Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

STEFANA SPREDIĶIS

12_26_Stephen

Mūsu pārdomas par Apustuļu darbu grāmats 6. un 7. nodaļu būs saistītas ar visai plašo Stefana uzrunu Sinedrijam. Hellēniski orientētajam Stefanam tiešām bija skaidrs redzējums ne tikai attiecībā uz to, kā Dievs cauri Israēla vēsturei īsteno apsolīto pestīšanu, bet arī uz Evaņģēlija vispārēju ietekmi pasaulē.

Lai gan Stefanam draudēja reālas briesmas, tomēr viņa runa nebūt nebija aizstāvības runa. Pavirši uzlūkojot, tā var šķist kā garlaicīga Israēla vēstures recitēšana, kurai nav it kā nekāda sakara ar Stefanam izvirzīto apsūdzību.

Tomēr rūpīgi iedziļinoties, mums atklājas tieši pretējais – prasmīga Evaņģēlija pasludināšana, kas ar savu jūdaisma institūciju kritiku iezīmēja sākumu plaisai starp jūdaismu un kristietību. Visai dzēlīgā formā Stefans atspoguļo kraso atšķirību starp jūdu ticību un Rakstu ticību, kas izvērstāka ir atrodama Pāvila vēstulēs un ir it īpaši akcentēta Vēstulē ebrejiem.

Šī ir garākā runa, kuru Lūka ir ielicis savā vēstījumā. Stefana  patiesīgais vēstījums pārliecina, ka tieši Jēzus mācekļu kalpošana un pielūgšana atbilst gan sentēviem, gan Mozum, gan arī praviešu sludinātajam, tajā pašā laikā norādot, ka jūdu ticību Dievs nekādā ziņā nav apstiprinājis.

Veids, kā Stefans sniedz savu vēstījumu, ir vispār pieņemts jūdu kultūrā. Viņš neaplūko visu Israēla vēsturi, bet akcentē tās epizodes, kas apstiprina viņa pierādījumus. Savu argumentāciju Stefans veido ap izcilām personībām Israēla vēsturē, tās ir: Ābrahāms, Jāzeps, Mozus, kā arī Dāvids un Salamans.

Viņa stāstījumā mēs varam izcelt vairākas epizodes: Israēla patriarhālais periods (7:2-16), tādējādi noliedzot izvirzītās apsūdzības Dieva zaimošanā; Mozus un bauslība (7: 17-43), noliedzot apsūdzību Mozus zaimošanā (6:11) un bauslības noliegšanā (6:13); Templis un atbilde tiem, kas apsūdzēja Stefanu Tempļa nojaukšanā (6:13) un to, ka Jēzus it kā esot mācījis, ka Templis jānojauc un jāatceļ jūdu paradumi (6:14). Ir arī kāds cits viedoklis, kas šīs trīs galvenās tēmas raksturo nedaudz citādi, arī var mūs interesēt: zeme (7:2-36), bauslība (7:37-43), templis (44-50) un nobeigumā apsūdzība sirdscietībā (7:51-53).

Stefana mērķis bija parādīt, ka Jēzum kā Dieva svaidītajam dzīves gājums bija tāds pats, kāds tas bija Ābrahāmam, Jāzepam un Mozum, proti, ļaudis, pie kuriem devās šie trīs patriarhi kā Dieva sūtņi, visi kā viens sākumā noraidīja viņus, bet vēlāk atzina. Līdzīgu attieksmi piedzīvoja arī Jēzus.

Stefana mācība par Dievu

Viltus liecinieki bija apsūdzējuši Stefanu Dieva zaimošanā. Tomēr viņš pierādīja , ka viņa izpratne par Dievu ir pilnīgi ortodoksa, tas ir, tāda, kas atbilst Dieva atklāsmei Rakstos. Sinedriju viņš uzrunā ar vārdiem: „Brāļi un tēvi..” Būdams piederīgs jūdu tautai, viņš uzrunā viņus kā brāļus, bet par tēviem – kā tautas vadītājus.

