KĀDĒĻ LATVIETIS DZIED? (VI)

6c67e6014d

 Anša Cīruļa ilustrācija Latvju dainu 6.sēj. Luda Bērziņa sakopojumā, Rīga: Valters un Rapa, 1932. Attēls: www.lu.lv

(Nobeigums.)

B. Dziesmu un dziedāšanas kavētāji.

Lai gaišāki saredzētu iemeslus, kas skubina dziedāt, izcelsim arī motīvus, kas kavē dziedāšanu. Par fiziskiem un fizioloģiskiem kavēkļiem un trūkumiem nerunāsim. Kam nav veselas organisma funkcijas, tas nevar “balsi pacilāt” (690). Tādi dziedātāji drīz aizsmok.

Te apskatīsim sociālos un psihiskos trūkumus.

1. Sociālie apstākļi kavē dziedāšanu. Ja latvietis dziedāja, tad dažs labs “kundziņš man pliķi cirta, dūri sita mugurā”, jo “kungi” domāja, ka dziesmas aizkavē darbu. Viņi nepazina latvieša dabas, kas dziedādams veic grūtos darbus. Verdzība nav tā tautas satversmes iekārta, kas veicinātu līksmu, skaistu dziedāšanu (kalpa kāzās dzied tikai pusistaba), kaut gan administratīvā vara nespēj iznīcināt dotās dziesmu dāvanas. “Iet meitiņa, kur iedama, pāriet lauku dziedādama” (79). Vispāri, “grūts mūžs” kavē dziedāšanu, jo aizmirstās dziesmas (X, 3832) dzīves rūpēs. Bet latvieša līksmo dabu – optimismu “ļaunā” diena nespēj nomākt, jo viņa reliģiozitāte uzvar bēdas. “Bēdā, Dievs, manu bēdu, es par bēdu nebēdāju,//es nemāku bēdāties, es saminu savas bēdas zem kumeļa kājiņām.// Liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādama” (107). Ļaunu dienu tītīdama, lai nelaime bēdājās (119), lai raud pati ļaunā diena (115). Latvietis zināja psiholoģisko likumu, ka bēdīgais asarās neredz ceļu, ka raudulim smejas ļaudis, dažādas valodas laizdami, un par bēdīgu dzīvi nepriecājās arī Dievs (111).

Tomēr sveša, nelabvēlīga vara vienmēr kavē dziedāšanu, piem.: sveša māte, skauģis, ļauni cilvēki. “Kad norāja ļauna diena”, vairs “ir runāti nerunāja” (210). Ja dzied, tad dzied lēni, klusi, rāmi, tumšā vakarā bez saulītes, “lai nedzird ļauni ļaudis” (skauģi), ļauna diena lai balstiņu (augumiņu) nemaitā (437).

2. Dziedāšanu kavē ētiskie trūkumi. Pārāk lepns, iedomīgs, kā saka, stalts cilvēks negrib dziedāt. “Es pazinu to meitiņu, kura lepna, kura stalta,//kura lepna nerunāja, kura stalta nedziedāja” (818). Stalta, lepna meita līdzināma dūņu un rāvu upei, kas netek (825). Netikums ir dūņas, rāva. Arī bargums ir netikums, kas kavē dziedāšanu. “Aiz lepnības nedziedāja, aiz barguma nerunāja”. Šo meitu ētisko trūkumu mana tautu dēli, tādēļ tāda tautas meita sēž ilgi vainagā (829). Neviens to negrib bildināt, bet tikai aprunā (830). Tauta ironizē par lepnu meitu, ka to varbūt precēs kāds “greizu roku, līku kāju, sapuvušu cepurīti” (831). Cilvēkam lepnums tas pats, kas zirgam kūtrums. Kūtri zirgi negrib tecēt (832).

Ētisko trūkumu veicina par daudz liela bagātība, vai arī liela nabadzība (835). Kā vieni tā otri negrib, nevar dziedāt.

