Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 3 other subscribers

LIEGUMAM SPĪTĒJOT

Evangelia

21. gadsimta cilvēkam grūti iztēloties, cik drakoniska aizlieguma apstākļos savu garīgo dzīvi veidoja Latgales ļaudis tikai pirms 100 gadiem. No 1865. līdz 1904. gadam Latvijas austrumu daļā, kas bija administratīvi Polijai, pēc tam Krievijai pakļauta mūsu zemes maliena, rakstītais vārds un grāmatniecība jau izsenis attīstījās šķirti no pārējiem novadiem.

Grāmatniecība nebija bagāta, pārsvarā šejienes iedzīvotājiem vispirms jezuīti, pēc tam poliski orientētie katoļu garīdznieki sagādāja katoliskas garīgās grāmatas – katehismus, lūgsnas, dziesmas, rituāla tekstus. Pats izcilākais jezuītu ieguldījums reliģiskās literatūras jomā – evaņģelija izdevums latgaliešiem (“Evangelia Toto Anno..” Viļņā, 1753).

Pilna Bībele tulkota netika. Pirms un pēc dzimtbūšanas atcelšanas, kas šajā novadā notika tikai 1861. gadā, žanriski bagātinājās reliģiskās literatūras klāsts (reliģiski morālas apceres, Bībelstāsti), sarosījās laicīgā grāmatniecība, sāka iznākt praktiska satura grāmatas (Kaunatas mācītāja J. Macileviča sarūpētā “Pavuiceišona un vysaidi sposobi dēļ zemnīku latvīšu” 1850. gadā, kāda aģitācijas brošūra pret dzeršanu), ābeces, gramatikas, rēķināšanas grāmata un pats izcilākais sniegums – G. Manteifeļa sagatavotais kalendārs “Infļantu zemes laika grōmota” (1862–1871) ar dzejoļiem, stāstiņiem, mīklām, praktiskiem un morāli ētiskiem padomiem.

Un tad nāca aizliegums iespiest grāmatas latviešu valodā latīņu burtiem. Kāpēc tā notika?

Iegansts bija nemieri Polijā un reālās varas nesēju Latgalē – poļu muižnieku un mācītāju dalība revolucionārajos notikumos. Kopš 1795. gada, kad Polijas karalis Stanislavs Augusts saskaņā ar Katrīnas II pavēli bija spiests aizbraukt uz Grodņu un atteikties no troņa un Polija kā neatkarīga valsts beidza pastāvēt, poļi nemitējās tiekties pēc neatkarības.

Regulāri uzliesmoja nemieri. Partizānu karam līdzīga sacelšanās tur uzliesmoja 1863.gadā, veselu gadu ap 30 000 poļu kaujinieku cīnījās pret 200 000 krievu karavīriem. Sacelšanos apspieda 1864.gada pavasarī.

Krievija bargi atriebās ne tikai pašiem poļiem – ar kuriem pārpildīja cietumus, dumpiniekus izsūtīja uz Sibīriju, skolās centās ieviest krievu valodu, zemi centās kolonizēt ar prūšiem un pārvācot tautu, vajāja katoļu baznīcu – bet arī vēsturiski Polijas ietekmes sfērā esošajām zemēm un to ļaudīm.

Latgales latvieši atšķirībā no te dzīvojošiem muižniekiem dumpī nepiedalījās, tomēr tā sekas izcieta ilgāk nekā paši poļi. 1865.gada 6. septembrī Krievijas valdība izdeva rīkojumu Krievijas Ziemeļrietumu apgabalā (tajā ietilpa Latgale, Lietuva un dažas Krievijas guberņas)  aizliegt “poļu” (latīņu) burtus, lai pasargātu apgabala iedzīvotājus no dumpīgās Polijas ietekmes.

