Parasti tā nenotiek, ka cilvēks ierodas Venēcijā un ierauga to pirmoreiz. Šī pilsēta ir tik bieži pieminēta un slavēta, ka tās tēli un silueti ir kļuvuši par neatņemamiem Eiropas simboliem. Līdz ar to cilvēks, kas turp dodas, jau apmēram zina, kas viņu sagaida.
Ūdens apskalotas mājas un pilis Canal Grande krastmalā, Svētā Marka laukums, kas izskatās tikpat perfekts kā filmās, varenā Santa Maria della Salute bazilika un daudzas citas izslavētas vietas.
Tomēr, kad aplūko to visu tuvāk, sāk pazust šī familiaritātes sajūta. Aizvien vairāk acis piesaista dažādas aizraujošas detaļas – neparastās, piesātinātās krāsas, senie uzraksti uz sienām, mazie, gaumīgie veikaliņi, atraktīvie kanālu sazarojumi un pārsteidzoši veiklie gondolu manevri, un daudz, daudz citu interesantu lietu. Jo vairāk to vēro, jo vairāk šī pilsēta intriģē un iejūsmina.
Īsa Venēcijas vēsture
Venēcijai ir ļoti sena un interesanta vēsture. Šeit praktiski nav jaunu, modernu būvju, tādēļ ik uz soļa var sajust pagātnes elpu, un dažkārt pat pārņem sajūta, ka esi pārcēlies vairākus gadsimtus atpakaļ. Lai labāk izprastu un piedzīvotu šo pilsētu, ir nepieciešams kaut nedaudz iedziļināties Venēcijas vēsturē un tās tapšanā.
Venēcija ir dibināta pirms pusotra gadu tūkstoša uz dubļu purva lagūnas vidū. Šai neparastajai vietai izrādījās – bija ļoti stratēģisks novietojums, kas uz ilgu laiku to padarīja par galveno sasaistes punktu starp rietumiem un austrumiem. Tieši kā tirdzniecības centrs Venēcija kļuva bagāta, skaista un slavena.
18.gs skats uz Venēciju, venēciešu mākslinieks Canaletto
Viss sākās barbarisko huņņu iebrukuma laikā, kad tie iekaroja Itāliju 453.gadā, izpostīdami arī tādas pilsētas kā Paduja un Altina. Bēgļi no ieņemtajām pilsētām bēga un guva patvērumu uz lagūnas salām. Līdzīgi arī vēlāk 568.gadā, kad Itāliju iekaroja ģermāņu ciltis, turpinājās bēgļu migrācija uz šīm salām.
Arhipelāga seklajos ūdeņos viņiem bija vislabākā aizsardzība pret iebrucējiem. Ne goti, ne lombardi, ne franki, ne huņņi neieguva varu pār šo pēdējo, neskarto romiešu pasaules nostūri. Tā kļuva par pēdējo brīvības saliņu, nodrošinot īpaši priviliģētu stāvokli.
Šķiet, ka jau no pašiem sākumiem t.s. Venēcijas republiku pārvaldījuši hercogi jeb dodži. Kaut arī sākotnēji tā bijusi formālā pakļautībā Konstantinopoles imperatoram, tomēr arī no šīm saistībām tai ar laiku izdevies atbrīvoties.
Venēcijas republika
Sākumā jaunā pilsēta tika dēvēta par Rialto, bet pakāpeniski ienāca vārds Venēcija, ar kuru patiesībā tika apzīmēta visa republika. Izolēti uz savām salām, venēcieši pieauga varā un bagātībā.
Tas notika laikā, kad pārējā Rietumeiropa grima arvien dziļāk barbarismā, savukārt venēcieši uzturēja ciešākus sakarus ar civilizētajām austrumu pilsētām Konstantinopoli un Aleksandriju.
Republika, kas bija izveidojusies uz lagūnas salām, tomēr joprojām raudzījās uz sauszemes pilsētām Altinu un Akvileju kā savām mātes pilsētām un atzina šo pilsētu garīgo, ekleziālo pārraudzību.
Sākot ar 9.gadsimtu, sākās straujāks pilsētas uzplaukums, un tā arvien vairāk apzinājās savu varenību un nozīmīgo stāvokli. Venēcija nostiprināja savu patstāvību ne tikai komerciāli, bet arī militāri.
Īpašs pilsētas uzplaukums sākās tieši krusta karu laikos. Venēcija kļuva par galveno tirdzniecisko starpnieku starp rietumiem un austrumiem.