Naida pilnu sirdi arī nevar dziedāt. Naidenieces nevar kopā saiet, kopā laist balsis (838). Tās kvēlo naida rūgtumā. Bāleliņi, zemi dalīdami, sanāk naidā un arī nedzied (832). Latvieši novērojuši, ka “tīrais gods”, ārējais svētums ir netikums. Tas neļauj ne dziedāt, ne runāt. Ārējā svētuma cilvēki nav sociāli ļaudis.

Zināms, “aiz tā liela tīra goda pēc negods pakaļā” (846). Cilvēks “ar savu svētumiņu velnam kurpes šūdina” un aizbrauc aizvien “ellē” (843). Lai izceltu šo ārējo tikumu, netikumu, latvietis sarkasmā pasaka, ka arī “zirgu zagļi nedziedot”. Netikumi nav dziesmu veicinātāji.

3. Kavēkļu starpā piekrīt loma erotiskajam kautrīgumam. Zināms kautrīgums ieredzētā, ieskatītā tuvumā, erotiskais elements neļauj brīvi kustēties un dziedāt. “Tā meitiņa nedziedāja, kam šo auga arājiņis” (844). Intīmais dvēseles dziļums mīl klusumu un vientulību. Kam nav noslēpumu, tas var dziedāt: “Es var dzert un dziedāt, kamēr zila, balta gaisma aust,//nav neviena šai vietā, kas pēc manis lūkojas”, kas “godiņu nolūkoja” (816). Mēs redzam, kā iecerētā tuvums valdzina un arī audzina.

Arī sarunātai līgavai nav vaļas dziedāt, jo tā “domādama vien staigāja, vai ir visi gabaliņi” (817) pūrā. Līgavai būs jāizdala katram sava pienācīgā, tradīcijās noteiktā daļa. Nav līgavai laika dziedāt. Tā arī nav vairs vēlīga ļaužu vidū, nav tai “lustes”, “nav tai prieka”. Viņa galvu nokārusi, kā “rudenī miežu vārpa” (845).

Vispār, tautās aizejot, saplīst dziesmu vācelīte (171). Tur dažādi iemesli. Jauniešu erotisma dziesmas vairs neplūst. Sievām ar sava “luste”, prieks. “Kur rudenī tādi ziedi, kādi ziedi pavasari” (830). Pavasara romantisma zušanu latvietis visādi cenšas izskaidrot savā dziesmu simbolikā. Zied ievas, bet to ziedi citādāki nekā ārā ābelei; ošiem citādāki nekā jaunām liepiņām; baltajām puķēm savādāki par baltajiem zirnīšiem. Elkšņa lapas nav salīdzināmas ar bērza, ozola lapām. Žēl gan par pavasara ziediem, jo ar tiem vijas jaunības prieki tur kalniņā, kad sēdēja it kā sidraba krēsliņā, melnas kurpes kājiņā, sarkanā rožu vainadziņā (230,2). Tēva, bāliņa apgādāta jaunā meita dzīvoja bez raizēm, bēdām. Nav pie vīra vairs vaļas (165), pašai jābūt patstāvīgai. Jaunības prieki aizgājuši ar zīļu vainadziņu (199). “Nelaiž vairs tautu dēls ar meitām padziedāt” (209), jākopj “bērni šūpulī” (165). Arī pašai nav vaļas, arī balss vairs tā neskan, “iet balstiņa ķerkstēdama” (215), jo ar vainadziņu noņēma arī dziesmu valodiņu (217) (fizioloģisks trūkums).

4. Svarīgs ir arī svešums, svešā puse, sveši ļaudis (psiholoģisks moments), kur nav dziesmai tādas atbalss ārēs, ne vēros, ne laukā, ne sētā, ne kalnos, ne lejās, kā tas bija dzimtenē. “Es nedrīkstu še dziedāt, šo vērīšu, lapiņu, kalniņu tricināt, es nebiju še augusi, še vijusi vainadziņu” (201). Ciešas, intīmās, pat neatvietojamās dziesmu saites saaugušas ar bērna dzimteni, ar tās savdabībām un sakusušas ar bērna pirmajiem estētisko baudu brīžiem.

