Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

DESA VIRSŪ

L-Latvijas luteriskas baznicas vesture

Pēc Latvijas Luterāņa „Grāmatu apskatā” publicētās recenzijas par grāmatu „Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas vēsture 1944–1990” tās autors izteica vēlēšanos vēl ko piebilst. Tādā sakarā arī notika šī saruna ar LELB Arhibīskapu emeritus Ēriku Mesteru.

Mesters: Vispirms man ir jāizsaka atzinība mācītājam Ilāram Plūmem par grāmatas „Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas vēsture 1944–1990” novērtējumu. Mums gan pirms tam bija noruna, ka pēc grāmatas oficiālās atvēršanas mēs satiksimies un pārrunāsim tos jautājumus, kas viņu varētu vēl papildus interesēt sakarā ar publikāciju „Latvijas Luterānī” par šo grāmatu. Diemžēl tāda tikšanās nenotika, toties „Latvijas Luterānī” tika publicēta recenzija bez mūsu ieplānotajām pārrunām, tādēļ tagad es vēlētos vēl šo to piebilst un arī paskaidrot – arī par to, kas grāmatā nav uzrakstīts. Kas tur ir rakstīts, cilvēki var lasīt paši, bet šis tas jau arī ir palicis ārpus grāmatas lappusēm, un tas plašākam redzeslokam var būt noderīgs.

Mācītājs Ilārs Plūme recenzijā ir norādījis uz kādu kļūmi, un to tiešām varētu pamanīt kurš katrs zinīgāks grāmatas lasītājs. Proti, Helsinku universitātes profesors Jouko Talonens ir uzrakstījis grāmatu „Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca staļinisma žņaugos”, kas iznāca 1997. gadā. Plūmes kunga vietā es jau arī būtu teicis to pašu – ka ir žēl nākamajā grāmatā par attiecīgo tēmu neizlietotā iepriekšējā pētījuma. No profesora Talonena grāmatas, protams, varētu smelties ļoti daudz, jo viņa pētījumu pamatā ir pamatīgas arhīvu studijas, represēto garīdznieku intervijas un tā tālāk. Protams, man būtu liels prieks un atvieglojums šo viņa darbu izmantot. Bet, redziet, šī Jouko Talonena grāmata ir angļu valodā, savukārt mana svešvaloda ir vācu valoda, tādēļ plauktā man tā grāmata gan ir, bet patstāvīgi to lietot valodas nezināšanas dēļ es nevaru. Tādēļ es arī nevarēju šo avotu lietot tik plaši, kā es to būtu vēlējies, nedz arī to kaut kā izvērtēt.

Latvijas Luterānis: Vārdu sakot, gribētājiem ir pieejamas abas grāmatas – gan jūsu, gan Jouko Talonena – un katrs var tās savstarpēji papildināt pats.

Mesters: Jā. Katrā ziņā es šajā jautājumā saprotu mācītāju Plūmi, un arī būtu vēlējies, lai šīs nepilnības attiecīgajā grāmatas nodaļā nebūtu, bet tam, lūk, ir šāds te iemesls.

Mācītājs Plūme arī norāda, ka es grāmatā ietverto aprakstu selektīvi no „sava redzējuma”. Būtībā tas ir pareizi sacīts, tomēr šeit ir jāapstājas un jāpalūkojas vairākus gadus atpakaļ. Proti, kā šis mans redzējums radās un veidojās.

Pirms vairākiem gadiem Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas Ārpus Latvijas vēsturnieks mācītājs Edgars Ķiploks savas baznīcas laikrakstā „Ceļa biedrs” ļoti atzinīgi rakstīja par Jouko Talonena padarīto pētniecības darbu, tomēr arī norādīja, ka viņa skatījums koncentrējas tikai, tā teikt, uz virsslāni – uz baznīcas Virsvaldi, arhibīskapiem, vietniekiem un tā tālāk. Ķiploks rakstīja, ka grāmatā ir aizmirsts „mazais cilvēks”, kas piedzīvoja kara šausmas un postu, kad baznīcas sagrāva un slēdza, un šajos ārkārtas apstākļos parādīja savu ticības stiprumu. Piemēram, baznīcas ēka ir sagrauta, bet atlikusī draudze novāc gružus, attīra kādu vietu un notur dievkalpojumus. Mans redzējums jeb akcents ir likts tieši uz to – uz draudzes locekļiem, uz ticīgajiem, kuri tad tajos laikos dzīvoja un darbojās.