Ābrahāms

Savu stāstījumu Stefans sāk ar Ābrahāmu, visu jūdu tēvu, un Ābrahāma derību, kas ir Dieva apsolījums jūdiem. Ābrahāms ir ļoti nozīmīgs arī kristiešiem. Tā, piemēram, apustulis Pāvils norāda uz viņu kā pestījošās ticības piemēru – Ābrahāms ir Dieva vīrs, kuram „ticība pielīdzināta par taisnību” (Rom. 4:9).

Godības Dievs – ar šo Dieva titulu Stefans atsaucas uz 29. psalma 2. pantu Šā psalma konteksts norāda, ka Dievs atklāj savu godību kā tāds, kura vārdi ir spēcīgi. Tieši tā Dievs runāja ar Ābrahāmu, likdams viņam pamest sava tēva namu un doties uz svešu zemi, ko Dievs viņam dos – Apsolīto zemi. Tas nebija tik vienkārši – piecelties un aiziet.

Ābrahāms stāvēja lielas izšķiršanās priekšā. Bija jāatstāj tēva nams un jādodas uz pilnīgi nezināmu zemi. Tas nozīmēja pamest ierasto vidi, tradīcijas, tikumus un paražas, vietu, kurā esi dzīvojis, kurā esi iemantojis sev drošību, aizstāvību no ārējiem apdraudējumiem. Tagad jādodas uz zemi, kurā dzīvo cita nepazīstama tauta ar nepazīstamiem paradumiem. Kā tur būs? Kas tur sagaida?

Turklāt ceļā vēl var būt tik daudz briesmu gan dzīvībai, gan arī visam tam, kas ir Ābrahāma īpašumā. Tāda rīcība neko citu nenes kā tikai bailes. Drošība situācijā dod zināmā mērā iespēju prognozēt nākotni. Ja šādas drošības nav, tad par katru nodzīvoto brīdi ir bailes, jo nav nekas zināms, ko nākamais brīdis nesīs. Tomēr Ābrahāms paklausīja Dievam. Tā bija ticības paklausība. Tā nu Ābrahāms atstāja savu tēvu zemi, paklausīdams vienīgi Dieva vārdam.

abraham

Ābrahāma ceļojums uz Kānaānu, Pieter Pietersz LASTMAN, 1614, The Hermitage, St. Petersburg, © Web Gallery of Art

Apsolītā zeme bija kļuvusi par visu jūdu Svēto zemi. Dievs šo apsolījumu Ābrahāmam deva, ka tam nebija vēl neviena bērna. Turklāt viņš bija jau sirmā vecumā. Viņam bija, kā Raksti saka, septiņdesmit pieci gadi. Arī tas Svēto Rakstu ticības izpratnei ir kaut kas neparasts, paradoksāls. Tomēr Dievs arī šo apsolījumu īstenoja, un Zārai piedzima Īzaks, kad viņa tuvojās simts gadu vecumam. Taču uzsvars visā šajā stāstā ir likts uz vārdu ‘apsolījums’.

Proti, līdz pat savas dzīves beigām Ābrahāmam nepiederēja nekāds cits īpašums kā vienīgi Makpelas ala iepretim Mamrei (1. Moz. 23:17). Kā tad ir ar šo Apsolīto zemi? Vai apsolījums attiecībā uz šo zemi nebija vairs spēkā? Nē, apsolījums paliek spēkā! Apsolītā zeme ir Debesu valstība. Dievišķajam apsolījumam nebija vietas šajā pasaulē. To labāko, ko Dievs bija apsolījis Ābrahāmam un viņa pēctečiem, Viņš deva viņam vēlāk – kad Ābrahāms bija jau aizgājis no šīs pasaules.

