102. PSALMS

08gesuat

Ķēniņš Dāvids spēlē arfu, Giovanni Battista TIEPOLO, 1739, Santa Maria del Rosario (Gesuati), Venice, © Web Gallery of Art

1. Klausi, ak Kungs, manu lūgšanu, manas vainas lai nenāk Tavā priekšā!
2. Neapslēp man Savu vaigu bēdu laikā, piegriez man Savu ausi, kad es Tevi piesaucu, steidz paklausīt man!
3. Ak, manas dienas ir izkūpējušas kā dūmi, mani kauli izdeguši līdzīgi pagalēm.
4. Satriekta ir mana sirds, izkaltusi kā zāle, es pat aizmirstu ēst savu maizi.
5. No vaimanām mani kauli līp man pie manas miesas.
6. Es esmu kā purva dumpis tuksnesī, kā apogs drupu kaudzēs.
7. Es esmu bez miega un sēžu kā vientuļš putns uz jumta.
8. Mani ienaidnieki peļ mani dien dienā, tie, kas pret mani trako piemin mani lādēdami.
9. Es ēdu pelnus kā maizi un jaucu savu dzērienu ar asarām.
10. Tavas bardzības un dusmības dēļ, jo Tu pacēli un atkal nogāzi mani.
11. Manas dienas ir izstiepušās kā ēna pavakarē, un es kalstu kā zāle!
12. Bet Tu, Kungs, Tu paliec mūžīgi – un Tava piemiņa uz radu radiem.
13. Kaut Tu celtos un apžēlotos par Ciānu, jo ir jau laiks tai žēlastību parādīt: noteiktā žēlastības stunda tai ir situsi,
14. Jo Tavi kalpi mīl tās akmeņus un nožēlo, ka tā guļ pīšļos, un vēlētos,
15. Lai taču pagāni bīstas Tā Kunga vārdu un visi ķēniņi virs zemes Tavu godību,
16. Kad Tas Kungs Ciānu uzcels un parādīsies visā Savā spožumā.
17. Viņš piegriežas atstāto lūgšanām un nenicina viņu piesaukšanu.
18. Lai tas top uzrakstīts nākamām audzēm, ka tās tautas, kas vēl celsies, arī lai slavē To Kungu!
19. Jo Viņš skatās no Savas svētnīcas, Tas Kungs raugās no debesīm uz zemi,
20. Lai dziedētu cietumnieku nopūtas un atsvabinātu nāvei lemtos.
21. Lai ļaudis sludina Ciānā Tā Kunga vārdu un Jeruzālemē Viņa slavu,
22. Kad tautas pulcēsies kopā, valstis sanāks kalpot Tam Kungam.
23. Bet Viņš ir satriecis atceļā uz Jeruzālemi manu spēku un saīsinājis manas dienas.
24. Es lūdzos: “Mans Dievs, neaizsauc mani pusmūža gados, Tu, kam gadi paliek uz radu radiem!”
25. Senlaikos Tu zemei pamatus esi licis un debesis ir Tavu roku darbs.
26. Tās zudīs, bet Tu paliksi; tās sadils kā drānas, Tu veidosi tās kā tērpus, un tās pārveidosies.
27. Bet Tu paliec tas pats, Tavi gadi nebeigsies nekad.
28. Tavu kalpu bērni dzīvos drošībā; un viņu dzimums pastāvēs nesatricināmi Tavā priekšā.

1. Klausi, ak Kungs, manu lūgšanu, manas vaimanas lai nonāk Tavā priekšā!

“Lūgšana” nozīmē alkt pēc žēlastības, un “vaimanas” liecina par nelaimes apjausmu. Tam seko:

2. Neapslēp man savu vaigu,

Nedusmojies uz mani tā, kā esmu to pelnījis. “Vaiga apslēpšana” norāda uz dusmām, savukārt “vaiga pievēršana“ nozīmē apžēlošanu.

bēdu laikā piegriez man Savu ausi

Uzklausi mani šai laikā, kad ciešu un esmu nomākts. “Piegriezt ausi” nozīmē pievērst uzmanību kādas nomāktas sirds vaimanām. Taču tas nozīmē arī to, lai šīs vaimanas, kaut arī viņš nespēj kliegt pietiekami skaļi un ilgoties, tiešām sasniegtu Dieva ausis, viņš lūdz, lai Dievs noliektos pie viņa un viņu uzklausītu.

kad es Tevi piesaucu, steidz paklausīt mani!

