Trīs raganas no “Bakbeta”, Alexandre-Marie Colin, 1827.
Pārdomas par dažām grāmatām, okultismu un ezotēriku mūsdienu kultūrā.
Virsrakstā liktie vārdi ir no Viljama Šekspīra traģēdijas “Makbets”. Tas ir refrēns, ko dzied trīs raganas, maisīdamas visai baisa sastāva virumu lugas 4. cēliena sākumā. Trim raganām, kuras Makbets vispirms sastop nejauši, bet pēc tam jau uzmeklē mērķtiecīgi, ir nozīmīga vieta sižeta virzībā. Makbets nebūt nav tas sliktākais cilvēks. Viņš ir drosmīgs, prasmīgs karavadonis, spējīgs just līdzi un nemaz ne muļķis, turklāt pat “par daudz labsirdīgs” (sievas vērtējumā). Jā, kaut kur dziļi viņā mājo skaudība un godkāre, bet tā nu būtu kontrolējama lieta.
Taču raganu pareģojums “trāpa” taisni Makbeta dvēseles tumšajā punktā un, kad pareģojuma pirmā daļa piepildās (ko cits lugas personāžs komentē: “Cik daudzreiz, gribēdami pazudināt, mums tumsas spēki saka patiesību..”), tad, sievas vēl paskubināts, viņš metas rīkoties, lai piepildītu atlikušo un tiktu pie karaļa troņa. Protams, kā jau tādās reizēs mēdz būt – pāri līķiem. Šekspīrs bija apbrīnojams cilvēka dabas pazinējs – tieši tā vairums ļaužu arī rīkojas, sastopoties ar precīzi notēmētiem pareģojumiem. Par laimi, parasti gan iztiek bez asinsizliešanas.
“Makbetu” pārlasīju pa starpu citai lasāmvielai. Ar “Latvijas Luterāņa” redakcijas laipnu gādību manās rokās nonāca četras poligrāfiski krāšņas lielformāta grāmatas, kuras vieno kopīga tematika un kuras iznākušas pēdējos pāris gados. Trīs ir enciklopēdijas, un arī ceturtā ir enciklopēdiska rakstura izdevums. Visas ir tulkojumi.
Tās (biezuma kārtībā) ir: Gailija Rozmarija Ellena. Raganu un burvju mākslas enciklopēdija. – [R.: Avots, 2004.] – 444 lpp.: il.; Īsona Kasandra. Maģija un senās gudrības: Enciklopēdija. – [R.: Zvaigzne ABC, 2003.] – 346 lpp.: il.; Kalašņikovs Viktors. Maģiskie pasaules noslēpumi: Dižie burvji, pārdabiskās būtnes un teiksmainās zemes. – [R.: Zvaigzne ABC, b.g.] – 224 lpp.: il.; Hills Daglass. Burvji un raganas: Enciklopēdija par maģiju dažādās pasaules no senatnes līdz mūsdienām.// Sērija “Redzes lokā” – [R.: Zvaigzne ABC, 2003.] – 61 lpp.: il.
Lasīdama šīs grāmatas, pāršķirstīju arī kādu akadēmisku literatūru un savas piezīmes no laika, kad pirms dažiem gadiem veicu pētījumu par zīlēšanas saloniem Rīgā, un atcerējos dažus vēstures faktus un sarunas ar cilvēkiem, kuri tā vai citādi saskārušies ar okulto pasauli.
Rezultātā iecerētajai grāmatu recenzijai “pieauga” garš ievads un citādas blaknes, bet ceru, ka lasītājiem arī tas būs gan interesanti, gan noderīgi. Jo nebūs taču nejaušība, ka taisni tagad grāmatu apgādi saņēmušies pūlēties, lai nepaliekam bez “maģiskām zintīm”. Tas pasaka kaut ko par laiku, kurā dzīvojam, un par to ir vērts padomāt.
Vēsturnieki parasti norāda uz trim okultisma uzplaukuma laikmetiem rietumu pasaulē. Vispirms tas bija trešais gadsimts – Romas impērijas sairšanas laiks, tad – vēlo viduslaiku un reformācijas periods un visbeidzot – laika posms apmēram no divdesmitā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem līdz pat šodienai. Kas vieno šos periodus? Pirmām kārtām tie visi ir bijuši intelektuālu, reliģisku, politisku un ekonomisku satricinājumu laiki.
