Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

PILĀTA EVAŅĢĒLIJS

de1f3ab2-53b4-4dae-9480-4f2378a5aecd

Dažādu iemeslu dēļ daudzus gadsimtus mākslinieku iedvesmas avots ir bijusi Bībele. Vissliktākais no tādiem iemesliem, manuprāt, ir vēlme izcelties, “paspīdēt”, par pamatu ņemot vairākumam viegli atpazīstamos sižetus, tēlus vai stilistiku.

Piemēram, kaut ko rakstot, ir kārdinājums savu penteri sākt ar vārdu “iesākumā” – ar pašu pirmo Bībeles vārdu, tā vedinot lasītājus domāt par tālāk lasāmā nozīmīgumu un dziļumu, kas, protams, ne vienmēr tā ir. Vai arī, lietojot idiomātisko “tev nebūs”, radīt asociāciju ar Dieva baušļiem.

Piemēram: “Neskaties!” Mildiņa šķelmīgi teica Pēterītim. “Tev nebūs lūrēt, kamēr es uzvelku peldkostīmu!” Šādus lētus trikus izmanto lēti autori – slikti rakstnieki, kuriem pašiem tā īsti nav ko teikt, tomēr ļoti gribas, tad nu tie un tās arī ņemas un ķeskājas ar to, kam viņus pat klāt nevajadzētu laist. Bet kas gan to var liegt?

Un tā nav nekāda mūsdienu problēma vien. Jau Tertuliāns, strīdoties ar 2. gadsimta beigu gnostiķiem, teica, ka Svētie Raksti vispār ir kristiešu īpašums, tādēļ visādiem herētiķiem ap tiem nav ko grābstīties – ja nespēj paši izgudrot neko oriģinālu, tad lai vismaz liek citu svētumus mierā. Tā sacīt, viens no agrīniem autortiesību monopola mēģinājumiem. Lieki teikt, ka Tertuliānam nekas neizdevās, un Bībeli visos laikos šurpu turpu staipa un piesauc, kam tik vien nav slinkums.

Nenoliegšu, ka dažkārt tas ir attaisnojams. Turklāt, manuprāt, pat tad, ja tas īsti arī nesakrīt ar tradicionālu kristīgo mācību. Piemēram, Mihaila Bulgakova “Meistars un Margarita”, kur, teoloģiski vērtējot, varam nojaust dažādu 19. gadsimta Bībeles kritikas skolu “atklājumus” un dažu tā laika krievu intelektuāļu ne sevišķi kristīgo misticismu, neapšaubāmi ir augstākās proves literatūra. Bulgakova romāns ir patiess mākslas darbs, jo tas dzīvo savu dzīvi, tas neparazitē uz Bībeles, bet gan lieto alūzijas ar to, lai risinātu savu stāstu – oriģinālu un spilgtu.

Neatkarīgi no tā, vai lasītājs piekrīt Bulgakova lietotajai Bībeles interpretācijai vai ne, viņa romāns ir atzīstams par brīnišķīgu tieši tāpēc, ka tas ir stāsts pats par sevi, un tā tēli, būdami gan piesaistīti absurdajai padomju laika Maskavai un Pilāta laika Jeruzālemei, tomēr ir vispārināmi, dzīvotspējīgi un atpazīstami droši vien jebkura laika lasītāju iztēlei. Nu ja, bet ne jau par Bulgakovu ir šis raksts, lai gan…

Šmits Ēriks Emanuēls. Pilāta evaņģēlijs. – [R: Jāņa Rozes apgāds, 2004.] – 192. lpp.
…krievu M. Bulgakovu ar francūzi Ē. E. Šmitu vieno vēlme simpatizēt Jūdejas prokuratoram Poncijam Pilātam, kura vārds jau gadu simteņiem ilgi katrā svētdienas dievkalpojumā ar neskaitāmu kristiešu mutēm tiek izrunāts un piesaukts šim vīram visai kompromitējošā sakarā, proti, minot viņu kā tehnisko iemeslu vienīgā pasaules vēsturē patiesi nevainīgā cilvēka notiesāšanai uz nāvi. Un man par nelielu izbrīnu viņi tādi nebūt nav vienīgie.

