Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 1 other subscriber

LITURĢIJA UN MĀKSLA

1view1c

Krustā sišana, Matthias GRÜNEWALD, 1515, Musée d’Unterlinden, Colmar, © Web Gallery of Art

Draudzes dievkalpojuma spēks sevi parāda ne vien iekšējā Dieva vārda satura spēka ziņā, bet arī tādās ārējās formās kā sakrālā māksla un arhitektūra. Tās ir Dieva dotās cilvēka spējas zinātnē un mākslā. Dievkalpojums un liturģija kristīgajā ticībā ir tiešs pretstats reliģiskam spirituālismam, kas noliedz visu materiālo un patiesību meklē vienīgi abstraktā ideju pasaulē.

Dievkalpojuma ārējās formas liecina par dievišķās būtības imanento dabu un izpausmi materiālajā un norobežotajā cilvēcē un pasaulē. Proti, Radītājam nav vienaldzīga radība un tās mākslinieciskā ģēnija spējas, kuras Viņš, radot pasauli un cilvēku, tajās ielicis.

Vienmēr ir bijuši tādi, kas nolieguši ar liturģiju saistīto mākslu kā augstāko ideju pazemojošu, vai uzskatījuši pat kā tādu, kas sevī nes Pirmā baušļa pārkāpumu – “tev nebūs citus dievus (elkus) turēt manā priekšā”. Taču kādēļ būtu jābūt tā, ka visa Dieva radītā pasaule ir skaista un grezna, bet Dieva slavēšanai būtu jābūt pieticīgai vai pat neizteiksmīgai un sausai?

Ārējās lietas daudzējādā ziņā nosaka dievkalpojuma norisi un ar to saistītos izkārtojumus. Dievkalpojuma laiki un liturģiskais kalendārs tiek noteikts  ar astronomijas palīdzību. Dievnamu celšanai nepieciešamas ne vien arhitektu un mākslinieku spējas, bet arī inženieru un zinātnes sasniegumi.

Tas viss piederas pie kristīgās draudzes Dieva slavēšanas kā iekšējās ticības pārliecības un emociju ārējā izpausme. Iepretī tam pagāniskās reliģijas ir ārišķīgas, miesīgas reliģijas formas (angliski outdoor religion), tādēļ pagāniskie tempļi ir būvēti vairāk kā pieminekļi, ar uzsvērtām ārējām detaļām. Kristietība turpretī savas baznīcas ir būvējusi ar uzsvaru uz dievkalpošanu to iekšienē, detaļas pakļaujot draudzes liturģijas vajadzībām.

Lieliskajos kristīgās sakrālās mākslas paraugos Dieva godības un spēka attēlojums ir brīnišķīgā harmonijā ar Kristus pazemību un mīlestību pret grēcīgo cilvēku. Lai cik varenas un grandiozas arī būtu senās katedrāles, cilvēks tajās nejūtas vientuļš un lieks, bet gan Dieva varenības un spēka pasargāts un lolots.

Tāpat arī liturģiskā baznīcas mūzika, lai cik ģeniāla un sarežģīta tā būtu, sniedz mierinājumu un garīgu pacēlumu, kā Kristus mīlestības un Viņa Tēva pasargājuma paudēja. Šīs it kā ārējās mākslas izpausmes nav radušās no miesas un asinīm vien, bet tās sevī nes Svētā Gara un Debesu valstības atspīdumu.

Seno liturģijas tradīciju Reformācijas laikā postīja t.s. radikālie reformatori, kā galvenie minami Karlštadts un Mincers Vācijā, kā arī Cvinglijs un mazākā mērā Kalvins Šveicē un Holandē. Ja pirmie divi bija “liturģiskie revolucionāri”, tad pēdējie divi pēc būtības bija racionālisti, kuri uzsvaru lika uz intelektuālām Rakstu zināšanām, noliedzot ārējās lietas dievkalpojumā.

Līdzīgs gars valdīja skotu un angļu protestantu vidū. Izteiktais morālisms un legālisms šajās baznīcās iesākumā deva fanātiskas reliģiozitātes augļus, taču vēlāk izraisīja sakrālās mākslas zudumu un liturģijas „izžūšanu”, atstājot galveno lomu personiskajai subjektīvajai dievbijībai.

Turpretī Luteram bija patiesa vēsturiskās liturģijas nozīmes un reizē arī mākslas un mūzikas vērtības izpratne, kas tur, kur Lutera mācība tiek augstu novērtēta, vēl joprojām dod brīnišķīgus ticības augļus.

Baznīca un māksla nav šķiramas. Jo mākslai ir suģestējošas un interpretējošas spējas, kas dievkalpošanas formas ietērpj pienācīgā cēlumā un skaistumā. Patiesa kristīga reliģija, būdama visaptveroša cilvēka dzīves forma, sevī atspoguļo Dieva būtību: tā ir svētums (labums), patiesība un skaistums.

Tās ir Debesu valstības īpašības, kuras nav šķiramas. Tādēļ dievkalpojums, lai arī cik patiess tas būtu, bez skaistuma ir nepilnīgs. Māksla līdzīgi reliģijai rūpējas par lietu iekšējo garīgo būtību, par iekšējā un ārējā saskaņu un attiecībām, par morālām un garīgām vērtībām.

Līdz ar to iepretī cilvēka personiskajai subjektīvajai dievbijībai sakrālā liturģiskā māksla nostāda objektīvas vērtības. Tādēļ arī daudzi cilvēki pēc skaistu dievkalpojumu un katedrāļu apmeklējuma jūtas atjaunoti labajā  un skaitajā. Tā nu nekādā ziņā nevar būt tumsas pasaules vai maldu ietekme, kā to domā racionālisti un spirituālisti, bet gan Svētā Gara pieskāriens cilvēka dvēselei.

Arī Debesu valstība ir skaista un brīnišķīgi iekārtota. Tā nav tukšs ēters. Jāņa atklāsmes grāmata attēlo Debesu Jeruzālemi kā dārgakmeņos, zeltā un brīnišķīgos materiālos veidotu brīnumaini greznu. Debesu Jeruzalemes prototips ir dievnams un liturģija.

Māksla ir aprakstoša, reprezentējoša un interpretējoša. Tā satver un paskaidro dzīves vērtības. Tādēļ liturģijā, kā arī mūsu dzīvē un dievkalpošanā nav perifēru lietu un sīkumu, jo tieši detaļas un šķietami sīkumi veido dzīvi vai nu skaistu, vai arī neglītu.

Tas jāapzinās arī mums, domājot par savu liturģisko rīcību visās tās izpausmes formās. Īpaši gribu pieminēt tādu šķietami vienkāršu lietu kā apģērbu. Ja arī daudzas draudzes Latvijā rocības dēļ savos dievkalpojumos nespēj realizēt augstās sakrālās mākslas šedevrus, tad noteikti ir veids, kā katrs Dieva lūdzējs arī ārējā veidā var pagodināt savu Radītāju un Glābēju.

Katrs būs novērojis, ka Rīgā cilvēki ir glīti ģērbti. Taču svētdienās baznīcās sapostība reti manāma. Ja uz darbu vai uz teātri cilvēki dodas svētku drānās, tad dievkalpojumos, īpaši jaunieši, redzami tērpos, kas piederīgi virtuvei vai piknikam.

Savu svētku tērpu gan nesauksim gluži par sakrālo mākslu, taču tas ir viens no tik nozīmīgajiem sīkumiem, kas veido un izpauž mūsu dzīvi un pārliecību, arī draudzes liturģisko izjūtu svētdienā.

Gundars Bākulis

Leave a Reply