RAFFAELLO Sanzio, 1520, Ashmolean Museum, Oxford, © Web Gallery of Art
143. psalms
Septītais grēku nožēlas psalms
1. Klausi, ak Kungs, manu lūgšanu, ņem vērā manas sirdslūgšanas balsi pēc Savas patiesības un uzklausi mani pēc Savas taisnības!
2. Un neej tiesā ar savu kalpu, jo Tavā priekšā nav neviena taisna dzīvajo vidū.
3. Ienaidnieks vajā manu dvēseli, viņš notriec manu dzīvību pie zemes, viņš grūž mani tumsā kā jau sen nomirušos.
4. Izmisis ir mans gars, un satraukta krūtīs ir mana sirds.
5. Es pieminu senos laikus, es atceros visu Tavu darbu un pārdomāju visu, ko Tava roka darījusi.
6. Es paceļu savas rokas pret Tevi, mana dvēsele tvīkst pēc Tevis kā izslāpusi zeme. (Sela)
7. Steidzies, Kungs, un paklausi mani, mans gars krīt izmisumā! Neapslēp Savu vaigu no manis, lai netopu kā tie, kas nogrimst kapa bedrē.
8. Liec man piedzīvot Tavu žēlastību jau no paša rīta, jo es paļaujos uz Tevi! Rādi man to ceļu, pa kuru man jāiet, jo es paceļu savu dvēseli uz Tevi!
9. Izglāb mani, Kungs, no maniem ienaidniekiem, es turos pie Tevis!
10. Māci man darīt pēc Tava prāta, jo Tu esi mans Dievs, Tavs labais gars lai vada mani pa taisnu ceļu!
11. Tava vārda dēļ, ak Kungs, uzturi mani pie dzīvības, izved manu dvēseli no bēdām savas taisnības dēļ!
12. Un iznīcini pēc Savas žēlastības manus ienaidniekus un izdeldē visus, kas apbēdina manu dvēseli, jo es esmu Tavs kalps!
Ikviens psalms, visi Svētie Raksti runā par žēlastību, cildina to, meklē Kristu un slavē Dieva darbu. Savukārt cilvēka darbus tie noniecina. Šo psalmu ir viegli izprast pēc iepriekšējā psalmā teiktā, jo tie abi runā vienā balsī. Jāņem vērā, ka šis psalms runā visas Kristus tautas vārdā un ikviena atsevišķa cilvēka vārdā jo īpaši. Šīs tautas ikdienišķie ienaidnieki ir pasaules gudrie un paštaisnie, kuri nepazīst un negrib pazīt Dieva žēlastību. Aklas augstprātības un labo domu maldu pavedināti, tie pat domā, ka neviens cits nepazīst Dieva žēlastību tik labi kā viņi!
Klausi, ak Kungs, manu lūgšanu,
Svēta cilvēka dzīve pastāv vairāk ņemšanā no Dieva nekā došanā, vairāk tiecoties nekā saņemot, vairāk kļūstot nekā jau esot dievbijīgam. Sv. Augustīns saka, ka ticība iegūst to, ko pieprasa bauslība, tādēļ lūgšana, tiekšanās un meklēšana ir iekšējā cilvēka patiesā būtība. To psalmists saka arī Ps. 34:10: “Kas viņu bīstas, tie nepazīst trūkuma” un Ps. 105:4: “Vienumēr meklējiet Viņa vaigu!” Ps. 14:3 savukārt runā par augstprātīgajiem svētuļiem: “Nav neviena, kas dara labu, it neviena”, t.i., neviena, kas meklē Dievu, jo tie Viņu ir jau atraduši.
ņem vērā manas sirdslūgšanas balsi pēc Savas patiesības
Nevis manu labo darbu dēļ, bet Tavas patiesības dēļ, ko Tu man dod.
un uzklausi mani pēc Savas taisnības!
To nedari manas taisnības dēļ, jo tā ir grēcīga un netaisna. Itin kā Viņš teiktu: dari mani ticīgu un taisnu no Savas žēlastības, jo es redzu dažus, kas vēlas tapt taisnoti ar saviem darbiem; pasargi mani no tā. Viņi grib kaut kas būt, lai gan īstenībā nav nekas – tikai iedomības pūšļi, muļķi un grēcinieki. Šeit jāiegaumē, ka vārdi “Sava patiesība” un “Sava taisnība” nenozīmē, kā daudzi uzskata, patiesību un taisnību, ar kurām tic un ir taisns Dievs, bet gan žēlastību, kurā Dievs caur Kristu dara ticīgus un taisnus mūs. Par to Vēstulē romiešiem 1.,2. un 3. nodaļā runā arī apustulis Pāvils, kad viņš ar Dieva taisnību un ticību apzīmē Kristus žēlastību.
