Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

KĀDĒĻ LATVIETIS DZIED? (I)

image007

 Voldemārs Maldonis (1870-1941)

Ievadam.

Atbildi tādam jautājumam pamatošu šoreiz ar motīviem, ko izvirza 1052 tautas dziesmas Kr. Barona “Latvju dainās” I. nodaļā par “dziesmām un dziedāšanu” un Latvju tautas dainas I. sējumu. Ar šo psiholoģisko meklējumu pa daļai var apgaismot arī lielo problēmu par to, kādāļ cilvēki dzied, jo visas tautas ir cilvēces organisma sastāvdaļas, tomēr katrai savas īpatnības, un tādēļ arī katrai savas domas un atbildes par dvēseles kustībām. Latviešu dziesmu psiholoģijai būs vienmēr pirmklasīgs avots – dziesmas par dziesmām un dziedāšanu, jo tur tieši atveras dziedātāja daždažādie dvēseles noskaņojumi un dziļumi.

I. Dziesmu daudzums

1. Dziesmu neizmērojamā bagātība.

Dziesmas un dziedāšana ir dvēseles aktīvās estētiskās, darbīgās skaistuma gaumes darinājums. Cik dvēseles dziļumi neizsmeļami, cik dvēseles aktivitāte neierobežota, tik liela dziesmu bagātība. Latvietim, dziedātājam: “Nav vēl viena izdziedāta, jau deviņas prātiņā”. Simboliski izteikts: “Bij man dziesmas trīs pūriņi.. trīs gadiņus izdziedāju, i vāciņa nepavāžu” (30). Gadiem var dziedāt, bet nav vajadzīgs apskatīties jau agrāk savākto dziesmu krājumā. Tā drīkst teikt tikai jaunradītājs, ģeniālais dziedātājs-teicējs. Tautā ir tādi īpatņi. Tauta nerimstas radīt. Tādēļ latviešiem dziesmu daudzums nav izmērojams:

“Kas var dziesmas izdziedāt? Kas valodas izrunāt? Kas var zvaigznes izskaitīt? Jūras zvirgzdus izlasīt? Kas var ziedus salasīt? Kas varēja straujupīti Bez laiviņas pāri tikt!”

Latvieša dziedātāja neaptveramās radīšanas spējas te līdzinājās zemes auglības noslēpumiem, kosma priekšmetu bezgalīgām iespējamībām, ūdens nerimstošam tekumam u.t.t. Tik liela un neizdibināma ir dvēsele, tik liels ir dziesmu un dziedāšanas dinamiskais spēks, kas nav mērojams un skaitāms telpiski, statiski, mehāniski. Tādam spēkam ilguma jēdziena iezīmes.

2. Dziesmu priekšmeti saskaitāmi.

Ja dziesmu un dziedāšanas jaunradīšanas spējas neizmērojamas, ja jaunradāmās formas var būt neizsakāmas, ja virknēšanas dažādības nepakļaujas telpu jēdzienam, tad tomēr apdziedamie priekšmeti, dziesmu viela pakļauta savā ziņā telpu un skaitļa šaurumam un mērojumam. Lai gan māmiņa zin daudz dziesmu, “no zālītes, no maizīties, no gudrajā padomiņa” (14), tomēr dziesmu priekšmeti salasāmi, empīriskā ceļā savācami. Dažreiz pietrūkst dziesmu vielas tuvākā apkārtnē, tā atrodama svešās malās: “Dziedait, meitas, ar manim, man ir daudz skaistu dziesmu://pa vienai salasīju svešas zemes staigādams” (26). Zināms, nav mazums apdziedamo priekšmetu. Var dziedāt par jauniem, par veciem, par Dieva Laimas likumu (22), par maizes klaipu un ikdienas iztiku, par cilvēku ražojumiem (615), par klēti, kūti, riju, pļavu, mežu, tīrumu, par kustoņiem un to dzīvi, par dabas bagātību, par saknēm un augiem, – tomēr apdziedamo priekšmetu skaits atkarājas no individuāliem laika, vietas, dzīves apstākļiem (771). Dvēselei ierobežoti empīriski faktori, ar kuru palīdzību tā saņem ierosinājumus dzejot un dziedāt. Empīriskais faktors galu galā mērojams. Nebūtu lieki saskaitīt daiņās apdziedātos priekšmetus.

II. Dziesmu dziedātāji

1. Dziedātāji

Tautas dziesmas pārliecinātas, ka īsts dziedātājs ir tas, kam ir dziesmu dvēsele (866). No dvēseles atkarājas dziedāšanas krietnums, dziesmas skanēšana, mācēšana, nemācēšana. Bet seniem latviešiem visa daba apdvēseļota, Kur skan, dveš, tur dvēsele. Cilvēkiem turpretī , kas lāgā nedzied, nav dvēseles (bezdvēsele), 807. Tā tad ļoti tuvi sakari dziesmu dvēselei ar dvēseles dziesmu. (Dvēsele – dziesma, dziesma – dvēsele.) Vairāk nekā analoģisks te ir spriedums par dzīvās un nedzīvās dabas īpatņu dziedāšanu. Dzied putni, piem., lakstīgala (401), cīrulīts (402), gailis (67), irbe, zīle (176), gaigala (681), cielava (73); dzied kukaiņi, piem.: circenis (7776), bites (383), dunduri (879). Dzied kustoņi, dzīvnieki, spriežot pēc salīdzinājuma, piem.: suņi (895), vilki (889), kumeliņi (753).