Ko jūdi domāja, raugoties uz Stefanu? Vai to, ka šis hellenizējies jūds, kas nav visu mūžu dzīvojis šajā zemē, mācīs tagad pareizo ticību īstenajiem jūdiem, kuri kā dāvanu no Dieva ir saņēmuši zemi? Tā nu šī zeme bija kļuvusi jūdiem par ārkārtīgas lepnības iemeslu; līdz ar to arī viņu ortodoksija (pareiza ticība) saistījās tikai ar šo zemi. Vai tad tajā zemē, par kuru jūdi tik ļoti lepojās, tecēja „piena upes”, kā to bija solījis Dievs Ābrahāmam? Protams, nē!

Nepamatoti pakļaudamies lepnības garam, viņi nemaz neilgojās pēc Dieva apsolītās zemes. Viņiem pietika ar to, kas viņiem bija, un to pamest jūdi netaisījās. Gluži pretēji Ābrahāmam, kas, paklausot Dieva vārdam, atstāja savas tēva mājas. Jūdiem, klausoties Stefanu, vajadzēja saprast, ka Dieva apsolījums nav iznīcis. Protams, tā zeme, kurā viņi tagad dzīvoja, bija jauka.

Taču ar Ābrahāma piemēru Dievs jūdiem demonstrēja, ka tas labākais vēl tikai sekos. Viņus gaidīja daudz lielāks un labāks mantojums. To saņems ne tikai ticīgie jūdi, bet visi tie, kas, sekojot Ābrahāma piemēram, ticībā sekos Jēzum Kristum, šo laiku, vietu un tautu, kurā pašlaik uzturamies, neuzskatīdami par paliekamu mitekli.

Dievs meklē garīgos, nevis fiziskos Ābrahāma pēcnācējus – tādus, kas ilgojas pēc apsolījuma. Šādi ticīgie arī uzticas Svētā Gara vadībai, klausoties un mācoties Dieva vārdu, regulāri saņemot Dieva žēlastības līdzekļus, kuros ir apsolīta un arī sniegta grēku piedošana Trīsvienīgā Dieva vārdā.

Par Ābrahāma ticību, viņa dzīvi, derību ar Dievu būtu vēl daudz kas sakāms. Tā būtu atsevišķa tēma, kurai tiešām ir vērts pievērst īpašu uzmanību. Atliek tik vēl, apkopojot iepriekš pārdomāto, uzsvērt, ka Stefans, piesaucot Ābrahāma dzīvi un ticību, ir gribējis jūdiem īpaši akcentēt domu, ka Jēzus Kristus ir Dieva apsolījuma piepildījums, proti, ka Jēzus Kristus visus ticīgos ievedīs Apsolītājā zemē.

Jāzeps

Nākamā tēma, par ko Stefans runā, ir Jāzeps un viņa ģimene. Šo posmu no patriarhu dzīves viņš izvēlējās divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, šī epizode parāda, kā Dievs brīnumainā veidā pasargā savu tautu uzticībā Viņa apsolījumam.

Otrkārt, Jāzepā mēs ieraugām prototipu Jēzum kā tautas glābējam, ko Dievs augšāmcēlis. Jēzus it kā atkārtoja daudzas lietas no Jāzepa pieredzētā, tādējādi ilustrējot Dieva izvēli. Šeit mēs ieraugām izraēliešu līdzību Jāzepa brāļiem. Tādējādi Stefans parāda Dieva uzticību savam apsolījumam, kaut arī Jāzepa brāļi bija tik ļauni, ka pārdeva Jāzepu verdzībā.

Kaut arī izredzētā tauta atradās ārpus Apsolītās zemes, tomēr Dieva apsolījums paliek spēkā. Interesanti piebilst, ka visā savā runā Stefans tikai reizi minēja Jēzus vārdu – pašā pēdējā teikumā 7. nodaļas 52. pantā. Tomēr netieši viņš daudzas reizes norādīja uz Jēzu Kristu, velkot paralēles starp Jāzepa un Mozus piedzīvoto un Jēzus dzīves gājumu.

