Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

KĀDĒĻ LATVIETIS DZIED? (III)

1950_7786_png_600x375_watermark-zl_watermark-r20xb20_q85Foto: http://www.zudusilatvija.lv

V. Dziesma un dziedāšana

1. Domas par dziesmas skaistumu.

Dziedāšanas fakts par sevi jau apliecina, ka dziedāt ir estētiska vajadzība, pat nepieciešamība. Ir daudz trokšņu – atomu kustība, bet visi tie nesniedz estētiskas baudas. Tikai tādi trokšņi, kur valda zināma vienādība, vai kārtība, vienmērība, vai proporcionalitāte dažādībā, ierosina dvēseles estētisko gaumi. Tādus trokšņus sauc par skaņām, kas rit dinamiskā, harmoniskā, ritmiskā plūsmā, motīvu melodijā. Pret šīm skaņām dvēsele izturas vai nu pasīvi, vai arī aktīvi. Ja pasīvi – tad manto dažreiz tikai estētisko baudu, ja aktīvi – tad dvēsele rada pati ar sava organisma palīdzību jaunās skaņas, vai skaņu jaunu virknējumu, melodiju. Dvēseles aktivitāte atmostas, ja to ierosina. Dvēselē pašā ir kāds pirmatnīgs estētisks spēks, kustība. Ja to ierosina, tad saceļas estētiska kustība. Ja spēks iedarbojas sajūtās, tad mums rodas patīkama izmaņa:

1) jutekliskā (redzes dzirdes, ožas, taustes, garšas), t.i. skaistā, daiļā bauda. Dzīvnieki, putni, bērni, primitīvās tautas bauda tādu juteklisku baudu skaistumu. Cik tās rosina jūtas, tik bauda. 2) emocionālo daiļumu. Cik tas sekmē prātu, saprātu, tik 3) intelektuālo, cik tas kustina zemapziņu, tik 4) mistisko un virs-, resp. dziļapziņu, tik 5) reliģisko, cik kairina gribu, ilgas, centienus, tik 6) ideālo baudu.

Pasīvā gaumē un baudā ir iekšķīgā (skaistums) un ārīgā (daiļums) pārdzīvojums, bet aktīvā gaume dzen radīt daiļuma izteiksmi līnijās, skaņās, krāsās, kustībās, t.i. dzejot, dziedāt,  diet, daiļi kustēties, izturēties, tēlot u.t.t.

Pašu estētisko pirmspēku, kustinātāju un tā darbības nepieciešamību mēs līdz šim nemākam tuvāki noskaidrot. Varbūt tas spēks ir sakarā un atkarībā no visa visuma dinamikas, ritmikas un harmonijas. Bet mēs manām, ka šis estētiskais spēks grib realizēties, iemiesoties empīriskās formās.

Bet šinī vietā paceļas jautājums, kas ir estētiskais, skaistais, daiļais? Vai skaistais ir kas reāli esošs? Vai skaņas ir tikai reālas? Pret to runā fizikas atzinumi.

Vai skaņas ir tikai ideālas? Pret to uzstājas arī fizioloģija. Vai skaņas ir tikai subjektīvas? Pret to ierunas ceļ vienreizīgo skaņu uztveršana no daudzu uztvērēju puses. Tā tad skaista skaņa nav tikai subjektīva iedoma, nav tikai šķietama parādība; tā nav tukša ilūzija, fantāzija, bet tā nav arī reāla.

Baudāmai skaņai ir kāds juteklisks tēls (teiksim daiļums) un ir kāda jēga (skaistums). Tā ir kāda garīga, ideāla realitāte, tāpat kā matemātiskiem lielumiem. Tā tad baudāmās skaņas eksistē garīgajā pasaulē. Tālāk domājot, varam teikt, ka skaņu tēls un jēga ir kaut kādā veidā ierosinātās dvēseles darinājums, radījums. Tādā radīšanas procesā līdzi darbojusies apzinātā un arī neapzinātā dvēsele. Tur zināma loma juteklībai, uzskatāmībai, bez tam prātam, jūtām, gribai un arī zemapziņas kustībām.