Tas ir tāpat kā ar viltotu feniņu vai uzzīmētu guldeni, kas nemaz nav īsta naudas zīme, bet gan tikai nevērtīgs pakaļdarinājums, kuru tomēr pasniedz un uzskata par īstu naudas zīmi. Īsts guldenis savukārt ir vērtīgs un neviltots. Tāpat pretēji Dieva taisnībai un Viņa žēlastības darbam arī augstprātīgo svētuļu dzīve, darbs un taisnošana ir tikai izlikšanās un kaitīga nāvējoša maldīšanās. Kaut gan tās uzskata par īstām, tās tomēr nav patiesas, jo īstā Dieva patiesībā ir tā, kura sniedz stabilu taisnošanas pamatu, un šis pamats ir Kristus žēlastība.
Un neej tiesā ar savu kalpu,
Ja pat Dieva kalps, kurš, bez šaubām, ir žēlastības mantinieks, nespēj pats pastāvēt tiesas priekšā un tiecas pēc apžēlošanas, kā tad to domā izturēt ienaidnieki un grēcinieki? Jā, tiešām, kur gan paliks augstprāši, kuri aklā paļāvībā uz saviem darbiem un labo dzīvi iedomājas, ka var saņemt nopelnus un algu, kā arī Dieva labvēlību un žēlastību? Viņi arī nebaidās no Dieva tiesas par labajiem darbiem, jo tie baiļojas tikai par sliktajiem, it kā tie zinātu, ko Dieva tiesa viņos saredz labu un ko – sliktu.
jo Tavā priekšā nav neviena taisna dzīvajo vidū.
Itin kā viņš teiktu: savās un ļaužu acīs es varu būt taisns, bet Tavā priekšā neviens dzīvais nav taisns. Savukārt mirušais ir taisns, “jo, kas nomiris, tas ir vaļā kļuvis no grēka” (Rom. 6:7). Šāda nāve sākas līdz ar nožēlas dzīvi un ilgst līdz pat kapam, jo – kā psalmists saka: “Tevis dēļ mēs tiekam nogalināti augu dienu.” (Ps. 44:23)
Ienaidnieks vajā manu dvēseli,
Tas nozīmē, ka mani ienaidnieki ar savu gudrību un taisnību man allaž stāv pretī, jo ikvienam Ābelam ir savs Kains, un ikvienam Īzakam savs Ismaēls, Jēkabam savs Ēzavs un Kristum – viņa Jūdass, kas cīnās pret viņa dvēseli, sevišķi pret lietām, kas vistiešāk attiecas uz dvēseli, proti, pret ticību un taisnošanu. Augstprāši nevar paciest, ka viņu darbs un taisnība ir pielīdzināti nullei, un tādēļ tie vajā patiesi dievbijīgos, kuri tic uz Dievu un dzīvo vienīgi no Viņa žēlastības!
viņš notriec manu dzīvību pie zemes,
Tas nozīmē, ka viņi bauda cieņu, sēž augstos posteņos un savas ārējās labklājības dēļ cilvēku acīs ir godājami. Tāpēc man jākļūst galīgi pazeminātam un nicinātam cilvēku acīs, jo ar šiem vārdiem pravietis grib parādīt, cik niecīgs ir cilvēks, kurš dzīvo žēlastībā un Kristū. Neviens viņu neciena, jā, patiesībā visi viņu pat nievā un uzskata visās lietās, kas skar cilvēkus, par pilnīgi nederīgu, neizdarīgu un nevajadzīgu.
Kurš to vēl nav piedzīvojis un kuram vēl nav šādu ienaidnieku, kas jebkuru viņa labo darbu, vārdu, padomu un ideju uzskatītu par muļķību, ļaunumu un vainu, tas vēl īsti nav atradis Kristu un ar viņu var notikt tā, ka viņš kļūst pats sev par ienaidnieku un pats sev sāk piedēvēt lietas, kuras citiem cilvēkiem būtu viņam jāpiedēvē. Viņš saskata savos labajos vārdos, darbos, visā savā dzīvē muļķību un veltīgumu un to visu atzīst, nekrāpjot savu sirdi.
viņš grūž mani tumsā kā jau sen nomirušos.