Ne jau tikai tad, kad tieku vajāts vai ciešu no apkārtējiem, kā to saka iepriekšējais pants, bet pilnīgi visās vajadzībās. Šis psalms līdzīgi visiem citiem pirmām kārtām apraksta iekšējās ciešanas, kuras savu grēku dēļ nožēlas pilnajās dvēselēs panes visi svētie. Tad seko vajāšanas, kas rodas tās pašas krustā sistās dzīves dēļ.

3. Ak, manas dienas ir izkūpējušas kā dūmi,

Tas nozīmē, ka manas dienas ir pavadītas veltīgi, un tās ir izzudušas tāpat kā tas notiek ar dūmiem, kas izkūp gaisā un tad izzūd pavisam. Svētīgi ir tie, kas saprot, ka Ādama grēka dēļ laicīgā dzīve ir niecīga, kā to lasām arī Ps. 78:33: “Tad Viņš lika izgaist viņu dienām nīcībā un viņu gadiem postīgā steigā”, un tas patiesībā arī nozīmē “kā dūmiem”. Šajā dzīvē no tiem pāri nepaliek nekas vērtīgs. Pat tagad, šajā laikā, mūsu dienas ir vairāk kā zīme un parādība, nevis kā īsta dzīve, tāpat kā dūmi ir vairāk kā uguns parādība un zīme, nevis kā reāla lieta.
mani kauli izdeguši līdzīgi pagalei.

Tāpat kā uguns nožāvē mitrumu un izkaltē lietas, tā arī ciešanas izkaltē dvēseles spēku un padara cilvēku bezspēcīgu un vārgu.

4. Satriekta ir mana sirds, izkaltusi kā zāle,

Zāle, ko nopļauj vai noplēš, zaudē savu spēka avotu, proti, sulu un mitrumu. Tad tā izkalst un top par labu kurināmo. Tāpat arī mēs Ādama ietekmē tiekam ar velna palīdzību nopļauti, un mums tiek nolaupīts mūsu spēka avots, proti, Dievs, kura sulai ir jāliek mums zaļot un augt. Tādēļ mēs bez žēlastības esam izkaltuši un tapuši par mūžīgu kurināmo. Savukārt par dzīvajiem Viņš Ps. 72:16 saka: “..Viņa tauta, kas mīt pilsētā, lai zied, zeļ un zaļo kā zāle virs zemes!”

Izkaltusi sirds ir tā, kas neatrod prieku mūžīgajā patiesībā, kamēr miesa zaļo laicīgās lietās.
es pat aizmirstu ēst savu maizi.

Kā gan lai es neizkalstu, ja aizmirstu par ēdienu? Izkaltušas sirds maize nav nekas cits kā pats Dievs, kas vienīgais to spēj pabarot; jo, kad sirds patiešām grib paēst, tai nepieciešama mūžīga barība. Labi tam, kurš saredz savu aizmiršanos un spēj par to žēloties, bet slikti tam, kurš arī savu aizmiršanos vēl aizmirst, kā tas gadās, piemēram, jutekliskiem grēciniekiem un augstprātīgiem svētuļiem, starp kuriem pirmie ir paēduši no ārējām un otrie no iekšējām lietām.