Aiz greizsirdības brāļi pārdeva Jāzepu kā vergu ēģiptiešiem. Tomēr Dievs bija ar viņu. Dievs bija labvēlīgs pret Jāzepu: pasargāja no cietuma, deva viņam īpašu gudrību saskarsmē ar faraonu. Dievs darīja Jāzepu par valdnieku Ēģiptē un pat pār viņa tēva ģimeni.

Šāda pieķeršanās Dieva apsolījumam raksturo kristīgo ticību. Līdzīgi Jāzepam arī Jēzus tika nodots par verga cenu – trīsdesmit sudraba grašiem. Un tomēr Dievs bija ar Jēzu. Kā Dievs paaugstināja Jāzepu faraona valstī un uzticēja viņam visu šīs valsts pārvaldīšanu, tieši tā Dievs paaugstināja arī Jēzu.

Stefana skaidrojums par Mozu un bauslību

Israēla vēstures izklāstu Stefans turpina ar laika posmu, kas saistīts ar Israēla iziešanu no Ēģiptes. Acīmredzot viņš to dara tāpēc, lai atspēkotu apsūdzības, ka viņš būtu nostājies pret Mozu (6:11) un Mozus bauslību (6:13).

Mozus

Stefana mācība par Mozu bija tikpat ortodoksāla (saskaņā ar Svētajiem Rakstiem), cik mācība par Dievu. Tomēr ļoti uzskatāms bija Stefana Mozus dzīves gājuma salīdzinājums ar Jēzus dzīves gājumu. Līdzīgi iepriekšējam skaidrojumam par Jāzepu arī šeit Stefans izceļ divas zīmīgas lietas.

Pirmkārt, tajā atspoguļojas Dieva uzticība Ābrahāma derībai; otrkārt, Mozus tiek parādīts kā Jēzus priekšgājējs, turklāt vēl izteiktāk, proti, salīdzinājumā ar Jāzepu Jēzus Kristus tiek parādīts kā jaunais un daudz lielākais Mozus. Atcerēsimies, ka Dievs apsolīja Ābrahāmam, ka Viņš tiesās tos, kas paverdzināja tautu, un ka Viņš atbrīvos israēliešus no paverdzinātājiem. Stefans atgādināja iepriekšējos Dieva apsolījums – par zemes dāvāšanu israēliešiem, tautas vairošanu un to tautu nolādēšanu, kas nolādēs israēliešus.

Mēs atkal varam vilkt vairākas paralēles starp Mozu un Kristu. Piemēram, pirms Mozus nāca pasaulē, izraēlieši pieauga skaitā kā ļoti liela tauta. Tas kļuva par iemeslu krišanai naidīgu ļaužu pakļautībā. Līdzīgi arī – pirms Jēzus piedzima Bētlemē, Israēls ne tikai skaitliski bija ļoti pieaudzis, bet arī bija nonācis romiešu virskundzībā.

Otrs piemērs attiecas uz faraona rīkojumu nogalināt ebreju jaundzimušos zēnus, lai šī tauta neapdraudētu viņa varu. Līdzīgi arī Hērods mēģināja iznīcināt visus jūdu vīriešu kārtas bērnus, kas varētu būt Jēzus vecumā, jo baidījās, ka jaunais Ķēniņš atņems viņam troni. Līdzīgi Mozum Jēzus bija Dievam tīkams. Gluži kā Mozus, arī Jēzus bija varens vārdos un darbos. Līdzīgi kā Mozus tautieši noraidīja Mozu, tā arī jūdi noraidīja Jēzu, lai gan Viņš gribēja palīdzēt tautai un darīt to brīvu.

moses

Mozus, Philippe de CHAMPAIGNE, 1648, The Hermitage, St. Petersburg, © Web Gallery of Art