Tas nozīmē, ka viņi ir gaismā, cilvēkiem patīkami un labi pazīstami, visu cienīti un godāti, taču mani ienaidnieki grūž necieņā un atstāj aizmirstībā gluži kā tādu mirušo, kurš vairs neparādās dzīvo pasaulē. To psalmists ir teicis jau iepriekš, proti, ka “es esmu kā purva dumpis tuksnesī, kā apogs drupu kaudzēs” (Ps. 102:7). Tā tas arī ir, dievbijīgajiem ir liegta dzīve un amati, par viņiem neviens nedomā, viņus nemaz negrib satikt un pazīt. Turpretī ārišķīgos svētuļus ikviens labprāt ievēro.
Izmisis ir mans gars, un satraukta krūtīs ir mana sirds.
Tas nozīmē, ka šis ir īstais upuris, kas patīk Dievam, kā jau kādā no iepriekšējiem psalmiem sacīts (Ps. 51:19), proti, satriekts, pamests gars, paša atstāts un vajāts līdz tas gaida vienīgi uz Dieva žēlastību. Svētīgi ir tie, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti (Mt. 5:4).
Es pieminu senos laikus,
Tas nozīmē, ka ļaužu starpā mirdzošie un paaugstinātie nevēlas būt nomākti un bēdīgi. Viņi rod mierinājumu un prieku laicīgā dzīvē un savā spēkā, savas gudrības un taisnības darbos, viņiem Dievs nav vajadzīgs. Savukārt es, kam nepiemīt šīs lietas, nezinu cita mierinājuma kā to, ka Dievs senos laikos visiem Saviem svētajiem ir devis trūkumu un nevienu no tiem nav atpestījis caur pašu darbu, spējām, zināšanām vai dievbijību.
Tāpat arī sacīts psalmā: “Dievs, paši savām ausīm mēs esam dzirdējuši, mūsu tēvi to ir pauduši: lielus darbus Tu esi darījis viņu dienās, sendienās ar paša roku. Svešas ciltis Tu esi padzinis, bet viņus dēstījis to vietā, tautas esi sagrāvis, bet viņiem licis izplesties. Un nevis ar savu zobenu tie iekaroja zemi, nedz viņu elkonis tiem bija par palīgu, nē, bet Tava labā roka, Tavs elkonis un Tava vaiga gaisma, tāpēc ka Tu viņus mīlēji!” (Ps. 44:2-4)
es atceros visu Tavu darbu
Tas nozīmē, ka es neesmu ievērojis cilvēku darbu un vārdu, lai cik mirdzoši un dārgi tie ir šai pasaulei, jo zinu, ka tie nevienu nedara svētīgu un nav nekam derīgi, izņemot ārīgu, aplamu godu. Mierinājums, palīdzība un svētība ir atrodami tikai un vienīgi Tavos darbos. Tikai tad, kad Tu dari mūsu darbu un mūsu darbi nav mūsējie, bet Tavējie, tikai tad tie ir Tev patīkami, īsteni, patiesi un labi.
Taču tie, kuri dara un ciena savas gaismas, sava spēka un savas gudrības darbus, neatzīst Tavus žēlastības darbus. Kaut gan Dieva darbi ir neskaitāmi, tomēr psalmists saka: “visos Tavos darbos”, un ar to ir jāsaprot, ka visi darbi, par kuriem viņi šeit domā, ir jāattiecina uz Dievu. Viņš negrib slavēt cilvēka darbus, jo neviens cilvēka darbs nav nekas īpašs. Tādi ir tikai Dieva darbi. Tādēļ šais vārdos viņš žēlastības būtību nostāda pretī dabas būtībai.
Turklāt vārds “meditabar“, kas šeit ir tulkots kā “atcerēties”, bieži vien Rakstos tiek lietots arī tādās nozīmēs kā “sludināt” vai “runāt”, piemēram, arī Ps. 37:30: “Taisnā mute pauž gudrību, un viņa mēle runā (t.i., atceras un sludina) taisnību.” No šīs Dieva darbu un žēlastības sludināšanas raisās tas naids un vajāšanas, par kurām psalmists žēlojās iepriekš, proti, ka augstprātīgie nepaļaujas uz Dieva žēlastību un darbiem, bet uz savu darbu, palīdzību, padomu un spēku. Tās ir viņa domas.
un pārdomāju visu, ko Tava roka darījusi.
