Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

LELB STĀVOKLIS PADOMJU LAIKĀ

d58d79132c36e844ba3086a1585465e5

Reliģija padomju laikos tika aplūkota kā pagātnes palieka cilvēka apziņā. To uzskatīja par “vecās iekārtas mantojumu”. “Marksisms-ļeņinisms māca, ka reliģija galīgi izzudīs komunismā. Šo tēzi apstiprina Padomju Savienības pieredze, kur, ceļot sociālismu un komunismu, kā arī ceļoties kultūras līmenim, darbaļaužu vairākums jau ir atbrīvojies no reliģiskajiem aizspriedumiem,” tā sacīts 1958. gadā izdotajā grāmatā “Politiskā vārdnīca”.

Tāpēc visas ticības un konfesijas bija vienlīdz kaitīgas darbaļaužu apziņai, un pret tām visām tika pasludināta nesaudzīga cīņa. Padomju varas pārstāvji apzinājās, ka ticību no cilvēku apziņas viņiem neizdosies iznīcināt tikai ar ateisma propagandu, kā arī atmaskojot reliģiskā pasaules uzskata maldīgumu. Un, lai gan oficiāli tika atzīta apziņas, t.i., pasaules uzskata brīvība, komunistiskās partijas biedri nemitīgi tika aicināti cīnīties pret reliģiskajiem aizspriedumiem.

Baznīcas vēsturnieks J. Talonens raksta, ka padomju valsts jau no paša sākuma Latvijā piekopa agresīvu politiku un izdarīja spēcīgu spiedienu pret baznīcu, ierobežojot tās rīcības brīvību. Jau tūdaļ pēc Padomju armijas ienākšanas 1940. gada vasarā baznīcas piedzīvoja grūtus laikus, jo padomju likumdošana tika nekavējoties attiecināta uz Latvijas situāciju. Tas izraisīja drīzu luterāņu baznīcas juridiskā un ekonomiskā statusa sabrukumu.

Visu baznīcas īpašumu pārņēma valsts, tomēr lielāko daļu no tā baznīca varēja nomāt no valsts reliģiskā kulta vajadzībām. Attieksme pret mācītājiem bija ļoti negatīva, viņi tika pielīdzināti nestrādājošo šķirai; tas, protams, pamatīgi iedragāja viņu sociālo statusu.

Naidīgā nostāja pret baznīcu viskrasāk vērsās tieši pret mācītājiem. Viņi bija baznīcas pārstāvji un vadītāji, tāpēc uz viņiem gūlās smagākā nasta un atbildība. Atšķirībā no vienkāršiem draudžu locekļiem mācītāji komunistiskajā režīmā nevarēja neizrādīt vai noklusēt savu ticību.

Nereti bija mēģinājumi pierunāt mācītājus vispār atteikties no garīgā amata. Lietā tika likti draudi, šantāža, aizskaroši raksti presē, finansiālas sankcijas un dažādi citi paņēmieni. Tas tika darīts, lai pēc iespējas vairāk samazinātu mācītāju skaitu, kā arī izmantotu mācītāju atteikšanos no amata kā ateisma propagandu, raksta Zanda Mankusa.

Padomju vara pielika daudz laika un pūļu, lai grautu kristīgās baznīcas ietekmi. Tika nacionalizētas mācītāju mājas un viņiem piederošā zeme, kā arī baznīcu īpašumi. Draudzes locekļi tika iebiedēti un represēti. Bet, tā kā mācītāji bija un palika draudzes centrs (jo visus nevarēja nedz nošaut, nedz deportēt), tad tieši pret viņiem tika vērsts spēcīgs ideoloģisks un sociāli politisks trieciens.

