Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

BAZNĪCAS SŪTĪBA

auvers18

Auvers baznīca, Vincent van GOGH, 1890, Musée d’Orsay, Paris, © Web Gallery of Art

Apgaismības laiks bija īpašs izaicinājumu laiks kristīgajai baznīcai. Iepazīstoties ar dažādām austrumu tautām un viņu reliģiju, rietumu pasaule ar izbrīnu konstatēja, ka arī ārpus kristīgās reliģijas un kultūras ir kaut kas labs un pozitīvs, ka atšķirīgu reliģisko uzskatu paudēji bieži pat pārspēj kristīgo baznīcu savā dedzīgumā, garīgumā un pašaizliedzīgajā kalpošanā.

Atbildot uz šo izaicinājumu, daudzi nevilcinoties mēģināja pierādīt pretējo, proti, ka kristieši tomēr ir labāki cilvēki, ka viņu morāles vērtībās ir pašas augstākās un garīgums pats dziļākais.

Vēsturiskajai pētniecībai kļūstot arvien populārākai, tika izvirzīti arī kritiski jautājumi attiecībā uz kristiešu Svēto Rakstu vēsturisko uzticamību.

Kristiešu teologi sāka kritiski pētīt Bībeli, cenšoties paglābt vismaz daļu no tās. Protams, pirmkārt, kritiku neizturēja tie Bībeles izteikumi, kas šķita esam pretrunā ar tā laika zinātnes un filozofijas atzinumiem. Maz pamazām visam brīnumainajam un pārdabiskajam Bībelē paši kristiešu kritiķi pārvilka treknu svītru.

Šī savādā piemērošanās taktika uzskatāmi atklājās tad, kad jaunās evolūcijas teorijas piekritēji nāca klajā ar apgalvojumu, ka cilvēks ir nevis Dieva radīts, bet gan tāds pats dabas produkts kā viss pārējais, kas atrodas šajā pasaulē. Jau pavisam drīz daļa kristiešu centās aizstāvēties, apgalvojot, ka Dievs radījis cilvēkus evolūcijas ceļā.

Visi šie dažādie jautājumi mudināja kristiešus pārvērtēt to, kas tad īsti ir baznīcas pastāvēšanas jēga un būtība. Sekas tam bija tādas, ka arvien biežāk teologi sāka runāt par Jēzu Kristu, kā par saprāta gaismas nesēju, dižu morāles, cilvēcības un mīlestības sludinātāju.

Arvien populārākai kļūstot eksistenciālajai filozofijai, to pārņēma arī teologi un mācītāji. Tika apgalvots, ka vēsturiskiem faktiem nav nozīmes, ka arī zinātnei reliģijas lietās nav nekas sakāms, jo reliģija ir saistīta tikai ar cilvēka iekšējiem dvēseles pārdzīvojumiem.

Šādā veidā it kā izdevās izvairīties no kritiķu uzbrukumiem, taču Bībeles vērtība devalvējās līdz psiholoģiska rakstura rokasgrāmatai, ar kuras palīdzību motivēt cilvēkus pieņemt lēmumus jeb veikt izšķiršanos konkrētās dzīves jeb eksistences situācijās.

Meklējot jaunu pamatojumu baznīcas pastāvēšanai, arvien vairāk tika runāts par tās sociālo lomu. Tika uzsvērta baznīcas nozīme palīdzībā trūkumcietējiem, cīņā pret neveselīgu dzīves veidu, jaunatnes audzināšanā utt.

Daļa šo jautājumu kaut kādā mērā bija bijuši raksturīgi baznīcai arī agrāk, taču tie arvien bija sekundāri jautājumi, kas nenoteica baznīcas būtību. Tagad šīs lietas izvirzījās priekšplānā, bet tas, kas baznīcai bija būtisks agrāk, maz pamazām tika piemirsts, jo – aizmirsts tika Kristus Evaņģēlijs. Sekas tam ir redzamas tagad un tās ir traģiskas.

Mūsdienās pat tādi cilvēki, kas gadiem ilgi apmeklē baznīcu, vairs īsti nespēj atbildēt uz jautājumiem: kas tad ir Evaņģēlijs un kāda ir baznīcas būtība? Tā kā Lieldienu laiks ir ļoti piemērots tam, tad mēģināsim kopīgi pārdomāt šos jautājumus un, iespējams, rast arī atbildes.

Baznīcas mērķis ir grēku piedošana

Pirmo Lieldienu vakarā Jēzus negaidīti parādās savu mācekļu vidū. Viņš sveicina tos ar vārdiem: “Miers ar jums!” Tad rāda tiem savas caurdurtās rokas un sānus un tad vēlreiz saka: „Miers ar jums! Kā Tēvs Mani sūtījis tā Es jūs sūtu.” Un to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” (Jņ.20:21-22) Šie Jēzus vārdi varētu šķist dīvaini. Kādēļ Viņš runā kaut ko tamlīdzīgu?

