Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

POZITĪVAIS UN NEGATĪVAIS ESKEIPISMA REZULTĀTS

KalnacsOkupacija
Jānis Kalnačs. Tēlotājas mākslas dzīve nacistiskās Vācijas okupētajā Latvijā. 1941-1945. – R.: Neputns, 2005. – 304.lpp.

Lielajā mūsdienu pasaules steigā, kad arvien biežāk dzirdam – uz priekšu, uz priekšu, neskaties atpakaļ… kā brīnums pie lasītājiem atnākusi grāmata, kas jau ar savu ārējo izskatu vien liecina, ka visi nav vienādās domās par pagātnes nozīmi/nenozīmi. Tās saturam ideāli atbilstošais izskats (dizains Juris Petraškevičs) aicina apstāties, atvērt to – un aizmirst apkārtni…

Aizmirst steigu un mūsdienās tik pierasto paviršību, liek mākslas zinātņu doktora Jāņa Kalnača grāmata, kuras pamatā ir disertācija. Tā ir grāmata, kas nākamajām paaudzēm apliecinās mūsu nopietnību un spēju rūpīgi izturēties pret katru sīkumu vēsturē, pierādīs mūsu prasmi objektīvi spriest un izdarīt secinājumus, kuros nav nekā aizvainojoša, tendencioza vai nekorekta.

Kā literārs šedevrs šajā gadījumā ir jāpiemin monogrāfijas nobeigums, kas pilnībā ir publicēts arī angļu valodā drukātajā kopsavilkumā. Tajā autors skaidri pasaka, par ko daudzie atklātie fakti liecina: „ ..izvērtējot būtiskākās izpausmes dažādās tēlotājmākslas formās, kopumā šie gadi atzīstami par diezgan organisku un rimtu – dažās jomās pat intensīvu – pirmskara mākslas procesu turpinājumu.” (218. lpp.)

Jāņa Kalnača grāmata dokumentāli izvērtē sarežģīto Otrā pasaules kara laika mākslas dzīvi Latvijā, par kuru līdz šim ir bijis vai nu maldīgs, vai arī pārāk subjektīvs, padomju ideoloģijas iespaidots priekšstats. Pat Vilnis Zariņš 1988. gadā ir publicējis tekstu, kas grāmatas autoram diemžēl ir jāpiemin kā maldīgs (218. lpp.).

Šajā grāmatā ir izvērtēti dažādi tēmas aspekti – apskatīta oficiālo institūciju darbība, pieminētas cenzūras, akciju un represiju ietekmes, skartas visas ar mākslu saistītās jomas, detalizēti citēti izstāžu vērtējumi, analizēta muzeju darbība, apskatīti mākslas tirgus jautājumi un pat nerealizētās ieceres. Vesela nodaļa veltīta laikmeta izpausmēm mākslā, meklēti iemesli, kādēļ netika radīti (vai arī pārāk maz tika radīti) laikmetu dokumentējoši mākslas darbi.

Unikāla ir grāmatas zinātniskā aparāta struktūra, personu rādītājs un uz 34 lappusēm publicētie avotu saraksti, kas papildināti ar vērtīgām piezīmēm. Īpaši gribas atzīmēt izstāžu sarakstu, kas aptver visu Latviju. Grūti ir iedomāties, kāds darbs jāveic, lai tādu informāciju restaurētu un, protams, ka tā atspoguļo tikai daļu no visa, kas šajos piecos gados notika.

Tomēr – tas ir tik daudz. Lasītājs lēni un rūpīgi tiek izvadīts cauri kara gadiem, ja nebūtu atsevišķu faktu, konkrētas tematikas, tad nekas neliecinātu par kara apstākļiem. Savas perfektās struktūras dēļ grāmata varētu būt paraugs tam, kā varētu strādāt ar citiem mūsu mākslas vēstures periodiem, arī par mūsdienām gribētos tādu grāmatu izlasīt.

Atbilstoši grāmatas ievadā uzrādītajiem mērķiem, autors ir rūpīgi vācis un iepazinies ar izkaisīto un brīžiem fragmentāri pieejamo faktoloģisko materiālu. Latvijas periodikā (ne tikai Rīgas, bet arī dažādu mazpilsētu un novadu laikrakstos) publicētās ziņas par dažādām mākslas norisēm ir rūpīgi vāktas un grāmatā atklāj ainu, par kuru pat mūsdienās varam tikai sapņot – radoši autori, simtiem gleznu un tūkstošiem skatītāju, no kuriem daudzi bija arī pircēji. Brīžiem liekas, ka aprakstītais nav par Latviju, nav par Latvijas māksliniekiem.