Ja nu prasām, kādēļ skaņas, īpaši tās skaņas, kur gaisa kustības virza krūtis, rīkles stīdziņas, balsi, kairinādamas klausītāja sirdi, sniedz dažreiz labpatiku, patīkamu juteklisku un garīgu baudu, tad jāsaka, ka tur ir kāds vērtējums, kas atkarīgs no subjektīviem, individuāliem un objektīviem faktoriem. Šinī vērtējumā neinteresē praktiskā dzīve, reālā pasaule, bet garīgā dvēseles dzīve, dziļākās dvēseles kustības, kas slēpjas aiz jutoņām, afektiem, kaislību modulācijām, simpātikas jūtām, aiz apzinātām dvēseles darbībām. – Jutekliskā bauda pa daļai izskaidrojama ar organisma nervu sistēmas kustībām, zināms, neaizmirstot dvēseles spēkus.

Bet kā lai izskaidro garīgo baudu? Ir droši, ka tur darbojas dinamiski, mērķtiecīgi, dzīvi, ritmiski spēki, ne statiski, mehāniski, telpiski. Pēdējos varētu gan samanīt refleksijas, atdarināšanas (atmiņas) ceļā iegūto mākslas baudu, bet jaunradīšanas spējas ar to paliek neizskaidrotas. Tādēļ ir jāķeras pie metafizikas un jāsaka: Tāpat kā dvēsele skaidrojama metafiziski, tā arī pieņemams kāds divīnātorisks spēks, kāds vienīgs, pirmatnīgs, mūžīgs skaistuma, resp. daiļuma rosinātājs, kas inspirē dvēseli un rada skaistuma simbolus, ar kuru palīdzību tveram skaistuma mirkļus, kustības un baudām estētisko (skaistuma konkrētizācija). Tādā tulkojumā var viegli saprast subjektīvos, individuālos un objektīvos faktorus un to iedarbību dvēselē skaistuma atklāsmes brīžos. Ka tāds divīnātorisks brīdis vajadzīgs dziedātājam, dziesmu radītājam, to norāda tautas dziesmas ar jēdzienu:

2. Dziesmas otra puse.

Dziesmas otras puses atrašanā atplaiksnījas ģeniālas dvēseles kustība. Katrs var iesākt, teikt pirmo dziesmas pusi, bet estētiskais elements atzib dziesmas otrā pusē. To atrast katrs nevar, ja neiet patapināt (916) pie tā, kam atlika pāri pāram, t.i. kam dziesma ir dāvana (917), divīnātorisks spēks. “Dziesma būtu, dziesma būtu, kaut bijusi otra puse!” Otra puse tik dabiski vajadzīga kā bāliņam līgaviņa (918), kā laulāto dzīvē saticība, mīlestība (921), kā krietnai meitai tikums (929), kā zeltenēm aukstās baltās villainītes (930). Ne visiem vītoliem aug līdz zemei zari, tāpat ne visiem dziedātājiem zināma dziesmas otra puse. Tā ir aktīvās skaistuma gaumes darinājums. Dažu reizi dziedātāji ilgi nevar dabūt otras puses (932), jo otras puses aptrūkums nav dziesmas sajaukšana vien. Īsti sakot, dziesma dziedātājam nevar sajukt, kā sajūk sīki raksti, valodiņa (934).

Ģeniālais dziesminieks zina dziesmas otru pusi “Vienu pusi dziesmai zinu, otras puses nezināju, Kad zinātu otru pusi, būtu liela dziedātāja.” To zinās, atradīs, saprotams, apdāvinātais dziesmu teicējs, dziedātājs. Tas ir bagāts.