5. No vaimanām mani kauli līp man pie manas miesas.

Es tā pūlos vaimanu dzīvē un tā cīnos pret savu ļauno dabu, ka no manis pāri palikuši ir tikai kauli un āda, tāpat kā to saka Ījabs 19:20: “Mani kauli līp pie manas ādas.” Tādēļ ar vaimanām jāsaprot ne tikai fiziski un īslaicīgi šņuksti, bet gan visa nožēlas pilnā dzīve un aktīvas ilgas pēc žēlastības un mierinājuma. Tādi cilvēki zina, cik ļoti mūs ir samaitājis iedzimtais grēks. Taču tiem, kuri sevi nevaino un kuri nezina, kas ar viņiem nav kārtībā, kauli nelīp pie miesas. Viņos plūst svaigas asinis un dzīves sula, un viņu ķermeņi ir labi baroti. Šo izpratni iegūstam arī no pirmā grēku nožēlas psalma, tas ir, Ps. 6:7, kur rakstīts: “Es esmu paguris savās nopūtās.“

6. Es esmu kā purva dumpis tuksnesī,

Tad, kad pasaule un tās pašgudrie vajā, nicina un apsmej strādīgos un nožēlas pilnos, sākas vēl citas ciešanas. Labai dzīvei jābūt arī muļķīgai dzīvei, jo šāds cilvēks novēršas no visa tā, kam citi savukārt pievēršas.

kā apogs drupu kaudzēs.

Tāpēc, ka viņš ir pamests un nicināts viņš līdzinās vientuļiem putniem un tādiem, kas nerādās dienas gaismā. Cilvēki ar viņu nebiedrojas, un pasaule netur viņu cieņā un godā.

7. Es esmu bez miega un sēžu kā vientulis putns uz jumta.

Es esmu aizmidzis un zaudējis uzmanību pār sevi, jo pasaule jau guļ, kā to saka apustulis 1.Tes. 5:6: “Tāpēc negulēsim kā pārējie, bet būsim nomodā un skaidrā prātā.”

Laicīgie prieki ir pretstatā mūžīgiem labumiem tāpat kā sapņu tēli reālām lietām. Arī Jesaja (29:8) saka, ka grēciniekam būs tāpat kā izslāpušajam, kurš sapņo, ka viņš dzer, bet uzmostas izslāpis, un viņa dvēsele ir neremdināta. Tādēļ šis miegs nav nekas cits kā miesisku tieksmju mīlēšana. Pamošanās savukārt ir tiekšanās un ilgošanās pēc mūžīgā labuma, taču tur viņš ir viens pats, un neviens nav ar viņu, jo tie visi guļ.

Apustulis saka “uz jumta”, itin kā domātu: pasaule ir māja, kurā visi guļ. Es esmu viens ārpus mājas – uz jumta, tātad ne gluži jau debesīs un arīdzan ne pasaulē. Pasaule atrodas zem manis, bet debesis virs manis. Tātad es atrodos starp pasaules dzīvi un mūžīgo dzīvību, viens pats cīnoties ticībā.

8. Mani ienaidnieki peļ mani diendienā,

Tie ļaudis, kas nostājas pret Dieva vārdu un tādu dzīvi un jūtas labi pašu dzīvē, tie, kas bez mitas mani tiesā un nosoda, tie tagad nomet un nonicina manu vārdu un darbu.

tie, kas pret mani trako

Te ir runa par tiem pašiem ienaidniekiem, kas ņirgādamies un apsmiedami mani slavēja, jo šādas uzslavas ir ļaunākas par divkāršu izsmieklu.

piemin mani lādēdami.

Tas nozīmē, ka viņi padara mani par piemēru, itin kā teiktu: Lai Dievs tev dara tāpat kā darījis citiem!

9. Es ēdu pelnus kā maizi

Tas, protams, nenozīmē, ka viņš būtu ēdis pelnus. Taču Raksti labo barību sauc par maizi un slikto par pelniem. Dievbijīgie ēd ļoti niecīgi, salīdzinot ar tiem, kas dzīvo vienā dzeršanā un miesas apmierināšanā. Tādēļ viņu ēšana tāpat kā pelni nav nekas. Lūk, tā jēga: mani ēdieni, salīdzinot ar viņējiem, ir kā pelni, proti, es esmu tik nomākts un bēdīgs, ka man it nekas negaršo. Pat ja tas būtu labs ēdiens, man tomēr šķistu, ka es ēdu pelnus.

un jaucu savu dzērienu ar asarām.