Tas nozīmē, ka es esmu viņiem pastāstījis, atgādinājis par Tavu roku darbiem, lai tie nelepotos ar savējiem. Taču tas viņus ir saniknojis, un viņi ir kļuvuši par maniem ienaidniekiem. “Dieva roku darbs” ir dievbijīgie, kurus Viņš dzemdē un rada žēlastībā. Un tas notiek bez viņu piedalīšanās, jo tādā veidā viņi ir un kļūst par jaunajiem radījumiem Kristū.
Darbi tomēr ir pūlēšanās un ciešanas, kuras Dievs ieliek Savos radītajos, lai tie līdzdarbotos, un tad tie ir divkāršs Dieva darbs, par to sacīts arī Ps. 28:5: “Jo viņi neņem vērā Tā Kunga darbību nedz Viņa roku darbu” un Ps. 19:2: “Debesis daudzina Dieva godu, un izplatījums izteic Viņa roku darbu.” Tas nozīmē, ka apustuļi sludina tikai par taisnošanu, ar kuru Dievs darbojas mūsos, un nemaz nerunā par taisnošanu, ar kuru var darboties cilvēks pats.
Es paceļu savas rokas pret Tevi,
Tā kā viss ir atkarīgs no Tava darba un žēlastības, es neko citu nedaru kā tikai taisnīgi meklēju žēlastību un atšķirībā no maniem ienaidniekiem nekad neesmu drošs par savas rīcības pareizību. Viņi nepaceļ savas rokas pret Tevi, bet tur tās saliktas klēpī. Viņi netiecas pēc Tevis, bet redz patiku sevī. “Pacelt rokas pret Dievu” nozīmē “lūgt Dievu” garīgā nozīmē, jo visi mūsu darbi ir jāattiecina uz Dievu.
mana dvēsele tvīkst pēc Tevis kā izslāpusi zeme. (Sela)
Tāpat kā izkaltusi zeme ir izslāpusi pēc lietus, tā mana dvēsele ir izslāpusi pēc Tavas žēlastības. Tā arī Ps. 63:2: “Pēc Tevis slāpst mana dvēsele!” Šīs slāpes veicina atziņa, ka bez Dieva žēlastības visi darbi ir bezvērtīgi. Augstprātīgie tam netic. Tādēļ arī viņu domas, vārdi un mācības pastāv viņu pašu darbos. Viņi ir paēduši un nav nedz izslāpuši pēc žēlastības, nedz paceļ rokas pret Dievu. Viņi domā, ka to dzīve ir pilnīgi apmierinoša.
Steidzies, Kungs, un paklausi mani, mans gars krīt izmisumā!
Kā jau iepriekš sacīts, Dievam vistīkamākais upuris ir satriekts gars, it sevišķi, kad tas sauc pēc žēlastības. Jo Dievam nav nekā tīkamāka kā uzklausīt cilvēku lūgšanas un redzēt viņu slāpes pēc apžēlošanas. Taču cilvēks, kurš gūst labumu savā dzīvē un kurš nebaidās no Dieva tiesas, nevar sajust šādas slāpes. Tagad viņš saka: “Esmu bijis izslāpis un lūdzis pēc žēlastības tik ilgi, ka man vairāk nav spēka. Esmu noguris no gaidīšanas. Ir laiks, nāc, steidzies un uzklausi reiz mani!” Šie vārdi ir teikti mūsu pamācīšanai, jo mums ir jābūt pacietīgiem un jāgaida uz Dieva žēlastību, nekrītot izmisumā pat tad, ja Viņš ar Savu žēlasību kavējas.
Neapslēp Savu vaigu no manis, lai netopu kā tie, kas nogrimst kapa bedrē.
Dievišķās žēlastības un palīdzības vilcināšanās liek garam norūpēties un sajusties pamestam un nolādētam, taču tādējādi tas arī saspringst un vēl vairāk tiecas pēc žēlastības, kā arī pamatīgāk to saņem. Tagad viņš ir patiešām Kristū veidots cilvēks, kurš iekšēji nemierīgs un nomākts pastāvīgi ilgojas pēc Dieva žēlastības un palīdzības. Kad viņš par šo krustu grib pastāstīt pārējiem, tos pamācot, viņš nesaņem pat līdzjūtību un pievienošanos, bet gan nepateicību, naidu un gan ārēji, gan iekšēji līdz ar Kristu tiek sists krustā. Augstprātīgie paliek pie saviem aprēķiniem, ka viņi pieder pie tiem, kas tiks debesīs. Viņos nav nedz baiļu no elles, nedz slāpes pēc žēlastības.