Tās kuģi transportēja lombardu saražotās preces un atpakaļ veda ne tikai Istrijas un Dalmācijas kokus un akmeņus, bet arī kristīgās Konstantinopoles ražojumus, grieķu vīnus, austrumu zīdu, Ēģiptes un Arābijas paklājus un garšvielas.
Krusta kari, kuru dēļ cieta pārējā Eiropa, Venēciju padarīja divkārt bagātu: gan kuģi, gan to ceļi atradās tās rokās, tādējādi daudzi iekaroto austrumu pilsētu laupījumi nonāca tieši Venēcijā.
Rīta iespaidi pie Venēcijas kanāla, Rafail Sergeevich Levitsky, (1896), privātkolekcija
Austrumu iezīmes
Venēcija bija kļuvusi par vārtiem starp divām pasaulēm. Tās mākslu un arhitektūru ir ietekmējuši kā rietumi, tā arī austrumi. Ilgstoši pilsēta uzturēja ļoti draudzīgas attiecības ar Bizantiju, un tas izskaidro daudzās orientālās iezīmes, kas raksturīgas tās agrīnajām celtnēm un mozaīkām.
Vēl viens apstāklis, kas piešķir Venēcijai orientālus vaibstus, ir lielais skaits no Grieķijas baznīcām ievestie mākslas darbi. Daudzi no tiem gluži vienkārši tika nolaupīti, savukārt citi – atgādāti ar labu prātu, juku laikos cenšoties tos pasargāt no muhamedāņu iekarotājiem. Tādēļ nav brīnums, ka Venēcijas senāko daļu zināmā mērā var aplūkot kā antīko dārgumu muzeju.
Zīmīgi, ka Venēcija ekleziāli nepārprotami piederēja kristīgajiem rietumiem un Romas baznīcai, tomēr svētie, kurus venēcieši godāja, bija vairāk raksturīgi austrumu baznīcai.
Turklāt no Sīrijas un Mazāzijas tika pārvestas daudzu austrumu un grieķu svēto relikvijas, lai tās paglābtu no neticīgo pagānu rokām. Šīm relikvijām līdzi atceļoja arī visādas leģendas, kas citur rietumos nebija pazīstamas. Šīs leģendas vēlāk tika iestrādātas mozaīkās un skulptūrās.
Apmeklējot Venēciju, ir grūti nepamanīt īpašo krāsu gammu, kas izceļ to citu pilsētu vidū. Jāsaka, ka arī venēciešu krāsu izpratne un izjūta ir vairāk austrumnieku, nevis rietumnieku īpašība. Šī oriģinālā un neparastā izjūta ir skaidri redzama gan venēciešu arhitektūrā, gan glezniecībā.
Uzplaukums un noriets
Pēc savas būtības Venēcija bija komerciāla republika. Tās varenība izrietēja no tās pasakainās bagātības. Venēcija plauka tik ilgi, kamēr tā bija vienīgā starpniece starp austrumiem un rietumiem.
Taču pēc tam, kad tika atklāta Amerika un ceļš uz Indiju apkārt Labās Cerības ragam, sākās Venēcijas noriets. Kad uzplauka tādas Eiropas pilsētas kā Antverpene, Amsterdama un Londona, Venēcija panīka.
No gondolas, John Singer Sargent, Brooklyn Museum
Venēcijā tās labākajās dienās dzīvoja aptuveni 200 tūkstoš iedzīvotāju. Tirgotāji no Vācijas, Grieķijas, Turcijas un daudzām citām zemēm tur uzturēja savas noliktavas un preču krātuves. Bankas darījumi un Rialto tirgi noteica preču vērtību praktiski visā kontinentā.
Kuģu būvētavām bija tik lieli resursi, ka karakuģi varēja uzbūvēt un palaist vienā dienā. Un Svētā Marka laukums bija pilns ar darījumu cilvēkiem, kas nesa labklājību Venēcijas republikai.
Šodien Venēcija vairs nav metropole, taču tā vēl joprojām ir savas pagājušās godības nesēja, kas mūsdienās savu iztikšanu nodrošina ar viesiem, kuri te ierodas apbrīnot senās relikvijas. Venēcija vēl joprojām spēj pārsteigt un iedvesmot.
Nav pasaulē otras tādas pilsētas, kur būtu tik viegli aizmirst tagadni un sajust pagātni. Tā nojauc laika robežas un atstāj gandrīz nereālu iespaidu. Venēcija ir pilsēta, kurā gribas atgriezties.
Uģis Sildegs