Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

LĒŠERA TIMOTHEUS VERINUS

Valentin-Ernst-Löscher

 

Iepriekš bija iespēja lasīt par 18. gs. ievērojamā luteriskās ortodoksijas teologa V. E. Lēšera dzīvi un darbiem. Šoreiz mēs vairāk uzzināsim par viņa ievērojamāko grāmatu Timotheus Verinus, kurā viņš sniedz pamatotu un daudzpusīgu piētisma kustības vēsturisko un teoloģisko analīzi.

Jau pats šīs grāmatas nosaukums rāda, ka tās autoram rūp gan dievbijība, gan patiesība, tieši tāpēc viņš nevarēja klusēt par piētisma negācijām, kas apdraud luterisko baznīcu.

Patiesībā, sākotnēji diskusijās ar piētistiem Lēšers tika iesaistīts pret paša gribu. Savā izdevuma (Unschuldige Nachrichten) slejā Timotheus Verinus viņš bija izteicis atsevišķas kritiskas piezīmes par piētismu.

Uz tām ļoti asi un emocionāli reaģēja Halles teologs Joahims Lange. Halles universitāte, starp citu, bija tā laika piētisma lielais atbalsta punkts. Lange kļuva par galveno piētistu runasvīru cīņā pret ortodokso luterismu.

Joahims Lange publicēja vairākas grāmatas pret Lēšeru: Pret barbaru (saprotams, ka Lēšers un ortodoksie tika uzskatīti par garīgiem barbariem, pret kuriem Lange rakstīja), Patiesais vidusceļš (mērenāks darbs, ko Lange uzrakstīja pēc skarbās kritikas, ko saņēma pēc pirmās grāmatas), Krusta valstības būtība (nesaudzīgs uzbrukums Lēšeram un citiem luteriskās ortodoksijas teologiem).

Lēšers no sākuma vilcinājās atbildēt uz pēdējiem diviem Langes darbiem cerībā, ka, tiekoties ar piētistiem aci pret aci, privātās sarunās būs iespējams panākt mieru un saprašanos. Taču Lange nepiekrita satikties, un tāpēc Lēšers iesāka darbu pie grāmatas Pilnīgais Timotheus Verinus (1. daļa), kuru viņš publicēja 1718. gadā.

Halles universitātes vārdā Joahims Lange atbildēja ar Pilnīgā Timotheus Verinus pilnīgs atspēkojums (1719). Tas pamudināja mēģināt sarīkot vēl vienu tikšanos ar piētistiem. Šoreiz tikšanās notika, pateicoties grāfa Ludviga fon Cincendorfa starpniecībai.

Šī tikšanās, kas norisinājās Merseburgā 1719. gadā, nepanāca pozitīvus rezultātus. Tās noslēgumā piētists Franke aicināja Lēšeru parakstīt miera līgumu, kurā Lēšeram jāatsauc visas savas apsūdzības pret Halles teologiem un jāsola laboties.

Lēšers bija veicis gana lielu piekāpšanos, lai vispār šī diskusija ar piētistiem būtu iespējama, tomēr teoloģiskā plaisa starp abām mācībām izrādījās pārāk dziļa. Halles teologi nosauca Lēšeru par “neatgrieztu” un pieprasīja no Lēšera pilnīgu grēknožēlu un atgriešanos.

Savukārt Lēšers bija pārliecināts, ka piētisti bija apdraudējuši taisnošanas mācību, tāpat aptumšojuši mācību par Dieva vārdu un sakramentiem, baznīcu un kalpošanas amatu. Tādējādi šī diskusija bija izgāzusies.

Ironiski, ka dēļ šīm pārlieku iecietīgajām diskusijām ar piētistiem Lēšeram radās īslaicīgi sarežģījumi un saspīlētas attiecības ar dažiem striktākajiem ortodoksijas pārstāvjiem. Viņi uzskatīja, ka viņš ir gājis par tālu “miera sarunās” ar piētistiem.

Grāmatas izdošana

Pēc neveiksmīgajām sarunām Merseburgā Lēšers izdeva vēl pilnīgāku Timotheus Verinus versiju. (Loescher, Valentin Ernst, The Complete Timotheus Verinus, published by Northwestern Publishing House, 1998.) Kā jau Lēšeram parasts, viņš bija veicis apjomīgu pētījumu. Pirmajā nodaļā viņš piedāvāja vēsturisku pārskatu par piētisma izcelsmi.