Protams, tas viss notiek tā sauktās lielās vēstures kontekstā, sākot ar Arhibīskapa Teodora Grīnberga deportāciju. Pēc viņa Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas vadību turpināja Kārlis Irbe, kā to bija paredzējis Grīnbergs. Tolaik tas bija ļoti būtiski – lai būtu baznīcas galvenais vadītājs. Jo – kas notika 1944. gadā, kad daudzi mācītāji, bēgdami no padomju varas, aizbēga uz Vāciju? Dažu mazāko baznīcu, piemēram, metodistu, draudzes palika vispār bez vadības, bez virsgana. Šāds notikums manā grāmatā arī ir aprakstīts – ka 1947. gadā LELB Virsvalde saņēma pieteikumu par viņu uzņemšanu mūsu baznīcas sastāvā sakarā ar to, ka viņiem nav likumā prasītā baznīcas centra un vadītāja.

LL: Vai tā laika metodistu un luterāņu apvienošanās bija padomju varas prasība, vai tiešām tas notika brīvprātīgi?

Mesters: Nē, padomju prasība bija, lai viņi izveido savu centru. Tā bija padomju prasība jau kopš 1917. gada – lai katra baznīca uzrāda savu administratīvo centru un tās vadītāju. Tolaik Petrogradā un citur bija mūsu, latviešu, luteriskās draudzes, un tad, kad nodibinājās padomju vara, tās prasība bija, lai katrai ticīgo apvienībai būtu viena konkrēta persona, kas to vada un no kuras viņi varētu arī prasīt atbildību. Tāpēc Krievijas latviešu luterāņi sākumā par savu bīskapu izvēlēja mācītāju Kārli Irbi, bet pēc viņa pārcelšanās uz Latviju 1920. gadā – mācītāju Jāni Grīnbergu. (Skat., piem., Kurilo Olga. Luterane v Rossii, XVI–XX vv. – M: Fond „Luteranskoe Nasledie”, 2002. – 165. lpp. – Red. piez.)

Kad nu metodisti paši šo likuma prasību nespēja izpildīt, viņi vērsās pie mums, lai mēs viņus uzņemam savas baznīcas sastāvā. Pēc mēneša LELB Virsvaldes plenārsēdē tas notika, un viņu garīdznieki, piemēram, mācītājs Kaimiņš Svētā Marka baznīcā Rīgā, palika kalpot savās draudzēs. Mācītājs Kaimiņš bija gudrs, izglītots cilvēks. Kāpēc, piemēram, viņš nevarēja uzņemties savas baznīcas vadīšanu, es nezinu. Viņu ļaudis tūlīt pat iesaistījās mūsu baznīcas akadēmiskajos teoloģiskajos kursos, lai tiktu sagatavoti jauni garīdznieki metodistu draudzēm. Tā nu mēs viņiem devām visu, ko varējām, kā arī (pasmejas) izcietām to, kur viņi nevarēja ar luterāņiem saprasties. Bija arī tādi gadījumi, kad miera nodibināšanas labad bija jāiejaucas Virsvaldei.