Tas nozīmē, ka raudāšanas dēļ man negaršo arī neviens dzēriens. Viņi dzer un smejas, dzied un priecājas, jo nedzird, ka Dievs Lk. 6:21, 25 saka: “Svētīgi jūs, kas tagad raudat” un “vai jums, kas tagad smejaties.” Tas, kurš grib dzīvot pareizi, lai nedzīvo miesas priekos, bet krusta sāpēs.

10. Tavas bardzības un dusmības dēļ,

Redzamā spēcīgā tiesa un Dieva dusmas aizdzen no cilvēka miesas baudas un padara tam ēšanu, dzeršanu un gulšņāšanu pretīgu. Tas ciešanas rada vēl grūtākas tiem, kas ir droši savā dzīvē un taisnošanā un kas apsmej nožēlas pilnos un pazemīgos. Tas aprakstīts arī vienā no nākamajiem grēku nožēlas psalmiem (Ps. 143).

jo Tu pacēli un atkal nogāzi mani.

Sajūtot Dieva dusmas, ikviena dvēsele domā, ka ir pamesta un uz mūžu nolādēta.

11. Manas dienas ir izstiepušās kā ēna pavakarē,

Mans laiks ir pagājis veltīgi, un nekas no tā nav palicis pāri. Tāpat kā nekas nepaliek no ēnas, tā arī nekas nepaliek no dzīves, kas pavadīta miesas un pasaulīgos priekos. Bet, tā kā mums visiem ir miesa, tad nav neviena, kam nepiemistu šāda dzīve. Tādēļ mūsu dzīves ir veltīgas. Labi tam, kas to ir sapratis.

un es kalstu kā zāle!

Itin kā viņš teiktu: Ak, cik cilvēka dzīve ir īsa un ļauna, turklāt arī grēcīga un samaitāta! Tāpēc nāc Tu, kas esi mūžīgs, un dalies ar mums Savā dzīvē! Līdz šim viņš ir atklājis savas vajadzības un sacēlies pret Dievu, tagad viņš atklāj savas vēlmes un prasības pēc dzīves, kas ir Dievā, un sauc pēc Kristus un Viņa žēlastības. Arī Ps. 63:2 lasām: “Pēc Tevis slāpst mana dvēsele” (salīdz. Ps. 42:3).

12. Bet Tu, Kungs, Tu paliec mūžīgi

Es aizeju un manas dienas izzūd. Tāpēc man ir gana no manas dzīves un es ilgojos pēc Tavējās, kurā nav nekā pārejoša.

un Tava piemiņa uz radu radiem.

Tas nozīmē, ka tāpat kā Tava būtība pastāv mūžīgi, tā arī Tavs vārds un piemiņa ir mūžīgi. Savukārt mans vārds ar visu tā būtību izzūd, ko lasām arī psalmā: “Pilsētas guļ drupās, to piemiņa zudusi līdz ar tām pašām.” (Ps. 9:7) Mans Dievs, kā lai es no sevis aizeju pie Tevis tā, lai arī mans vārds mana būtība kļūtu mūžīga? Diemžēl es esmu pārāk tālu un dziļi prom no Tevis.

