Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

NO DZIĻUMIEM

10csont

Glābējs lūdz, Tivadar CSONTVÁRY KOSZTKA, 1903, Janus Pannonius Múzeum, Pécs, © Web Gallery of Art

130. psalms

Sestais grēku nožēlas psalms

1. No dziļumiem es piesaucu, Kungs, Tevi:
2. Ak Kungs, klausi manu balsi, Tavas ausis lai dzird manas sirds skaļās sāpju nopūtas!”
3. Ja Tu, Kungs, gribi noziegumus pielīdzināt, kas gan, ak Kungs, lai pastāv?
4. Bet pie Tevis ir piedošana, lai Tevi bīstas.
5. Es gaidu uz To Kungu, mana dvēsele gaida, es paļaujos uz Viņa vārdu.
6. Mana dvēsele gaida uz To Kungu vairāk nekā naktssargi uz rīta ausmu. Jā, tiešām, vairāk nekā naktssargi uz rīta ausmu.
7. Israēl, ceri uz To Kungu! Jo Tā Kunga rokā ir žēlastība, un Viņa ziņā ir pestīšanas bagātība.
8. Un Viņš atpestīs Israēlu no visiem viņa noziegumiem.

No dziļumiem es piesaucu, Kungs, Tevi:

Šie ir cēli, pamatīgi un ļoti nopietni patiesas nožēlas pilnas sirds vārdi, sirds, kas savās bēdās ir dziļi aizkustināta. Jā, to nemaz citi nevar saprast kā tikai tie, kas paši to ir izjutuši un piedzīvojuši. Patiesībā mēs visi esam lielā, dziļā postā, taču ne visi no mums to sajūt.

Es piesaucu Tevi:

Šī saukšana nenozīmē neko citu kā īpaši stipras un nopietnas ilgas pēc Dieva žēlastības. Tās nerodas cilvēkā, iekams viņš nav pamanījis, cik zemu viņš ir kritis.

Ak Kungs, klausi manu balsi, Tavas ausis lai dzird manas sirds skaļās sāpju nopūtas!

Tas nozīmē: “Tu klusē, Tu atstāj mani un neliecies zinis par maniem izmisīgajiem saucieniem. Tomēr nav arī neviena cita, kas man spētu palīdzēt, tikai Tu viens. Tādēļ liec savām ausīm klausīties un sadzirdi reiz manus saucienus.” Šos vārdus saka dvēsele, kura ir sapratusi, ka neviena radība negrib uzklausīt viņas bēdas. Jā, tiešām, šķiet, ka pat Dievs un visas Viņa radības ir pret to. Tādēļ tālāk seko –

Ja Tu, Kungs, gribi noziegumus pielīdzināt,

Tas nozīmē: ja Tu gribi paturēt grēkus, ja Tu gribi uz tiem skatīties un nepiedot, Tu, kas esi vienīgais žēlīgais un īstais grēku nolīdzinātājs, un nav neviena cita, kas var tos piedot, tad –

kas gan, ak Kungs, lai pastāv?

Ko gan tas līdzētu, ja visas radības būtu pret mani žēlīgas, piedotu un atlaistu man grēkus, kad Dievs tos patur un ievēro? Un kāda gan tam nozīme, ka radība man uzkrauj manus grēkus un patur tos, ja Dievs tos man piedod un neievēro? Tieši par to runā nākamais grēknožēlas psalms (Ps. 143:2): “Un neej tiesā ar savu kalpu, jo Tavā priekšā nav neviena taisna dzīvo vidū.” Dotais pants izsaka šā psalma jēgu, proti, tas apskata vareno Dieva tiesu, kas nevar un negrib atbrīvot itin nevienu grēku! Ja kāds neievēro Dieva tiesu, tad viņš no tās nebaidās, ja kāds nebaidās, tad arī nepiesauc Dievu un, ja nepiesauc, tad neatrod žēlastību.