Tāpat kā Mozus laikā viņa brāļi baidījās, ka viņš ar savu varu varētu tos apdraudēt, lai gan viņš, tieši otrādi, nepārtraukti centās palīdzēt savai tautai, tā arī jūdu līderi līdzīgi rīkojās pret Jēzu, jo baidījās no Jēzus pārdabiskajām spējām. Svarīgi ievērot, ka Jāzeps un Marija, lai pasargātu mazo Jēzu, aizveda Viņu uz Ēģipti; Jēzus saņēma ūdens kristību Jordānā un četrdesmit dienas tika tuksnesī kārdināts; kā Mozus, eņģeļu iecelts, kļuva par Israēla ķēniņu, tā arī Jēzus; kā Mozus darīja brīnumus, tā arī Jēzus.

Mozus mācība (7:37-43)

Turpinājumā Stefans velta īpašu uzmanību tieši Mozus mācībai, Mozus bauslībai, bet vairs ne tik daudz Israēla vēsturei. Jūdi uzskatīja, ka viņi ļoti rūpīgi ievēro šo Mozus bauslību, taču Stefans uzskatāmi parādīja, ka patiesībā viņi ir darījuši tieši pretēji – to noraidījuši.

Svarīgi uzsvērt Stefana norādījumu, ka Mozus pats bija pravietojis par pravieti, kas nāks Israēlā un būs lielāks par viņu. Tādējādi jūdiem bija jāsaprot, ka Mozus bauslība nebūt nebūs pēdējā Dieva atklāsme viņiem. Par šo aspektu īpaši tiek runāts Vēstulē ebrejiem.

Arī šeit mēs varam vilkt daudzas paralēles starp Mozu un Jēzu, kā arī israēliešiem Mozus laikā un jūdiem Jēzus laikā. Uzmanīgs lasītājs un tāds, kam Bībele nav sveša, viegli ievēros šīs paralēles. Mēs šoreiz no tām atturēsimies šā raksta tēmas dēļ.

Tik vien norādīšu uz Stefana piezīmi, ka jūdus, noraidot Mozus pravietojumu par Jēzu, var sagaidīt tāds pats liktenis, kāds piemeklēja daudzus israēliešus tuksnesī par spīti tam, ka viņi upurēja Dievam. Neticot Mozus pravietojumam attiecībā uz Jēzu, viņi patiesībā ir Mozus un viņa bauslības noliedzēji, un var kļūt par Dieva ienaidniekiem.

Stefana mācība par templi (7:44-50)

Kā pēdējās apsūdzības, ko Stefans atspēkoja, bija pārmetums, ka viņš ir nostājies pret templi. Apsūdzība bija tieši tāda pati, kāda tā tika uzrādīta pret Jēzu, proti, Viņš esot piedraudējis iznīcināt templi un atcelt jūdu paradumus. Jāņem vērā, ka jūdu līderi templim Stefana laikā piešķīra īpaši svarīgumi nozīmi, gluži tāpat kā tas bija attiecībā pret Mozus bauslību un Apsolīto zemi.

Taču viņu izpratne par tempļa nozīmi bija deformēta tieši tādā pašā mērā, kā tas bija attiecībā pret bauslību. Templis viņiem bija pārvērties par māņticības simbolu. Svarīgi piebilst, ka pamācības attiecībā uz bauslību un Saiešanas telti Mozus saņēma, nebūdams Apsolītajā zemē, bet gan Sinaja kalnā. Stefans īpaši uzsvēra, ka tas, ko Dievs pavēlēja celt tuksnesī, bija Liecības telts, nevis templis. Dievs deva Mozum sīki aprakstītu plānu, kā šo Telti celt.

Tās veidojumā ir skaidri saskatāma pamācošā nozīme: ja bauslība mācīja tautu, kā tai būs vadīt savas gaitas Dieva priekšā un kādas attiecības būs jāuztur starp cilvēkiem, tad Telts savukārt norādīja uz to, kā būs pielūgt Dievu. Telts atklāja Dieva gribu. Tā arī kalpoja par vietu, kur Dievs mājoja kādā konkrētā vietā. Savukārt „liecība” bija pati Mozus bauslība, kas atradās Derības šķirstā. Šīs Telts loma bija tik svarīga, ka israēlieši to ieveda arī Apsolītajā zemē, kuru tie Jozus vadībā iekaroja.