Ja nebūtu vēsturisku dokumentu un liecību par tā laika notikumiem, tad mūsdienās LELB būtu piedēvēts (pasmejas) okupanta statuss. Šķiet, 2002. gadā kāda metodistu pārstāve, juriste, publiski teica, ka mēs, lūk, uzvarējām tiesas prāvā un atguvām atpakaļ īpašumus, ko luterāņi bija okupējuši. Es droši varēju teikt: „Kundze, LELB nekad nevienu metodistu māju, baznīcu vai draudzi nav okupējusi.” Tā laika metodisti paši rakstīja lūgumu viņus pievienot mūsu baznīcai – viņi, Bīskapa metodistu draudze, un arī tāda Vecapustuļu draudze, kura bija palikusi bez savas vadības. Mūsdienās ir tāda Jaunapustuliskā draudze, bet tolaik bija Vecapustuļi – Rīgā, Jelgavā, Liepājā. Pieteicās arī tie, bet laika gaitā viņi paši kaut kā izsīka, un šī draudze beidza pastāvēt. Šajā gadījumā, lūk, vēsture padomju laikā pavēra mums iespēju tādā veidā sniegt palīdzību citiem kristiešiem.

Kas attiecas tieši uz vadības līmeni un tās stilu, tad LELB pēckara vēsturē tie ir dažādi – bija Kārlis Irbe ar savu pieeju, tad sekoja Gustavs Tūrs, Pēteris Kleperis, profesors Alberts Freijs, Jānis Matulis, Ēriks Mesters un Kārlis Gailītis. Jāņa Matuļa laikā LELB vadība no Virsvaldes tika pārveidota par Konsistoriju. Tieši baznīcas vadība, tās pārstāvniecība padomju laikā tika centrēta kā pats galvenais, bez kuras nekas nevarēja pastāvēt. Tā es domāju, ja mēs tolaik nebūtu pieņēmuši savā vidū metodistus, diez vai viņiem mūsdienās izdotos savākt spēkus savas neatkarīgas baznīcas atjaunošanai. Bet tai vēsturiskajā izkārtojumā, kāds tas izveidojās, metodisti Latvijā saglabājās, tika sagatavoti arī jauni mācītāji metodistu draudzēm. Daži no viņu mācītājiem sāka kalpot arī luterāņu draudzēs.

LL: Bet kā tas notika? Tā tomēr ir metodistu tradīcija un teoloģija, kas sakņojas brāļu Vesliju reformās anglikāņu baznīcas vidē. Piemēram, baznīcas vienībai būtiskā luteriskā izpratne par sakramentiem viņiem ir krietni atšķirīga.

Mesters: (Nopūšas.) Jā.

LL: Vai padomju laika metodisti LELB dzīvoja savrupu dzīvi, vai tomēr tika, tā teikt, integrēti?

Mesters: Principā viņi dzīvoja savrupu dzīvi. Es atceros, ka manā laikā viens viņu students apmeklēja akadēmiskos teoloģiskos kursus, kļuva mācītājs un praktizēja savā draudzē Kurzemē visu, ko mūsu baznīca mācīja. Vēlāk viņš pārgāja kalpot tīri luteriskā draudzē. Bet bija arī cilvēki, kas saglabāja savā starpā tīru metodismu. Tāda bija Krusta baznīca Liepājā, arī citas draudzes Liepājas rajonā. Tajās mēdza būt konfliktsituācijas starp draudzi un mācītāju, kurš bija luterānis. Grūtības jau mums bija, arī es pats esmu braucis (pasmejas) tās lietas kārtot un ieviest kārtību, lai nebūtu šķelšanās un tā tālāk. Kā saka, ir jādabū gali kopā. Nepatikšanu bija diezgan, bet, paldies Dievam, beigās jau viss bija labi.