Liec man piedzīvot Tavu žēlastību jau no paša rīta,
Tas nozīmē to pašu , ko saka psalms: “Liec man atkal baudīt prieku un labsajūtu”. (Ps. 51:10)Liec man piedzīvot Tavu žēlastību, kura runātu manā sirdī: “Tavi grēki tev piedoti!” (Mt. 9:2). Tā Dievs rada mieru Savas tautas sirdīs un Viņš to dara “agri”, kas nozīmē – steidzīgi, nevilcinoties, jo es esmu noguris un nespēju vairs ilgāk gaidīt.
jo es paļaujos uz Tevi!
Lai notiek tā, ka es nemeklēju nevienu citu mierinājumu kā tikai Tevi. Tā patiešām ir liela lieta – ciešanās negaidīt palīdzību no kāda cilvēka vai radības, bet piespiesties un paciesties, lai gaidītu palīdzību pazemīgā cerībā uz Dievu. Maz ir zemes virsū tādu, kas to spēj.
Rādi man to ceļu pa kuru man jāiet,
Tāpat kā psalmā: “Es tevi mācīšu un rādīšu ceļu, pa kuru tev jāstaigā.” (Ps. 32:8) Cilvēks pats nespēj dzīvē atrast ceļu. Iemesls tam ir tas, ka viņam vispirms jākļūst aklam un patiesā ticībā jānodod sevi Dievam. Taču ticība neko neredz, tās ceļš ir tumšs. Par to arī rakstīts psalmā: “..un tumsa bija zem Viņa kājām.” (Ps. 18:10) Tādēļ tie, kuri seko tikai saprāta gaismai un savām domām par to, kas ir pareizi, dievišķi un labi, ir zirgi un mūļi. No tā, kas tiem šķiet savāds, piemēram, ticība, viņi bēg.
jo es paceļu savu dvēseli uz Tevi!
Tas nozīmē, ka es esmu jau padevies un nodots Tavai gribai. Dievs var mācīt un vadīt tos, kas pavērš savas dvēseles pret Viņu un liek sevi vadīt, taču tos, kuri aizgriežas un noslēpj savas dvēseles, Viņš nevar vadīt. Tādēļ jāiegaumē, ka “pacelt dvēseli uz Dievu” nozīmē – upurēt dvēseli, jo upuri pēc bauslības priekšrakstiem pacēla uz Dievu. Lūk, tādējādi šī panta jēga kļūst saprotama šādi: “Es neupurēju Tev ne sudrabu, ne zeltu, nedz arī teļus un jērus, bet gan savu sirdi un dvēseli, to vienīgo, ko Tu patiešām uzskati par īstu upuri.” Tā arī Sal pam. 23:26: “prebe, fili, cor tuum mihi – dod man savu sirdi, dēls!” Dievs grib iemantot sirdi, kas ir visa pamats.
Šis pants ir liela un sevišķi noderīga lūgšana, lai cilvēks varētu runāt uz savu Dievu: Lūk, mana sirds, ņem to un vadi mani pēc Savas gribas. Es pilnībā nododu sevi Tavā rīcībā.
Izglāb mani, Kungs, no maniem ienaidniekiem,
Tie ir pārgudrie un svētuļi. Lai tie neuzvar un neaizvelk mani prom no Tevis kā Ps. 19:14: “Pasargi arī Savu kalpu no augstprātīgas lepnības grēkiem, ka tie nevalda pār mani. Tad es būšu bez vainas un tīrs, bez lieliem pārkāpumiem!” Kā jau sacīts, dievbijīgo vajātāji tikai cenšas maldināt tos un uzvest uz sava ceļa, kas, viņuprāt, ir vienīgais pareizais. Tādēļ, lai tie spētu pastāvēt, tiem ir nepieciešama Dieva aizsardzība un palīdzība. Tā jūdi izturējās pret apustuļiem, negribēdami ar saviem uzbrukumiem panākt neko citu – kā apliecināt savas bauslības būtību un ceļus un satriekt kristiešus.
es turos pie Tevis!