Svešos ļaudīs papriekšu jāierod. Svešām ierašām, svešam dzīves ritmam nevar tik ātri pielāgoties, lai neizaicinātu valodas, paļas, nicināšanu, norājumu. “Tautu rāta mūs māsiņa, vairāk raud nekā dzied” (213), tāpat kā “salnas ķerta ābelīte, ne tā zied, ne lapo”, tāpat kā vēja lauzts koks, “ne tas aug, ne zaļo”, tāpat kā pērkona sasperts ozoliņš, “šovasar nezaļoja”. “Tautu rāta mūs māsiņa šovasar nedziedāja” (213,1).

Bez tam precētos aizvien jau pieskaita vecajiem. Jaunieši grib būt par sevi – jauniem sader ir valoda, ir dziesmas, ir prieki, ir bēdas. Vacajiem citas rūpes, tādēļ nav jaunības dziesmu. Tiem jāgādā par iztiku (229), par apģērbu (232). Jaunības “luste” jau viņpus kalniņa (234), aizgājusi “pār kalniņu dziedādama”. Vecie dzied par uzturu, dzīves iekārtu. Jaunības romantiskās sajūsmas tiem trūkst. Ja veci vīri dzied, tad tādai dziedāšanai pa daļai mākslots pamats: “Veci vīri, sirmas bārzdas, tie dzied alus piedzēruši” (240). Ja vīri nedzied dzēruši (782), tad tam iemesli pēc seno latviešu ieskata nav atrodami empīrisko darbu, nedarbu, smagu notikumu secinājumos.

5. Iemesli jāmeklē parapsiholoģijā. Ja nedzied dzērumā, tad “malējiņu vaina”, jo tas “klusu mala iesaliņu” (773). Ja klusa talkas diena, tad saimnieks “lecis bišu dārzā, sietu rokā turēdams” (785). Nedziedātāji vīri būs bērnībā ielikti “bezvārdiņa šūpulī” (X, 3753). Balss tādiem lāga neveicoties, kuros klausoties netiklie apkārtnes ļaudis. Bet dziedātājai rozes zied griezdamās (L.T.D.3777), tāpat kā dziedātājam mieži.

VIII. Dziedāšana ir latvieša dabas prasība. 

Latviešiem reāla un ideāla dzīves uztvere. Viņi pārzina labi nākotnes dienas, “sērojamās, domājamās, gaudojamās”, bet tikpat reāli atzīst, ka jaunībā nekas neatleks no bēdām (66). Latvieši reāli izprot dzīves posmus: “savs laiks priekiem – savs bēdām”. Ir dzīves trakuma gadi, ir gudra padomiņa laiks. Ideālais korrespondē ar reālo.

Dziesmām priecīgu cilvēku visi labprāt bildina, visi viņam ceļu griež. Dziesmu prieks jāizbauda, kā rozēm jāzied, tā meitām jādzied. Nav tādas vasaras, kur ziedu nebūtu, nav jaunības, kur dziesmas neskanētu (71). Tāda ir daba vasarā, tāds ir cilvēka prāts jaunībā. Jo ilgāki priecājas, dzied, jo ilgāki zied rozes (L.T.D.4047). Prieks uztur ilgi jaunības svaigumu (526), jo dziesmotā darba čaklumā uzturas organisms vesels (52,7). Dziedātājai “zelta roze pūriņā (vainagā)”. Tai dziesmas skan, vainagi viz. Dziesmas līst – kumeļi “danco”. Dabas gaitā apstiprināts cilvēka priecīgais prāts, ideālā pasaules uztvere.