Pirmais piētisma kustības publisks “uzliesmojums” notika 1683.gadā Frankfurtē pie Mainas, ko izraisīja Filipa Špēnera piekritēji. Viņi gāja pat tik tālu, ka sāka izvairīties no “Svētā Vakarēdiena; daži no viņiem neapmeklēja vairs baznīcu.”

Otrais piētisma vilnis notika Leipcigā Augusta Hermaņa Frankes vadībā, kurš arī bija Špēnera sekotājs. Lēšers tālāk detalizēti uzskaita daudzos publiskos incidentus, pēc kuriem pieauga piētisma ietekme un popularitāte. Savā grāmatā viņš pieskaras ļoti daudziem teoloģiskiem un vēsturiskiem jautājumiem par to, ko viņš pats nodēvēja par “piētistisko ļaunumu”.

Savā ziņā var sacīt, ka viņa pieeja piētisma pētīšanā bija jauna un iepriekš nepieredzēta. Viņš pirmais piētisma daudzveidīgās izpausmes aplūkoja kā vienotu jēdzienu. Līdz tam ortodoksie teologi parasti vērsās tikai pret atsevišķām piētisma mācībām, savukārt Lēšers parādīja piētisma dziļāko iekšējo saikni.

Lēšera grāmata Timotheus Verinus drīz vien guva ievērību gan viņa piekritēju, gan oponentu vidū. Tā tika rūpīgi studēta un pārrunāta universitātēs un teologu vidē. Lēšera jaunā pieeja tikai novērtēta un atzīta jau drīz pēc darba publicēšanas.

Var sacīt, ka Lēšers daudzējādā ziņā piekrita piētistu prasībām, ka baznīcā ir nepieciešama reforma un atjaunotne, un ir jācīnās par dzīvu ticību, kura nes daudz labu augļu. Taču Lēšers nekādā gadījumā nevarēja piekrist piētistu izmantotajiem līdzekļiem un metodēm, kas noveda doktrinālā katastrofā jeb kristīgās mācības kroplībā.

Piētisti piedāvāja praktisku reformas programmu, kā labot situāciju baznīcā. Programma gan ir laba lieta, taču pēc savas būtības programma ir tikai bauslības prasības, kuras nevar cilvēkos radīt īstenus ticības augļus.

Pēc Lēšera domām īstu baznīcas reformu rada tikai skaidri pasludināti – bauslība un Evaņģēlijs, kas pareizi izšķirti. Jo tikai Evaņģēlijs galu galā ir Dieva spēks, kas dod pestīšanu un rada īstus ticības augļus.

Tāpēc baznīcā ir jāsaglabā pareizu līdzsvaru starp bauslību un Evaņģēliju. Diemžēl piētisti galvenokārt uzsvēra bauslības prasības pēc svētas dzīves, savukārt Evaņģēlijs un sakramenti kļuva otršķirīgi.

Savus svarīgākos teoloģiskos jautājumus Lēšers apkopo sekojoši:

“Vai ticībai ir daļa taisnošanas darbā; vai labie darbi ir nepieciešami taisnošanā; vai Svētajiem Rakstiem ir tikai tīri dabisks spēks, kam nav klāt nekāda pārdabiska spēka; tāpat daudzi misticisma jautājumi..; vai tos, kas maldās svarīgos mācības jautājumos, ir jāuzskata par brāļiem Kristū; vai valdībai ir jālieto bardzība pret tiem, kas izplata maldus svarīgos kristīgās mācības jautājumos; vai pietiek ar to, ka luteriskajām ticības apliecībā piekrīt tikai daļēji (quatenus).” (I, 59)

Savukārt grāmatas otrajā nodaļā Lēšers daudz detalizētāk analizē atsevišķas piētisma problēmas. Viņš norāda uz divpadsmit būtiskiem punktiem, kuros piētisms atkāpjas no ortodoksas kristietības:

1) vienaldzība pret kristīgo mācību, kas slēpjas aiz dievbijības maskas;

2) žēlastības līdzekļu nicināšana;

3) kalpošanas amata degradācija;

4) taisnojošas ticības sajaukšana ar labajiem darbiem;

5) millenārisms (tūkstošgadu miera valstības gaidīšana virs zemes);

6) nespēja izšķirt, kas ir adiafora (piētisti vērsās pret dejošanu, jokiem, spēlēm un teātri);

7) misticisms;

8) nievājoša izturēšanās pret baznīcas ārējiem izkārtojumiem un liturģiju;

9) fanātiķu un ķeceru aizstāvēšana;

10) aplams, liekulīgs perfekcionisms;

11) nepareiza reformācijas izpratne – atteikšanās no visa vecā un kaut kā jauna radīšana;

12) šķelšanās, kuru rada kļūmīga tiekšanās pēc dievbijības.