13. Kaut Tu celtos un apžēlotos par Ciānu,

Es nevaru aiziet pie Tevis, tāpēc, ka mans Dievs, nāc un aiznes mani pie Sevis! Celšanās šeit nozīmē visbrīnišķīgāko un žēlīgāko Dieva tapšanu par cilvēku. Tai laikā Jeruzālemē klājās labi, tādēļ šīs bēdīgās raudas un lūgšanas nebūtu jāsaprot kā ilgas pēc laicīgas palīdzības, bet gan kā ilgošanās pēc Kristus un Viņa valstības. Viņš atnāca pie mums, lai ņemtu mūs līdz pie Sevis, un Viņš apžēlojās par Ciānu, tas ir, par Saviem ļaudīm.

jo ir jau laiks tai žēlastību parādīt:

Žēlastības laiks un, kā Sv. Pāvils saka, – piepildīts laiks (Gal. 4:4).

noteiktā žēlastības stunda tai situsi,

Tas ir laiks Tavai atnākšanai. Dievs nedod žēlastību, kamēr tai vēl nav pienācis īstais laiks. Kad tas pienāk, to mums rādīs nākamais pants.

14. Jo Tavi kalpi mīl tās akmeņus

Psalmists runā par Jeruzālemi kā par pilsētu, kura būtu jāceļ, un celtniecības akmeņi un zeme tam ir tik labi nodrošināta, ka prieks skatīties. Te viņš runā par garīgo celšanu, jo, kā jau iepriekš teikts, Jeruzāleme stāvēja lielā materiālā greznumā. Šī doma ir tāda: Kungs, nāc drīz un cel, jo ir laiks. Šeit ir tik daudz kaļķa, ka kalpi jau priecājas un grib palīdzēt celt! Te ir pateikts, ka viņi grib klausīties un mācīties Evaņģēliju, un tad, kad viņi pēc Evaņģēlija tā ilgojas, tas arī ir īstais laiks. Tā runāja arī Kristus: “skatiet druvas, jo viņas ir baltas pļaujai” (Jņ. 4:35) un “daudz praviešu un ķēniņu ir gribējuši redzēt, ko jūs redzat” (Lk. 10:24).

un nožēlo, ka tā guļ pīšļos, un vēlētos,

Viņš runā par Jeruzālemes pīšļiem, par saraktu zemi, no kuras tiek izgatavots kaļķis un māls un no kuras tika izveidots arī Ādams (1.Moz. 2:7). Taču arī ar to viņš netieši pasaka, ka pēc Evaņģēlija ilgojas zemie un nabagie – “nabagiem tiek sludināta prieka vēsts” (Mt. 11:5).

15. Lai taču pagāni bītos Tā Kunga vārdu

Viņš ilgojas pēc tādas nākotnes un Dieva valstības, kurā būtu ne tikai jūdi, bet arī visi pagāni – “prasi man, tad..” (Ps 2:8). Tātad šeit top skaidrs par kādu Ciānu šeit runā.

un visi ķēniņi virs zemes Tavu godību

Tas nozīmē, ka caur Evaņģēliju viņi atzīs Tavu spēku un varu Kristū un godās to bailēs un pazemībā.

16. Kad Tas Kungs ciānu uzcels

Tas ir – Dieva pilsēta, svēto kristietība, kas iesākas Ciānā, netiks uzcelta ar cilvēku mācību un darbiem, bet gan tikai caur Dieva vārdu un žēlastību.

un parādīsies visā savā spožumā.

Tas nozīmē, ka Viņš ir atklājies Savā Vārdā un Garā, lai Viņu atzītu kā vienīgo visuresošo un visa darītāju. Jesajas grāmatā 11:9 rakstīts, ka “zeme būs Tā Kunga atziņas pilna”, un 19. psalma 2. pantā – “debesis daudzina Dieva godu”.

17. Viņš piegriežas atstumto lūgšanām

Viņa valstības pazīme ir tā, ka nabagie, raudošie un lūdzēji tajā cieš Viņa dēļ. Tātad Viņa dabā un likumā nav nekā cita kā palīdzēt šiem nabagiem, cietējiem, mirējiem un grēciniekiem, kā arī uzklausīt un atbalstīt viņus. Jesajas grāmatā 61:1 rakstīts: “Tas Kungs mani svaidījis sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti” un Mateja evaņģēlijā 11:28 – “nāciet šurp pie Manis, visi kas esat bēdīgi“.

un nenicina viņu piesaukšanu.