Proti, jau kopš pirmajiem gadsimtiem apokrifajos tekstos ir redzama vēlme aizbildināt Ponciju Pilātu, kas, kā to var nojaust arī evaņģēlijos, no Lielās Piektdienas dalībniekiem nebūt nebija tas briesmīgākais nelietis. Gluži pretēji – viņš centās atbrīvot Jēzu un, “mazgājot rokas nevainībā”, faktiski norādīja, ka nepiekrīt lēmumam, kuru pats tehniski bija pieņēmis. Vārdu sakot, nabaga cilvēks bija ne tajā laikā nonācis ne tajā vietā, un tādēļ arī šī senā vēlme Pilātam simpatizēt.

Šķiet, senākais teksts šajā sakarā ir “Pilāta darbi”, kas ir pazīstams arī ar citu nosaukumu – “Nikodēma evaņģēlijs” (interesenti to angļu tulkojumā var atrast internetā: www.webcom.com/gnosis/library/gosnic.htm).

Protams, šā raksta ievadā minēto iemeslu dēļ es Ē. E. Šmita romānu sāku lasīt ar diezgan lielu skepsi, un tā sākums tādu aizdomīgumu tikai stiprināja. Tur par Bībeles evaņģēliju valodu izsmalcinātākā formā (tātad, “labākā”) faktiski tiek pārstāstīts evaņģēlijos lasāmais, bagātīgi papildinot to ar ļoti psiholoģizētiem aprakstiem par to, ko Bībeles teksts “noklusē”.

Nu ja, es nodomāju, kārtējais gudrinieks, kurš zina vairāk par apustuļiem un labāk par Svēto Garu. Ielien “pelēkajā zonā”, piemēram, Jēzus bērnībā vai Viņa gavēņa dienās tuksnesī, pie savas izdomas piejauc mazliet Freidu, un – bestsellers gatavs! Lēts triks. Neciešu tādus. Un autors tik pielej eļļu manas skepses liesmām, bārstīdamies ar skaistiem, bet apšaubāmiem aforismiem.

Piemēram, “Augšana ir krišana. ..Robežu apzināšanās bija pārsitusi manas bērnības olas čaumalu: skatiena skaidrība lika man augt, tas ir, kļūt mazākam. Septiņu gadu vecumā es pilnīgi pārstāju būt Dievs.” (12. lpp.) Ja šos vārdus rakstnieks būtu teicis par sevi pašu vai kaimiņmājas Žoržu, tad latviešu valodā tos vismaz līdz viņa nāvei neviens noteikti nebūtu tulkojis, bet, lūk, ieliek tos mutē Jēzum, un tā jau ir pasaules klases literatūra! – Tā es, nožēlojamais, spriedelēju, nonācis līdz 12. lappusei.

Un mesjē Šmits turpina tādā pašā garā. “Jūds – man šis vārds bija jāuztver kā apvainojums, lai es to apjēgtu. ..Kad romieši bija šķērsojuši un pazemojuši Galileju, es kļuvu par īstu jūdu.” (16. lpp.) Ja kaut ko tādu uzrakstītu par latviešiem, tad būtu vajadzīga vesela laimīgu sagadīšanos ķēde, piemēram – autoram piedzimt par sievieti, būt vēstniecei Francijā ar attiecīgiem kontaktiem un vēlāk kļūt par ārlietu ministri, lai kāds bez paša tautiešiem sadzirdētu tādu balstiņu sūru pie dzintara jūras.

Vai, piemēram, uzrakstīt kaut ko tādu par mūsdienu baskiem – ka basku zēns apzinās sevi, redzot, kā spāņi noslaktē viņa tuviniekus. Un kā ar čečeniem? Vai dieniņ! Tādas lietas ne tikai neviens netulkotu, bet pat nedrukātu! Bet, lūk, uzraksti, kā ļaunie senie romieši (droša kārts – tie jau labu laiku kā ir izmiruši) mocīja nabaga jūdus (arī senos), un lasītāju saprotošie galvas mājieni ir garantēti. – Tā es, niekalbis, alojos vēl 16. lappusē.

Un tad vēl tā banalitāte par ubagu un “mīlestību vispār”. Jēzus ar savu iecerēto Rebeku sēž restorānā pie galdiņa uz terases; Viņš to bildina, bet jauko idilli draud izpostīt badīgs ubags ar nošņurkušu bērniņu pie rokas. Restorāniņa saimnieks to padzen no labo klientu lepni klātā galda.

Nākamajā dienā Jēzus saderināšanos atsauc, jo Viņam gara acu priekšā stāv izsalkušais ubags ar bērniņu un sirdi kremt pašpārmetumi. “Es vairs negribēju atsevišķu mīlestību, es vēlējos mīlestību vispār.” (21. lpp.) Ak vai! Tad Viņš piedevām bija arī salkans nejēga!?