Māci man darīt pēc Tava prāta,
Maniem ienaidniekiem neesi nepieciešams nedz Tu, nedz Tava mācība. Tāpēc viņi netraucas pie Tevis. Patiesībā viņi pat māca mani, kas man jādara, un vēlas būt visiem skolotāji. Bet tā ir ļauna maldināšana. Tādēļ pasargi un atbrīvo mani no tā un esi pats mans skolotājs. Tā arī teikts Ps. 120:2: “Ak Kungs, izglāb manu dvēseli no melkuļu lūpām un no viltus mēlēm!” Šīs mēles, tērpušās patiesībā, māca melus. Arī mūsu dienās kristietībā ir daudz šādu sludinātāju un maz, kas sludina patiesību.
jo Tu esi mans Dievs,
Tas nozīmē, ka es netaisu no savas gudrības un savas taisnības kādu elku, kā to dara mani ienaidnieki, bet cieši turos pie Tavas žēlastības un ņemu no Tevis gudrību un taisnību, kas ir mūžīgas.
Tavs labais gars lai vada mani pa taisnu ceļu!
Neļauj viņiem vai jebkuram citam vadīt mani, jo viņi neiet taisnus ceļus un Tavs ļaunais gars vada viņus. Šeit jāievēro, ka abi gari – gan labais, gan ļaunais – ir no Dieva. Ļauno garu Dievs dod augstprātīgiem, lai viņi varētu cīnīties par savām tiesībām un savu taisnību un vajāt labos. Tā tas stāv rakstīts arī par Saulu, ka ļaunais gars, proti, dusmīgs, plosošs gars, pārņēma viņu (1.Sam. 18:10; 16:14). Par to lasām arī Vēstulē romiešiem: “Dievs viņiem devis truluma garu”. (Rom. 11:8) Labais gars ir Svētais Gars, kas piepilda maigas, laipnas un labsirdīgas sirdis, kuras tad iet labus ceļus, visās lietās nemeklēdamas sevi, bet gan Dievu.
Tava vārda dēļ, ak Kungs, uzturi mani pie dzīvības,
Tas nozīmē, ka Tavam vārdam jātop godātam. Tas tiek pagodināts tad, kad cilvēks atzīst, ka Dievs bez visādiem nopelniem Savā žēlastībā dod dzīvību un taisnošanu. Tad cilvēks var teikt: Dievs ir labsirdīgs, žēlīgs un žēlsirdīgs. Viņa vārds lai top slavēts! Savukārt paštaisnie godā paši savus vārdus. Viņi grib būt dzīvi savā taisnošanā, tādēļ viņi negodā Dieva taisnošanu, kuru Viņš no žēlastības dod grēciniekam, tādējādi caur sniegto taisnošanu un patiesību darīdams viņu dzīvu.
izved manu dvēseli no bēdām Savas taisnības dēļ!
Viņš lūdz ne tikai, lai viņu pasargā no ienaidniekiem, lielajiem, paštaisnajiem, bet arī to, lai viņu aizvestu pavisam prom. Lai gan dievbijīgie ienaidnieku vidū tiek pasargāti, tomēr tie ir arī it kā sagūstīti līdz viņus vai nu pavisam aizved, vai arī ienaidnieki tiek pievērsti ticībai. To Dievs dara Savas taisnības dēļ, nevis tāpēc, lai šādā veidā rastu sev godu. Viņš to dara, lai cilvēki zinātu, cik ļoti Dievs nodala taisnošanu ticībā no taisnošanas darbos.
Un iznīcini pēc Savas žēlastības manus ienaidniekus
Tavas žēlsirdības un žēlastības dēļ, lai tās tiktu atzītas un slavētas. Mani ienaidnieki allaž ir pret to atzīšanu un slavēšanu, jo viņi godā savu taisnību un cildina savu gudrību.
un izdeldē visus, kas apbēdina manu dvēseli,
Tie ir tie paši iedomīgie cilvēki, kuri cenšas taisno sirdis ievilināt savos slazdos un maldos. Par to rakstīts arī psalmā Ps. 124:7: “Pārrauti ir tīklu valgi, un mēs esam glābti!”
jo es esmu Tavs kalps! (Ps. 124:7)
Tas nozīmē, ka es dzīvoju žēlastībā. Tādēļ visa mana dzīve kalpo Tev, nevis man, jo es nemeklēju sevi, bet Tevi. Tie, kuri dzīvo pašu taisnošanā, to nespēj. Viņi kalpo sev un visās lietās meklē sevi.
