Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 1 other subscriber

KĀDĒĻ LATVIETIS DZIED? (II)

2_3

III. Dziesmu dārgums.

1. Dievotās dziesmas.

Lielo jautājumu, kur cēlies tāds dziedātājs (-a), runātājs (-a), kas “dziedādams vien staigāja ar savām māsiņām”, dziedādama vainagu pin, puķes rauj, maltuvē iet, daiļu darbu dara (186). Latvietis atbild atkal jautājuma formā: “Vai tas nav paša Dieva devums, likums?” Visu dziesmu pirmsākums meklējams pēc latviešu ticējuma reliģiozā sfērā. Kur Dieviņš – tur dzied vīri, zirgi zviedz. Kur Māra, tur gavilē meitas, govis mauj. Māra pati skandina birzis “svētu rītu ganīdama” (755). Reliģiozajā metafizikā noskaidrojas dziesmas darināšana un arī pati dziesma un dziedāšana. Tās ir dievotas dziesmas, satītas dziesmu dvēseles kamolā, kas realizējas empīriskos vārdos un tēlos.

2. Dziesmas gods.

Dziesmu latvietis līdzinājis Dieva pielūgšanai (976). Tās ir savā būtībā kulta dziesmas, godu dziesmas (950). Dziesmai un dziedāšanai nedrīkstēja smieties (951). Dziesmu paļāt neatļāva. Neivērotāju it kā nolādēja. Paļātājai novēlēja “jāt koku zirgu, velnu nest mugurā, suni padusē” (925).

Dziesmām liela vērtība, maksa, gods. Tās nedrīkst atstāt novārtā (798). Tādēļ dziesmas nedeva sarežģīt, varažēt, samurkšķīt, vārdzināt, tiravot (899). Interesanti, ka dziesmas neatļāva bērnu ziņā, jo viņi tās novazājot pa dubļiem, neizprazdami dziesmas nozīmi, svētumu, svinīgumu, godu.

Dziesmu dēļ netur, neceļ ienaida, jo tām pedagoģisks nolūks. Dziesma kā tautas tradīciju sastāvdaļa der apdziedāšanai, kura audzina (962). Dziesmas te kļūst atklātības domu, tiesas izteicējas (964). Objektīvi jāizspriež tiesa gan par brāļiem, gan par māsām. To spēj dziesma (268).

Lai gan dziedāšanas alga līdzinās rasas bridumam un rīta ganījumam (972, 979), tomēr nevar nedziedāt, jo nedziedāšana nestu ļaunu. Dziesmas līdzsvaro veselas kustības, nosaka darba gaitas un dzīves kārtību (979).

Dziesmām tādēļ svarīga sociāla vērtība. Varam saprast, ka pat negoda, nerātnajām dziesmām savs gods. Arī psihe, ja tā cieši uzvilkta kā stīga, var trūkt. Tai reizēm jāatslābst, lai atkal celtos un ritmiski progresētu. Ir brīži, kad kaunēties nevajadzētu (950), lai izteiktu, kas jāsaka. Piemēram, kāzās jāsaka jauniešiem visādas pamācības arī seksuālās lietās. Dziesmas bija, ir un būs pamācību kodekss. Tādēļ arī nerātnās dziesmas jādzied ar godu. – Tā Dievs prasa (953), kaut gan te dažreiz estētikas un ētikas konflikti, tomēr tie jāizlīdzina. Mūsu laikiem jāievēro, ka attīstības gaitā pārveidojas arī kauna jēdziena saturs.

3. Dziesmu kamols.

Dziesmu pavedieni kā dzīpari daždažādi, un visur, kur vien varēts, salocīti un dienām, naktīm, priekos, bēdās, satīti kamolā. Meklēja un tina tautu meita pavasarī (3580, L.T.D.,X), ganos dzīdama vasarā, darbā iedama, rudenī, ziemā vakarējot (3585, L.T.D.,X). Satinās kamolā visas dzīves dienu un nedienu piedzīvojumu pavedieni. Kā dzīpari kamolā, kur viens pavediens pie otra, tā dziesmu kamolā viens motīvs sasējās otrā. Ja dzied vienu, raisās otrs, trešais u.t.t. Tā raisās un aužas atmiņu kamols, šī noslēpumainā psihes norise. Tādēļ daži pētnieki runā par atmiņas lielo lomu visā pasīvā un aktīvā estētikas gaumē un radīšanas procesā.

Jēdziena “apaļais” (kalniņš, ābols, saule, siers, vācele u.t.t.) slēpjas latviešiem dzīves ritums, dzīves kārtība, dinamika. Tur tinas tautas romantika un arī dziļš psiholoģisks patiess skats par dziesmu un dziedāšanu. Tāda simbolika ir priekšstatā dziesmu kamols, “vācele”, dziesmu “pūrs”. Dziesmas glabājas apaļajā vācelē “zeltītām maliņām, kantītēm”. To neaizmirsa ņemt līdzi apaļā kalniņā (X, 3592), lai cilātu, lai “dziesmiņa iztecēja” (X, 3004). Jāatceļ atmiņas sarežģījumi, lai ritētu pārdzīvojumu apaļais ritums. No otras puses skatoties, dziesmas jātin kamolā, jāliek vācelē, lai tās nesarežģītos (X, 3577). Katram indivīdam jāsarga savas dvēseles dziļuma plūsma, lai dziedātājs būtu patiesi īpatnis un lai cieši saistos ar saviem Dieva, Laimas lemtiem dzīves posmiem, lai nebūtu pārtrūkumi atmiņā un dzīves viengabalainībā.

