt teiktu, ka nekā tāda tur nemaz nav. Bet ej nu sazini. Aizvien jau paliek spēkā tas fascinējošais Bībeles fakts, ka radīšanas akts, kam sākumā bij nakts, kur Dievs Gars stāv uz vakts, ar Vārdu vien tiek sākts, caur ko viss lērums vākts un krāts. Vai, piedodiet – aizsteikojos…

Lai atbrīvotos no Steika lipīguma, labāk citēšu, ko par viņu “Izlases” ievadā saka Janīna Kursīte: “Ielūkošanās vārda sastāvdaļās ļauj ieraudzīt vai domāt, ka ieraugi, ķieģelīšus, no kā vārds pirmlaikos būvēts. Ne velti Indijā etimoloģija (Vārdu izcelsmes un to sakarību pētniecība. – Red.) senatnē tika uzlūkota par dievišķu zināšanu, atslēgu uz dievišķo.

Steika gadījumā īpatnēji savijusies viņa mācītāja un dzejnieka dievvārdu un dzejas vārdu patiesības sacītāja misijas apziņa. Kā mācītājs viņš rosināja dievvārdos ieklausīties, ne tikai uzklausīt.” (15. lpp.)

Jānis Steiks 19. gadsimta beigās ir kalpojis par mācītāju Krimuldā, Valmierā, pēc tam Pleskavas apgabalā uz turieni izceļojušo latviešu draudzēs. Tā kā viņš ne prata, ne vēlējās slēpt savus nacionālos uzskatus jautājumā par latviešu tiesībām, Steiks bija spiests pārcelties uz Kaukāzu kalpot turienes vācu kolonijas draudzei, bet vēlāk – karaspēka daļā Tiflisā par armijas mācītāju.

Pēc kādas nesaprašanās dienesta vietā, Steiks 1902. gadā atgriežas Latvijā, sāk strādāt Tukumā par skolas priekšnieku. (Iepriekš – vēl pirms teoloģijas studijām Tērbatā – viņam ir bijusi latīņu valodas un vēstures skolotāja pieredze Limbažos un Skultē.)

1905. gadā pausto brīvdomību dēļ Steiks ir spiests emigrēt uz ASV, kur nodzīvo līdz 1923. gadam, kalpojot Bostonas, bet vēlāk Ņujorkas latviešu draudzē. Atgriezies atkal Latvijā, Jānis Steiks īsu brīdi kalpo Umurgas draudzē un pāris gadus Limbažos.

Būdams jūtīgs valodas meistars un jauzdams tajā sakarus, kas lielākajam vairumam klausītāju bez paskaidrojumiem šķita tīrā ērmošanās, Steiks arī savā sludināšanā atļāvās balansēt uz paradoksa un spēles robežas.

Nepamanīts tas nepalika nevienam, dažus tas mulsināja, dažiem šķita izklaidējoši, dažiem intriģējoši, dažiem – arī pārāk ekstravaganti un baznīciski svētajam glītumam nepiemēroti.

Bez nopietnāka pētījuma man ir grūti izteikt savu vērtējumu tāda lēmuma un tā kritēriju atbilstīgumam, bet 1925. gadā Steiku no mācītāja pienākumu veikšanas draudzēs atbrīvo kā šim darbam nepiemērotu, tas ir, pārāk dīvainu, savādu.

Varētu teikt, ka viņš bija “piedzimis ne savā laikā” un tamlīdzīgi, tomēr es domāju, ka viss bija, kā nākas. Protams, patīkamāka dzīve viņam būtu izprotošākā sabiedrībā, bet tāda, kāda nu toreiz tā bija, noteikti ir likusi Jānim Steikam pateikt šo to tādu, par ko citādāk viņš nebūtu ne tik ļoti domājis, ne to tik skaidri izteicis.