Tas nozīmēja, ka mācībām skolās būs jānorisinās krievu valodā, nedrīkstēs iespiest un izplatīt Latgales teritorijā no citurienes ievestas ar latīņu burtiem drukātas grāmatas. Tipogrāfijās tika likvidēti latīņu burtu krājumi. Pakāpeniski pilnīgi apsīka grāmatu iespiešana, kādu laiku Rīgā turpināja iznākt G. Manteifeļa sarūpētie kalendāri – “Infļantu zemes laika grōmota”, pēc dažiem gadiem arī tos apturēja.

images

Gustavs Manfeitelis (1832-1916)

Pārtraucot grāmatu izdošanu, pie ļaudīm nevarēja nonākt jauna laikmetam atbilstīga informācija, varmācīgi tika iekonservēta novada garīgās dzīves attīstība, un zemnieki savos ciemos piekopa tradicionālos kultūras un sabiedriskās dzīves veidus – attīstījās un tika koptas folkloras tradīcijas, kas šeit saplūda kopā ar katolisko reliģisko dzīvi.

Aizliegums ilga četrdesmit garus gadus laikā, kad pārējo Latvijas daļu saviļņoja nacionālās atmodas kustība, plauka teātra izrādes, aizsākās dziesmu svētku tradīcijas, veidojās nacionālā inteliģence.

Tikai pēc 1904. gada 24. aprīļa, kad tika atcelts drakoniskais latīņu rakstu aizliegums, Latgale visas valsts kultūras dzīvē varēja iekļauties. Tātad šogad, tāpat kā lietuvieši, Latgales kultūras darbinieki svin 100 gadu jubileju kopš aizlieguma atcelšanas.

Jubilejas reizē īsti vietā paraudzīties, kādā veidā grāmatniecībai un līdz ar to kultūras attīstībai depresīvajos gados Latgales zemnieki centās uzturēt drukātā un rakstītā vārda tradīcijas, nekļūstot par analfabētu tautiņu.

Netrūka pašaizliedzīgu cilvēku, kas centās sagādāt grāmatas kā no garīdzniecības aprindām, kam bija svarīgi uzturēt dziļi iesakņojušos katolicismu, ko reāli apdraudēja pareizticība, tā arī no “apakšas”, vienkāršo zemnieku vidus, kas bija pieraduši un dziļi pieņēmuši kā katolicismu, tā arī latīņu burtiem rakstītās dziesmu grāmatas.

Daudzi garīdznieki piedalījās nelegālu dievvārdu grāmatu izplatīšanā. Toties mātes, pie ratiņa sēdēdamas, ierādīja bērniem burtus vecajās laika gaitā noskrandušajās un salāpītajās (burtiskā nozīmē, jo ieplēstās vietas mēdza pat ar diegu un adatu piešūt) grāmatās, tā bērni iemācījās lasīt un katehismu, ko nepiekāpīgi prasīja katoļu baznīca.

Rakstītpratēju nebija daudz, katrā pagastā varbūt daži, kurus apgūt šo prasmi rosināja personiska interese. Šie cilvēki tad arī reizēm izpalīdzēja kaimiņiem, piemēram, uzrakstīt karadienestā iesauktajiem dēliem vēstules. Daudzi no šiem rakstītpratējiem kļuva par garīgās kultūras veidotājiem.

Krievijas valdība ierosina iespiest latviešu grāmatas krievu burtiem

Latgales skolu lietas pārvaldīja Viļņas mācību apgabals, kurā aktīvs tautskolu direkcijas darbinieks bija pareizticībā pārgājušais latvietis – folklorists un arhivārs Jānis Sproģis. Viņš centās realizēt Krievijas valdības noteikto politisko kursu attiecībā uz izglītību un valodu Latgalē.

Vispārējā Krievijas tendence bija pāriet uz pirmmācību Latgales skolās krievu valodā. Sproģis izstrādāja praktiskos risinājumus pārejas periodam, kamēr ļaudis neprot krievu valodu, piedāvāja kompromisa variantu – iespiest grāmatas latviešu valodā ar krievu burtiem.

Viņš izstrādāja ortogrāfiju grāmatu drukāšanai krievu burtiem un sagatavoja ābeci. Viņš arī sagatavoja un par valsts līdzekļiem iespieda kalendāru “Latviešu–krievu kalenderis”. Nav īsti precīzi zināms, cik daudz šādu grāmatu latgaliešiem tika sarūpēts, jo tās līdz mūsu dienām saglabājušās tikai dažas.