Šī nav pasaules valstība, kurā jāpalīdz un jānododas augstākstāvošajiem, bet gan garīgā valstība, kurā ikvienam tiek palīdzēts jebkurā miesas vai dvēseles vajadzībā.

18. Lai tas top uzrakstīts nākamām audzēm,

Par to lai sludina, raksta, runā un domā un lai nebeidz to darīt līdz pat Tiesas dienai. Tikai tas un nekas cits lai turpmāk ir bērnu bērnu lūgšana.

ka tās tautas, kas vēl celsies, arī lai slavē To Kungu!

Tāpat kā teikts psalmā: “Kamēr saule spīd, lai ir dzīvs viņa vārds”. (Ps. 72:17) Šī ir savāda mācība. Kad skolotāji ir miruši, tad starp nākamām paaudzēm izvirzās mācība. Tā ir sludinājis un slavējis Dievs.

19. Jo Viņš skatās no Savas svētnīcas,

Kristus valstība balstās tikai uz Dievu. Tā pazīst un raugās uz Viņu, savukārt Viņš pazīst to no debesīm. Šajā pantā pateikts, ka svētnīca ir garīgā Debesu valstība un ka Dievs palīdz visiem nabadziņiem.

Tas Kungs raugās no debesīm uz zemi.

Tā ir apslēpta garīgā valstība, un kaut gan tā ir atrodama arī uz zemes starp cilvēkiem, tomēr tikai apslēpta garā un ticībā.

20. Lai dziedētu cietumnieku nopūtas

Tas nozīmē, ka šīs valstības pazīme ir tā, kā jau iepriekš sacīts, ka Dievs savējiem liek daudz ciest un būt par nāves bērniem un kaujamajām avīm (Rom. 8:36; Ps. 44:23). Bet viņi nav pamesti, viņi ir pat pārliecināti, ka Dievs uzklausa to nopūtas un zina par viņu nelaimēm.
un atsvabinātu nāvei nolemtos,

Ebreju valodā tie saucas nāvei nolemtie jeb nāves bērni, tāpat kā mēs varētu teikt “dzīves bērni”, “ļaunuma bērni” u.tml. Vēstulē romiešiem 6:3 arī rakstīts, ka kristieši ir iegremdēti Jēzus Kristus nāvē.

21. Lai ļaudis sludina Ciānā Tā Kunga vārdu

Nevis cilvēku vārdu, jo Dieva gods un Vārds visā kristietībā tiek sludināts tad, kad atzīts un sacīts, ka Viņš ir visu nelaimīgo un mirstīgo kristiešu palīgs.

un Jeruzālemē Viņa slavu,

Kam ir darbi, tam ir arī vārds. Kam ir vārds, tam ir slava, un, kam ir slava, tam pienākas arī gods.

22. Kad tautas pulcēsies kopā, valsts sanāks kalpot Tam Kungam.

To psalmists saka jau atkārtoti, lai mēs iegaumētu, ka Viņa valstība gan iesākas Jeruzālemē, bet izplešas uz visām ķēniņvalstīm. Tāpat kā Viņa žēlastība un grēku piedošana attiecas gan uz jūdiem, gan pagāniem, tā arī krusts un tā palīdzība visā pilnībā skar gan jūdus, gan pagānus. Valstis, protams, nevar sanākt kopā vienā vietā.

23. Bet Viņš ir satriecis atceļā uz Jeruzālemi manu spēku

Tādā veidā Kristus valstībā nonāk caur miesīgo cilvēku, jo Dievs gan soda un pārmāca Savus mīļos svētos un ļauj tiem mocīties, lai viņi kļūtu nevis ārēji, bet iekšēji stipri, savukārt pasaulei, kas tagad tiek celta un stiprināta, Viņš vēl liks beigās mocīties. Tātad pravietis un garīgā tauta sevi mierina ar to, ka tagad viņi caur Kristu ir nospiesti, bet ne pēdējās dienās.
un saīsinājis manas dienas.

