Es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu.
(Lk. 14:24)
Šie ir īsi un vienkārši, bet ļoti nopietni vārdi – itin kā mūsu Kungs sacītu: mans mielasts arī ir kas nozīmīgs, jā, tas ir labāks un nozīmīgāks par jūsu vēršiem, tīrumiem, namiem un sievām; lai gan ir tā, ka šie ļaudis noniecina Kristus mielastu, par daudz vērtīgākiem uzskatīdami savus vēršus, tīrumus un namus.
Reiz pienāks stunda, kad tīrumi, vērši un nami būs jāatstāj, un tad cilvēki vēlēsies, kaut arī viņi varētu baudīt manu mielastu. Taču viņus gaida šāda atbilde: mīļais, es pašlaik neesmu mājās – šobrīd nevaru sagaidīt viesus. Ejiet pie saviem vēršiem, tīrumiem, atgriezieties savos namos; lai tie sniedz jums īpašu mielastu – jo manu mielastu jūs savā nekaunīgajā pārgalvībā esat noniecinājuši.
Es gan esmu gatavojis jums mielastu, veltīdams tam arī lielus izdevumus, taču jūs to noniecināt; ja nu jūs esat pagatavojuši sev labāku ēdienu, tad ēdiet un priecājieties, tikai manu mielastu gan jūs nevarēsit baudīt. Tādēļ mums nedrīkst apnikt pieminēt Kristu. Kad labi draugi sanāk kopā, tie var sēdēt un runāt visu nakti, pavisam aizmirsdami par miegu. Kādēļ tad lai mēs pagurtu sludināt un mācīt par to, cik dārgi mūsu mīļais Kungs Kristus mūs atpircis?