Kāds tagad varētu man teikt: “Vai tu nevari darīt ko citu – kā tikai runāt par cilvēku taisnošanu, gudrību un stiprumu, skaidrojot Rakstus, ka tā ir Dieva taisnošana un žēlastība? Tu vienmēr runā vienu un to pašu un dziedi veco dziesmu.” Uz to es atbildu:
Lai ikviens paskatās uz sevi. Kas attiecas uz mani, es atzīstu: ikreiz, kad es Rakstos atrodu ko mazāku par Kristu, es esmu neapmierināts. Taču vienmēr, kad es atrodu ko vairāk par Kristu, es nekad neesmu kļuvis caur to nabadzīgāks. Tādēļ es domāju – tā ir patiesība, ka Dievs Svētais Gars nezina un negrib zināt neko vairāk kā Jēzu Kristu. Viņš saka: “Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vedīs visā patiesībā, jo Viņš nerunās no Sevis paša, bet runās to, ko dzirdēs, un darīs jums zināmas nākamās lietas.” (Jņ. 16:13)
Kristus ir Dieva žēlastība, žēlsirdība, taisnība, patiesība, gudrība, stiprinājums, mierinājums un svētība, kuru bez kāda nopelna mums dāvā Dievs. Es saku “Kristus”, nevis kā daži ar akliem vārdiem nosauc to par “causaliter“, jo Viņš dod taisnošanu, un, ja Viņš nepiedalās, tad taisnošanai ir beigas. Jā, taisnošanu nevar dot, ja Kristus paša nav klāt, tāpat kā nevar būt saules spožuma un uguns karstuma, ja tur nav pašas saules vai uguns.
Ir tādi, kas šos žēlastības vārdus uztver vieglprātīgi un augstprātīgi saka: “Kurš tad to nezina, ka bez žēlastības mūsos nav nekā laba?” Viņi izturas tā, it kā to gluži labi saprastu, vēl jo vairāk, kad tiem jautā, vai viņi tiešām savu taisnību nevērtē augstu, viņi tūlīt pat atbild: “Protams.”
Viņu uzskats, ka tie ir sasnieguši pilnības augstāko pakāpi, kaut vēl nav izpratuši un izbaudījuši pat viszemāko, ir rupjš un smags aklums. Jo kurš gan varētu būt lepnāks par cilvēku, kas ir brīvs no augstprātības un visām sliktajām tieksmēm? Garīgā augstprātība ir pēdējais un visļaunākais netikums, jo viņi taču vēl nav brīvi no miesiskām un cilvēciskām tieksmēm.
Tādēļ neviens svētais līdz šim nav uzdrošinājies apgalvot, ka viņam neko nenozīmē paša gudrība un taisnība. Viņiem par šīm lietām vēl joprojām ir pastāvīgi strīdi un nesaskaņas.
Tad tie nāk ar maldinošu vārdu: “Jā, bet tieksmes taču nav nāves grēks,” tādējādi gribēdami pateikt, ka neesot akli, bet gan ļoti labi zinot, kuri ir parastie un kuri – nāves grēki, un tieši šajā aklumā viņi Kristus vietā tver pēc soģa krēsla. Tā gan ir taisnība, ka parastie grēki nepazudina.
Pēc savas dabas šie tomēr nav parasti grēki, tādi tie ir tikai tāpēc, ka Dievs savā žēlastībā tos uzskata par tādiem. Taču Viņš to dara tikai tiem cilvēkiem, kuri paši nepamazina to nozīmi.
Ir bīstami runāt par parastiem grēkiem, jo cilvēki tādējādi grib atrast drošību un maldīgu mierinājumu. Tas savukārt noved pie pretošanās pret bailēm no Dieva un neapzināti māca noniecināt Dieva tiesu. Ja jau cilvēkam tiesas dienā būs jāatbild pat par ikkatru veltīgu vārdu (Mt. 12:36), kurš tad var būt tik drosmīgs, lai nebaidītos par “parastiem” grēkiem un negribētu tos apraudāt? Arī tad cilvēkam pazemīgās bailēs nopietni jāilgojas pēc žēlastības un apžēlošanas.
Mārtiņš Luters