Viņš ir noīsinājis veca cilvēka dzīvi. Taču īstenībā šis pants runā par svētajiem mocekļiem. Svētais Pēteris arī saka, ka ir pienācis noliktais laiks, kad sods skar Dieva namu, proti, Viņa svētos (1. Pēt. 1:17). Taču beigas skars velna namu.

24. Es lūdzos:

Lai arī Viņš mani lauž un apspiež, tomēr es negribu bēgt no Viņa. Pretēji tam es gribu uz Viņu cerēt, gribu Viņu pielūgt un piesaukt, kā to dara visi Viņa svētie.

“Mans Dievs, neaizsauc mani pusmūža gados,

Tas nozīmē: Neliec man nomirt nesagatavotam! Tie, kuriem ir apnikusi dzīve un kuri ilgojas pēc nāves kā, piemēram, Dāvids (1.Laiku 24:1), Ābrahāms (1.Moz. 25:8) un Pāvils (Fil. 1:23) savu dienu galā tiek pieņemti. Savu dzīvi viņi palaiduši atvaļinājumā un ir nodevušies nāvei. Savukārt tie, kuri šai dzīvei pieķeras, kuriem tā ir dārga, kā to saka arī Jūdu ķēniņš Hiskija (Jes. 38:10), mirstot ir savas dzīves briedumā. Tādi mirst nelabprāt un ar grūtībām panes tiesu un Kristus ciešanas.

Tu, kam gadi paliek uz radu radiem!”

Tas nozīmē: redzi, Tu esi mūžīgs, bet mana dzīve ir ļoti īsa. Tādēļ no Tevis nevar aizbēgt neviens. Savukārt mans laiks var ātri pāriet, un es varu pazaudēt Tavu žēlastību. Tavs sods gan nevar nekur pazust, jo Tu, kas esi mūžīgs, nāksi otrreiz.

25. Senlaikos Tu zemei pamatus esi licis, un debesis ir Tavu roku darbs.

Jo Kristus kopā ar Tēvu pēc Savas dievišķās dabas ir visu Radītājs. Uz šo pantu atsaucas arī apustulis Vēstulē ebrejiem 1:10.

26. Tās zudīs, bet Tu paliksi, tās sadils kā drānas, Tu veidosi tās kā tērpus, un tās pārveidosies.

Tā kā debesis nav mūžīgas un vēl jo mazāk zeme, tad visas radības, kā arī debesis tiks pārvērstas. Tās neizzudīs un neiznīks, bet tiks atjaunotas.

27. Bet Tu paliec tas pats.

Tu nebūsi cits vai jauns Dievs, kā to sacīs jūdi, kad izdzirdēs, ka Tu esi vienlaikus cilvēks un Dievs. Viņi gribēs pārmest Taviem ļaudīm, ka tiem esot jauns, svešs Dievs, nevis tas, kurš iesākumā radīja zemi. Lai arī debesis un zeme tiks pārvērstas, Tu paliksi tas pats.

Tavi gadi nebeigsies nekad.

Kaut arī jūdi un pagāni tā domā, tomēr Tava valstība paliks un līdz ar to kopā ar Tevi mūžīga būs arī Tava tauta.

28. Tavu kalpu bērni

Tie ir cilvēki, kurus kristietībā mācījuši un kristījuši apustuļi, jo mācītāji ir Dieva kalpi.
dzīvos drošībā,

Bērni ir mantinieki un palicēji, savukārt, kalpi, kuriem Dievs dod laicīgo algu, nepaliek kopā ar bērniem kā mūžīgie mantinieki.

un viņu dzimums pastāvēs nesatricināmi Tavā priekšā.

Tie ir tie paši bērni, Kristum ticīgie. Viņi ir garīgie pēcteči un mantinieki, jā, līdzmantinieki saviem tēviem, kas, būdami pasaulē nicināti, ir sagatavoti Dieva mūžībai, jo Kristus valstībai nav gala.

Leave a Reply

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.