Zīmīgi, ka grieķiskā forma vārdam ‘Jozus’ ir tas pats Jēzus. Tādējādi Dievs, aizvien palikdams uzticīgs savam apsolījumam, atdeva šo zemi savai tautai. Bet Telts aizvien palika par Dieva iedibinātu pielūgšanas centru, kas kā tāds turpināja būt līdz pat Dāvida valdīšanas laikam. Dievs svētīja Dāvidu un viņa valdīšanu, un šī Telts, nevis templis, aizvien vēl viņa laikā pastāvēja. Tieši Dāvids gribēja celt templi. Taču tā bija Dāvida, nevis Dieva iniciatīva.

Tas bija laiks, kad lielās cīņas valsts stiprināšanai bija jau lielā mērā rimušas. Valsts bija kļuvusi arī ekonomiski varenāka. Un Dāvidam likās nepanesama doma, ka viņa miteklis ir daudz greznāks un izcilāks nekā šī Liecības telts. Tāpēc viņš bija nolēmis celt Dievam daudz godājamāku mājvietu. Tomēr Dievs pat neļāva Dāvidam to celt, tādējādi norādot uz Jēzu Kristu, kas būs Dieva tempļa cēlājs, un šis Templis būs cilvēks pats, kurā sev mājvietu radīs Tas Kungs. Dievs netiecās pēc šāda cilvēku rokām darināta tempļa.

Vēlāk Viņš to atļāva celt Salamanam – Israēla ķēniņam pēc Dāvida, kas, lai gan bija ļoti bagāts un apveltīts ar dievišķu gudrību un taisnīgumu, tomēr nebija ieguvis tādu labvēlību Dieva acīs, kā tas bija ar viņa tēvu Dāvidu. Šo templi, kuru pēc Dāvida uzcēla Salamans, Dievs drīzāk pacieta kā cilvēcisku untumu jeb kaprīzi, nevis kā kaut ko tādu, kas būtu pēc Dieva gribas.

Doma, ko Stefans grib īpaši akcentēt ir – Visaugstākais Dievs nemājo cilvēku rokām darinātos mitekļos. Lai cik liels šis templis, ko cēluši cilvēki, arī būtu, tomēr tas nespētu ietvert sevī Dievu, kuram zeme ir kāju pamesls, bet Izplatījums ir nekas priekš Viņa. Arī Salamans, kad cēla šo templi, atzina, ka visa zeme ir par mazu Dievam (1. Ķēn. 8:27; Jes. 66:1-2).

Drīzāk jau vieta, kur Dievs grib mist, ir nabags „kam sagrauzts gars un kas Manu vārdu bīstas” (Jes. 66:2). Tādējādi, citējot Jesaju, Stefans grib parādīt, ka Kristus ir gan šis jaunais Mozus, gan arī īstenais Dieva templis. Tikai Viņā un caur Viņu cilvēkam ir dota iespēja tuvoties Dievam. Tā nu bija kļuvis, ka templis, ko godināja Sinedrijs, Dieva acīs nebija vērtība, un tas nebija Dieva darbs.

preachst

Diemžēl jūdiem bija izveidojies māņticīgs priekšstats par templi. Izrādījās tā, ka jūdi bija šķīstījuši biķera ārieni, bet pašu biķeri pildījuši ar visādu drazu, tas ir, cilvēku mācībām, ieskatiem un aizspriedumiem. Turpretim Stefans aizstāvēja domu, ka Jēzus ir Dieva ieceltais Tempļa aizstājējs. Līdzīgs ieskats tiek pausts arī Vēstulē ebrejiem.