Tomēr daudz to nebija – kāpēc šķiest naudu pasākumam, ko iedzīvotāji neatbalstīja? Uz Latgali no Viļņas atsūtītās grāmatas cilvēki vienkārši ignorēja. 1870. gadā Rēzeknes apriņķa skolai piesūtīja 160 Sproģa sagatavotos kalendārus – no tiem pārdeva tikai vienu. Vēl trakāk, ļaudis šīs nesaprotamās grāmatas pat par velti neņēma.

Sākās arī skolu ar krievu mācību valodu organizēšana, katoļticībai piederīgajiem nebija atļauts pat strādāt par skolotājiem, izņemot ticības mācības stundas, ko drīkstēja mācīt katoļu garīdznieks krievu valodā. Arī skolēni drīkstēja savā starpā sarunāties tikai krievu valodā.
Šādos apstākļos latgalieši paši pārņēma iniciatīvu un saviem spēkiem kā nu mācēja, tā cīnījās pret grāmatu badu.

Vecās un nelegālās grāmatas

Kaut arī aizliegums skāra senāko, pirms 1864.gada iespiesto grāmatu lietošanu, sākumā ļaudis iztika tieši ar šiem izdevumiem. Tomēr gadu gaitā grāmatas nolietojās, vecie sējumi, kaut rūpīgu roku pielaboti, nevarēja saglabāties mūžīgi, tie noskranda un izjuka, un asi kļuva jūtams dziesmu un lūgsnu grāmatu trūkums.

Te latgaliešiem piepalīdzēja cittautieši. Kapitālistiskās ražošanas apstākļos deficītu preci cenšas sagādāt komersanti, tādā rūpalā saskatot labas peļņas iespējas. Tā notika arī ar latgaliskajām grāmatām. Uzņēmīgi cilvēki ārzemēs (Prūsijā un citur) vai nereti pagrīdes tipogrāfijās iespieda garīgās grāmatas ar viltotām izdošanas ziņām (titullapās lielākoties ievietoja 1856. gadu) un cenzūras atļaujām.

Mūsdienās tikai pēc papīra un iespieduma detaļām, kā arī pēc līdz nepazīšanai sakropļotās valodas, kas radusies iespiedkļūdu dēļ (korektūru nelasīja, nebija darbam vajadzīgo valodas pratēju), speciālists var atpazīt šos izdevumus. Bibliogrāfi uzskaitījuši pavisam kādus 35 aizlieguma laika nelegālu dievvārdu grāmatu izdevumus un dažus kalendārus.

Latgaliešu grāmatas slepeni caur Lietuvu tika nogādātas Latgalē, šo darbu veica pauninieki, viņu vidū galvenokārt ebreju tautības cilvēki. Tika izveidota nelegāla grāmatu izplatīšanas sistēma, šajā darbā iesaistīja arī mācītājus, un grāmatas reizēm varēja iegādāties ne tikai pie apkārt klaiņojošā tirgotāja, bet arī pie baznīcas vai katoļu garīdznieka organizētiem un vadītiem pārdevējiem no draudzes latviešu vidus.

Grāmatu cenas sakāpa ļoti augstas. Iespējams, ka daudzus neapmierināja tajās iekļautais ierobežotais tekstu loks un kļūdainā valoda. Un tā pašaizliedzīgākie pašmācības ceļā lasīt un rakstītprasmi apguvušie zemnieki pret grāmatu badu vērsās ar spalvu.

Pret grāmatu badu ar spalvu

Rokraksta grāmatniecības tradīcija Latgalē izauga no veco grāmatu pielabošanas. Sašujot, salīmējot, pārsienot vecās grāmatas, izbalējušās vietas vai trūkstošās lapas atjaunoja, pārrakstot ar roku. Grāmatu īpašnieki centās papildinājumus maksimāli pietuvināt iespiestajai grāmatai.

Arī rakstītprasmi pašmācības kārtā apguvušie zemnieki vilka burtus līdzīgi iespiestajiem, tā veiklākajiem rakstītājiem veidojās pēc drukāto tekstu parauga radušies īpatnēji rokraksti. Laika gaitā pārrakstīšana vērsās plašumā, tika pārrakstītas atsevišķas nodaļas no “Piļņeiga grōmota lyugšonu..”, līdz uzņēmīgākie un čaklākie rakstītāji sāka pārrakstīt veselus biezus sējumus.