Tādēļ vecā Ādama dēļ, kuru Dievs necieš un kuram pretojas, taisnam cilvēkam vienmēr ir jābīstas Dieva tiesas. Bez tam līdztekus šīm bailēm jaunā cilvēka dēļ, kurš ir ienaidnieks vecajam, tādēļ arī saprotas ar Dieva tiesu, tajā vienmēr jābūt arī cerībai uz žēlastību. Tātad bailes un cerība atrodas blakus viena otrai, un, tāpat kā Dieva tiesa izsauc bailes, tā bailes izraisa vaimanas, bet vaimanas – žēlastību. Kamēr mūsos dzīvo vecais cilvēks, tikmēr lai nemitējas pastāvēt bailes, t.i., krusts un nāve, un neaizmirstas Dieva tiesa. Kurš dzīvo bez krusta, bez bailēm, bez Dieva sprieduma, tas nedzīvo pareizi. Par to arī teikts psalmā: “Joprojām viņš sekmīgi turpina savu rīcību, un Tava soda tiesa arvienu paliek tālu no viņa. Šņākdams viņš vēršas pret visiem saviem pretiniekiem. Viņš domā savā sirdī: es nekad neklupšu, un nekad nelaime nenāks pār mani!” (Ps. 10:5-6)

Bet pie Tevis ir piedošana,

Tāpēc jau arī nav glābiņa pie kāda cita, kur cilvēks varētu palikt un patverties, jo, kā Sv. Pāvils saka: “Ja Dievs ar mums, kas būs pret mums?” (Rom. 8:31) Tāpat – kurš būs ar mums, ja Dievs būs pret mums? Tikai pie Viņa ir piedošana. Tādēļ labi darbi neko nelīdz. Tie, kuri vēlas kaut kas būt Dieva priekšā, lai paļaujas nevis uz savu nopelnu, bet tikai un vienīgi uz Viņa žēlastību.

lai Tevi bīstas.

Kā jau iepriekš sacīts, tiem, kuri nebīstas Dieva, nelūdzas, netiek piedots. Lai saņemtu Dieva žēlastību, ir jābīstas tikai no Viņa, jo tikai Viņš piedod. Ja nu kāds bīstas no kaut kā cita, nevis Dieva, viņš tiecas pēc tā cita labvēlības un žēlastības un neuztraucas par Dievu. Tas, kurš bīstas Dieva, tiecas pēc Viņa žēlastības un nerūpējas par citām lietām. Tāds zina, ka nekas viņam nevar nodarīt pāri, ja Dieva žēlastība ir ar viņu.

Es gaidu uz To Kungu,

Līdz šim psalmists ir aprakstījis bailes, vecā cilvēka krustu un to, kā tas jānes. Tagad viņš apraksta cerību, jaunā cilvēka dzīvi un to, kā tajā justies. Abas šīs lietas ir mācītas visos psalmos, jā, pat visos Svētajos Rakstos. Dievs rīkojas ar Saviem bērniem ļoti dīvaini, svētīdams ar pretrunīgām un dažādām lietām, jo cerība un izmisums ir divas pretējas lietas. Turklāt Viņa bērniem ir jācer izmisumā, jo bailes nav nekas cits, kā nesen radies izmisums un cerība – izveseļošanās sākums. Abām šīm pēc rakstura pilnīgi atšķirīgajām lietām ir jābūt mūsos, tāpēc ka mūsos dzīvo divi pretējas dabas cilvēki – vecais un jaunais. Vecajam cilvēkam ir jābaidās, jāizmist un jāiznīkst, turpretī jaunajam ir jācer, jātop paceltam un jāpastāv. Abi šie vienlaikus mīt vienā cilvēkā un pat vienā darbā. Tāpat kā tas ir ar tēlnieku, kurš no koka gabala noskalda un notīra visu lieko, kas nepiederas mākslas tēlam, tādējādi izveidojot skulptūras formu. Tā arī cerība, ko izveido jaunais cilvēks, izaug no bailēm, kuras nocērt vecajam Ādamam.