Atgriežoties pie Ķiploka teiktā par Talonena grāmatu, viņš tātad izteica novērojumu, ka tajā pietrūka tieši tā „mazā cilvēka”, kas padomju laikā nāca un darbojās tai baznīcā. Baznīcas pēc kara bija sagrautas. Ko darīt? Dažādās vietās situācija attīstījās atšķirīgi, un to visu jau vienā grāmatā nevar aprakstīt, bet es esmu uzrādījis vietas, kur baznīcas bija sagrautas pilnīgi vai daļēji sagrautas, kur – torņi uzspridzināti. Lai nebūtu tikai sausi skaitļi, esmu aprakstījis arī atsevišķus gadījumus, kā, piemēram, Jelgavas Annas baznīcas draudze pūlējās atjaunot savu dievnamu – kā vāca līdzekļus, paši tīrīja ķieģeļus no apmetuma, turēja dievkalpojumus baznīcas drupās un tā tālāk. Tāpat arī par Džūkstes baznīcu, kurā pēc kara kalpoja Kandavas iecirkņa prāvests Alfons Vecmanis. Savukārt Vietalvas baznīca bija tā nopostīta, ka to atjaunot nebija draudzes spēkos, tāpēc tā līdz par 1989. gadam pulcējās netālajā kapličā, kurā puse telpas bija atdalīta kulta vajadzībām, otra puse – apbedīšanas vajadzībām. Tāda, lūk, bija tā īstā, praktiskā baznīcas dzīve. Viena daļa savulaik gāja baznīcā, dziedāja korī, kalpoja, bet, kad baznīcas tika sagrautas, atmeta ar roku – kad nav, tad nav, nevajag arī. Otra daļa bija tādi, kas meklēja iespēju draudzi uzturēt dzīvu. Piemēram, Sniķeres draudze sameklēja plašāku zemnieku māju, kurā pulcēties, un mācītājs pie viņiem brauca no Augstkalnes. Tie vecie cilvēki turējās, cik nu spēja, nepalaidās.

Vēlāk tika pieņemts jaunais likums par nodokļiem, kura īstenošanai baznīcās tika veikta inventarizācija. Inventarizācijā maksimāli tika pacelta īpašuma vērtība, pēc kuras draudzei bija jāmaksā obligātā apdrošināšana. Šis nodoklis bija ļoti īpatnējs. Proti, pilsētās tas bija viens procents no ēkas vērtības, bet laukos – trīs procenti. (Pasmejas.) It kā laukos ugunsgrēki būtu biežāk. Tas bija dīvaini. Līdztekus tam bija jāmaksā arī zemes nodoklis par zemi, uz kuras ir uzcelta draudzes baznīca. Ja draudze līdz attiecīgā gada 31. decembrim nesamaksāja zemes nodokli vai apdrošināšanu, tad no draudzes divdesmit garantiem jeb tā sauktās dvacatkas piespiedu kārtā piedzina vajadzīgo summu – kolhozniekus piespieda pārdot savus lopiņus vai kā tamlīdzīgi, lai parādu nomaksātu.

Tā atkal bija liela cīņa un raizes. Arhibīskaps Gustavs Tūrs par to rakstīja un sūdzējās valsts iestādēm, bet tas maz ko līdzēja. Bija gadījumi, kad ar visiem samaksātajiem rēķiniem baznīcas tik un tā draudzēm atņēma un slēdza – atrada, kur piesieties. Baznīcas slēdza valsts. Piemēram, Rīgas Doma baznīca tika slēgta ar Ministru padomes priekšsēdētāja lēmumu, citas – ar rajonu izpildkomiteju lēmumiem. Bija pat gadījumi, kad baznīcu slēdza ciema padome, bet reiz – pat kolhozs. Vecsaulē kolhozs uz savu roku slēdza baznīcu, izlauza altāri, kanceli, aizmūrēja logus un iekārtoja tur graudu novietni. Kaldabruņā bija vēl trakāk. Tur nojauca baznīcas ēkai altāra daļu, brauca ar automašīnām iekšā un sabēra atlikušajā daļā minerālmēslus. Tas bija briesmīgi. Un šādās situācijās parādījās to cilvēku ticības stiprums. Kad viss iet labi, visi ir priecīgi ticēt, bet… kad uznāk pārbaudījumi un vajāšanas? Sniķeres baznīcas priekšnieku aizveda uz Sibīriju par to vien, ka viņš bija savācis kokmateriālus, lai atjaunotu baznīcu. Kristus saka: „Esi uzticīgs līdz nāvei.” Un tas nozīmē – izturību arī spaidos un vajāšanās.

