Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

IZTĀLĒM

image26

Būdams liels gudrinieks, sākšu ar pamācību. Mīļie ģēniji, šarlatāni un citi, kas mēdzat šo to pierakstīt! Ja jūs tiešām esat nolēmuši, ka jūsu rakstītais nav paredzēts svešām acīm, tad: 1) vienkārši nerakstiet; 2) ja nespējat noturēties, tad rakstiet vien, bet tūlīt pat to arī iznīciniet; 3) pēdējais, bet pats svarīgākais – nekādā ziņā neatstājiet savus skribelējumus mantojumā kādam laikabiedram ar novēlējumu tos iznīcināt vai nepublicēt. Tas ir tāpat kā mazam bērnam pateikt, ka „to tur nu gan nekādā gadījumā nedrīkst aiztikt”.

Tas ir vecs scenārijs, un nekādi draudi un lāsti tur nepalīdzēs. Tādēļ personiski es šādas te dramatiskas pirms nāves vai kādās tai tuvās robežsituācijās izteiktas vēlēšanās ne par ko citu kā vien par klīrēšanos neuzskatu. Lūk, arī Jānis Pāvils II paklīrējās par saviem piezīmju blociņiem, kā iznākumā viņa uzticamais sekretārs jau ir tā kā ķēries pie redakcijas darba. Ex cathedra tas, protams, nebija, bet tomēr tāda kā paša pāvesta pirmsnāves griba, un še tev!

Tāpat ir bijis ar daudziem citiem. Izņēmums nav arī 20. gadsimta sākumā Prāgā dzīvojušais un vācu valodā rakstījušais ebreju rakstnieks Francs Kafka. Jāņa Pāvila II piezīmju taupītājs Staņislavs Dzivics (Stanislaw Dziwisz) nu ir iecelts par Krakovas arhibīskapu, kas pirms ievēlēšanas par pāvestu bija Karola Vojtilas amats, bet Kafkas vēlmju ignorētāja Maksa Broda vārds, kas citādi plašu ievērību vis nepieredzētu, parādās blakus viņa slavenā drauga darbiem daudzus gadu desmitus pēc abu nāves.

Kafka Francs. Stāsti. / Tulk. Aija Jakoviča. – R.: Jumava, 2005. – 147 lpp.

Protams, mums, lasītājiem, no autoru pēdējās gribas neievērošanas ir viens vienīgs labums. Arī Kafkas „Stāstos” apkopotie lielākie, mazākie un pavisam miniatūrie gabaliņi līdz mums ir nonākuši tādā sava veida rotaļā starp dienasgaismu un iznīcību. „Nu, gluži kā pats autors!” rakstot iepriekšējo teikumu, man gribas piebilst.

Kafkas hrestomātiskais citādīgums „Stāstu” literārajos uzplaiksnījumos melni vizuļo visā krāšņumā. Ieskatu Franca Kafkas personiskajā un literārajā biogrāfijā ar norādi uz viņa savdabīgās personības un darbu veidošanās kopsakaru sniedz „Stāstu” grāmatiņas beigās rodamie lakoniskie, bet reizē arī pietiekamie komentāri un pēcvārds.

Franca Kafkas popularitāte 20. gadsimta otrajā pusē un līdz pat mūsdienām ir skaidrojama ar to, ka viņš personiski izjuta un pārdzīvoja to, ko veselas paaudzes un sabiedrības sāka apzināties un izjust dažus desmitus gadu vēlāk. No tā cēlies arī Kafkas pravieša statuss.

„Bailes, atkarība, agresija ir tās visiem cilvēkiem raksturīgās neapzinātās izjūtas, kas dara neiespējamu iekšējo brīvību un nodrošina nemitīgu riņķošanu neizejamā labirinta tīklā,” grāmatas pēcvārdā raksta Zanda Gūtmane.

18. un 19. gadsimta izlolotais labais, apgaismotais, progresīvais, konstruktīvais cilvēks, piedzīvojis 20. gadsimtu itin kā nepatīkamu atklājumu savā spogulī, ir apjautis, ka jebkādu attiecību labirints ir neizejams, centrs, atbilde, skaidra notiekošā jēga, laime tā arī ir palikusi nepieejama greznība, toties it kā aizgaiņātie dēmoni ir tepat.