Šodienas sabiedrība ir daudzējādā ziņā vīlusies gan tehnoloģiskajā pragmatismā, gan zinātnes un medicīnas fragmentētajā pasaules skatījumā, meklējot citāda veida zināšanas un dziedināšanu. Arī dabas resursu bezatbildīga izmantošana ir pienākusi bīstami tuvu katastrofas robežai. Paralēli tam daži pētnieki runā par tāda veida sabiedrības rašanos, kas izceļ individuālo ego pretstatā kolektīvajām vērtībām, kas dominēja iepriekš.
Vēl reliģijas socioloģijas klasiķis Emils Dirheims rakstīja, ka garīdzniekam ir draudze, bet burvim – tikai klientūra. Un tā ir taisnība – okulto speciālistu klienti cits citu parasti nemaz nepazīst un nevēlas veidot nekādas attiecības savā starpā. Īstenībā cilvēkam šodien pat nekur īpaši nav jāiet, lai saņemtu okultus pakalpojumus. Horoskopus piegādā avīzes un Internets, ekstrasensus TV, ja agrāk bija jālavās uz pilsētas nomali zīlnieces meklēt, tad tagad atliek tikai nopirkt grāmatu par zīlēšanu un var boksterēt pats.
Pēdējais laiks pārrunāt terminus. “Okultais” ir samērā nesens jēdziens. To sāka lietot tikai 16. gadsimta vidū, lai apzīmētu to, kas atrodas ārpus parastas izziņas robežām un nav aizsniedzams ar prātu. Šādā nozīmē tas ir neitrāls jēdziens.
17. gadsimta pirmajā pusē tas ieguva vēl citu nozīmi un tika attiecināts uz tādām no senajiem laikiem un viduslaikiem mantotām jomām kā astroloģija, alķīmija, maģija u.tml. Šīs nodarbes pretendēja uz apslēptu, pārdabisku un paranormālu (kas nav viens un tas pats), ne katram pieejamu zināšanu un prasmju iegūšanu. Šādā nozīmē jēdzienu “okults” reliģijpētniecībā lieto arī šodien, un tā to lietoju arī es.
Ja pavisam vienkārši, tad ar to var apvienot tādas lietas kā zīlēšanu visos daudzajos veidos, astroloģiju, garu izsaukšanu vai izdzīšanu, numeroloģiju, ceremoniālo un sadzīves maģiju jeb buršanu, ekstrasensoro dziedināšanu, šamaniskās kontrolētā transa prakses utt. Okulto specializāciju kombinācijas mēdz būt visdažādākās – daži tikai zīlē, citi sola dziedināt, vēl kādi zīlē un dziedina, kā arī noņem (vai uzliek) lāstus, utt.
Interesanti, ka mūsu valsts Profesiju klasifikatorā, kas tika apstiprināts ar Labklājības ministra 1998. gada 9. oktobra rīkojumu Nr.246 (neesmu pēc tam interesējusies, vai nav kas mainījies) bija 5151. atsevišķā grupa – “astrologi un tiem radniecīgu profesiju darbinieki” un 5152. atsevišķā grupa – “zīlnieki, hiromanti un tiem radniecīgu profesiju darbinieki”. Šie otrie iedalīti sīkāk – 5152 01 hiromants, 5152 02 okultists un 5152 03 zīlnieks.
Klāt arī “profesionālās darbības pamatuzdevumi”. Viena lieta, ka to ir rakstījis kāds nejēga, jo hiromants, kas zīlē pēc roku līnijām, ir tas pats zīlnieks, un visi viņi ir okultisti. Bet – kas ir svarīgāk – klasifikators ir vēl viena liecība par procesu, ko varētu saukt par okultās kultūras pieradināšanu.
