Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 3 other subscribers

KĀDĒĻ LATVIETIS DZIED? (V)

Latvju_dainas_apraksts

Attēls: www.letonikasprogramma.lv

VII. Dziesmu dvēsele un gara dzīve.

A. Dziesmu veicinātāji.

Dvēsele dzen kustēties, būt aktīvam.

1. Darba tikums.

Darba ritms atbilst asins kustību ritmam, pēdējais regulējas pēc dvēseles ritma, kas savukārt izpaužas dziesmā. Tā skan darbā dziesma un dziesmā darbs. “Kura laba dziedātāja, tā tikusi darbiņā”. Te izteikta darba ētika, kas vada dzīvi pēc darbinieku dziesmu motīviem (615). Darba cilvēks nevar nedziedāt (624,2). Vai viņa tikumība no tā atkarājas, tas cits jautājums. Latvietis dzied darbā darba dēļ, darba ritms spiež ir organismu, ir dvēseli kustēties. Viņš visu dara dziedādams (631). Viņam pēc katra darba dziesma (648). “Nekad nebiju piekususi, nekad nebiju nogurusi;//laukā gāju dziedādama, mājā nācu runādama” (619).

Darbā nav laika runāt (619). Skaidri grūtais, sūrais darbs dzen dziedāt (6199,10), ceļ enerģiju. Zemkopis ar dziedādams (611), jo tad arkls labi met, stalti iet kumeliņš (635). Dziesmu spēks valdzina cilvēkus, dzīvniekus, dabu. Dzied latvietis linus plūkdams (614), lai augtu “stāvi lini”, miežus, rudzus pļaujot dzied (616), lai labības lauks neliektu strādnieku muguras. Tāpat tas ir, vārpas lasot (617). Dzied rijā, kult iedami, jo nepieder kungu rija bez dziedāšanas (655).

Maltuvē “maļ meitas dižani dziedādamas” (624,7), jo rītā tautas nāk “daiļas dziesmas klausīties” (659).

Ravēdamas, sienu grābdamas, vai arī ganos iedamas (714), meitas dzied kā lakstīgalas (621). Dēli, tīrumā ecēdami (226). Talkā iedami mētā zeltābolu (626).

Darba dziesma veic darbu rotaļādamās. Dzied vīri līdumā (640) un dravinieki dravā (706).

Vērpējas apdziedas, lai labāk tecētu ratiņi (699), lai laiku pavadītu pievakarē (702).

Nevar pat mežā braucēji atturēties no dziedāšanas: “Čīkstēj rati, zviedz kumeļi, dzied ar’ paši malcinieki (709). Dziļi teikts, ka zvejnieku dziesma ceļoties augstāk par viļņiem (710).

Dziedādami latvieši pavada visgrūtākos darbus (651) un panes vissmagāko likteni.

Dziesma nesader ar slinkuma lāpīšanu (628). Dziesmās izpaužas čaklums, piem. kalpa sievas darbos. Bez dziesmas sieviete ir slinka (628), piem. daža laba saimniece…

Te rindotas dažādas atbildes jautājumiem, kādēļ latvietis dzied. Uz to dzen organisma, darba ritms un pati dvēsele.

2. Sāpju skaņas.

Dziesmas sirdi remdē bārenīte. Viņa zina daudz dziesmu, jo tai daudz sāpju, bēdu – daždažādās situācijās. Situācijās, īpaši sāpju brīžos, dzimst dziesmas/ Bārenei nav tēva, māmuliņas, dziesmas vien darināja (232). Tās ir asaru dziesmas, kas savērtas pērlītēs – dziesmu asarās (130). Jaunradīšanā aizmirstas bijušais, esošais. Dziedātājam zūd pagātne, pat tagadne, tas dzīvo tagadnē, nākošām izredzēm, sapņiem, ilgām. Nākotnes cerības remdē. Tas nozīmē, ka pats dziedātājs savā “balsā” remdējas. Arī bāliņš remdējas māsiņas balsā (496). Te ir domāta tomēr reālu tēlu estētiskā bauda. Īsi sakot, tas ir tas skaistais, daiļais. Tā ir bauda pati par sevi. Sāpju bērns nedzied lustes, prieka dēļ, bet “dziedu sirdi remdēdama, dziedu laiku kavēdama” (126). Sirds un laika ritms saplūst, no kā izaug projicēti estētiskās gaumes simbolu tēli.

Dzīvē nav tikai vieglās dienas, cilvēka mūžs ir grūts. “Aizmirsās man dziesmiņas grūtu mūžu dzīvojot” (197). Vieglā, lētā mūža ritums palīdz dziesmas atgādāties, atminēt. Tomēr grūtumiem neizbēgs neviens, bet tādēļ dziesmām arī neizbēgs. Tik cieši saistās liktenis un dziesmu dvēsele. Dziesmas ir dvēseles nepieciešamība. Dvēseles vienreizīgais, individuālais saviļņojums jāiemieso cilvēkiem sajūtamā formā. “Dziesma nedrīkst palikt nedziedāta” (161), pirms sākās grūtas dienas, pirms atnāk šķiršanās, nāve.

Šī ir neizprotamā, mistiskā prasība, kuras īstos pamatus mēs nezinām. Jāsaka: cilvēks radīts dziesmām. Tā dabiska vajadzība, instinkts – tāpat kā seksuāla dziņa (161 var.). Jādzied gribot negribot, lai kāds mūžs, lai kāda vēstures gaita tautai, lai kāda sociālā iekārta tagadnē un nākotnē (133). Dzied tādēļ arī cietēji, vai tie bāra bērni, vai bargu kungu vārdzināti klausītāji. Dzied visi, kaut “bez saulītes vakarā”. Tāds sūrs liktenis dzirdams dziesmā: “Kurin ugun’, silda gaisu, slauka gaužas asaras; krimta cietu pelavmaizi, avotiņā mērcēdami”.

Asaras līdzēt līdz ļaunās dienās, tomēr labāk dziedāt nekā raudāt: jo likteni ar raudāšanu neatraudās (114). Cilvēks, īpaši bēdās, nedrīkst dzīvot samisis (118), t.i. dvēseles nelīdzenās sastrēgušās kustībās. Ļaunā diena parasti stiprāka par cilvēkam dotajām jaunradīšanas, jaunmeklēšanas un atrašanas spējām. Tādēļ pareizi spriests: “Ne no prieka es dziedāju, ne no prieka gavilēju. Pilna sirds man bēdiņu, pilnas acis asariņu.” (1283).

Aktīvas, estētiskas baudas vajadzīgas, jo tā patīk dvēselei. Patika uzsūc sevī nepatiku un tādēļ remdē sāpes .Visu sāpīgo arī dziesma neatņems (10). Laimiņas likumu nevar grozīt (331). Tomēr priekam vairāk spēju vadīt dzīvi, nekā bēdām. Dziesmu prieks spēj ļaunu dienu pabīdīt zem kājām, bēdas noslīcināt ūdenī.

(Nobeigums sekos.)

image007

Voldemārs Maldonis, raksts publicēts Reliģiski-filozofiski raksti nr. 4, 1933., Rakstu vainags: Profesoram Jāzepam Vītolam, 1863-1933.

Leave a Reply