Tā nu es šim savam redzējumam uz „mazā cilvēka” ticības dzīvi veltīju trīs savas grāmatas nodaļas. Protams, tikai ar savu redzējumu vien nepietika, jo apraksts ir par pusgadsimtu seniem notikumiem, tādēļ es vērsos pie visām draudzēm, draudžu padomēm un mācītājiem, lai tie, kas ir pieredzējuši attiecīgos laikus, man atraksta, kā viņu baznīcai, draudzei un mācītājiem ir klājies tajos laikos. Tagad viens otrs mācītājs man šos materiālus lūdz atpakaļ, jo draudzes pašas ir ieinteresējušās sīkāk apzināt un publicēt savu vēsturi, piemēram, Vecaucē un Jelgavā.

Man, protams, ir daudz arī savu atmiņu un tieša sava redzējuma. 1980. gadā mani kooptēja par LELB Konsistorijas prezidija locekli. 1982. gadā kādā Konsistorijas sēdē mācītājs un prāvests gribēja slēgt Klīves baznīcu. Tai pašā laikā jautājums bija arī par Vadakstes baznīcas slēgšanu. Situācija bija sarežģīta, bet Arhibīskaps Matulis bija pret tādu risinājumu. Konsistorijas plenārsēdē visi tikai nopūtās – par daudzajām vajadzībām un mazajiem līdzekļiem, lai tās piepildītu. Toreiz tad man arī uzticēja veikt pārbaudes draudžu baznīcās, vajadzību apzināšanu un darbu vadību šo saimniecisko jautājumu risināšanā. Tā nu es apbraukāju Latviju, un tā laika situācijas redzējums man ir ļoti skaidrs.

Daudz ko mēs arī paveicām. Par lielu rosīšanos mani par gribēja ielikt cietumā. (Pasmejas.) Umurgas baznīcā iebruka altāra daļas grīda, jumts bija beigts, logi arī. Es sarunāja cilvēkus, kas drošsirdīgi kāpa uz jumta un to mainīja un laboja. Protams, mums bija oficiāls līgums, noteikta darba samaksa un viss, kā nākas. Tai laikā atbrauca Limbažu rajona partijas otrais sekretārs, nopratināja tos strādniekus par baznīcas atjaunošanas darbu vadītāju un pārskaities solīja mani nodot prokuratūrai. Es tik pasmējos: ļaunu darījis neesmu, bet par labu darbu tais gados vairs nevienu cietumā nelika.

LL: Es skatos, ka jūsu pierakstā ir vēl viens punkts, par kuru jūs gribējāt ko teikt.

Mesters: Ak, jā! Plūme savā rakstā pareizi uzsver, ka es savā grāmatā esmu pozitīvi vērtējis Gustava Tūra darbību. Es gribētu uzsvērt, ka tā bija ne tikai pozitīva, bet arī tajā laikā ļoti nepieciešama. Tai skaitā arī viņa uzturētie sakari ar ārzemēm. Sakari ar ārzemēm baznīcai ir dzīvīgi nepieciešami. Jau 1950. gadu sākumā Arhibīskaps Tūrs ar mācītāju Kauliņu brauca uz Ameriku, un pēc tam Amerikas latvieši par to reizi teica, ka ir bijuši ļoti priecīgi, beidzot satikt tautiešus no dzimtenes un uzzināt tieši no Latvijas latviešiem par to, kas šeit notiek. „Dzelzs priekškars” jau bija nolaists, visa korespondence tika kontrolēta, informācija bija minimāla, un šādas tikšanās reizes bija ārkārtīgi nozīmīgas. Bija uzticami, pārbaudīti cilvēki, ar kuriem varēja runāt ne tikai par vispārējo stāvokli, bet arī (uzsvērti) sniegt pilnīgu informāciju. Par dažiem vispirms bija jāpadomā, kas tas ir par cilvēku, bet daži bija pilnīgi uzticami.

Reizēm sakaros ar ārzemēm arī labi domātais pavērsās pilnīgi pretēji, un tad bija lielas nepatikšanas. Piemēram, mācītājam Sidrēvicam ārzemēs jautāja, kāda ir viņa alga, un viņš atbildēja, ka viņa mācītāja alga ir desmit rubļi mēnesī. Tad presē parādījās raksts ar jautājumu, kā gan mācītājs ar tādu algu var dzīvot? Bet tai pašā laikā (iesmejas) viņš taču audzēja un pārdeva puķes, un no tām pelnīja labu naudu. Zviedrijas Arhibīskapa kundze viņu savulaik vēl nosauca par Blumen Meister. Protams, Sidrēvicu pēc tam pratināja un bija nepatikšanas.

