Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

KAS PAR DESĀM!?

Pok

Uz Pokaiņu mežu pārpasaulīgā meklējumos

Ceļa rādītājs uz Pokaiņu mežu. Spriežot pēc kilometru norādītāja skaitļa, esmu ne tikai uz ģeogrāfiski pareizā ceļa – šis vēstījums sevī ietver arī kaut ko mistisku.

Pie ieejas mežā – piemiņas zīme Ivaram Vīkam, Pokaiņu atklājējam. Mēdz teikt, ka cilvēka veikumam nopietnību piešķir viņa nāve. Visu cieņu Ivaram Vīkam. Ja arī manos novērojumos pavīd kas zobgalīgs, tad tas drīzāk ir par cilvēka dabu vispār, nekā par Ivara Vīka un viņa domubiedru droši vien labajiem un nopietnajiem nodomiem.

Untitled 2

Tomēr jau pie ieejas Pokaiņu meža apmeklētājam tiek radīts iespaids, ka turpmākais būs tāda kā izstāde, kā instalācija, jo tā vien šķiet, ka skaistie akmentiņi ap piemiņas zīmi tādā piemērotā kompozīcijā nebūs vis izauguši no svētās zemes vai nokrituši no kosmosa ārēm.

Savukārt veltījuma rindiņas no dainām atkal liek gremdēties pārdomās nevis par latvju unikalitāti, bet drīzāk gan mūsu integritāti eiropeiskajā, judeo-kristīgajā jeb Bībeles kultūras etnosā. Dieviņš, kas ceļ sētu ap dvēselīti – ko jums tas atgādina?

Protams, Ījaba grāmatas pirmo, visai tēlaino nodaļu, kas vācu misionāriem droši vien bija pateicīga viela bībeliskās pasaules ainas tēlošanai analfabētisko zemgaļu un latgaļu cilšu priekšā.

Untitled 3

Ceļa rādītāji ļauj neapmaldīties mežā un ir jauka civilizācijas nianse citādi diezgan neskartajā dabā visapkārt: elpo spirgtu meža gaisu, bet reizē arī baudi komfortu. Par komfortu runājot, ievērības vērts ir vietējais ķemertiņš. Man par pārsteigumu decembra vidū tas bija ne tikai atvērts un tīrs, bet tajā bija arī jauns un sauss tualetes papīra rullis! (Atzīšos: speciāli aizgāju paskatīties.)

Vide mežā ir mikla, viss pievelkas ar valgumu ātri vien. Aktīvā apmeklējumu sezona bija beigusies, kase bija ciet. Sausais tualetes papīrs liecināja, ka klientu serviss neatkarīgi no nekā tiek uzturēts pieczvaigžņu līmenī. Vai arī tā bija kāda ezotēriska, manu skepsi kauninoša zīme?

Bez vispārīgu virzienu rādītājiem mežā ļoti palīdz arī konkrēto sakrālo objektu apzīmējumi. Piemēram, šis – “Skats uz zikurātu”. Nezinātājiem paskaidrošu, ka zikurāti ir milzīgas, piramīdas veida sakrālas celtnes, ko daudzviet pasaulē senāk lietoja kulta vajadzībām.

Untitled 4

Laikam jau senajiem letiņiem un viņu viesiem (Pokaiņus esot apmeklējuši viedie no visas pasaules) tās vajadzības bija niecīgas, jo uzkalniņam bez īpašas norādes tiešām varētu pāriet pāri vai paiet garām nepamanot.

Mēģinot novērtēt norādīto “skatu uz zikurātu”, krūmu un mazo eglīšu dēļ, kas šo monumentālo “arhitektūru” aizsedz, to nespēju. Skatienu piesaista vien kurmja rakums pie brangās norādes – tāds tipiska zikurāta formas veidojums. Vai atkal ezotērisks vēstījums? Tā teikt, pazemojies un meklē cēlo niecīgajā.

Tiltiņš pār akmeņu upi. Manuprāt, viens no skaistākajiem objektiem Pokaiņos. Zeme gan tur ir ļoti akmeņaina, un šādas upes vajadzības gadījumā droši vien varētu atrast vai katrā ielejā, kas liek šaubīties par konkrētā objekta unikalitāti, bet nekādā gadījumā ne par tā skaistumu.