Līdz aizkustinājumam precīzi šie cilvēki centās atdarināt iespiestās grāmatas, pārņemt teksta izkārtojuma principus un apdares elementus – iezīmēja vinjetes, ja bija iespēja, izgrieza ilustrācijas no vecām vai pārnovados iespiestām grāmatām un ielīmēja tās savā rokraksta grāmatā. Andrīvs Jūrdžs izveidoja pat biezu kalendāru “Myužeigais kalinders..”, kur cipari katras dienas datumam izgriezti no iespieddarbiem pēc iespējas sarkanā iespiedumā.

Labākie rakstītāji sākumā izpalīdzēja radiem un kaimiņiem, bet pakāpeniski dažos apvidos grāmatu pārrakstīšana tāpat kā iesiešana izvērsās par tādu kā amatniecības nozari – grāmatas rakstīja un iesēja par maksu.

Eksistēja pat noteikta cena par šo darbu, par to vēsta kāds ieraksts A. Jūrdža rokraksta grāmatā: “As vīnu grōmotu pīraksteju dēļ bazneicas Juoneiša, par kuru muns dorbs moksoj 4 rubli, as jam atdevu par 2 rubli”. Cits rakstītājs – A. Svilāns (Varakļānu pagasta Lazdinieku ciemā) par 5 rubļiem pārrakstījis grāmatu B. Garančai.

Parasti pārrakstīja baznīcā un mājās reliģisko rituālu laikā nepieciešamos tekstus, pirmām kārtām vecajās dziesmu un lūgsnu grāmatās ietvertos sacerējumus. Dažreiz tapa tikai dažas lapiņas, ko ievietot dziesmu grāmatā, citreiz kāda paša brošēta burtnīciņa, līdz čaklākie pierakstīja daudzas tādas burtnīciņas, ko iesēja lielākā sējumā – grāmatā.

Citi rakstītāji atkal ķērās pie lielas grāmatas un pārrakstīja to no vāka līdz vākam, paši arī iesēja ādas vākā. Starp pārrakstītājiem radās arī radošākas personības, kas pašķirstīja G. Manteifeļa kalendārus. Šie cilvēki atlasīja atsevišķus viņus interesējošus sacerējumus, tie bija praktiski padomi saimniecībā vai medicīnā, laicīga satura dzejoļi vai stāstiņi.

Citi pierakstīja tautā cirkulējošus folkloras materiālus (tautas dziesmas, mīklas, sakāmvārdus). Atsevišķi cilvēki rakstot iedvesmojās un sāka sacerēt paši. No rokraksta grāmatnieku vidus nākuši pirmie latgaliešu literāti, spilgtākā personība viņu vidū – dzejnieks Andrīvs Jūrdžs (1845–1925) no Rēzeknes rajona Nautrēnu ciema Kārkliniekiem.

jurdzsAndrīvs Jūrdžs (1845–1925), foto:ludzasbiblio.lv

Andrīva Jūrdža rokrakstu mantojuma liela daļa (15 rokraksta grāmatas) gāja bojā ugunsnelaimē, 1925. gadā nodegot Rēzeknes bibliotēkai–muzejam, kuram literāts savu bagātību bija atvēlējis. Saskaitot kopā veselās līdz mūsdienām saglabājušās grāmatas un saglabājušos grāmatu fragmentus, var aplēst, ka ir zināmi Jūrdža sarakstīti 25 biezi (dažam lapaspušu skaits sniedzas krietni pāri tūkstotim) sējumi. Patiesībā Jūrdža veikums būs bijis lielāks, jo noteikti eksistēja arī Jūrdža sarakstītas grāmatas, kas nekur nav pieminētas, piemēram, tādas, ko viņš pārrakstījis par maksu.

Vēl sarežģītāk par rakstītā apjomu precīzi noteikt autorību Jūrdža grāmatās ietvertajiem literārajiem sacerējumiem. Tikai pie dažiem dzejoļiem viņš atzīmējis frāzi “Muna sastateita dzīsmeņa..”, bet lielākā daļa dzejoļu un citu sacerējumu palikuši bez autora norādījuma. Tāpēc Jūrdža tāpat kā citu latgaliešu rakstu aizlieguma laika iespējamo dzejnieku, devumu precīzi apzināt grūti vai pat neiespējami.