J. Kalnačs ir veicis rūpīgu informācijas izvērtēšanu un atturīgi raksturo mākslas dzīvi okupētajā Latvijā, kopumā secinot, ka tā izrādījusies apbrīnojami aktīva un pārsteidzoši interesanta. Lasītājs ar interesi var secināt, ka – līdzīgi kā citās zemēs vēsturiski kritiskos periodos – arī Latvijā mākslas dzīve turpināja savu jau pirmskara laikā iesākto raito un aktīvo darbību, bet mākslinieki kopumā turpināja gadsimta vidum raksturīgo mākslas tematisko un stilistisko virzību, kas drīzāk sekoja estētiskiem un formāliem mākslas uzdevumiem un ne tik daudz kādai vienotai, sociāli vai ideoloģiski svarīgai tematikai.

Kā neticams brīnums jau pirms grāmatas iznākšanas ir izskanējusi informācija par Piebalgas muzeja gleznu atrašanu, apbrīnas cienīga ir Irlavas pašvaldības, lauksaimnieku un ārsta Krišjāņa Katlapa darbība: „Par mērķtiecīgu cilvēku un vietējās sabiedrības iespējām veicināt mākslas dzīvi pat kara un nacistu okupācijas apstākļos liecina ārsta Krišjāņa Katlapa sāktā mākslas muzeja izveide Irlavā, Zemgalē, kā arī gleznotāja Jēkaba Strazdiņa veikums – mazāk pazīstamā Piebalgas mākslas muzeja kolekcijas papildināšana Vidzemē.”(87. lpp.) Kā mūsdienās teiktu, realizējot apbrīnojamu projektu, simtiem gleznu īpašnieki ēda lauku labumus, bet muzejs ieguva apbrīnojamus mākslas darbus.

Fakti, kas atrasti gan ”Tukuma Ziņās”, gan Jurģa Skulmes publikācijās, liecina, ka „..no Katlapa „Zariņiem” mazpamazām uz Tukumu pārvietojās gan miltu, putraimu, zirņu maišeļi, speķa un sviesta kilogrami, krējuma kannas, olu grozi un citādi labas lietas, bet no Rīgas uz Tukumu un tālāk uz Irlavu – gleznas, grafikas, pat skulptūras”(89. lpp.) – protams, tas ir tikai viens mazs fragments no apjomīgā pētījuma, un tomēr tā ir absolūti unikāla liecība par mākslas dzīvi kara laika apstākļos, kas ir apbrīnojama visas Latvijas mākslas vēstures kontekstā.

Šādi un līdzīgi fakti ļauj aizrautīgi sekot līdzi izklāstītajam un arvien dziļāk un dziļāk iejusties tā laika dzīvē, sajust cilvēkus, kas dzīvojuši un skaudrāk aptvert vēlāk notikušo, par ko mūsdienās liekas nevienam īsti vairs negribas runāt. Diemžēl gandrīz neko nezinām par laiku, kas nāca tūlīt pēc tam – kā vecāki ļaudis saka, posts un bēdas – bet presē ziņu nav.

Nav arī zināms daudzu mākslas darbu un kolekciju liktenis. Liekas, ka autors ir atvēris kādus aizkarus un tikai tagad viņam kļuvis skaidrs, kam pieskāries. Arī lasītājs, uzmanīgi iepazīstināts ar detalizēti pieminētiem notikumiem, ir atklājis simtiem interesantu faktu, kas palikuši ar jautājuma zīmi galā. Cik ir tā, kas palicis neatbildēts, cik ir to, kuri nav pieminēti – gribas dzirdēt turpinājumu. Savā ziņā šis unikālais pētījums ir līdzīgs briljantam detektīvam, jo nesniedz atrisinājumu, bet tikai izaicina turpināt. Jau pašiem, katram savā novadā – atbildi meklējot vai nu vēsturē, vai arī mūsdienās atdzemdinot kādu no aprakstītajām iniciatīvām.

Austra Avotiņa

Leave a Reply