Spēcīgā antireliģiskā propaganda un daudzie baznīcas darba ierobežojumi radīja jaunu situāciju. Reliģiskā darbība tika reducēta uz dievkalpojumiem baznīcas telpās, un jebkuras aktivitātes, kas vērstas uz āru (darbs ar jaunatni, misija, evaņģelizācija, labdarība), sastapa milzu pretestību. Latvijas luterāņu baznīcas attiecības ar brīvo pasauli tika stipri ierobežotas. LU Teoloģijas fakultātes darbība tika pārtraukta. Valsts Drošības Komiteja nekavējoties iesāka mācītāju un viņu darbības kontroli.

Lai arī varas iestādes ar Reliģisko kulta lietu pārvaldes (RKLP) starpniecību īstenoja ļoti principiālu politiku pret luterāņu baznīcu, tomēr tās negribēja iesaistīties atklātā konfrontācijā un tāpēc izvairījās lietot ekstrēmas metodes. Padomju varas primārais mērķis attieksmē pret baznīcu nebija – ar brutāliem līdzekļiem radīt martīrus, bet gan nostumt baznīcu un ticīgos sabiedrības perifērijā, lai ar laiku tos pilnīgi iznīdētu no komunistiskās sabiedrības.

Jouko Talonens savā grāmatā (Church Under The Pressure of Stalinism; Baznīca staļinisma žņaugos), kas veltīta šim laikam, ir detalizēti aprakstījis, ka šāda politika jau drīz panāca savu mērķi. LELB vairs nebija tās publiskās lomas un ietekmīgā statusa, kādu tā baudīja Latvijas neatkarības laikā. Lai gan baznīcas darbība tika pieciesta, jo vēl aizvien bija cilvēki, kuriem bija vajadzīgi dievkalpojumi, taču tā nekādā ziņā vairs nebija tautas baznīca. Baznīca nonāca izolācijā t.s. geto apstākļos, kuros – pēc padomju varas domām – tai vajadzētu iznīkt, kad jaunā paaudze stāsies vecās vietā.

Pēc Otrā pasaules kara Padomju Savienības antireliģiskā politika tika atsākta ar jaunu sparu. Kamēr arhibīskapa vietas izpildītāja amatu pildīja Latgales prāvests Kārlis Irbe, baznīca izrādīja nepiekāpību padomju varas priekšā. RKLP pilnvarotais Voldemārs Šeškens centās, bet nespēja padarīt K. Irbi par “mālu, ko varētu mīcīt pēc sava prāta”.

K. Irbe, sekodams arhibīskapa T. Grīnberga piemēram, bija nelokāms “vecās kārtības” piekritējs, un tāpēc RKLP pilnvarotais V. Šeškens izlēma, ka baznīcas vadītāja amatā nepieciešams ielikt kādu piemērotāku, proti – pakļāvīgāku cilvēku.

Pēc Irbes apcietināšanas un izsūtīšanas 1946. gada februārī par LELB arhibīskapa vietas izpildītāju – ar Šeškena gādību – kļuva Gustavs Tūrs. Viņa piekoptā baznīcas politika attiecībā pret padomju režīmu bija radikāli atšķirīga no tās, kāda bija Kārļa Irbes laikā. Viņa politika bija – sadarboties ar padomju varu un pildīt tās norādījums, lai tādā veidā saglabātu baznīcu un tās iespējas reliģiskā jomā.

Baznīcas vēsturnieks J. Talonens, vērtējot G. Tūra darbību, atturas no kategoriskiem spriedumiem: “Dziļi sirdī Tūrs tomēr bija nacionālistiski noskaņots luterāņu mācītājs. Viņš nebija komunists, bet gan drīzāk diplomāts. Viņš bija “labs aktieris”, kas mācēja teicami spēlēt komunistu priekšā.

Daudzos gadījumos viņš uzvedās kā “īsts lapsa”, mēģinot aizstāvēt luteriskās baznīcas un tās mācītāju tiesības. Viņš padevās politiskajā jomā un tā mēģināja saglabāt luteriskās baznīcas eksistences iespējas reliģiskajā jomā.”

