„Nāciet, jo tas ir sataisīts!” (Lk. 14:17)
Sagādājot mums grēku piedošanu un mūžīgo dzīvību Jēzū Kristū, Dievs Tēvs līdz ar to ir it kā sarūpējis bagātīga mielasta galdu, servējot to ar pestīšanas labumiem, un nu ar Evaņģēliju Viņš aicina šo dzīru viesus – mūs, cilvēkus. Šā aicinājuma būtību, mēs varam saprast, pārdomājot līdzību no šīs pasaules dzīves.
Pieņemsim, ka valsts prezidents ir sagatavojis lielu mielastu un klājis galdu savā pilī. Paši pēc sava prāta mēs neviens nevaram tur ierasties, sēsties pie galda un ēst, jo mūs vienkārši tur nelaidīs iekšā, un šā aicinājuma autoritāte būtu tik liela, ka mēs atceltu visus pārējos darbus un iešanas, kas mums būtu paredzēti.
Tieši tā rīkojās Jēzus mācekļi, kad Viņš tos aicināja kļūt par cilvēku zvejniekiem. Tie pameta savas laivas un tīklus un sekoja Jēzum. Tā nu Dievs visus cilvēkus ir aicinājis uz mūžīgās dzīvības mielastu. Būtu muļķīgi un nepiedienīgi tādu aicinājumu atraidīt, tomēr tieši šādu atraidījumu liecinieki mēs bieži vien esam.
Aizbildinājumi, par kuriem lasām evaņģēlijā patiešām ir bezjēdzīgi. Dažādus tikpat muļķīgus aizbildinājumus mēs dzirdam arī mūsu dienās, kad cilvēki cenšas pamatot, kādēļ tie nevar iet uz baznīcu – vienam ir jāstrādā, otram jāizklaidējas, trešajam vēl kas cits jādara.
Viens no vispopulārākajiem iebildumiem ir – man ir daudz dažādu darbu, tādēļ es nevaru iet uz baznīcu. Tomēr darbs nav paša cilvēka izdomājums, kas to no mērkaķim līdzīgas būtnes padarīja par cilvēku.
Darbu un spējas strādāt cilvēkam ir devis Dievs. Viņš aicina mūs strādāt un sola par to mūs atalgot, tomēr, ja darbam trūkst Dieva svētības, tad mēs varam strādāt, cik gribam – neko lielu mēs nenopelnīsim.
Un, ja arī nopelnīsim, tas izbirs mums no rokām un nekādu labumu no tā mēs negūsim. Darbs nav pašu cilvēku izgudrojums, bet Dieva pavēle, tāpēc to neapšaubāmi atceļ Dieva aicinājums nākt uz Viņa mielastu. Tas ir tāpat kā, ja tavs priekšnieks darbā būtu licis tev strādāt, bet tad sacījis – diezgan!
Ja tavs darba devējs Dievs ir tevi aicinājis pie Sava galda un tu atsaki, tad tu spļauj Viņam sejā, nicini Viņa labvēlību un vari necerēt, ka tavs darbs un rūpes sekmēsies. Turpretī tam, kas sēž kopā ar Dievu un pateicīgi bauda Viņa mielastu, Dievs dos visu, kas tam dzīvē vajadzīgs.
Nākamais iebildums pēc darba ir – atpūta. Es esmu visu nedēļu smagi strādājis, esmu noguris, svētdiena ir vienīgā diena, kad varu atpūsties – vai lai es eju kvernēt baznīcā? Tad jau visa diena būs pagalam!
Izklausās jau gudri un pamatoti, bet patiesībā atkal ir muļķīgi. Ja tu svētdienā aiziesi uz baznīcu, tev noteikti atliks laiks arī atpūtai. Turklāt baznīcā taču atpūšas tava dvēsele. Te tu saņem grēku piedošanu, stiprinājumu un mierinājumu no Dieva.
Ja, Dievs tevi neatspirdzinās, tad pat pēc vislabākās atpūtas, tu jutīsies noguris, un tavai dvēselei nebūs miera. Ko tas tev līdzēs, ja savu miesu būsi pūtinājis, bet dvēsele paliks nogurusi, nemierīga un nelaimīga? Muļķīgā veidā tu atkal būsi nicinājis Dievu, noraidījis Viņa ielūgumu, un Dievs tavā vietā aicinās citus, bet tu paliksi bešā.
Citi sacīs: „Kādēļ man jāiet uz baznīcu? Es taču arī mājās varu Dievu pielūgt!” Arī tas izklausās gudri, bet patiesībā ir tikpat muļķīgs iebildums. Es tev teikšu tā – ja tu uz baznīcu nenāc, tad arī mājās nedz Dievu lūgsi, nedz Bībeli lasīsi, bet ja nāksi uz baznīcu, tad arī mājās lūgsi un lasīsi.
Turklāt iedomājies, ka esi uzaicinājis ciemiņu un īpaši sarūpējis tam galdu, bet šis ciemiņš atbildēs – es varu arī mājās paēst. Kādēļ man jāiet pie tevis? Vai tu neapvainosies? Tad atceries, ka šādi aizbildinādamies, tu aizvaino arī Dievu, kas tev īpaši ir sarūpējis sprediķi un sakramentus. Ja tu tos nicini, tad tu nicini pašu Dievu un nedomā, ka varēsi baudīt Viņa laipnību.