Šis, kā izrādās, ir principā nebeidzams stāsts. Un līdz ar to tuvāka un saprotamāka kļūst arī Kafkas 20. gadsimta sākumam ekstravagantā stāstīšanas metode un viņa vēstījumu forma. Man pat patīk „Stāstos” rodamo gabaliņu aprautums, to nepabeigtība, man tas šķiet „īsts Kafka”.

Rakstot šīs rindas, es sapratu, ka nezinu arī viņa „Pils” un „Procesa” nobeigumu – tie manā apziņā kaut kur vienkārši ir un savdabīgi turpinās. Labi, „Pils” ir viens no Kafkas nepabeigtajiem darbiem, un nekādu beigu tur vienkārši nav, bet tieši tāpat es domāju par jebkuru viņa darbu, ko man ir nācies lasīt.

Tomēr tas mani nebūt neapbēdina un arī nesanikno, kā tas visdrīzāk notiktu ar kādu citu autoru rakstīto, kas nevīžotu savas garamantas glīti noapaļot. Nē, Kafkas „Stāstu” aprautība ir ļoti vitāla, lai cik paradoksāli arī tas izklausās, runājot par tik depresīvu rakstnieku. Tie ir kā ielas muzikanta, čellista nospēlēts ļoti īss un ārkārtīgi izteiksmīgs gabaliņš no man nezināma, bet iekšēji ārkārtīgi atpazīstama, simpātiska skaņdarba.

Tad viņš apraujas un sāk laiski bakstīties gar stīgām, lai noskaņotu instrumentu vēl labāk, bet man ir jāiet tālāk. Iebāžu roku bikšu kabatā. Ek, tikai divlatnieks un melnie santīmi! Nav ar ko adekvāti reaģēt, neizlēmība un iekšējs spiediens, griba dzirdēt turpinājumu konfliktē ar vajadzību turpināt ceļu un klupina soļus. Un tas stāsts jau vairs nav par stāstu, itin kā tā mūzika nebija par mūziku, bet gan par mani.

Ierauts un iesaistīts, apkārtējā stumdīts un virzīts tu mulsti un saproti, ka vispār jau skaties uz to visu iztālēm. Tā arī Kafka, runājot par visintīmākajām lietām, piemēram, par atgriešanos mājās. „Un es neuzdrošinos pieklauvēt pie virtuves durvīm, klausos tikai iztālēm; klausos tikai iztālēm, stāvēdams kājās.” Citu un vispār visa cita citādīgums, noslēpumainība viņam ir stipri mulsinoša, un to tikai vairo atskārsme par sevi. „Kā būtu, ja tagad kāds atvērtu durvis un man kaut ko pajautātu? Vai arī man tad jau būtu sargājams savs noslēpums?”

„Stāsti” ir lieliski ārēji un iekšēji labirinti, kuros maldīties, līdz neizejamajā riņķojumā sāc atpazīt grubuļus uz labirinta sienām un oļus tā ejās, un tas sāk kļūt pazīstams. Gan ieeja, gan iespējamais centrs, protams, paliek iztālēm, tomēr neiet nevar. Kāda jēga? Nezinu. Bet pat Kafka „Stāstos” pārsteidz, lūk, ar šādu apliecinājumu: „..kamēr tu kāpsi un neapstāsies, pakāpieni nebeigsies, tie izaugs zem tavām kājām līdz ar katru soli, ko spersi augšup.”

To lasot, biju pat apmulsis (ļoti „kafkiski”), kad aiz šiem autora vārdiem man pavisam negaidīti un it kā nevietā ieskanējās svētais Augustīns: „Mēs darinām no saviem netikumiem kāpnes, ja tos samīdām zem kājām.” (De vitiis nostris scalam nobis facimus, si vitia ipsa calcamus.) Tā teikt, cītīgi mīts labirints kādudien var izrādīties arī kāpnes augšup.

Didzis Meļķis

Leave a Reply