Savukārt prāvests Viktors Ozoliņš, jautāts par attiecībām ar padomju valdību, atjokoja, ka nevajag raustīt lauvu aiz ūsām, un tad jau būs labi. (Pasmejas.) Bet šeit viņa teikto pavērsa politiskā aspektā un sauca skaidroties. Tādēļ ne jau ļaunprātību dēļ, bet vienkārši cilvēciskas nezināšanas un kļūdīšanās dēļ bija jābūt uzmanīgam par to, ko runā.

Man savā laikā rietumos bija trīs, ar kuriem es visu varēju runāt atklāti, bez īpašas uzmanīšanās. Tas bija latviešu mācītājs Jāzeps Urdze un divi vācbaltieši – Johaness Baumans un Klauss fon Aderkass. Viņi ļoti daudz ir darījuši baznīcas labā, sevišķi 1980. gados, kad mainījās PSRS Ministru padomes Reliģijas lietu komitejas vadītājs un reliģijas politika valstī.

Par komitejas vadītāju kļuva Harčovs. Viņš pirms tam bija strādājis PSRS diplomātiskajā korpusā, daudz laika bija pavadījis ārzemēs, redzējis turienes baznīcu dzīvi un attiecības ar valsti. Viņš bija cilvēks ar normālu skatu uz baznīcu – kādai tai ir jābūt arī Padomju Savienībā. Pirmā satikšanās man ar viņu bija LELB Konsistorijā laikam 1987. gadā. Viņš man jautāja: „Arhibīskap, vai jūs saņemat no ārzemēm ziedojumus baznīcu remontam?” Es viņam atbildēju, ka ne, jo, kā viņam labi zināms, tas ir uz visstingrāko aizliegts ar draudiem par cietumsodu. Līdz pat 15 gadiem cietumsoda tajos laikos pienācās par nelegālu valūtas saņemšanu. Viņš teica tā: „Es jums atļauju baznīcu remonta vajadzībām no ārzemēm saņemt tik daudz un to, cik daudz un ko viņi ir ar mieru dot.” Es, protams, biju ļoti priecīgs un ziņoju arī vietējam reliģisko lietu pilnvarotajam par precīzu brīdi, kad man šādas pilnvaras ir dotas. Tas mums ļoti daudz palīdzēja.

Runājot par Harčovu, viņš arī savāca Maskavā visus Padomju Savienības reliģisko organizāciju vadītājus un sanāksmē jautāja, ar ko mēs neesam apmierināti un kas, mūsuprāt, valstī reliģijas jomā būtu jāmaina. (Pasmejas.) Mēs visi sēdējām sarāvušies un baidījāmies jebko teikt – ka nearestē par to, ka neesam mierā ar padomju varu. Viņš saka: „Droši runājiet! Uz manu atbildību!” Tad mēs arī teicām par svētdienas skolu vajadzību, par baznīcas laikrakstiem, atļauju radio un televīzijas translācijām un tā tālāk. Apmēram par to, kā tas ir pašlaik. Viņš to visu pierakstīja un teica, ka cīnīšoties, lai mūsu prasības tiktu īstenotas. Tur bija arī daudz žurnālistu, un tie nobeigumā saka: „Bet kā, priekšsēdētāj, ar mums? Baznīcai tagad būs tādas pārmaiņas un iespējas, bet mums?” Viņš atbildēja: „Jūs tagad pacietieties, vēlāk parunāsim arī ar jums.” No tā brīža, paldies Dievam, daudz kas tiešām mainījās, un palīdzība no ārzemēm mūsu baznīcai bija ļoti, ļoti liela. Tam manā grāmatā arī ir veltīta nodaļa.