Dzied nedzīvās dabas īpatņi: jūra, mežs, purvi (164), birzs; dzied rumba, vārpsta, dzirnus (696). Bet īsta dziedātāja ir un paliek cilvēka dvēsele. Dzied puiši, meitas, dzied veci (709, 554), jauni (553), dzied sievas, vīri, laucinieki, meženieki (386), dzied bārenīte (123), dzied bajāri (151), dzied kungi un vergi (kalpi). Ar vienu vārdu sakot, dzied tauta savā visumā un darina  dziesmas. Tautā mīt ģeniālas spējas darināt dziesmas. Te pieslienas problēma par to, kāda loma kopībai un īpatnim dziesmu radīšanā un dziedāšanā.

2. Īpatnis un kopība.

Indivīds, īpatnis un kopība, sabiedrība, nešķirami, tādēļ arī dziesmā ir abi, satinas sociālais un individuālais elements. Pirmkārt liekas, ka dziesma ir kopības darināta: “Dziesmu dziedu, kāda bija, ne tā manis padarīta” (917); darināta, izdomāta (957), pamanīta (15), izdziedāta. Tā ir “veca tiesa” (950), īpatnis nav dziesmu subjekts. Tādēļ arī visi tautas dēli un meitas, lai dzīvotu kurā malā dzīvodami, Rīgā, Cēsīs, uz Prūšu robežām, zina kopīgas dziesmas, zina “vienu dziesmu”, jo visi ir vienas mātes bērni (1). “Pasakāt man dziesmiņu, jele vienu nezināmu, nedzirdētu, neredzamu” (95). Visas dziesmas ir vienas tautas darinājums, kurā ieaudzis vēstures gaitā viens liktenis, viens gribas ritms, viens dabas tēlu atspulgs, viena doma par dzīvi un dzīvību, viens dzīves un pasaules uzskats. Svešu dziesmu var tūliņ atšķirt. Tauta svešo dziesmu samin kājām (134), kas nav kopīgo liktenīgo asaru darinātas.

Otrām kārtām, arī pati dziedāšana prasās pēc atskaņas kopībā. Kā zied ābele pret ābeli, tā dzied māsiņa pret māsiņu, lai kurā novadā (251). Viena īpatņa dziedāšanai vienmēr atsaucas citas. Lai dzied tautu meita (253), vai bāleliņš (285), lai svelpj irbīte (250), vai pogā lakstīgala, tie visi rod atbalsi. Tas sader kopā kā pati dzīve (306). Ja dzied pulkā, tad dziesma kā “līgot nolīgoja” (258). “Pulkiem vien, karogiem meitas iet dziedādamas, kā naudiņa skanēdamas” (272). Dziedāšana ir cieši sociāla. Pēc empīriska vērojuma jāliecina: “dziedam divi, dziedam divi, neiet šurpu, neiet turpu, neiet šā, neiet tā, nesader, nesader”, dzied pulciņā, tad derēti piederēja, tad tie “skaisti saderēja”.

Šie piemēri mums gaiši liecina, ka tautas dziesmu dziedāšana ir sociāla, resp. nacionāla, tāpat kā valoda, runāšana; tās kalpo sociālām vajadzībām.

Bet te jāievēro, ka tautas organisms sastāv no šuniņu šūniņām, locekļu locekļiem. Tie katrs ir ar savām dvēseles spējām un vajadzībām. Katram kāda dziesmu dvēsele: “Es dziedāju, man skanēja: man ir dziesmu dvēselīte” (870). Gadrīz katrs tauta loceklis var teikt: “Dziedot dzimu, dziedot augu, dziedot nāvi ieraudzīju” (3). Atsevišķā dvēsele dzied (7) pat viņā saulē (8). Dziesmas dziedāšana te atkarājas no individuālās dvēseles: “Dziesmu dziedu kādu gribu” (9052), kad grib (32), pat vēl vairāk: “Dziesma manis izdomāta” (905). Dziesmu subjekts – indivīds.

