Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

MĒNESS NEREDZAMĀ PUSE

Dark_side_of_the_moon

„Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā Vārdā. Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā Vārdā; lūdziet, tad jūs dabūsit, ka jūsu prieks būs pilnīgs.” (Jņ. 16:23–24)

Jēzus tajā naktī, kad Viņš tika nodots, stāstīja mācekļiem par drīzo šķiršanos, tomēr galveno uzmanību Viņš veltīja nevis Savai drīzajai nāvei un pat ne augšāmcelšanai, bet raudzījās tam pāri uz Vasarsvētkiem, uz Svētā Gara nākšanu un Jaunās Derības valstības iestāšanos. Ja Jēzus drīzās nāves tuvums mācekļiem bija gana neaptverams, tad kur nu vēl tādas tālas un neiedomājamas lietas, par kurām Jēzus uz viņiem tovakar runāja!

Un tomēr Viņš runāja – Viņš rādīja tiem neredzamo, tumsā tīto Dieva nodoma noslēpumu. Varētu teikt, ka, runādams ar viņiem par Debesu valstības realitātēm, Jēzus viņiem aprakstīja Mēness neredzamo pusi. Itin kā Mēness neredzamā puse ir ne vien tumsā, bet pat pretējā pusē vērotājiem no Zemes un tādēļ to mums nekādā veidā nav iespējams redzēt, tā arī Dieva nākotnes nodomi līdz ar pašu nākotni ir tīti tādā pašā netveramības tumsā.

Ar cilvēka paša spēkiem tas ir netverams, neaizsniedzams skats, tomēr Kristus Savā Evaņģēlijā rāda mācekļiem šo apslēpto realitātes daļu, un tā nav vis nekāda Mēness ainava ar krāteriem un tuksnešiem, nē – tā ir krāšņa un svēta paradīze, kas Dievam ir padomā, ko dot Saviem ticīgajiem.

Un Jēzus Savu mācekļu acu priekšā uzbur šīs brīnišķīgās valstības ainas: ka viņi tur pazīs Dievu Tēvu tik pat labi, kā Jēzus pats, ka viņi lūgs Dievu bez šaubīšanās un dabūs, ko būs lūguši, un ka viņu prieks tur būs pilnīgs. Kur tad ir šī jaukā valstība? Tā nav uz citas planētas, nē – tā ir tepat, tieši tai vietā, kur nu Kristum ticīgais tobrīd ir. Un tomēr tā vienlaikus ir tikpat kā cita planēta – pat tās neredzamā, ēnas puse.

Tik atšķirīga ir ticība no neticības un Kristum ticīga cilvēka dzīve un esamība no neticīgā – itin kā viņi ne tikai būtu no dažādām planētām, bet neticīgajam pat nav iespējams ieskatīties ticīgā dzīves patiesajā realitātē: tā viņam ir uzgriezusi muguru, un tās apslēptais patiesais krāšņums un spožums neticīgajam liekas kā tumsa un ēna. Jo tā no viņa ir otrā pusē tātad – ēnā un tumsā.

Neticīgajiem nebūt nešķiet, ka viņi paši patiesībā dzīvo savos maldos kā tumsā. Nē, grēks un neatgriezīgi grēcinieki iedomājas, ka viņi ir pati gaisma un pasaules naba itin kā viņu kungs ne velti tiek saukts par Luciferu, tātad – par „gaismas nesēju” jeb gaismas eņģeli. Bet tā ir vien malduguns, vien trumu un praulu pūstoša zvīļošana, un tā spožā nauda, kas mānīgi kaltējas grēka un maldu dūkstī jeb dažādi kārdinājumi, ir vien nederīgi trūdi.

Bet cilvēki pēc dabas ir purva ļaudis. Iedzimtā grēka apstulbotajā prātā cilvēkiem spīdoši prauli aizvien šķiet spožāki un drošāki par Dieva valstības patieso gaismu un labumiem, kas ir ticības valstībā jeb tik pat kā uz citas planētas, citā realitātē, kura, no grēkā kritušās lietu kārtības raugoties, ir itin kā Mēness neredzamajā pusē.

Šo fantastisko, pašiem neaizsniedzamo vietu un īstenību mēs piedzīvojam vien kā Dieva visvarenībā un Svētā Gara spēkā dotu dāvanu: mēs ticībā Kristum paliekam gan ar kājām cieši pie šīs pašas zemes, kur lietus vienlīdz līst pār ticīgiem un neticīgiem, tomēr savā piederībā mēs esam arī Debesu valstības pilsoņi. Dieva spriedums, Viņa attieksme pret mums un mūsu attiecības ar Viņu ir radikāli atšķirīgas un pat pretējas no Dieva attieksmes pret pārējo grēka samaitāto realitāti.

Tāpēc Jēzus arī saka, ka lūgt Viņa vārdā jeb dzīvot visās lietās attiecībā pret Kristus nopelnu ir pilnīgi jauna, nebijusi dzīve, cita realitāte. „Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā vārdā,” Viņš saka.

