Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

KRISTUS DIEVIŠĶĪBA

joseph_i

Jāzeps ar zīdaini Jēzu, Guido RENI, 1620, Pēterburga, Ermitāža, © Web Gallery of Art

Par Kristus dievišķumu liecina Viņa nevainīgā ieņemšana

20.gs. sākumā tieši Kristus nevainīgā ieņemšana kļuva par doktrīnu, kas radīja robežšķirtni starp Amerikas protestantiem, iedalot tos liberāļos un fundamentālistos. Parasti tieši Kristus nevainīgā ieņemšana tika izvēlēta, lai apšaubītu brīnumus kā tādus.

Mūsdienās R. Bultmaņa un vēsturiski kritiskās metodes ietekmē Kristus nevainīgā ieņemšana tiek noraidīta gan pat samērā konservatīvu luterāņu, gan Romas katoļu vidū. Taisnības labad gan jāsaka, ka Romas katoļi šajā ziņā ir drusku konservatīvāki, drīzāk vēlēdamies nevainīgo ieņemšanu atzīt kā neskaidru jautājumu, kas nav uzspiežams draudzes ticībai.

Šāda nenoteikta nostāja izskaidrojama ar plaši lietotā vēsturiskā kriticisma metodes ierobežotību, jo tā pati par sevi nespēj sniegt atbildi uz jautājumu, vai Mateja un Lūkas stāsts par Jēzus nevainīgo ieņemšanu ir vēsturiski patiess vai nav. “Šeit atkal no jauna, mēs saduramies ar vēsturiskajam kriticismam piemītošajiem ierobežojumiem.

Tas ir noderīgs rīks tikai ar noteikumu, ka mēs no tā nesagaidām pārāk daudz,” raksta Romas katoļu vēsturnieks, Jēzus dzīves pētnieks Dž. Meiers. Tādēļ, kā norāda Dž. Meiers, šīs doktrīnas pieņemšana vai noraidīšana, lielā mērā kļūst atkarīga no filozofiskajiem un teoloģiskajiem iepriekšpieņēmumiem, kā arī no tā, cik augstu tiek vērtēta baznīcas mācība.

Baznīcas mācība, kas izteikta senajās ticības apliecības, šajā jautājumā ir nepārprotama. Apustuļu ticības apliecība, kas bija jāzina un jāpieņem katram katehūmenam, apliecina, ka Jēzus ir “ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no Jaunavas Marijas”, bet Nīkajas simbolā mēs lasām: “no Svētā Gara un no Jaunavas Marijas cilvēks tapis.”

Arī Lutera Mazajā  katehismā ir skaidri apliecināta šī senbaznīcas mācība, norādot, ka tas pats Jēzus Kristus, kas ir no “Tēva mūžībā dzimis”, ir arī “patiess cilvēks, no Jaunavas Marijas piedzimis.”

Visos šajos izteikumos Marija arvien tiek dēvēta par Jaunavu, kas norāda ne tikai uz Jesajas pravietojuma piepildījumu (7:14), bet arī uz Mozus, saskaņā ar kuru Jēzus ir nevis vīra un sievas, bet tikai sievas “Sēkla” (1.Moz. 3:15).

Mācība par Jēzus nevainīgo ieņemšanu ir Svēto Rakstu mācība, un tādējādi tā ir kristīga dogma, ko baznīca nekādā gadījumā nevar atstāt katra atsevišķā ticīgā ziņā. Šajā jautājumā mēs nevaram piekrist nedz ievērojamajam Romas katoļu vēsturniekam, nedz kādam citam, jo mācība par Kristus nevainīgo ieņemšanu ir būtiska katoliskās baznīcas dogma. (Šeit varbūt vietā būtu atgādināt, ka luterāņu baznīca nekad nav atteikusies no vārda katolisks.)

Tādējādi teologiem, kas sevi uzskata par vienas, svētas katoliskās baznīcas teologu ir jāapliecina un jāaizstāv mācība par Kristus nevainīgo ieņemšanu. Mēs nedrīkstam arī vienkārši ignorēt kritiķu iebildumus, izliekoties tos nedzirdam – teologa uzdevums ir sniegt bībeliskas atbildes uz šādiem un līdzīgiem jautājumiem.

Galvenā kritika pret mācību par Jēzus nevainīgo ieņemšanu ir vērsta pret Lūkas un Mateja pirmo nodaļu vēsturisko uzticamību. Kritiķi parasti pieņem R. Bultmaņa apgalvojumus, ka nekur citur evaņģēlijos, izņemot Mateja un Lūkas pirmās nodaļas, Kristus nevainīgā ieņemšana netiekot mācīta.