“Nabaga” dziesmai drīz pazūd otra puse (923). Tādā reizē var vainot, ko grib, bet vaina tā, ka nabaga teicējam nav aktīvās, estētiskās gaumes, jaunradīšanas spēju. Sarkastiskais humors meklē vainu “laipstu”, “laiskā”, “skala” vai “lišķu mēlē”, lišķmēlītē, kas kā laizīt nolaizījusi dziesmai otru pusi. Ironiski var ieteikt lizi laizīt, kad saimniece cep raušus, bet dziesmas otru pusi neizlaizīsi (920). Smieties var, ka “cūkas apgāzušas dziesmu vācelīti mēslainē un apēdušas dziesmas”. Tā iet visiem neapdāvinātiem dzejniekiem.

Otru pusi dziesmai atrast nevar tas, kam nav tas dots. Var jūgt bēro kumeliņu kamanās, var seglot kumeliņu (920), dzīties pakaļ, bet otras puses nepanāks. Var saukt palīgā biti, pastāvīgo darba dziesmas dziedātāju, tomēr arī tas nepalīdz. Apdāvinātība un apgarotība nav pašdarināta, pašatrasta. Uzticība vien nedod aktīvas jaunradīšanas spējas. Var meklēt apreibinājumu stiprajā rudens alū, auzu, miežu vārpās, tad būs reibuma dziesmas, bet nebūs ģeniālas dziesmas un dziedāšanas.

Latvietis zina, ka otru pusi dziesmai atradīs tikai tas, kam dziesmu kamols, vācele, pūrs. Tam, lai gan “aizmirsās man dziesmiņa, nojūdzās kumeliņš, tomēr pats attapu savu dziesmu, pats iejūdzu kumeliņu”. Tā tad tas “Pats” īstais dzejnieks-dziedātājs (909).

Tas, kas atrod otru pusi, līdzinās (ja arī drusku ironizēts) sudraba kalējam, kas atslēdz nolūzušo dziesmu pūra atslēgu (910). Tāds tik atrodams noslēpumainā tālumā, kas tuvu ģeniālajam dziedātājam. Citi var steigties “rītā agri, aši, knaši, tūdaliņ, tāgadiņ”, bet nelīdzēs tur arī Dievs.

Ģeniālajai tautas dziedātājai netrūkst dziesmas otras puses, lai dzied kaut visu cauru dienu (915). Otrās puses radītājs ir kāds augstāks spēks, kas iedarbojas dvēselē, to ierosinādams, apgarodams, iedvesmodams atklāsmes brīdī. Tādēļ dziesmas var nosaukt par dievotām.

3. Dziesmu pirmatnīgums.

Dziesma ir augstākās varas ierosināto aktīvās dzēseles jaunradīšanas spēju darinājums, kas izteikta ritmiskā vārdu jēgā un skaistuma tēlos (motīvu melodijā). Dziedāšana liekas būt dziesmas vokālais izpildījums, bet tomēr jāsaka, ka tur ir vēl kaut kas vairāk, tur ir sava īpatnēja jaunradīšana. Senajiem latviešiem dziesma bija vienmēr dziedama. Jādomā, ka senatnē arī runa bija dziedāšana, īpaši svinīgos brīžos un darījumos (buršana, vārdošana) (116). Pati valoda ir mākslas darinājums. Tādēļ jādomā, ka dvēsele savos pamatos, t.i. pirms pieredzes, izmana skaistumu. Ar sava organisma palīdzību, t.i. pieredzes gaitās tā diferencējas savās izteiksmes formās: runā, valodā, dziesmā, dzejā (poēzijā-prozā) u.t.t., kas visas savā ziņā ir dziesmas un dziedāšana.

(Turpinājums sekos.)

image007

Voldemārs Maldonis, raksts publicēts Reliģiski-filozofiski raksti nr. 4, 1933., Rakstu vainags: Profesoram Jāzepam Vītolam, 1863-1933.

Leave a Reply