Mūsu dzīvē ir arī tā, ka mums apkārt ir daudz cilvēku, kas nav ticīgi un nedomā iet uz baznīcu. Dažreiz tie ir mūsu draugi, dažreiz kolēģi, dažreiz arī ģimenes locekļi. Nu ko tu atkal skriesi uz to baznīcu? Vai tad tev katru svētdienu tur jāiet? Aiziesim labāk kaut kur citur.
Mūsu bezdievīgajā sabiedrībā vairums pasākumu arī notiek tieši svētdienās. Tas ticīgam cilvēkam ir liels pārbaudījums. Arī viņi, īpaši jaunatne, grib tajos piedalīties, neviens arī negrib atšķirties no citiem un panest citu cilvēku pārmetumus vai pat izsmieklu.
Te ticīgajam jābūt stipram un noteiktam. Ja mēs šādos brīžos piekāpjamies, tad apbēdinām Dievu, bet iepriecinām velnu. Kristus saka – jūs nevarat kļūt ticīgi, ja meklējat pasaules godu. Arī citi cilvēki redz, ka mēs savu ticību augstu nevērtējam, ja ļaujamies pierunāties.
Tā mēs atkal rīkojamies kā muļķi, cilvēku aicinājumu vērtēdami augstāk par Dieva aicinājumu. Te mums jāmācās atbildēt – jā, mīļais draugs, man ir prieks par tavu aicinājumu, taču mani šodien ir aicinājis arī kāds daudzkārt lielāks par tevi.
Pats Dievs mani ir aicinājis uz mielastu, un Dievam ir vairāk jāklausa nekā cilvēkam. Kurš gan mūs aicinātu kur citur, ja mums būtu jāiet uz pusdienām pie prezidenta? Visi to saprastu. Bet te taču mūs aicinājis kas lielāks par prezidentu, pats Dievs! Es būtu neglābjams muļķis, ja sekotu tavam, bet nevis Viņa aicinājumam.
Bez šiem teorētiski vienkāršajiem, bet dzīvē tik sarežģītajiem un grūtajiem iebildumiem, ir arī sarežģītāki, taču tikpat muļķīgi iebildumi. Tās ir dažādas cilvēka prāta veidotas spekulācijas, kas noraida vai apšauba Dieva esamību un Evaņģēliju. Pašiem cilvēkiem tās brīžiem šķiet ļoti gudras, taču Dieva priekšā tās ir naivas un muļķīgas, ko beigu beigās pierāda arī pati dzīve.
18. gs. iesākusies, cilvēka prāta dievināšana un nepamatotā ticība cilvēka labestībai beigu beigās noveda pie 20. gs. kariem, revolūcijas un citām šausmām. Cilvēku ticība zinātnes progresam un visvarenībai, cerība, ka zinātne atrisinās visas dzīves problēmas, arī ir izrādījusies naiva un nepamatota.
Vienu problēmu atrisinām, bet tās vietā rodas desmit jaunas. Izgudrojam atombumbu un – uzmetam to sev uz galvas. Sakiet, kas tas ir par progresu? Nemaz nerunājot par dabas piesārņošanu, jaunām, grūti ārstējamām slimībām un sociālajām problēmām, kas rodas mūsdienu globalizētajā un industrializētajā pasaulē.
Protams, neviens nenoliegs, ka zinātnes attīstība ir devusi arī daudz laba, tomēr naivi būtu to pārspīlēt. Zinātne nespēj atbildēt uz tādiem jautājumiem kā: Kas ir cilvēks? Kāda ir viņa dzīves jēga? Kas ir labs un kas ir slikts?
Zinātniski nav iespējams pierādīt, ka mīlestība ir labāka par naidu, ka nedrīkst zagt, pārkāpt laulību un nogalināt. Sekojot mūsdienu zinātnes priekšstatiem, mēs patiesībā nevaram neko sacīt nedz par Dieva esamību, nedz arī to noliegt.
Zinātne ir bezspēcīga arī mūsu lielākās problēmas – nāves priekšā. Un pat ja tā spētu – vai mūžīga dzīve bez Dieva nebūtu bezjēdzīga, garlaicīga, nomācoša un patiesi briesmīga?
Šīs ir tikai dažas no daudzajām lietām, ko te vēl varētu pieminēt. Taču pietiks, ja sacīsim, ka neticīgi cilvēki arvien ir mēģinājuši, mēģina un mēģinās izgudrot arvien jaunus pamatojumus savai neticībai.
Tomēr tie nebūs daudz gudrāki, par tādiem kā – esmu pircis tīrumu, vēršus, apņēmis sievu un tādēļ nevaru klausīt Tavam aicinājumam, Dievs. Neticība arvien ir neprātīga un tā turpinās savas neprātīgās izpausmes līdz pašam pasaules galam, kuram tuvojoties tās neies mazumā, bet arvien pieaugs un pieaugs.
Ilārs Plūme