Tādēļ tie noraida Mateja un Lūkas pirmo nodaļu autentiskumu un līdz ar to arī mācību par Jēzus nevainīgo ieņemšanu. Lai atspēkotu šos uzskatus, pietiks, ja pierādīsim, ka Mateja un Lūkas rakstītais ir pamatots arī citās Bībeles vietās.

Viens no šādiem Jaunās Derības tekstiem ir Vēstule galatiešiem 4:4, kur Pāvils raksta, ka Dieva Dēls ir “dzimis no sievas”. Tā kā jūdiem mantojuma tiesības nāca nevis caur māti, bet tēvu, tad Pāvila izteikums ir daudz pārsteidzošāks nekā 20. gadsimta lasītājs to parasti spēj uztvert.

Turpat 3. nodaļas 29. pantā Pāvils raksta, ka kristieši ir Ābrahāma, nevis Sāras mantinieki. Un 4. nodaļas 2. pantā Pāvils saka, ka tēvs ir tas, kas nosaka mantojuma saņemšanas laiku. D. Skērs norāda: ja Pāvils būtu zinājis, ka Jēzus tēvs ir cilvēks, tad šī būtu īsti piemērota vieta, lai viņš to minētu. Taču Pāvils to nedara, turpretī saka, ka Jēzus ir dzimis no sievas.

Tālāk uzskatāmi demonstrējot, cik vēsturiski nepamatots ir pieņēmums, ka Jēzus nevainīgā ieņemšana ir no hellēnisma patapināta ideja, D. Skērs norāda, ka pierādījumi Jēzus nevainīgajai ieņemšanai ir jāmeklē paša Jēzus sludināšanā. Mēģināsim izsekot šiem Jēzus izteikumiem.

Mateja 13. nodaļā un Marka 4. nodaļā, ievadot Jēzus līdzību sadaļu, mēs lasām, ka Jēzus māte un brāļi vēlējās runāt ar Viņu. Noraidīdams viņu vēlmi, Jēzus vēršas pie Saviem mācekļiem, apgalvodams, ka Viņa brāļi, māsas un māte ir tie, kas dara Viņa Debesu Tēva prātu (Mt. 12:48-50; Mk 3:33-35).

Tātad no Jēzus vārdiem izriet, ka Viņa šīs zemes ģimenes vietā stājas jauna – Viņa sekotāju veidota ģimene. Taču ievērojiet, ka tas attiecas vienīgi tikai uz brāļiem, māsu un māti, bet ne tēvu, jo cilvēka tēva Viņam vienkārši nav.

Tāpat arī Jāņa 6. nodaļā Jēzus apgalvo, ka tā ir Tēva griba, ka ikvienam, kas tic Dēlam, ir mūžīgā dzīvība (Jņ. 6:40), un ka Viņa Tēvs velk tos, kas nāk pie Viņa. (Jņ. 6:45). Šie izteikumi liecina, ka jūdi zināja, ka Jēzum nav laicīga tēva, un diskusijas par Viņa izcelšanos ir risinājušās jau Viņa šīs zemes darbības laikā.

Mateja 1. nodaļā ir sniegts sīkāks apraksts par Jēzu kā Jaunavas Dēlu, bet 12. nodaļā šī doma vienkārši tiek turpināta. Tādēļ apgalvojums, ka panti, kas runā par Jēzus nevainīgo ieņemšanu, ir pievienoti Mateja evaņģēlijam vēlāk, pirmkristīgās draudzes vidū, ir acīmredzami nepamatots.

Patiesībā ne tikai Jēzus dzīves laikā, bet arī senbaznīcā joprojām pastāvēja šaubas par Jēzus nevainīgo ieņemšanu. Tieši nevēlēšanās atzīt Jēzus nevainīgo ieņemšanu bija iemesls, kas pamudināja ebionītus, kuri citādi augstu vērtēja Mateja evaņģēliju, atmest divas pirmās Mateja evaņģēlija nodaļas.

Tātad šie senās baznīcas laika herētiķi rīkojās līdzīgi, kā to dara mūsdienu kritiskie teologi. Rakstīdams sava evaņģēlija pirmās nodaļas, Matejs neieviesa kaut ko jaunu, iepriekš nezināmu.

Viņš zināja, ka draudzē, kurai viņš adresēja savu evaņģēliju, pastāvēja neskaidrības šajā jautājumā, un tādēļ sniedza tai nepieciešamās ziņas par Jēzus nevainīgo ieņemšanu, kam baznīca bija ticējusi jau no paša sākuma.