Mistiskās saknes

Savā monumentālajā grāmatā Timotheus Verinus Lēšers apsūdz piētistus par to, ka viņi dievbijīgu dzīvi liek pāri visam citam un aizmirst par pareizu Bībeles mācību, kas ir ikvienas īstenas dievbijības pamatā.

Viņš pārmeta piētistiem, ka tie vairs neuzticas Dieva vārdu un sakramentu spēkam, kas ir Dieva dotie žēlastības līdzekļi, kuri spēj radīt ticību un dievbijību. Dieva darbu (Vārdu un sakramentu) vietā piētisti pārlieku uzticējās cilvēka dievbijības centieniem un aktivitātēm.

Lēšers apgalvo, ka piētisms īstenībā nav nekas jauns un oriģināls. Piētisma saknes viņš redzēja viduslaiku mistikā un reliģiskajos jūsmotājos. Viņš norāda, ka tādi radikālie piētisti kā Arnolds, Petersens un Dippels ir pasmēlušies tieši nelāgajā misticisma mantojumā.

Interesantā kārtā Lēšers piemin Lutera interesi par viduslaiku mistiķiem. Tas ir pavisam neraksturīgi ortodoksiem luterāņiem – atklāti kritizēt Mārtiņu Luteru –, taču Lēšers to dara. Īpaši kritiskas piezīmes viņš izsaka par Lutera publicēto Vācu teoloģiju, kā arī par to, ka Luters slavējis Tauleru un Ķempenes Toma Sekošanu Kristum.

Par Luteru Lēšers sacīja, ka atsevišķos agrīnajos darbos viņš “dažkārt.. runā par teoloģiju, prātu un filozofiju tādā veidā, kas lasītājiem iesācējiem  viegli pārprotams. Tiešā šā iemesla dēļ teoloģiskajos nemieros līdz pat mūsu dienām piētisti tik uzticīgi atsaucas uz Luteru.”

Tad Lēšers norāda, ka “uzticīgais Luters prata atzīt un cīnīties pret savām vājībām; ar laiku viņš tās apzinājās arvien labāk un atbrīvojās tik lielā mērā, ka laboja to, ko bija darījis nepareizi.” It īpaši Lēšers atzīmē Lutera darbu Antinomiešu disputi (1537), kur Luters atzīst savu kādreizējo pieķeršanos mistiķiem: “..kādu laiku es biju ietekmēts, sev par ļaunu.”

Lēšers arī paskaidro, ka misticisms “ir cēlies no pagānu filozofijas. Tā ir maldīga iztēle par augstām un dziļi iekšējām garīgām lietām, kas atrodas ārpus tā, ko māca Svētie Raksti”, norādot, ka “galvenais nešķīstais mistiskās teoloģijas avots” ir ticība, ka ikvienā cilvēkā eksistē “dievišķā tēla dzirksts”.

Misticisms tveras pie tā, kas ir “cēls” un “iedzimts” cilvēkā, kas esot no Dieva un saglabājies cilvēkā neskarts no grēka un velna. Tā top noliegta kristīgā mācība par iedzimto grēku un cilvēka pilnīgu garīgo samaitātību. Mistiķi apgalvoja, ka ikvienā cilvēkā esot iekšēja dievišķa “dzirksts”, kas jāuzpūš, jāatdzīvina un ar dievbijīgu dzīvi jāuztur.

Lēšers paskaidro, ka “daudzām dvēselēm par skādi” piētisti pilnīgi aplami šo dievišķo dzirksti attaisno ar Bībeles jēdzieniem “Dieva tēls”, “Kristus mūsos”, “gars un iekšēja gaisma.” Svētie Raksti nekur nemāca, ka grēcīgam cilvēkam viņa neticības stāvoklī būtu kāda dievišķa “dzirksts”.

Uzsvaru maiņa

Līdz ar misticisma pieeju lielā mērā mainījās uzsvari. Aizvien vairāk ticība saistījās ar iekšējo, subjektīvo pārdzīvojumu, nevis ar paļāvību uz ārējo, objektīvo Dieva vārdu. Tādējādi cilvēka personiskie pārdzīvojumi un emocijas kļuva par vadmotīvu.