Untitled 5

Var stāvēt tādas upes malā vai uz tiltiņa un ļauties dziļām pārdomām. Ieteicamie temati: “Laika upe”, “Dzīves plūdums”, “Viss plūst, viss mainās”, “Nemet akmeni avotā”, “Jel aprimsties”, “Kontemplatīvā gnozeoloģija un subjektīvās imanences diskursā” u.c.

Dižakmens. Man gribētos teikt, ka ne maza šā akmens dižuma daļa ir no pieliktajiem pūliņiem to atrast, izrakt un apzīmēt. Ar šādiem dižumiem varētu būt pilna Latvija, tikai citu vietu ezotēriskā necilība (vismaz pagaidām) tos tin neziņas sūnās. Šim ir laimējis – tas droši vien šļūdoņu laikā ir pamanījies nokļūt līdz īstajai vietai un nu ir ticis dižo kārtā. Visu cieņu.

Untitled 6

Dieva gulta. Spriežot pēc aprisēm, drīzāk gan zvilnis vai sofa. Laimiņa sēdēja, rau, uz tā baļķīša pa kreisi un koklēja, bet dieviņš (spriežot pēc sofas izmēra, augumā nedaudz virs vidējā) daktilā un trohajā svētvietas apmeklētājiem vēstīja mistērijas par netālajiem Šambalas vārtiem. Vai vismaz par turpat sakuplojošo lazdu un vārda “rieksts” etimoloģiju ķeltu druīdu pēcnācēju angļu valodā.

Akmens viesis – akmens ar nojaušamām, aptuvenām “sejas” aprisēm. Vienmēr esmu brīnījies, kādēļ gan cilvēki iedomājas, ka augstākajām būtnēm ir jābūt humanoīodām, cilvēkveidīgām un ar tādām kroplīgām galvām? Vēl es atcerējos “seju” uz Mēness un latviešu pasaku, ka īstenībā gan tur esot redzams nešpetnās saimniekmeitas plikais dibens. Viss atkarīgs no tā, kā uz ko skatās.

Untitled 7

Lāča krāvumi ir viena no kuriozākajām Pokaiņu vietām – pat ar visu norādi nekādus citus krāvumus kā vien šīs brūnās čupiņas es tur ieraudzīt nespēju. Gara aklums? Šķiet, lācis pamodies, izlīdis no migas, apmetis līkumiņu un pa ceļam tik krāvis.

Laimas galds uzskatāmi liecina par vienu no mūsu viedo senču tikumiem – pieticību. Spriežot pēc galda izmēra, pat visa labuma dievība ar nekādu sevišķo savu ļaužu cienāšanu nav aizrāvusies. Mūsu ģimenei ar trim bērniem tas galds būtu pamazs, bērnu sakrautās kukurūzas un graudu pārslu pakas vien brokastīs aizņemtu pusi no tā. Protams, ir iespējams, ka Laimiņa baroja katru tautieti atsevišķi, un tādā gadījumā kā “galdiņš diviem” šis veidojums ir tiešām lepns.

Untitled 8

Priecēja arī šur tur esošās koka kāpnes, margas, platformiņas, kas atviegloja kāpšanu un iešanu. Salīdzinot ar to, kādi Pokaiņi bija to apgūšanas sākumā, šie uzlabojumi vieš cerības, ka ar laiku taku minējiem domātu palīgierīču kļūs vēl vairāk, bet Pokaiņu apmeklējums – paslinkam dabas mīļotājam vēl baudāmāks.

Lai nu skeptiķi vīpsnā un smējēji smej, bet Pokaiņi ir viena patiesi burvīga vieta – gan veroties no pakalna ziemeļnieka sirdij tuvās krāsās tonētā ainavā, gan priecājoties par miklajā mežā redzamajiem daudzajiem un krāšņajiem ķērpjiem un sūnām. Dabas balss, tā teikt. Ja tā kādreiz ieskanas, Pokaiņu apmeklējums nebūt nav tā sliktākā atsaukšanās.

Didzis Meļķis

Leave a Reply