Jēzus nevainīgā ieņemšana ir zīme (Jes.7:14), kas liecina, ka Viņš ir Dievs (Matejs) un Dieva Dēls (Lūka). Tādēļ šo zīmi baznīca nekādā gadījumā nedrīkst atmest, lai cik piedauzīga tā arī šķistu pasaulei.

Par Kristus dievišķumu liecina pats Dievs

Jēzus pats par galveno Savas dievišķības un sūtības apliecinājumu uzskatīja Sava Debesu Tēva liecību (Jņ.5:37). Jaunajā Derībā ir aprakstītas trīs īpašas Dieva parādīšanās jeb teofānijjas, kurās Dievs Tēvs liecina par Sava Dēla dievišķumu. Pirmā notiek tūdaļ pēc tam, kad Jānis Kristītājs krista Jēzu.

Tūdaļ balss no debesīm pasludina, ka Jēzus ir Dieva “mīļais Dēls” (Mt. 3:17; Mk. 1:11; Lk.3:22). Otrā teofānija notiek uz Apskaidrošanas kalna. Tur trīs Jēzus mācekļi – Pēteris, Jēkabs un Jānis, dzird balsi, kas tiem pavēsta tieši to pašu – Jēzus ir Dieva Dēls. (Mt.17:5; Mk. 9:7; Lk.9:35; II Pēt. 1:17)

Trešā teofānija seko Jēzus lūgšanai: “Tēvs pagodini Savu vārdu.” (Jņ. 12:28) Pēc šīs lūgšanas no debesīm atkal atskan balss: “Es Viņu esmu pagodinājis un atkal Viņu pagodināšu!” Šī balss ir Debesu Tēva balss, kas apstiprina Jēzus Kristus personu un Viņa pestīšanas darbu.

Lai gan ir bijuši teologi, kas apgalvo, ka Jēzus Sevi nekad neesot uzskatījis par Dievu, tomēr tāpat kā Viņa Debesu Tēvs, arī pats Jēzus nepārprotami liecina par Savu dievišķumu.

Jēzus liecības pašam par Sevi kā Dieva Dēlu

Parastais vārds, kurā Jēzus Sevi sauca bija Cilvēka Dēls. Sinoptiskajos evaņģēlijos tiek runāts par Cilvēka Dēlu – kas nāk, cieš nāvi, augšāmceļas un tagad turpina Savu darbību.

Visos šajos izteikumos ir nepārprotama norāde uz šīs personas dievišķumu. Lai gan pastāv dažādi viedokļi par to, vai frāze Cilvēka Dēls ir patapināta no Daniēla grāmatas 7:13, tomēr Jēzus pats to lieto tā, ka nerodas šaubas, ka tas, kuram Daniēla grāmatā tiek nodota visaptveroša vara, ir pats Kristus (Mt. 25:31).

Arī aprakstot Savu darbību cilvēku vidū, Jēzus lieto frāzi Cilvēka Dēls ar norādi uz Savu dievišķo varu. Viņš piedod triekas ķertajam grēkus un atjauno viņa spēju staigāt (Mt.9:6); Viņš ir Kungs pār sabatu (Mt. 12:12); Cilvēka Dēla dzīvībai ir tāda ārkārtīga vērtība, ka Viņš to var dot kā atpirkšanas maksu par daudziem (Mt. 20:28).

Tituls Cilvēka Dēls atklāj arī kontrastu starp Jēzus šīs zemes dzīvi un Viņa iepriekšējo eksistenci mūžībā. Pat putniem laukā un zvēriem ir savi mājokļi, bet Cilvēka Dēlam nav kur nolikt Savu galvu (Mt. 8:20). Debess un zemes Valdniekam nav pašu vienkāršāko, cilvēka dzīvei raksturīgo lietu.

Ārpus evaņģēlijiem izteikums Cilvēka Dēls ir lietots tikai vienu reizi Apustuļu darbu grāmatā, kur Stefans, atrazdamies nāves priekšā, apraksta Jēzu kā Cilvēka Dēlu pie Dieva labās rokas Debesu godībā (Ap. d.7:56).

Ne reizi šis tituls netiek lietots augšāmcelšanās stāstos. D. Skērs secina, ka vispareizāk titulu Cilvēka Dēls būtu jāsaprot kā “Jēzus sevis paša apzīmēšanu par Dieva Dēlu, kas citu labā ir pieņēmis zemības stāvokli. Šis tituls ir visas kristoloģijas kopsavilkums: ka Jēzus ir gan Dievs, gan cilvēks vienā personā”.