Cilvēki sāka meklēt pestīšanas drošību un pārliecību savās subjektīvajās un allaž mainīgajās emocijās, nevis Dieva vārdā un sakramentos. Par patiesu atgriešanos sāka uzskatīt to, ka cilvēks ilgstošā asaru nožēlā un lūgšanā izmisīgi cīnījās ar saviem grēkiem, līdz nonāca pie svētīgās pārliecības.

Tam bija jābūt emocionālam pārdzīvojumam, kad cilvēks personiski piedzīvoja, kā Dievs pie viņa ienāk ar Savu žēlastību. Īstenībā tas bija pagalam neveiksmīgs domas pavērsiens, kas izskaloja Dieva vārda pamatu un tā vietā lika cilvēka subjektīvās emocijas.

Piētisma ietekme uz kristietību ir jūtama līdz pat mūsdienām, ko redzam it visur, kur vien cilvēciskās sajūtas, patika vai nepatika tiek uzskatītas par svarīgākām nekā Dieva vārda patiesība.

Lēšers šos draudus saskatīja ļoti skaidri, tāpēc uzticīgi aizstāvēja ortodokso luterāņu pārliecību, ka vienīgi Dieva vārds un Dieva dotie sakramenti ir objektīvais pamats, uz kura balstīt savu ticību un glābšanu.

Taču piētisms savā aplam saprastajā tieksmē pēc dievbijīgas dzīves šo ticības pamatu pārvietoja prom no Dieva vārda uz cilvēka paša grēcīgo sirdi un viņa pārdzīvojumiem.
Diemžēl piētisti bija pārliecināti, ka pareiza jeb ortodoksa kristīgā mācība un dievbijība ir kaut kādā veidā pretrunā viena ar otru.

Precīzi to bija novērojis Lēšers, izteikdams paradoksālu apgalvojumu: “No dievbijības meklējumiem baznīcā ir izcēlies ļaunums! Proti, tādām dievbijības prasībām, meklējumiem un centieniem, kas ir pārprasti un ieviesti grēcīgā veidā.”

Tādā veidā viņš pretstata cilvēka dievbijības meklējumus un Dieva vārda patiesību. Respektīvi – cilvēks ar savu “dievbijību” beigu beigās uzstājās kā soģis un tiesnesis pāri par paša Dieva atklāsmi!

“Caur to visu Kristus baznīcā ir izcēlušās lielas jukas, un līdz ar to nesvētu lietu gūzma ir ieplūdusi baznīcā. Piētisma ļaunums mūsu vidū pastāvēs tikmēr, kamēr dievbijības centieni tiks pretstatīti kaut vienai kristīgās mācības daļai. Tas pastāvēs mūsu vidū tikmēr, kamēr cilvēki ticēs un mācīs, ka dievbijība ir jāmeklē daudz dedzīgāk nekā pareiza mācība.. Galu galā viss nonāks līdz tam, ka cilvēki domās šādi – kur dievbijība nav atrodama paredzētā veidā un apjomā, tur nevar būt ne baznīcas, ne Dieva vārda, ne Svētā Gara darbības, ne žēlastības gaismas, ne kalpošanas amata, ne īstas laulības. Tad piētisms ir pilnīgi nobriedis un iznācis atklātībā.” (II, 19-20)

Taču konflikts starp kristīgo mācību un īstu dievbijību patiesībā nemaz nepastāv. Lēšers to apliecināja gan ar savu dzīvi, gan ar mācību. Pareiza kristīgā mācība – pretēji piētistu uzskatiem – nav kaut kas sauss, abstrakts un filozofisks. Bībele pati skaidro, ka kristīgā mācība ir ļoti praktiska un noderīga, “lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam.” (2.Tim. 3:16-17)

Patiesi ortodoksa mācība nav nedzīva teorija, tapēc ka tā izriet no dzīvā Dieva vārda, kas vienmēr ir Gars un dzīvība, jo tam ir spēks paveikt visu, ko Dievs vēlas. Lēšers uzsver, ka cilvēkam savos dievbijības meklējumos ir būtiski svarīgi palikt pie pareizas kristīgas mācības, kas ir īstā sēkla, no kuras var izaugt patiesi dievbijības augļi.

Uģis Sildegs

Leave a Reply