Dzīve – nozīmē dzīvu dziesmu. Ja nav iekšējās dzīvības, prieka dzīvot, tad cilvēks ir “koka gabals” (63). Tādēļ tautas dziesmas ieteic dziedāt, dzīvot “lustīgi”, “priecīgi padzīvot”. Jaunībā nestāv pirmā vietā “apdoms”, “padoms”, “rājiens”. “Runātāji dziedātāji” (72) – labi ļaudis.

Prieku vēstures gaitā sāka saukt par “lusti”, par “lustīgu” prātu, “lustīgu” dzīvi. Vārda “lustes” jēdzienā ietilpst ne tikai līgsmība, bet arī trakulīgas kustības, piem., delverēšana, trikošana, trakošana, alus dzeršana (84). Ja arī “lustes” tādā nozīmē nav sevišķi ieteicamas, tomēr priecīgam dziedātājam izvedīga gaita, skaidra, ērta valoda un droša dziesma.

Latvietis savu līksmo dabu nevar ūdenī, akā, jūrā noslīcināt (87,2). Tā ir Māras dota, bet ja Māras dota, tad ar līksmo prātu stāv sakarā “vēlīgs” prāts (87).

Ar laiku ieviesies apzīmējums “lēta daba”. “Ai, tu manu lētu dabu, drīz dziedāju, drīz raudāju” (124). Sirds tāda “lētdabīte”. “Lēti” nozīmē viegli pāriet no viena dvēseles noskaņojuma otrā. “Dziedu dienu, dziedu nakti, dziedu arī raudādama” (103).

“Lēta daba” uzrāda arī “mīkstu sirdi”, kas pat mazākā prieka brītiņā dzied un tūliņ raud mazākā sāpju uzliesmojumā (125). Teicama latvieša daba, ka tas turas pie šāda tikuma: “pulciņā padziedāju, viena pati noraudāju” (125). Pašdisciplīnai seko sāpju uzvara. Arī pats Dieviņš aizliedz bēdāties, skumt un raudāt. Dievam patīk dziesmu cilvēks. Reliģijā pamatota dziesmu nepieciešamība.

Latvieši stādījuši pretī “lētai dabai” tādu dvēseles kustību, ko sauca par spīti, par “tīšu prātu”. “Tīšām dziedu, gavilēju – svešu māti kaitināju”. Tīšām dara pretim aizliegumam, rājumam, ja tas ir pret dziedātaja dabas vajadzību. Latvieša dabā ir dziņa dziedāt – kaut aizliegumam pretī, t.i. “tīšā prātā”.

Cilvēkam jāseko savu dziesmu dvēseles pavēlēm. “Jo man sūri, jo man grūti, jo es koši padziedāju, asariņas slaucīdama” (110), “labāk eimu dziedādama, lai nelaime bēdājās”. Tāda ir latviešu “spīte”, “spītīgais, tīšais prāts”. Labais nekad nepiekāpsies ļaunā priekšā, jo labais izpilda tikai savas krietnās dabas dziņas – dzīvot dziesmu priekā.

Gala secinājums: Šie mani meklējumi trūkumaini un papildināmi, bet varu sacīt: Latviešiem dziesmu dvēseles jaunradīšanas spējas ierosina reliģiskā sfērā mītošie faktori, spēki ar dabas un cilvēka kopības un īpatņu starpniecību.

Dziesmu darināšanu veicina dvēseles dziļumu saviļņojuma brīži (priekos, bēdās), darba ritms, romantiskas ilgas un organisma veselība.

Sekot dvēseles nepieciešamībai, dziedāt dziesmas, skubina kulta prasības un parapsiholoģiski tulkojamie nolūki gan pieredzes, gan gara dzīves vajadzībās. Latvieša dabā valda prieks dzīvot.

image007

Voldemārs Maldonis, raksts publicēts Reliģiski-filozofiski raksti nr. 4, 1933., Rakstu vainags: Profesoram Jāzepam Vītolam, 1863-1933.

Leave a Reply

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.