Un kā tad ar klasisko kristīgo no paša Jēzus mīļā mācekļa Jāņa atvasināto atziņu, ka viegli ir mīlēt visu pasauli, bet grūti ir mīlēt pavisam konkrētu sev tuvāko cilvēku? – Piedod, Dievs, maldījos – domāju ļaunu un viebos par mesjē Šmitu vēl arī 21. lappusē.

Bet Ē. E. Šmits tajā laikā droši vien zināja, ko dara ar lasītāju T. Osi – pārgudro snobu, kuram bez jau pieminētā nepatika arī tādi pirmā gadsimta Jūdejas ikdienai pierakstīti vārdi kā “sarkans kā biete” (Vai viņiem tur bietes vispār bija?), “kretīns” (Šķiet, ka tas ir vēlāk un ne ebreju radīts vārds.) un “okeāns” (Līdz šim zināmais Jēzus un lielākais vairums Viņa tautiešu nemaz nenojauta, kas tas tāds ir.).

Šmits droši vien zināja, ka Osis grāmatas beigās būs kļuvis pavisam pielaidīgs pret visu sākumā apsmaidīto, nonievāto un svētā sašutumā noliegto. Galu galā daudz kas evaņģēlijos tiešām atrodas “pelēkajā zonā” un nav sevišķi izvērsts plašos, aprakstošos stāstījumos.

“Pilāta evaņģēlijs”, kas sākumā – apmēram vienu trešdaļu garajā Prologā – man šķita īsts parazīts uz Bībeles sižeta miesas, turpmākajā grāmatas daļā manu acu priekšā pārvērtās, un ne jau tikai pēc formas, mainoties stāstītāju personām un arī stāstījuma veidam.

Lieta tāda, ka Jēzus – lai cik lasītājam ticams, neticams vai apšaubāms būtu Viņa apraksts romānā – ir pazudis. Pareizāk sakot, pazudis ir Viņa līķis. Turklāt “Viņu” ar lielo “V” dievbijīgu iemeslu dēļ šeit rakstu es – Osis, bet Pilātam Viņš līdz pat pēdējai romāna lappusei ir “viņš”. Un līdz ar to vietu, kur stāstījums pāriet Pilāta ziņā, es pretēji savai līdzšinējai pārliecībai aizvien vairāk sāku nojaust ko nelāgu. Proti, savu alošanos un Ē. E. Šmita meistarību.

Pilāts, pats to negribēdams, bija spiests nodot nāvē faktiski nevainīgu cilvēku. Bet vai nu tas pirmais vai pēdējais tāds gadījums! No mana kā lasītāja viedokļa šis cilvēks jeb Šmita aprakstītais Jēzus tēls tāds īsti dzīvs nešķita jau no sākuma, tādēļ līdz ar Pilātu es par tā nāvi izjutu pat zināmu atvieglojumu. Bet nu – “līķis ir pazudis!” (69. lpp.)

Pilāts pret jebkādu Jēzus sevišķumu, nerunājot nemaz par Viņa dievišķību, bija visai kritisks, tādēļ vēsti par augšāmcelšanos uztvēra kā blēņas vai ļaunākajā gadījumā pat kā maldināšanu. Viņš gāja šiem meliem pa pēdām un vairākas reizes bija jau gandrīz klāt nelietīgās intrigas atrisinājumam.

Tā arī es biju vācis liecību pie liecības, lai apmēram trešajā daļā no grāmatas pateiktu, ka tas viss ir ar baltiem diegiem šūts. Es, par Šmita Jēzu kritiskais, tagad atlikušajā romāna daļā varēju pilnīgi – lai arī nevilšus – identificēties ar Pilātu, kurš bija ne mazāk kritisks pret pazudušo Ješua.

Pamazām es biju spiests atzīt, ka “Pilāta evaņģēlijs” nav vis kārtējais parazīts, bet tiešām labs, patstāvīgs darbs, turklāt Bībeles alūzijas tajā nav vienkārši tādēļ, lai lasītājam par kaut ko “iedegtos lampiņa”, bet tāpēc, ka Ē. E. Šmitam par to ir savas vērtīgas un vērā ņemamas pārdomas.

Un tās nav kritiskas pārdomas par Bībeli, bet gan par sevi – par mazo, šaubīgo, mazticīgo cilvēku bezgalīgā, visvarenā Dieva priekšā. Tās ir pārdomas par ticību un tās noslēpumu. Vērtīgas pārdomas.

Tālis Osis

Leave a Reply