Eižens Finks (1885—1958)
Horoskopi ne vien kaktu lapelēs, bet prestižos dienas laikrakstos; prezidentes ievēlēšanas laikā kā argumenti piesaukti Eižena Finka pareģojumi (nu zināt taču – par sievietes valdīšanu, kuras laikā viss ies uz augšu un gadiem, kas lasās vienādi no abiem galiem); zīlniece parlamentā (Monika Zīle –ne jau kādu tur radikāļu, bet Latvijas ceļa pārstāve iepriekšējās Saeimās); ekstrasensi, kas pieņem poliklīnikās un slimnīcās; jau minēto “burvju enciklopēdiju” un ezotēriskās literatūras iznākšana respektablos apgādos (uz Rēriha grāmatnīcu mēs pat negājām raudzīt) – tas viss liecina par okultā institucionalizēšanu, atzīšanu par normālu, sociāli un politiski pieņemamu, kas raksturīga ne tikai Latvijai vien. Ja vēlaties, sauciet to par postmodernismu.
Viena no postmodernās kultūras iezīmēm ir parādības, kas ir tieši pretējas tam, par ko uzdodas – tie ir inscenētie realitātes šovi, kam nav nekāda sakara ar realitāti vai žurnāls “Privātā dzīve”, kas neatstāj cilvēkam neko privātu. Tā arī okultā subkultūra, izņemot par samērā “cienījamu” nodarbi daudzviet uzskatīto astroloģiju, ļoti ilgi ir bijusi margināla un oficiāli neakceptēta.
Daļēji tā turpina tāda būt joprojām. Manai studentei, kas intervēja zīlnieces sava studiju darba ietvaros, viena no viņām teica: “Ir klienti, kas nāk kā pie prostitūtām – viņiem riebjas, viņiem kauns, bet viņiem vajag. Tad nu viņi nāk un maksā.” Okultismam ir arī tendence sociāli diferencēties – savs nabagajiem, savs bagātajiem, savs veciem, savs jauniem.
Ja runājam par astroloģijas augsto prestižu okulto nodarbju starpā, tad tā būtu atsevišķa tēma. Astroloģija pieder senākajām cilvēka intelektuālās darbības jomām, daži pētnieki uzskata to par pašu senāko. Tāpat jāielāgo, ka astronomija un astroloģija, tāpat kā ķīmija un alķīmija tikai jaunajos jeb modernajos laikos kļuva par šķirtām jomām.
Tas ir luterāņiem neērts fakts, bet Filips Melanhtons, Lutera ne vienā vien ziņā kontroversālais līdzgaitnieks reformācijā, bija praktizējošs astrologs. Luteram tas nepatika, taču Melanhtona astroloģiskā darbošanās arī nekļuva par iemeslu, lai no viņa norobežotos. Nav arī zināms, ka pats Melanhtons būtu jelkad to nožēlojis vai noliedzis.
Astrologi, lai kādi viņu pretenziju mērogi un šis jomas vēsture, tomēr nodarbojas ar to pašu, ko zīlnieki un citi okultie speciālisti. Iemesli, kādēļ cilvēki pie viņiem vēršas, ir savelkami kopā trijos punktos. Tie ir – veselība, attiecības un materiālā labklājība. Problēmas visās šajās sfēras gan ir lielākoties risināmas racionāli.
Protams, ja Jānis mani nemīl, tad nemīl, un neko tur darīt laikam nevarēs, taču ja nemīl neviens, var mēģināt saprast, kur ir problēma. Un problēma laikam tomēr nebūs “ļaunā acī”, lāstā vai “bezlaulības vainagā”, kādus piedāvā “noņemt” zīlēšanas saloni. Tomēr cilvēki bieži ķeras pie neracionāliem risinājumiem. Viens iemesls tam ir neuzticēšanās racionalitātei, ko minēju jau iepriekš.
Taču daudzi izvēlas, piemēram, ekstrasensoru dziedināšanu tradicionālās ārstēšanās vietā ne kādas “okultas dispozījas” dēļ, bet gan tāpēc, ka ārstus, zāles un operāciju vienkārši nevar atļauties vai arī uz plānveida operāciju rindā jāgaida divi gadi. Kas turīgāki, var domāt, ka dubults neplīst. Kas nedziedināmi, var izmisumā ķerties pie salmiņa. Turklāt dažkārt cilvēkam nemaz nav tās slimības, no kuras viņš grib dziedināties.