Vai tagad Viņam kopā ar mācekļiem drīzāk nevajadzēja doties pie priesteriem un Poncija Pilāta un beidzot parādīt, kurš te ir īstais Kungs Jeruzālemē. Tas nebūtu grūti. Ja Jēzus dzīvs tagad parādītos Jeruzālemes ielās, Viņa mācekļiem nekavējoties pievienotos tūkstošiem cilvēku. Tad ne tikai farizejiem un priesteriem, bet arī romiešiem būtu ko trūkties.

Taču šķiet, ka Jēzu šādas lietas vispār neinteresē. Viņam ir kas cits, par ko runāt ar Saviem mācekļiem. Un neapšaubāmi, ka tūdaļ pēc augšāmcelšanās Viņš runā par pašu svarīgāko un būtiskāko. Jēzus stāsta mācekļiem, ka starp viņiem un Dievu tagad ir iestājies miers. Manu ciešanu un nāves dēļ – saka Jēzus – Dievs ir kļuvis jūsu Draugs.

Kā pierādījumu tam, jūs redzat Mani, augšāmceltu no miroņiem. Tēvs Mani sūtīja pasaulē, lai Es samierinātu Viņu ar jums, lai Es iznīcinātu velna radīto ienaidu starp Dievu un jums, un dāvātu jums patiesu mieru. Tagad Es esmu piepildījis Tēva doto uzdevumu un varu sūtīt jūs pasaulē ar līdzīgu mērķi – piedot cilvēkiem grēkus.

To, ka apustuļi tieši tā saprata šo uzdevumu, uzskatāmi rāda apustuļa Pāvila vārdi, kas vēlāk sacīti korintiešiem: „Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar Sevi, tiem viņu grēkus nepielīdzinādams, un ir mūsu starpā licis salīdzināšanas vārdu. Tā mēs nākam, Kristus sūtīti, un pamācām, it kā Dievs runātu caur mums. Mēs lūdzam Kristus vārdā: ļaujieties salīdzināties ar Dievu! To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība.” (2.Kor. 5:19–21)

Tādējādi Lieldienu vēsts ir grēku piedošanas vēsts. Ar šo vēsti augšāmceltais Kungs ierodas Savu mācekļu vidū, un šo vēsti sludināt Viņš ir licis Savai baznīcai. Evaņģēlija vēsts ir grēku piedošanas vēsts.

Kristīgā baznīca pulcējas uz saviem dievkalpojumiem viena vienīga iemesla dēļ, proti, lai atkal dzirdētu, ka Dievs ir pieņēmis Jēzus upuri par viņu grēkiem un augšāmcēlis Viņu, pasludinot piedošanu visai pasaulei.

Kas izriet no tā, ka baznīcas pastāvēšanas jēga ir grēku piedošana?

Cik gan daudzkārt pareizāk un gudrāk būtu rīkojušies kristieši, ja tā vietā, lai piedalītos neauglīgā diskusijā par to, kura reliģija ir pārāka, tie līdzīgi apustulim Pāvilam būtu vienkārši apliecinājuši, ka mēs nesludinām paši sevi, bet Jēzu Kristu, krustā sisto; ka Viņa spēks tieši mūsu nespēkā liels un varens parādās; ka vienīgi Kristus vārdā ir saņemama grēku piedošana un mūžīgā dzīvošana, un ka pastarā tiesā par ikvienu cilvēku tiks spriesta tiesa – nevis vadoties pēc Budas, Muhameda vai Konfūcija, bet Kristus vārdiem.

Tas pats būtu sakāms arī, atbildot uz zinātnes un tehnikas progresa izraisītajiem jautājumiem. Ir taču skaidrs, ka nekāda cilvēka personiska pilnveidošanās, zinātniski tehniskais vai sociālais progress nevienu nespēj glābt no grēka lāsta, nāves un elles.

Tas nenozīmē, ka kristiešiem būtu jāignorē kritiķu uzdotie jautājumi, taču skaidra baznīcas uzdevuma un būtības izpratne būtu to paglābusi no nevajadzīgiem strīdiem un zaudējumiem.

Piemēram, vai tā vietā, lai par katru cenu pierādītu baznīcas lietderību sociālo problēmu risināšanā, tai drīzāk nevajadzēja norādīt uz Jēzus Krustu un grēku piedošanu, kas no tā nāk, kā vienīgo savu patieso bagātību un vērtību?

Vai arī mūsdienās, kad atkal no jauna cilvēki meklē un tiecas saprast baznīcas jēgu, vērtību un nozīmi gan atsevišķā cilvēka, gan visas sabiedrības dzīvē, kad mēs atkal dzirdam runas par nepieciešamību pēc garīguma, morālo vērtību stiprināšanas un citām tamlīdzīgām lietām, – vai mēs vienkārši neradām cilvēkos maldīgas ilūzijas un neaizmirstam, ka tam visam ir maza nozīme baznīcas patiesās sūtības piepildīšanā?

Jā, neapšaubāmi baznīcu interesē sabiedrība un tās nostāja morāles un citos jautājumos. Jā, neapšaubāmi baznīca iestājas par sociālu taisnīgumu un uzskata, ka ir jāpalīdz cietējiem, taču baznīcas primārais uzdevums nav un nevar būt visi šie jautājumi, lai cik nozīmīgi un svarīgi tie šķistu.