Stefans apsūdz jūdus

Beidzis savu aizstāvību, Stefans izvirzīja apsūdzību pret pašu Sinedriju un tā atbalstītājiem. Šī apsūdzība bija daudz nopietnāka par to, kas tika izvirzīta pret Stefanu. Turklāt Stefana apsūdzības nebija vis pamatotas kaut kādu viltus liecinieku vārdos, bet gan Rakstu mācībā. Jūdi paši to bija spiesti atzīt.

Ja mēs šo Stefana sprediķi aplūkojam kontekstā ar iepriekšējiem diviem apustuļa Pētera sprediķiem, tad mēs varam ievērot šeit vērā ņemamu dinamiku. Tā, piemēram, savā pirmajā uzrunā Pēteris bija īss un atklāts: Jēzus ir Vārds, caur kuru cilvēki tiks glābti. Otrajā uzrunā arī Pēteris bija konkrēts, tomēr jau daudz tiešāks. Viņš apsūdzēja Sinedriju, ka tie ir situši krustā godības Ķēniņu un Pestītāju, kuru Dievs bija devis savai tautai.

Trešajā uzstāšanās reizē pret Sinedriju, Stefans sniedza jau daudz plašāku ieskatu, izvirzīdams vēl vairāk apsūdzošus pierādījumus pret jūdu garīgajiem līderiem. Viņi bija izrādījušies neatsaucīgi pret Dieva vārdu, Viņa aicinājumiem. Vēl vairāk – tie bija Viņu nolieguši un nogalinājuši Taisno (7:52). Viņi ir rīkojušie gluži kā viņu priekšgājēji pret Mozu, Jozu un praviešiem. Lai gan Dievs bija jūdiem ar eņģeļu rokām dāvājis bauslību, ar ko jūdi ļoti lepojās, tomēr viņi nebija paklausījuši šai bauslībai.

Tādējādi Stefans, uzstājoties Sinedrija priekšā, demonstrēja vērā ņemamu atskārsmi ne tikai par Israēla vēsturi, bet arī par tā nākotni. Mēs it kā esam pat pārsteigti, ja tā varētu teikt, par Stefana ģenialitāti, viņa gudrību un dziļo izpratni par garīgajām lietām. Tajā pašā laikā mums tiek skaidriem un nepārprotamiem vilcieniem zīmēts tas, ko tad nozīmē būt Svētā Gara pilnam un atrasties Tā vadībā.

Šķiet, ka Stefans bija īpaši Dieva apgaismots domātājs un evaņģēlists, kuram Dievs dāvājis iespēju iedziļināties visos šajos jautājumos, devis izpratni baznīcas vēstures lietās, kā arī tās nākotnē. Viņš bija devis Stefanam iespēju saskatīt sakarības starp baznīcu un Israēlu, kas tajā laikā bija pa spēkam tikai dažiem dievbijīgajiem.

Daudzi jūdu kristieši, kas aizvien vēl palika pie savām vecajām tradīcijām, ievērojot lūgšanu stundas, svētkus un tempļa rituālus, nespēja ieraudzīt šo sakarību. Šķiet, ka Stefans bija pirmais, kas ievēroja pārejošo raksturu Mozus bauslības saistībai ar templi un kalpošanu tajā.

Viņa sprediķī mēs varam itin skaidri saskatīt kristīgās mācības pirmdīgļus, kuru vēlāk loģiski izvērsa apustulis Pāvils. Šajā ziņā mēs Stefanu ieraugām kā tādu starpposmu starp Pēteri un Pāvilu. Uzdrošinos apgalvot, ka drīzāk Stefans, nevis Gamaliēls, ir Svētā Pāvila īstenais skolotājs. Tādējādi mēs varam pamatoti uzskatīt, ka Stefans bija apustuļa Pāvila priekšgājējs, lai cik tas dīvaini arī būtu. Kas ir šī dīvainība, par to mēs runāsim turpmāk.

Leave a Reply