Protams, jo līdz šim – līdz tai naktij, kurā Jēzus tika nodots, līdz nākamajai dienai, kad Viņš tika krustā sists, līdz trim dienām pēc tam, kad Viņš augšāmcēlās, līdz četrdesmit dienām pēc augšāmcelšanās, kad Viņš uzkāpa debesīs un līdz piecdesmit dienām pēc Lieldienām notikušās Svētā Gara nākšanas – Kristus darbs bija apsolījums, bet ne piepildījums.

Tomēr šis viņa kalpošanas piepildījums ir tik varens un liels, bet tā radītā un nestā realitāte – tik atšķirīga un nozīmīga, ka Jēzus pat Savas dzīves baisāko un atbildīgāko notikumu priekšā domā un runā ne tik daudz par to, kas tūlīt notiks, bet gan par to, ko tas viss izraisīs, radīs un dos.

Tā arī kristieši un kristietība pulcējas gan ap Kristus krustu un liek to par piemiņas zīmi uz saviem altāriem, tomēr ne jau Lielā piektdiena, bet gan Vasarsvētki – Jēzus nopelna jaunradītā un Svētā Gara nestā Dieva žēlastības valstība – ir mūsu ticības būtība un mūsu jaunās, ticībā atdzimušās dzīves saturs.

Protams, kā es jau teicu, mēs paliekam ar abām kājām stingri uz zemes – šeit pat, kur visi pārējie. Un savā miesā mēs arī nesam to pašu nāvīgo, indīgo Ēdenes čūskas zobu, ko pārējie – iedzimto grēku. Tas vārdzina, dažādi moka un aizmiglo ticības acis jeb aizgriež no ticīgā cilvēka maņām Dieva žēlastības valstības skatus itin kā tālas planētas neredzamo sānu.

Nogurums un šaubas, vienaldzība un bailes kristiešiem nav svešas jūtas. Un par to nav jākaunas. Nē, to ir jāapzinās un jāsauc vārdā – Dieva lūgšanā un slavēšanā, itin kā psalmi mums to māca: lai rādām Dievam visu savu postu, ciešanas, vainas un vainīgumu. Un ne jau tādēļ, ka Dievs to bez mūsu rādīšanas citādi neredzētu.

Nē, Dievs ļoti labi redz katra cilvēka grūtības un bēdas un grib palīdzēt ikvienam. Vienkārši ja cilvēks to visu Dievam nerāda pats, tad viņš arī neskatās uz Dievu, nepievēršas Viņam un tāpēc nespēj arī ieraudzīt prieka, miera un svētības pasauli, kas Dieva žēlastībā viņam pievērš savu vaigu itin kā fantastiskas milzu pasaules sānu, kas no nepieejamības pavēršas brīnišķīgā un aicinošā dižumā.

Itin kā bērni negrib vecākiem rādīt savus blēņu darbus un tos par tādiem atzīt, tā arī katrs cilvēks labāk pats sitas un ņemas ar savām ķibelēm un domā: kad būšu gana svēts un veiksmīgs, tad gan es Dievam patikšu un rādīšos Viņa priekšā. Bet vecāki mīl savus bērnus ne jau viņu labo darbu vai rātnuma dēļ, bet gan tāpēc ka tie vienkārši ir viņu bērni.

Un tā arī Dievs gaida cilvēku pievēršamies Viņam tādu, kāds nu tas ir. Pievērsties un pavērsties uz Dievu ne savā, bet Pestītāja Jēzus Kristus vārdā – tā ir vesela jauna pasaule un fantastiska iespēja, kas nevienā prātā nebūtu nākusi un nevarētu būt nekāda spēka sasniegta, kā vien Dieva visu zināšanas un visvarenības sarūpēta un dota.

Un nekā citādi šajā jaunajā, svētīgajā pasaulē arī nav iespējams dzīvot, kā vien nenovēršot ticības acis no Kristus darba un neaizmirstot Viņa vārdu paturēt savā prātā un mutē katrā Dieva piesaukšanā un lūgšanā. Jā, pirmām kārtām jau neaizmirstot pašu šo svētīgo un sevišķi brīnumaino saikni ar žēlīgo Dievu – lūgšanu un neatstājot to novārtā ikdienas ceļos un kreņķos.

Tā arī apustulis Jēkabs saka par ļaudīm, kas svētdien un svētkos un priekos vien domā Dievam rādīties: tie „..līdzinās vīram, kas savu miesīgo seju aplūko spogulī. Jo viņš sevi aplūko un aiziet un tūlīt aizmirst, kāds viņš bija.” Ticības paradoksi mānīgajā grēcīgajā saprātīgumā iestigušajam dabiskajam cilvēkam ir pārlieku smagi, un jaukā ticības realitāte aizgriežas ēnā.

Paliek vien labi nodomi un ar tiem bruģēts ceļš uz bezgalīgu noņemšanos un izmisumu. Bet jūs tā ne. Ieklausieties Evaņģēlijā, iestiprinieties sakramentos, iedziedieties liturģijā un himnās un tur arī palieciet visu nākamo nedēļu un visu dzīvi ar savām domām, vārdiem un darbiem. „Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts.”

Didzis Meļķis, Rogate svētdienā

Leave a Reply