Tāpēc psalmists saka: “Es esmu gaidījis uz Dievu”, kas nozīmē to, ka, lūdzoties un nesot krustu, es neesmu nedz atgriezies izmisumā, nedz paļāvies uz saviem nopelniem. Es paļāvos tikai uz Dieva žēlastību, pēc kuras biju tiecies un ilgojies gaidīdams, kad Dievs vēlēsies man palīdzēt. Ir arī tādi, kas grib norādīt Dievam mērķi, laiku un mēru, paši Viņam ieteikdami, kā lai tiem palīdz. Ja viņi šādu palīdzību nesaņem, tie ir izmisuši vai, ja iespējams, meklē palīdzību citur. Viņi neilgojas, negaida uz Dievu, jo domā, ka Dievam jāgaida uz viņiem un jābūt tūlīt gatavam palīdzēt tā, kā viņi to iztēlojušies. Protams, arī tie, kuri gaida uz Dievu, lūdz Viņa žēlastību, taču viņi atstāj Dieva ziņā – kad, kā, kur un ar ko tiem palīdzēt. Viņi arī nešaubās par šo palīdzību un nekā to nenosauc. Viņi ļauj dot vārdu un nosaukt to pašam Dievam, kaut arī tas varētu ieilgt bezgalīgi ??. Tie, kuri Dievam norāda uz palīdzības veidu, to nesaņem, jo viņi neprot ilgi gaidīt un nepiekrīt Dieva padomiem un gribai.

Mana dvēsele gaida,

Tas nozīmē, ka mana dvēsele ir kļuvusi par gaidu un ilgu pilnu mantu, itin kā viņš teiktu: Visa mana sirds būtība un dzīve nav bijusi nekas cits kā pastāvīga gaidīšana un ilgošanās uz Dievu.

Latīniski par to mēdz teikt: Sustinui dominum, sustentrix seu expectatrix suit anima mea.  No pastāvīgas, nopietnas gaidīšanas, no apspiestības, kurā dvēsele nejūt neko citu kā gaidas un ilgas, tā ir kļuvusi par gaidītāju. Gluži kā Ps. 40:2: “Es gaidīt gaidīju uz To Kungu” tāpat arī šeit: es esmu gaidījis uz Dievu tik ļoti, ka mana dvēsele ir kļuvusi par gaidītāju un līdz ar to visa tās dzīve ir gaidīšana, cerēšana un ilgošanās.
es paļaujos uz Viņa vārdu.

Tas nozīmē – uz Viņa galvojumu un solījumu. Cerēšana un gaidīšana bez Viņa vārda ir Dieva kārdināšana. Mūsu iekšējā cilvēka dabai piederas savu pastāvīgo gaidīšanu, cerēšanu, paļaušanos un ticēšanu nest pie Dieva. Tieši tādēļ arī Dievs viņu neatstāj, jo Viņš ir apsolījis žēlastību un palīdzību visiem tiem, kas tic, paļaujas un gaida uz Viņu. Šis Dieva vārds un apsolījums ir jaunā cilvēka saturs, kurš nedzīvo tikai no maizes, bet no ikkatra Dieva vārda (Mt. 4:4).

Mana dvēsele gaida uz to Kungu vairāk nekā naktssargi uz rīta ausmu. Jā, tiešām, vairāk nekā naktssargi uz rīta ausmu.

Tas nozīmē, ka manas dvēseles vaigs stāv vienmēr pavērsts pret Dievu un, lai vai cik ilgu laiku tas prasītu, gaida uz Viņa nākšanu un palīdzību. Tā kā Ps. 123:2: “Redzi, kā kalpu acis raugās uz savu kungu rokām un kā kalpones acis uz savas kundzes rokām, tā raugās mūsu acis uz To Kungu, mūsu Dievu, kamēr Viņš apžēlosies par mums”.

Dotais pants parāda šādas gaidīšanas ilgumu, tāpat kā nākamais pants rādīs tās mēru, proti, vārdu. Raksti sadala nakti četrās daļās un nosauc tās par sargāšanu un brīdināšanu, jo pilsētas sargi vēro un brīdina, vai tur kāds neiet un nenāk. Parastā sardzes maiņā ir trīs stundas – pirmā no sešiem līdz deviņiem, otrā no deviņiem līdz divpadsmitiem, trešā no divpadsmitiem līdz trijiem. Ceturtā maiņa ir rītasardze – no trijiem līdz dienai, t.i., līdz sešiem. Tagad pārtrauksim šos skaidrojumus, jo pietiek ar to, ka mums jāgaida uz Dievu no gaismas līdz gaismai, t.i., pastāvīgi, vienmēr. Pat tad, ja Dievs grib vilcināties visu dienu, mēs nedrīkstam padoties, un tādā gadījumā mums jāgaida uz nākamo dienu.