Kur lai glabā dziesmu kamolu, vāceli? Tur, kur atmiņa atceras jaunradīšanas brīžus. Tur, kur dvēsele dzirkstīja pati par sevi. Tauta tās vietiņas sauc pat vārdā, piemēram: kambarī (mājas darbu vietā) (26), svētajā lazdu krūmā, vītolā, ozolā (27) (koki – brāļi, māsas), nātru čumurā (27) (dzēlīgos brīžos), padirnē (29) (agro dienas darbu vietās), skaidienē (29), mēslainē (citu nicinātās sāpju vietās), vērmelīšu krūmā (30), kur arī Dieviņš manāms, sētmalē (vienatnē), pūra dibenā (31) (mīļo ilgu, mērķu krājumā), kabatā (33), rožu un ābeļu dārzā (854) (ziedu krāsu daiļuma tuvumā), sīkajos krūmos (916) (sīkajās, dārgajās atmiņās). Arī “apenīšu dārzā” (3593, L.T.D.,X), vēlāk “krodziņā” (27) (atpūtas, omulības, kūsošā prieka brīžos, kad raisījās valodas, dziesmas). Tur glabājas dziesmas, kur dvēseles dziļumi saistās ar dabas, darba un dzīves norisēm.

Vīra mūžs saistās ar kumeliņu: darba gaitās iedams, pieguļā pie ugunskura, karavīru rindās jādams, dienās un naktīs tuvākais draugs ir kumeliņš. Bez šaubām tad kumeliņam “dziesmu deķis” mugurā. Ar kumeliņu saaudies viss vīra liktenis (3918, L.T.D.). Tur visur atplaiksnījas skaistuma, daiļuma tēli, kas satinas kamolā.

IV. Dziesmotās vietas.

1. Apaļais kalniņš.

Latvietis dzied katrā vietā, laikā, darbā un ceļā. “Es negāju noskumusi nevienā vietiņā: Ar dziesmiņu druvā gāju, ar valodu sētiņā” (619) (maltuvē, istabā, rijā). Nemīlēja latvietis rādīt noskumušu seju. Tāda ir viņa daba: “Jo es sūri padzīvoju, jo man bija grūts darbiņš, jo man sēri, jo man grūti, jo “lustīgi”, daiļi, koši, raženi padziedāju”.

Tomēr bija sevišķas dziesmotas vietas. Dažas te atzīmēsim. Ne lejā, bet kalnā skan labi, tādēļ jāceļas dziedātājiem, tad celsies dziesma, un otrādi. Jādzied uz cinīša (715), “apaļā kalnā” (68), “Kas kaitēja man dziedāt apaļā kalniņā,//visapkārt saule tek, sudrabiņu sijādama”. Apaļā saules ripa ar savu zelta plūsmu, apaļais vainags ar savu ziedu un krāsu ritmu, apaļais dziesmu kamols ar saviem dažādiem pavedieniem – sader ar apaļo kalnu. Tie atbalsojas, papildinās savā starpā. Jāņa vakarā kalna uguns gaismā nekas nekaiš dziedātājai līgotājai un dziedātājam “apaļam puisim”, ja tiem rokās “apaļš siera gabaliņš”. Dziesma pati kļūst apaļa kā baltais āboliņš apaļā kalnā. “Dziedādama es uzkāpu baltābola kalniņā,//lai birst manas greznas dziesmas baltābola ziediņos”(257). Te mirdz jaunradīto dziesmu tēlu virkne: birst dziesmas ziedos, dziedātāja dzied kalna galā; ap kalnu, kalnā baltais apaļais āboliņš. Tā dzied latviešu tautas ģeniālais dziedātājs.

Latviešiem bija jāceļas augšā no purviem sausumā, no lejas – kalniņā, no neauglīgās – auglīgā zemē. To prasīja zemkopju oikonomika, to rādīja uzturas cīņa. Lūkodamās dabas īpatņos un to kustībās, dziesmu dvēsele risina dziesmu kamolu. Kalniņos, uzkalniņos. Mazajā kalniņā – tur “puduris meitu dzied” (267), tur rozes, puķes zied. Uz zaļā pakalniņa pirmo reizi “vēdina” savu balsi (270). Uzkalniņš – dziesmu atklāsmes vieta.

2. Upmala.

Arī upītes mala sauc, inspirē dziedātāja dvēseli. “Dziediet, meitas, upmalā, upē balsa nelaidiet,//laidiet pāri upītei, resnajos ozolos” (261), priežu siliņā, eglājā, zaļajā birztalā. Bagātā upmalas dzīve sagrābj dvēseli. Pa upīti nāk bagātība, līdz ar to nāk dziesmu rosme. “Divas laivas zelta nāca, trešā sīka sudrabiņa” (259). Tur laistās zelta un sudraba gaismas krāsas, kas tricina dvēseli: “Viņpus upes sidraboti gaiļi dzied, šaipus upes pazeltīta lakstīgala” (256). Upmalā – dzīvība un dziesmas. Ja darba diena neatļāva, tad ik svētdienas meitas gāja un tricināja melnupītei, melnacītei krastmalas (781). Ūdensmala, upes līči, vēri – ezeri – dziesmu rosinātāji. Ūdens, upe tek, tek meitenes balss, dziesma. “Upe, upe, meita, meita – abas viena daiļumiņa; tek upīte riņķodama, iet meitene dziedādama” (100). Skaistai dzīves apkārtnei liela loma dziesmu darināšanā.

(turpinājums sekos)

image007

Voldemārs Maldonis, raksts publicēts Reliģiski-filozofiski raksti nr. 4, 1933., Rakstu vainags: Profesoram Jāzepam Vītolam, 1863-1933.

Leave a Reply