Kur gūt atrisinājumu? Kopība, sabiedrība ir tikai indivīdu kopa. Turklāt skaidrs, ka kopai nav atsevišķas dvēseles. Individuālo dvēseļu kopībā veikto darbību, kopā ražoto mēs iesākuši saukt par tautas kopdvēseles darbību un kopmantu. Īpaši garīgajā pasaulē ir tāda nešķirama kopmanta, dziesmas tradīcijas, ierašas u.t.t. Indivīds ir radītājs, bet kopība – ierosinātāja, atzinēja, sankcionētāja, atbalstītāja, dziesmu atbalss, atskaņa un tālāk veidotāja ar savu locekļu, īpatņu palīdzību. Ja nav atskaņas, tad nav dziesmas. Viens bez otra nav domājami. Īpatnis smeļ no kopmantas bagātiem avotiem, bet tos arī vairo ar savas dvēseles dziļuma straumēm. Tā rodas jauna kopmanta, jauni avoti. Janradītāji atkal smeļ un atkal vairo. Pār abiem tomēr paceļas kāda vara, kas īpatni un kopību vada un kārto. Pat māmiņa dziesmas nedziedātu, ja to nebūtu teikusi Laimiņa (957), kas gādā par visu tautu.

3. Dziesmu teicēji.

Dziesmas māca nedzīvā un dzīvā daba, cilvēki, Māra, Laima un vēl citas mītiskas būtnes (varbūt arī Dievs – 186). Nedzīvās dabas īpatņi skan un to dvēsele klausās dziesmās (708). Dabā daudz un dažādi dziesmu motīvi un dziedāšanas veidi. Neizprotamās dinamikas pilnās dziesmas “sakāpušas, ielēkušas” vītolā, ozolu galotnē. Uznāk doma, ka indivīds tās tur ieprojicējis. Kad vējiņš šos kokus loka, atskan “manas daiļas dziesmas” (1050). Īstenībā dziedātājs te saaudzis ar dabu. “Sāk vītolis grozīties, ir es līdzi locījos”; ja, no vītola “birst dziesmiņas skanēdamas”. Sāk tikai vienu kustināt, tad visas dziesmas “līdzi līgojas”. Te izteikts dziļš jaunradīšanas procesa attēlojums. Nāk tēli, motīvi viens pēc otra kā ūdens plūsma. Dzied cilvēks pēc upes ritma (354), pēc upes likumiem (100). Ja arī dziesmas aiziet pie Dieva, aizmirstas, tad tās dabūjamas atkal pat miežu, rudzu, auzu salma galiņā (L.T.D.X. 4070). Labības augšanas un briešanas gaita rosina dvēselē arī dziesmas. Cilvēks, dabas spēku ierosināts, pārspēj pašu dabu. Piemēram, ievu ziedu šūpulī audzināts bērns pārdzied pat lakstīgalu (409). Tautas dziesmas aizvien uzsver, ka dziesmas mācījusi lakstīgala, trejvālodze. Bērns, kas guļ lakstīgalas šūpulī, top liels dziedātājs, pat nenorājams (408). Ja šūpuļa tuvumā dzied lakstīgalas, ja bērna šūpuļam kārts, līksts, uz kuras dziedājusi lakstīgala, tad pēc parapsiholoģiska secinājuma arī bērns pats būs dziedātājs. Bez šaubām, dziesmotā daba inspirē dziedātājus.

Saprotams, cilvēki vislabākie dziesmu skolotāji. Vecā māte bērnus uzrauga un māca dziedāt (15). Māte, kurai arī varens dziesmu kamols (14), dzied bērnam šūpuļa un rotaļu dziesmas. Vecā paaudze iedzied bērniem savas kopmantas, tradīcijas. Tomēr visvairāk dziesmas dziedāt mācās jaunie paši cits no cita. Māsas, brāļi un bāliņi, svešu zemju staigātāji, lieli dziesmas teicēji un palīdzētāji (17, 19). “Kur tu ņēmi to dziesmiņu, kur dzirdēji to vārdiņu?” Viņpus upes tautiņās, //kā pērlītes tos savēru savā dziesmu kamolā” (L.T.D.X, 4063). “Visas sīkas meitenītes man dziedāt palīdzēja” (L.T.D.X, 4039).

Sabiedrībā aug dziesmu prieks, sajūsma un iedvesma. Latvieši turklāt ticējuši, ka dziesmas māca kāda mistiskas būtnes, piem., meža māte (24) vai teiksmainas jaunavas dziesmu kambarī. “Tur sēd divas jaunas meitas, dziesmas vien rakstīdamas,//ko tā viena izrakstīja, to tā otra, trešā izdziedāja” (26). Dziesmu pārdabiskie sākumi te minēti. Košas, greznas dziesmas teica un pati dziedāja Māra, vai arī “mīļā Laima, Dieva meita (22), par jauniem un veciem”, jo dziesmas vienmēr un visur “Dievam patīkas” (78). Te jau redzam, ka dziesmu ierosinātāji te rindoti sākot no apdvēseļotās dabas līdz visaugstākām reliģiozi metafiziskām būtnēm. Dziesma nav tikai empīriska.

(Turpinājums sekos)

Voldemārs Maldonis, raksts publicēts Reliģiski-filozofiski raksti nr. 4, 1933., Rakstu vainags: Profesoram Jāzepam Vītolam, 1863-1933.

 

Leave a Reply