Gorders Justeins. Cirka direktora meita. – [R: Atēna, 2004.] – 202. lpp.
Vārda gardotājiem visnotaļ gards kumoss ir arī nesen latviešu valodā izdotā norvēģu rakstnieka Justeina Gordera “Cirka direktora meita”. Arī Gordera sakars ar Jēzu droši vien ir savāds –savs, personisks. No latviešu valodā tulkotajām viņa grāmatām varam spriest, ka tāds ir. (“Sofijas pasaule”, 1996., apgāds Zvaigzne ABC; “Ziemassvētku noslēpums”, 2000. g., izdevniecība Nordik; “Reliģiju grāmata”, kurai Gorders ir līdzautors, 2002. g., izdevniecība Nordik.)
Lai uzzinātu ko vairāk, droši vien būtu jājautā Justeinam Gorderam pašam. Pagaidām es samierinos ar kādā latviešu valodā netulkotā grāmatā, kuru es savas svešvalodu mazspējas dēļ diemžēl lasīju angļu valodā – Through a Glass, Darkly, nojaušamo, ka viņa pasaules uzskats katrā ziņā ir balstīts kristietībā. Bet ne jau par to šoreiz ir runa.
Tīri tehniski “Cirka direktora meita” ir postmoderns romāns – tas ir kompilēts no dažādiem stāstījumiem, tajā ir dažādas alūzijas, piemēram, arī ar grieķu mītu par Edipu, kas dabiski izspēlējas variācijā par šo tēmu mūsdienīgā, kosmopolītiskā vidē, varētu pat teikt: Eiropas Savienībā.
Tā teikt, nekā jauna: vieni vienīgi citāti, tikai personāži un variācijas atšķiras. Gorders arī pat nemēģina slēpties aiz stāstījuma intrigas, un pats romānā vairākas reizes piemin vārdu “postmoderns” un tur, kur rosīgāks prāts sajūt reliģijas klātbūtni, skaidri un gaiši pasaka, ka Peters – vēstījuma galvenais varonis – jūtas kā Dievs paša radītajā pasaulē.
Apmēram par to tad arī ir romāns “Cirka direktora meita”: par pasauli, ko cilvēks – šajā gadījumā ģeniāls cilvēks – rada, un viņa spēju pār to valdīt, to uzturēt un saturēt. Vai drīzāk gan par nespēju. Peters no mazām dienām ir ar ārkārtīgi bagātu iztēli apdāvināts bērns, pēc dabas ļoti savrups, un viņa personības īpatnības vēl vairāk paspilgtina klimats ģimenē, vecāku šķiršanās, mātes nāve.
Droši vien, ka tas, kā Gorders apraksta Petera sajūtas (piemēram, viņa allažīgais pavadonis Metriņš – vīriņš ar bambusa spieķi, kurš kādudien izkāpj no Petera sapņa reālajā dzīvē un tur arī paliek) un apkārtnes uztveri, psihiatrijā tiek saukts par šizofrēniju. Katrā ziņā dzīves un pasaules sakarību saspēle Petera prātā ir daudz intensīvāka, nekā, teiksim, man un jums.
Viņa galvā nepārtraukti dzimst stāsti un sižeti, līdz kādudien, sapratis to, ka prātošana viņam padodas vislabāk, viņš sāk savas idejas pārdot tiem, kuriem to nav, bet kuriem tās ir absolūti nepieciešamas – mūzu pieviltiem rakstniekiem.
Ar laiku Peters kļūst par Skandināvijas un vēlāk pat par visas pasaules literāro aprindu pelēko kardinālu, pēc rūpīgas sistēmas barodams to no sava prāta pārpilnības raga un baudīdams kolosālas varas sajūtu. Tik ilgus gadus tas droši vien var notikt tāpēc, ka Peteram nepiemīt tāda vispārcilvēciska īpašība kā godkāre – publicitātes vēlme, slavaskāre.
Viņš bauda savu varu un pārākumu, paliekot ēnā, un reizēm visai rezignēti pārdomājot pasaules un tās “lielo lietu” – arī literāro sasniegumu un slavas – nīcību. Man sevišķi patīk Petera sastādītie “Desmit padomi tam, kurš vēlas kļūt par rakstnieku”. (Protams, ka desmit – kā savā jomā dominējošās dievības desmit baušļi!)
Pirmais no padomiem skan šādi: “Tie, kas nav rakstnieki, spēj dzīvot pilnvērtīgu dzīvi uz zemes, šajā izplatījumā. Tu neesi pirmais, kuram nākas meklēt citu nodarbošanos.” (118. lpp.)
To varētu pārfrāzēt arī uz jebkuru citu cilvēka darbošanās jomu, kurā mums tā vien gribas būt izcilākajiem, pārākiem par visiem, slavas apspīdētiem un, protams, ļoti labi atalgotiem. Kaut ko līdzīgu Petera ieteikumam saka arī apustulis Pāvils, ieteikdams netiekties pāri par nolikto.
Gan jau Pāvils, savā atziņā pietuvināts Dieva noslēpumiem, kas jau ir uz klusēšanas robežas, zināja, ko runā. Un Peters, kurš šai robežai visu savu dzīvi tuvojās, arī to nojauta un no sirds ieteica to pārdomāt arī citiem.
Petera nelaime ir tā, ka viņam tiešām ir dots, nolikts, uzticēts vairāk, nekā pārējiem – faktiski vairāk, nekā cilvēks spēj nest. Jūs teiksit, ka Dievs ir apsolījis Saviem ticīgajiem neuzlikt lielākas nastas, nekā tie spēj panest? Jā, tikai Peters, spriežot pēc romānā lasāmā, nav sevišķi ticīgs.
Uzņemdamies uz savu atbildību misiju un pēc sava prāta ļaudamies tam, kas ir pāri cilvēka spēkiem, Peters pats uz kādu laiku pietuvojas dievišķajam, viņa sajūtas un atskārsmes ir visai patiesīgas, tomēr grāmatas beigās rodas jautājums: vai tas viss bija tā kritiena vērts, kas pēc tam sekoja? Es nezinu.
Tas lai paliek Petera un citu pusdievu, pusjukušo ziņā. Katrā gadījumā uz Petera ģenialitātes fona un Gordera uzburtajā krāšņā stāstījuma pasaulē iezīmējas ļoti svarīgi jautājumi, kurus apjaust vai vēlreiz pārdomāt nenāks par ļaunu nevienam.
“Man pašam nav citas vēlēšanās kā drīkstēt būt par parastu cilvēku. Es tikai gribu skatīties uz putniem un kokiem un klausīties, kā bērni smejas,” sava stāstījuma beigās saka Peters. (201. lpp.) Bieži vien līdz tik vienkāršai skaidrībai nevar nonākt citādi, kā vien ar smagu, visu tavu pasauli satricinošu kritienu.
Tālis Osis