Jaunajā Derībā ir atrodami divi ārkārtīgi interesanti ar tituliem – Cilvēka Dēls un Dieva Dēls – saistīti jautājumi. Pirmais ir paša Jēzus jautājums par Cilvēka Dēla identitāti (Mt.16:13), uz kuru Pēteris atbild, ka Cilvēka Dēls ir Dieva Dēls (Mt.16:16).

Otrais ir augstā priestera jautājums pašam Jēzum, liekot Viņam apzvērēt, vai Viņš patiešām ir Dieva Dēls. Jēzus uz šo jautājumu atbild ar Daniēla grāmatas izteikumam līdzīgiem vārdiem, proti, ka Viņš ir un ka augstais priesteris redzēs Cilvēka Dēlu nākam debesu padebesī (Mt. 26:63-64).

Tātad pirmajā gadījumā Pēteris apliecina, ka Cilvēka Dēls ir Dieva Dēls, bet otrajā Jēzus saka, ka Dieva Dēls ir Cilvēka Dēls. Gan Pēteris, gan augstais priesteris saņem svinīgu apsolījumu – uz Pētera apliecības vārdiem Kristus cels savu baznīcu, bet augstajam priesterim nāksies sastapt uz tiesu atnākušo Cilvēka Dēlu, jo viņš nav Jēzū atpazinis Dieva Dēlu.

Mums nav nekāda vēsturiska pamata domāt, ka izteikumu Cilvēka Dēls būtu ieviesusi kāda anonīma kristiešu grupa senajā baznīcā. Jaunā Derība skaidri liecina, ka Jēzus šo titulu ir attiecinājis pats uz Sevi, bet neviens cits to parasti nav lietojis.

Parasti Jēzus lietoja izteikumu Cilvēka Dēls personas vietniekvārda Es vietā, taču bija gadījumi, kad Viņš lietoja vārdus – Es esmu. Šie izteikumi ir īpaša Jēzus liecība par Savu dievišķumu.

Vissvētākais Dieva vārds Vecajā Derībā bija Jahve, kas saīsinātā veidā nozīmēja – Es esmu. Atrazdamies augstā priestera tiesas priekšā Jēzus šos vārdus nepārprotami attiecināja uz Sevi, uz jautājumu, vai Viņš ir Dieva Dēls – atbildot Es esmu (Mk. 14:6-15; Lk. 22:70).

Šie Jēzus vārdi tika saprasti kā zaimi (Mk.14:64). Arī evaņģēlists Matejs liecina, ka pūlis izsmējis krustā sisto Jēzu tādēļ, ka Viņš sevi saucis par Dieva Dēlu (Mt. 27:43). Tādējādi gan Jēzus tiesa, gan Viņa krustā sišana liecina, ka Viņš nepārprotami uz sevi attiecinājis ne tikai Cilvēka Dēla un Dieva Dēla, bet arī paša Dieva vārdu.

Pat Romas katoļu teologs, ievērojams pētnieks kristoloģijas jautājumos L. Sabourins, kas lieto vēsturiskā kriticisma metodi, ne tikai noraida uzskatu, ka Jēzus pašatklāsmes izteikumi būtu saistāmi ar senbaznīcas sektu – agnostiķiem, bet arī atzīst, ka Vecā Derība ir pietiekams šo izteikumu fons, kuros Jānis apliecina savu ticību Kristus dievišķumam. Viņš pat piekrīt tam, ka “acīmredzami daži ego eimi – Es esmu –izteikumi sniedzas atpakaļ līdz pašam Jēzum.”

Šo izteikumu saistību ar pašu Jēzu parasti noliedz tikai A. Harnakam un R. Bultmanim līdzīgi radikāli liberāļi vai eksistenciālisti, kas apgalvo, ka Kristus pats Sevi neesot uzskatījis par Dieva Dēlu, bet Viņu par tādu sākuši uzskatīt tikai agrīnajā baznīcā. Līdzīgus uzskatus daudzus gadus proponē arī vadošais Čikāgas teoloģiskās skolas dogmatiķis K. Brātens.

Šajā sakarībā jāpiekrīt D. Skēram, ka ortodoksai luteriskai teoloģijai ir jāpieņem šis izaicinājums un pret šādiem uzskatiem jānostājas tieši un atklāti. Šim nolūkam, bez jau iepriekš minētajiem Jēzus izteikumiem, Jaunā Derība sniedz vēl pietiekami daudz faktu.

Pats veids, kādā Jēzus runāja par Dievu, saucot Viņu par Tēvu, bija neparasts, Viņam vien raksturīgs. Turklāt Viņš nekad neteica “mūsu Tēvs”, bet arvien sacīja vai nu “Mans Tēvs” vai “jūsu Tēvs”, tādējādi norādīdams, ka Viņa attiecības ar Tēvu ir īpašas, atšķirīgas no pārējo cilvēku attiecībām ar Dievu.

