Pēdējā tiesa (fragments), MICHELANGELO Buonarroti, 1541, Cappella Sistina, Vatican, © Web Gallery of Art
“Jā, redzi, Es celšos pret tiem praviešiem, saka Tas Kungs, kas izmanto savu mēli ļaunā nolūkā, kaut arī sludinot Tā Kunga vārdu! Redzi, Es celšos pret tiem praviešiem, kas sludina melu sapņus, tā saka Tas Kungs, tos atstāsta un maldina Manu tautu ar saviem meliem un māžošanos. Es tos neesmu sūtījis un neesmu tiem nekā pavēlējis, tie neatnes šai tautai nekā laba!” – tā saka Tas Kungs.
(Jer. 23:31-32)
Kurš gan var sludināt, ja viņš nav apustulis, kā vien tas, kurš nes Dieva vārdu? Un kas var nest Dieva vārdu, kā vien tas, kurš ir Dievu dzirdējis? Vai var nosaukt par apustuli arī to, kurš nesniedz tautai neko citu, kā tikai savus sapņus un cilvēciskus priekšstatus, filozofisku mācību?
Jā, tas ir slepkava, zaglis, dvēseļu maitātājs un žņaudzējs: – tāds nav sūtīts, bet nāk pats, un noskumušās, nemierīgās sirdsapziņas to itin labi pazīst. Jo, kad vien Dieva vārds top sludināts, tas rada priecīgas, drošas, mierīgas sirdis; jo tas ir žēlastības un piedošanas labais un saldais vārds.
Bet, kad tiek sludināti cilvēku vārdi, tas dara sirdsapziņu skumju, šauru un nemierīgu; jo tas ir bauslības dusmu un grēku vārds, kas rāda, ko cilvēks nav darījis un ko viņam būtu vajadzējis darīt.