Precīzi nemaz nevar aprēķināt, cik daudz līdzekļu ārzemnieki gadu gaitā ir mūsu baznīcā ieguldījuši. Arī Teoloģijas semināru, kas no Jāņa baznīcas šaurības pārcēlās uz Pāvila draudzes nama telpām, atjaunoja par Somijas baznīcas ziedoto naudu un materiāliem. Es sarunāju ar Ādažu kolhoza priekšsēdētāju Albertu Kaulu, ka viņš dos strādniekus, un tad ar šiem somu ziedotajiem materiāliem tur tika izdarīts liels darbs.

Ar visiem tiem būvdarbiem (pasmejas) es arī gandrīz kļuvu par Padomju Savienības lielāko kontrabandistu. Ar somiem es biju sadraudzējies vēl pirms savas introdukcijas Arhibīskapa amatā. Biju arī nodomājis ņemt viņu Arhibīskapu, lai tas konsekrētu mani amatā, bet jaunā mācītāju paaudze teica; vai, Arhibīskap, to gan nedariet – lai nezūd apustuliskā sukcesija! Jo somiem jau tās nav. Es zināmā mērā esmu diezgan tehniski un pragmatiski orientēts. Domāju vēl vairāk stiprināt mūsu attiecības ar somiem, lai varētu tādā garā arī turpmāk sadarboties. Zviedri, kuriem tā sukcesija ir, savukārt lielas summas maksāja Pasaules luterāņu federācijai, un mūsu baznīcai tik ļoti daudz nepalīdzēja. Bet somi kaut kā pret mums bija ļoti draudzīgi.

1987. gadā somi man jautāja, kas mums ir visakūtākā vajadzība, un es jau Arhibīskapa Matuļa laikā biju apzinājis, cik daudz materiālu mums vajag baznīcu jumtu remontiem. Tā tiešām bija visakūtākā vajadzība, un valsts, protams, nekādus līdzekļus tam nedeva. Tā nu es somiem teicu, ka mums visvairāk ir vajadzīgs zināms daudzums jumta skārda, faktiski ļoti daudz skārda, un viņi man to apsolīja. Es nevienam par to daudz neko nestāstīju, un pēc kāda laika bija brīnumi (pasmejas), ka Arhibīskaps bez kādas muitas kontroles no Somijas saņem divus milzīgus treilerus jumta skārdu. Sarunājām, ka liksim Rīgā aiz Pāvila baznīcas, kur ir daudz vietas un sevišķi nekrīt acīs, jo zināmu piesardzību tomēr vajadzēja ievērot. Visi brīnījās, kā tas ir iespējams, bet, redziet, kas par lietu. Lieta bija ļoti vienkārša, tikai izpaust to nevarēja, jo cilvēki jau ir dažādi. Iedomājies, manas konsekrācijas dienā ārzemju mācītāji atveda dāvanā mācītāju kolārkreklus, bet man jau tos nevajag (pasmejas) – man ir jāvalkā tas violetais. Tā nu es tos visus izdāvāju saviem mācītājiem. Pēc kāda laika reliģisko lietu pilnvarotais man prasa: „Un par kādiem nopelniem jums ārzemnieki tik daudz kreklu atveda?” Redzi, bija kāds, kas nostučīja. Bet ar to skārdu bija tā, ka somi tolaik būvēja Rīgas piena kombinātu, un līdz ar citiem celtniecības materiāliem viņi pie reizes ieveda arī to Somijas baznīcas sarūpēto jumta skārdu. (Smejas.) Tāda, lūk, „kontrabanda”.

Vai tā ir vēsture? Nezinu. Vēsture ir tāds un tāds datums, kad šis vai tas ir darīts, par ko var uzzināt tādos un tādos dokumentos. Bet šādā sarunā to var tvert plašāk un saprast vairāk. (Smaida.) Cilvēkam uztveres spēja tad ir lielāka, kad maizes gabalu pasniedz ar sviestu un desu. Tad viņš to apēd ar lielāku prieku, nekā ēzdams sausu maizi vien.

Leave a Reply