Piemēram, “Viņa augstai Ekselencei Saeimas prezidentam Paulam Kalniņa kungam” veltīta poēma, kurā Steiks apcer bīskapa Kārļa Irbes motivējumu Ministru kabinetam par viņa atstādināšanu no amata, jo, kā rakstījis bīskaps, “šai gadījumā ir darīšana ar savādnieku, kurš nopietnam garīdznieka amatam draudzē nav derīgs”.

paulamvaks

Lai “Latvijas Luterāņa” lasītāji varētu spriest par šīm mācītāja Steika savādībām, pie šā grāmatu apskata tiek pievienots arī kāds viņa sprediķis jeb drīzāk – priekšnesums, oriģināla perfomance, kas ir domāta Laetare svētdienai – 3. svētdienai pirms Lieldienām. Tā pirmpublicējums ir Jāņa Steika Bostonā izdotās avīzes “Dieva Sveiksme” 1906. gada 25. marta numurā, pārpublicējums – “Izlasē” no 61. līdz 65. lpp.

Protams, tas ir izteiksmes ziņā īpatns, bet, salīdzinot ar bezsakarībām, kādas baznīcās reizi pa reizei tiek runātas un sludinātas mūsdienās, šis mācītāja Steika sniegums ir atzīstams ne tikai par skaidru un loģisku, bet arī par tradicionāli luterisku.

Vai nu Tērbatas universitātes teoloģijas skolas dēļ, vai kādu vairāku apstākļu ietekmē, bet, spriežot pēc “Izlasē” lasāmā, šķiet, ka Steiks arī savā īpatnējā, savdabīgajā valodas uztverē un domāšanā ir saglabājis skaidru, tradicionālu luterisko ticību, atšķirdams to, kas plūst un mainās, kas dalās, ir apspēlējams un visādi grozāms, no paliekamā, nemainīgā, mūžīgā.

Daudzi 20. gadsimta drosminieki un avangardisti gan pasaulē, gan Latvijā šo smalko šķīrumu nav pamanījušies saskatīt, sev un saviem klausītājiem par postu, mainot un staipot to, kas būtu jāliek mierā un uzticīgi jāsaglabā. Tādā ziņā Steika izteiksme un varbūt pat steicismi – apkārtējiem nesaprotamie viņa izlēcieni – baznīcas dzīvē man šķiet daudz nevainīgāki. Protams, literārajā jomā viņš ir īsts tīrradnis.

Noslēgumā vēl daži panti no poēmas, kurā Steiks apcer savu savādību un savādību kā tādu. “Izlasē” tie rodami no 146. līdz 150. lpp.

Sakat, vaj var garīdznieks
Būt priekš saviem savādnieks?
Garīgs Gara pavadībā,
Darbīgs darba svabadībā.
Kas ir garīgs pavadnieks,
Tas ir starīgs savādnieks.

..Savādnieks ir draudzi cēlis,
Jēzus bij tas savādnieks:
Sevi pamatā ir vēlis
Kā vissvētais svabadnieks,
Jo viņš gribēja, ka daudzi
Atrastu še savu draudzi.

..Savāds ir, kas Jēzu meklē:
Tam viņš dodas atrasties –
Pat ar tiem, kas bija peklē,
Jēzus gāja saprasties.
Viņš ir elles pūķi kāvis,
Elles vārtus vaļā rāvis.

..Visus savādniekus žēlo
Vispasaules Pestītājs,
Un kam sirdsapziņa kvēlo,
Tam viņš priecas vēsti tais’,
Lai še justos visi kopā
It kā bites vienā tropā:
Citi citiem līdzīgi,
Visi Vienam ticīgi.

..Viens kā savādnieks
Savējiem nav lieks,
Bet iekš savas savādības
Vēl no grēkiem raisīt gribas
Tautu vainīgu:
Darīt laimīgu.

..Esmu savādnieks,
Dzīves svabadnieks:
Dieva Tēva rasts un radīts,
Dieva Dēla vests un vadīts,
Svētā Gara spēts:
Rets, bet izredzēts.

..Savāds Jēzus savā gaitā
Savus klāt sev savina.
Kas tos ļaudis lai tur skaita,
Ko viņš ap sev labina?
Savāds kalna sprediķī
Sveicin’ ļaudis: “Svētīgi!”
Savāds rīts un savāds vakars,
Savāds man ar Jēzu sakars.

Mani saucat savādnieku.
Jūs, kas protat vārdu dot.
Mani zinat, svabadnieku,
Jūs, kas gribat vārduļot.
Vārgs ir varīgs vārguļot,
Bet ir sparīgs pārgudrot.
Jēzus vārda vārdotāji
Lai ir vārda gārdotāji.

Tālis Osis

Leave a Reply