Izejot no šīm īpašajām  iekšējām personiskajām attiecībām ar Tēvu, Viņš māca un skaidro Rakstus ar īpašu Sev vien piemītošu autoritāti kā jaunas atklāsmes nesējs, kā tāds, kam pašam pieder vara (Mt.5:19-20; Mt.7:28).

Bieži Savus izteikumus Viņš ievada ar divkāršu dievišķu zvērestu: “Patiesi, patiesi, Es jums saku.”(Jņ.1:51; 3:3,5) Viņš runā pats par Sevi kā par mērauklu, pēc kuras cilvēki taps tiesāti, un kā par pašu tiesnesi, pasludinādams pats Savu nāvi un augšāmcelšanos un nosakot Savas nāves vērtību – tā būs salīdzināšanas maksa par daudziem (Mt. 20:17–19, 28).

Viņa līdzībās pats Jēzus kļūst par šo līdzību priekšmetu. Tā līdzībā par labību un nezālēm Viņš ir Labās sēklas sējējs (Mt. 13:24–30,37); Viņš ir vienīgais vīnadārza īpašnieka dēls (Mt. 21:23-33; Mk.12:6 un Lk. 10:22), kā arī dēls, kam ķēniņš rīko kāzu mielastu (Mt. 22:1–10). Viņa klausītāji nepārprotami saprata, ka Savos sprediķos Viņš sevi sauc par Dieva Dēlu (Mt. 21:45; 27:63).

Viņa apsūdzētāji arī pareizi bija sapratuši, ka Viņš sevi pielīdzina Dievam (Jņ. 5:18). Runa šeit tātad nav par to, vai Viņa apgalvojumi bija pareizi vai ne, bet par to, ka gan Viņa sekotāji, gan ienaidnieki vienādi labi saprata, ka Viņš sevi saucis par Dievu.

Īpaši Jāņa evaņģēlijā mēs atrodam nepārprotami skaidras Jēzus pretenzijas uz Savu dievišķu autoritāti (Jņ.5:17-18). No visiem cilvēkiem tiek sagaidīts, ka tie godās Dēlu, tāpat kā tie godā Tēvu, negodājot Dēlu, netiek godāts arī Tēvs (Jņ. 5:23); Viņš arī apgalvo, ka Viņš un Tēvs ir viens. Tas izraisa pret Viņu jūdu apvainojumus Dieva zaimošanā (Jņ. 10:30-31).

Līdzīgi izteikumi nav raksturīgi tikai evaņģēlistam Jānim, bet parādās  arī citos evaņģēlijos, piemēram: “Visas lietas Man ir Mana Tēva nodotas, un neviens nepazīst Dēlu kā vien Tēvs, un neviens nepazīst Tēvu kā vien Dēls un kam Dēls to grib darīt zināmu.” (Mt. 11:27)

D. Skērs pareizi norāda, ka tieši šo paša Jēzus vārdu gaismā ir jāsaprot vēlākie apustuļu izteikumi par Viņu – kā par Dieva Dēlu (Rom.1:14); mūžīgo Dēlu, ko Tēvs sūtījis pasaulē (Gal. 4:4), un būtni, kurā mīt visa dievišķā pilnība (Kol. 2:9).

Arī senbaznīcas koncilu, luterisko ticības apliecību un Lutera kristoloģija “sākas ar paša Kristus sludināšanu pašam par Sevi”. Šī sludināšana skaidri liecina, ka bez cilvēka dabas Kristum piemīt patiesa un mūžīga dievišķa būtība (Jņ. 5:19; 10:30; 14:9–10).

Apgalvojums, ka šādā gadījumā Kristus nevarētu ciest viens pats, jo Viņa viena būtība ar Tēvu, būtu iesaistījusi Viņa ciešanās arī Tēvu (patripasiānisms), ir noraidāms, vienkārši pamatojoties Rakstu autoritātē kā daļai no Kristus brīnumainās inkarnācijas lielā noslēpuma (1.Tim. 3:16).

“Visi iebildumi attiecībā uz Kristus patieso un būtisko dievišķumu balstās nevis nepietiekamos bībeliskos pierādījumos, bet gan grēcīgās sirds racionālistiskajās tendencēs, jo Kristus Evaņģēlijs grēciniekam ir gan ģeķība, gan klupšanas akmens (1.Kor. 1:23; 2:14)”, secina luterāņu dogmatiķis Dž T. Millers.

Ilārs Plūme

Leave a Reply