Iemesls, kāpēc psalmists piemin īpaši rīta sardzi jeb rīta ausmu, nevis naktssardzi jeb vakaru, ir tas, ka no rīta sākas visi darbi, bet vakarā beidzas un pa nakti ļaudis atpūšas. Ar to viņš grib pateikt: ja tu esi sācis uzticēties Dievam, tad nepārtrauc to. Ļauj, lai paiet vakars un nakts un gaidi, līdz pienāks atkal rīts, jo mūsu jaunais cilvēks, kura darbs nav nekas cits kā gaidīšana un ilgošanās uz Dievu, nedrīkst apstāties, kā to dara un kā tas jādara ārējam cilvēkam. Tā ir dzīve trijās augstākajās tikumiskajās vērtībās: ticībā, cerībā un mīlestībā. Šo vērtību veids un būtība ir aprakstīta psalmos kā affectus et opera eorum. Tādēļ šajā īsajā psalmā ir ļoti meistarīgi attēlots viss mūsu iekšējā cilvēka darbs un dzīves veids, un tie nav nekas cits kā paļaušanās uz Dievu un Viņa gribas godāšana.

Israēl, ceri uz To Kungu!

Tas nozīmē, ka visa jaunās garīgās un iekšējās tautas dzīves būtība, kā jau iepriekš sacīts, ir paļaušanās, uzticēšanās, gaidīšana un ilgošanās uz Dievu, jo Israēls bija Dieva izraudzītā tauta un tās pienākums bija gaidīt. Tam atbilst arī šīs tautas vārds, jo Israēlu sauc par cīnītāju ar Dievu (1.Moz. 32:29). Visi, kas arī tagad ilgojas tik patiesi, ka tie tādēļ pat cīnās ar Dievu, ir īsti Israēli.

Jo tā Kunga rokā ir žēlastība,

Patiesi, pazīt Dievu nozīmē atzīt, ka pie Viņa ir labums un žēlastība. Tādēļ Israēls cer uz To Kungu. Tie, kuri uzskata Dievu par dusmīgu un nežēlīgu Dievu, nepazīst Viņu, tādēļ bēg no Viņa un negaida uz Viņu.

un Viņa ziņā ir pestīšanas bagātība.

Tas nozīmē, ka tikai Viņš var atpestīt no pazušanas, kā iepriekš sacīts. Kaut arī mums ir daudz grēku, tomēr grēku piedošana ir par tiem pārāka, kā arī apustulis Jānis saka – ja arī mūsu sirds mūs pazudina, tomēr Dievs ir lielāks nekā mūsu sirds un zina visas lietas! Taču augstprāši grib atrast samierināšanos sevī, iegūt pestīšanu ar saviem darbiem un paši sev kļūt par palīgiem, pestītājiem, apžēlotājiem, un tādējādi viņi grib nopelnīt taisnību un taisnošanu. Bet kas seko šādiem mēģinājumiem?

Un Viņš atpestīs Israēlu no visiem viņa noziegumiem.

Viņš, Viņš, Dievs, Viņš pats, nevis mēs, atpestīs Israēlu. Iegaumē, Israēls ir grēcīgs un nevar sev pats palīdzēt. Ko gan iedomājas Moabs un Ismaēls, augstprātīgie svētuļi, kuri negrib atzīt to, ka taisnošana nav nekas cits kā tīra, nepelnīta Dieva žēlastības dāvana. Tādēļ, lai Dievs varētu būt žēlīgs pret mums un nedusmoties, mums nav jābūt žēlīgiem pret sevi, bet gan nopietniem un dusmīgiem. Kurš vēlas būt pret sevi žēlīgs, pret to Dievs nebūs žēlīgs. Kurš pret sevi ir nelaipns, pret to Dievs būs žēlīgs.

Mārtiņš Luters

Leave a Reply