Turklāt baznīca vienkārši maldinātu cilvēkus, apgalvojot, ka tā spēj atrisināt viņu sociālās vai ekonomiskās problēmas. Kā mēs jau noskaidrojām – baznīcas galvenais uzdevums un vienīgā vara ir piedot cilvēkiem grēkus, atbrīvot viņus no velna varas un atpestīt no mūžīgas nāves – tas ir Evaņģēlijs.

Ja tas nebūtu ticis aizmirsts, tad mēs, iespējams, nekad tā arī neizdzirdētu savādās runas par to, ka, lūk, viena konfesija pārspēj luterāņus sadraudzības siltumā, cita reliģiskās dzīves organizācijā, bet vēl kāda cita garīgās dzīves dziļumā.

Ja mēs paturam prātā evaņģēliskās baznīcas sūtību – piedot grēkus, tad taču skaidrs kļūst tas, ka nekāda cilvēku sadraudzība, lai cik sirsnīga un jauka tā būtu, nevar aizstāt grēku piedošanas svētību, ko saņemam Svētajā Kristībā, Absolūcijā un Svētajā Vakarēdienā.

Visu šo sakramentu, kā arī evaņģēliskas sludināšanas mērķis un uzdevums, ir sniegt grēku piedošanu. Daudzas, tik apbrīnotas un apskaustas reliģiskās kopības labākajā gadījumā ir atstājušas novārtā vai pat pilnīgi ignorē sakramentus un to nozīmi, kā arī skaidru Evaņģēlija sludināšanu.

Cik gan aklam, neluteriskam un neevaņģēliskam ir jābūt kļuvušam cilvēkam, kas vēl nes Lutera vārdu, bet to visu vairs neredz, nesaprot vai neņem nopietni! Šāda attieksme liecina, ka aizmirsta ir vienkāršā patiesība, ka baznīca nedzīvo ne no cilvēku savstarpējā draudzīguma, ne reliģiskās dzīves organizācijas un ceremonijām, nedz arī no cilvēka iekšējās dzīves pētniecības, bet gan vienīgi un tikai no grēku piedošanas.

Tas pats būtu sakāms arī par mūsdienu tendenci – aizpildīt svētdienas ar visāda veida pasākumiem, kas brīžiem arī kristiešu vidū rada jautājumus – jā, bet vai sports, dziedāšana, dejošana un citas izklaides arī mums nav vajadzīgas tik pat daudz kā svētdienas dievkalpojums?

Tas, ka šādi jautājumi tiek uzdoti, liecina, ka dievkalpojums galvenokārt ir ticis saprasts kā reliģisks piedzīvojums vai pārdzīvojums. Un, ja tas ir tā, tad patiešām, kādā labā koncertā mēs taču varam gūt vēl lielāku, dziļāku pārdzīvojumu nekā baznīcā! Arī sporta sacensībās mēs piedzīvojam kopības sajūtu, un tur ir daudz emociju, kas var pat pārspēt to, ko piedzīvojam baznīcā.

Taču, ja mēs atceramies, ka baznīcā nākam, lai ar sludināto un sakramentos izdalīto vārdu saņemtu grēku piedošanu, tad jautājums kļūst citāds. Tad ir skaidrs, ka pat eņģeļu dziedāšana mums nespēj dot to, kas saņemams baznīcā. Tad ir skaidrs, ka to nespēj nekas cits, kā tikai svētais Evaņģēlijs, kuru mēs katru svētdienu saņemam Absolūcijā, sprediķī un Svētajā Vakarēdienā.

Tieši te slēpjas baznīcas diženums, tās unikalitāte, vara un nozīme cilvēka dzīvē. Jēzus mūs nav sūtījis pasaulē, lai mēs to pārsteigtu ar savu spēku un gudrību. Viņš nav licis mums iedibināt kādu jaunu kultūru ar augstiem ētikas un morāles principiem, nedz arī uzdevis garīgot šo pasauli vai piepildīt ar reliģisku misticismu, bet visu savu darbu un visu baznīcas pastāvēšanas jēgu Viņš ietver šajos vārdos – grēku piedošana – kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti.

Kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks. Tātad baznīcai ir vara un uzdevums piedot vai paturēt grēkus.Tieši šī vara un uzdevums baznīcu atšķir no visām pārējām šīs pasaules varām un institūcijām. Nevienai citai cilvēku kopībai, vienalga, vai tā būtu politiska, reliģiska vai kāda cita, nav varas cilvēkiem piedot grēkus. Tāda ir tikai Kristus baznīcai.

Novērtēsim un cienīsim to, kas mums ir, jo Evaņģēlijs ir pats lielākais dārgums un lielākā vērtība šajā pasaulē. To nevar aizstāt ne krāšņi dievkalpojumi un tērpi, ne lielas katedrāles, ne gudras runas, ne cilvēku piekrišana un respekts pret baznīcu. No tā visa baznīca nedzīvo, bet drīzāk mirst. Baznīca dzīvo – no Evaņģēlija, tas ir, no grēku piedošanas.

Ilārs Plūme

Leave a Reply