Rokrakstos cirkulējošie laicīgās dzejas teksti veido anonīmu tekstu kopumu, kurā iekļaujas pārrakstījumi no G. Manteifeļa kalendāriem, tulkojumi no poļu valodas (cik daudz nezinām), tautas dzejas aizguvumi un pašu rakstītāju jaunrade. Kopējā korī atpazīstamās balsis tomēr strikti nav atdalāmas.

Tāpat kā ar Jūrdža devuma apjomu ir arī vispār ar latgaliešu drukas aizlieguma laika rokraksta grāmatniecības apmēru un atsevišķu rakstītāju uzskaiti. Šīs grāmatas tautā radās vienā eksemplārā, tika lietotas un nolietotas, un 1920.gados, kad latgaliešu kultūras darbinieki sāka vākt, apzināt un pētīt rokraksta literatūras tradīciju, daudz kas jau bija gājis zudībā.

Var būt dažādi viedokļi par rakstītāju skaitu, tomēr man šķiet, ka rokraksta grāmatniecības tradīcija neaptvēra visus Latgales reģionus vienmērīgi, bet uzplauka atsevišķos novados, un tajos “šajā lauciņā” darbojās vairāki cilvēki. Tās bija vietas, kur augstāks lasītprasmes līmenis, bagātāka garīgā dzīve. Visrosīgāk rokraksta grāmatniecība plauka, protams, Rogoukā (Nautrēnos), no turienes nākuši Andrīvs Jūrdžs un Pīters Miglinīks.

Ir zināmi un nosaucami tikai kādi pārdesmit rakstītāju vārdi: Aloizijs Bojārs no Rudzātiem; bērzpilietis , vēlāk ērģeļnieks Līvānos Savers Kindzuļs; no Bērzpils zināmi arī Augusts Stērninīks, Kazimirs Silajoņs un Ciprijans Korklinīks; Varakļānu novadā bez pieminētā A. Svilāna rakstīja vēl arī Benedikts Salinīks un Stanislavs Purmalīts; no Gaigalavas nācis grāmatiesējējs un reliģisku piederumu tirgotājs Vincents Leika un Marta Sukrauska, kā arī “Dzīsmu Juoņs” (J. Seiļs).

Makašānu pagastā darbojās muzikāli apdāvinātais Francis Škesters. Vēl literatūrvēsturēs minēti rēzeknietis Juoņs Lejāns, kurš iesiedams un rakstīdams grāmatas apstaigājis Latgali, Ontons Bernāns no Kapiņu pagasta, Juoņs Vaikuļs no Kalupes, Speleita Līvānos, Andrivs Skūtele Silajāņos, Anele Šnepe un Juoņs Zeize Jasmuižā. Dažs rakstījis regulāri, cits varbūt pārrakstījis tikai vienu grāmatu.

Līdztekus rakstītājiem bija arī rakstīt pratēji, sabiedriski aktīvi cilvēki, dziesminieki, par kuriem tomēr nevar skaidri zināt, vai viņi darbojušies līdzi rokraksta grāmatniecībā. Tāds bija arī Juoņs Seiļs – viņa rīcībā esošajā rokraksta grāmatā rakstījuši citi, vairākas personas, bet ar paša īpašnieka roku tur nav ne rindas. Un tā arī ar vēl vienu otru, kuru pētnieki pieskaita rakstītājiem.

Latgaliešu rakstu aizlieguma laika grāmatu nav daudz, tāpēc katra ir unikāla vērtība un turama rokās ar lielu bijību. Latgaliešu rokraksta grāmatniecība ir īpatnējas zemnieku kultūras fenomens, apjausta tikai aptuveni, joprojām nepietiekami detalizēti izpētīta.

Vēl ļoti nepieciešams būtu zinātniski salīdzināt tekstus un censties precizēt to avotus. Tātad šīs senā un īpatnējā rokraksta grāmatu pasaule gaida kādu, kas viņā ieies vērīgi, gudri un ar dziļu izpratni.

Lilija Limane

Leave a Reply