Kāda mana draudzene, kardioloģe, saka, ka vienai daļai pacientu, kas pie viņas griežas, ir nevis slima, bet smaga sirds. Un smagai sirdij kāds dziednieks/zintnieks var līdzēt labāk nekā kardiologs. Psihosomatiskas vainas vispār nav nekāds retums, un arī šajos gadījumos zāles likvidēs simptomus, bet ne cēloni.
Viena zīlēšanas salona vadītāja man teica, ka īstenībā viņas salons darbojas kā psiholoģiskās palīdzības dienests, un viņas bizness būtu nevajadzīgs, ja Latvijā psihoterapija būtu labāk attīstīta un/vai vieglāk pieejama. Un šajā apgalvojumā, kā saka, “kaut kas ir” (un kristīgiem padomdevējiem te arī būtu ko pārdomāt.) Psihoterapijas praktizēšanai ir vajadzīga izglītība, licence, tā ir arī nežēlīgi dārga un prasa no cilvēka lielu saņemšanos. Saruna ar draugu varbūt nemaksātu neko, tak uz to arī katrs nav gatavs… Turklāt daudziem diemžēl nav draugu. Tā cilvēks nonāk kādā okultā servisā, meklēdams kaut ko citu.
Lielu vietu okulto pakalpojumu sniedzēju uzmeklēšanā ieņem motīvi, kas izriet no jaunajām ekonomiskajām attiecībām – namsaimnieks pret īrnieku; darba devējs pret darba ņēmēju; šefs, kas seksuāli šantažē darbinieci; alga aploksnē; bezdarba draudi utt.
Interesanti, ka visai bieži pie astrologa vai cita “radniecīgās profesijas pārstāvja” nonāk cilvēki, kas nemāk būt bagāti cieņpilnā veidā. Viena lieta, ka ātra nauda nenāk kopā ar zilām asinīm, bet otra – ka tā nāk kopā ar bažām, vai tā tikpat ātri nepazudīs un līdz ar to viss, kas par to pirkts, ieskaitot ietekmi sabiedrībā, gozēšanos žurnālu lappusēs ar “garkājaino būtni ar uzpumpētām krūtīm”, kā dziesmā dzied.
Jautājums, kas parasti interesē daudzus, ir – vai okultās prakses ir iedarbīgas? Bet ko gan vispār saprast ar “iedarbību”? Ņemsim, piemēram, tādu izplatītu lietu kā zīlēšana. Lai arī zīlēšanas tehnikas ir atšķirīgas, procesa būtība ir viena un tā pati. Zīlēšana (ieskaitot astroloģiju) ir mēģinājums izskaidrot cilvēka raksturu un paredzēt nākotni, interpretējot zīmes un to sistēmas.
Izsakoties smalki, zīlēšana ir semiotisks un komunikatīvs process, un kā tāds tas ir arī ticis nopietni akadēmiski pētīts. Te būtu minami Maskavas un Tartu semiotiķu pētījumi 20. gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, astoņdesmitajos gados veiktie pētījumi Izraēlā un ASV, kā arī citi.
Kaut ko mazliet esmu pētījusi arī pati. Savelkot to visu kopā – pilnīgi nekas neliecina, ka debesu ainava cilvēka dzimšanas laikā un vēlāk, kāršu izklāsts, roku līnijas vai izdzertās tējas un kafijas biezumu musturi ļauj nolasīt, kas mūs gaida nākotnē. Bet kā tad kaimiņu Annai, jūs varbūt teiksit? Viņa tak aizgāja pie zīlnieces, izlika tā viņai kārtis, izstāstīja visu kā no grāmatas un viss arī piepildījās!
Atbilde ir vienkārša. Zīlēšana ir process, kura laikā zīlniece interpretē zīmes un pakāpeniski veido vienu stāstu, saņemot no klienta apstiprinājumu vai noliegumu šo zīmju interpretējumam. Vai jums ir paziņās kāda nelabvēlīga dāma? Ak ir? Nu, tad sargieties no viņas. Ak nevarat iedomāties? Nu, padomājiet… Vai arī tas būs kas cits? Jūs nekur tagad nebrauksit? Jums te ceļš zem kājām… Un tā joprojām, līdz klients izveido pats savu stāstu – pagātnes, tagadnes un nākotnes iespējamību interpretāciju. Šis tad arī ir tas stāsts, kas “piepildās”.
Agita Misāne, reliģiju zinātniece