Tās ir divas atšķirīgas pieejas attieksmē pret padomju valsti, ko pārstāvēja Kārlis Irbe un Gustavs Tūrs pēckara laikā. Līdzīgi arī mācītāji un ticīgie ieņēma divas atšķirīgas nostājas.

Vieni centās nelokāmi turēties pie LELB tradīcijām un darbības veida, nevēloties integrēties sociālisma ideoloģijā un pieskaņot tai kristietību. Otri, cenšoties pielāgoties jaunajai kārtībai – gan ne aiz pārliecības, bet tikai formāli, vārdos – pakļāvās padomju varas struktūrām. (Skat. Gintere Sandra un Zālīte Ilma, “Ieskats Latvijas Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas vēsturē,” Ceļš 1/44 (1992): 99.)

Protams, vairums mācītāju joprojām bija latviešu nacionālisti, kam nepatika padomju komunistiskā sistēma. Bija arī izņēmumi, taču visumā mācītāji ļoti reti simpatizēja komunistiem. Diktatūras un ideoloģiskā spiediena apstākļos daudzi izvēlējās savus antikomunistiskos uzskatus neizpaust. Mācītāju aresti un deportācijas piespieda atlikušos mācītājus vienkārši klusēt un savus politiskos uzskatus paturēt sevī.

J. Talonens raksta, ka diezgan daudzi mācītāji sadarbojās ar Valsts Drošības Komiteju un bija spiesti kļūt par ziņotājiem. Tomēr daudzi no viņiem bija tā saucamie nominālaģenti, kas nekādu īpaši vērtīgu informāciju nesniedza un tādējādi saviem amatbrāļiem nekaitēja. Bet tajā pašā laikā bija arī “īstie aģenti”, kuri ārkārtīgi efektīvi informēja drošības dienestus par mācītāju teikto un darīto, kā arī par baznīcas iekšējo dzīvi.

Domājot par to, kas notika tā laika baznīcā, vienmēr ir jāpatur prātā tā laika vēsturiskie apstākļi. Tas bija represiju un terora laiks, kad savas ticības apliecināšanas dēļ bija jācieš ļoti smagas sekas, reizēm pat izsūtīšana un bojā eja. Tas bija laiks, kad komunisma vajāšanās tika pārbaudīta un kausēta kristiešu ticība un pastāvēšana.

Nav viegli šodien no miera laika pozīcijām, kad ticība ir brīva lieta un par to nekas nedraud, saprast un spriest par tā laika baznīcu un ticīgajiem. Toreiz bija vajadzīga liela drosme un bezbailība, lai apliecinātu kristīgo ticību valdoša un vardarbīga ateisma priekšā.

Daudz vieglāk un izdevīgāk bija no ticības vienkārši atteikties, kas ar daudziem baznīcas locekļiem arī notika. Tā bija liela uzdrīkstēšanās, nevis viegli pieņemams lēmums – apmeklēt baznīcu un apliecināt sevi par kristieti. Draudžu locekļi tika rūpīgi uzraudzīti un ierobežoti, tai skaitā izglītības, darba un karjeras ziņā, kur visos iespējamos veidos tiem lika saprast, cik nevēlama ir viņu piederība baznīcai.

Savukārt būt mācītājam – tas bija īpaši sarežģīts uzdevums, jo pret mācītājiem tika vērsts vissmagākais ideoloģiskais trieciens. Mācītāji maksimāli tika izolēti no sabiedriskās dzīves, viņi bija sociāli neaizsargāti un tika nomelnoti. Katrs viņu solis tika uzmanīts, viņu runas un sprediķi izvērtēti, lai tie nemācītu neko tādu, kas apšaubītu pastāvošo iekārtu un tās ideoloģiju.

Zanda Mankusa savā pētījumā Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas vadītāju attieksme pret valsti arhibīskapa Gustava Tūra laikā (1948–1968) raksta, ka, kopumā aplūkojot baznīcas stāvokli, būtu jāpatur prātā arī tas, ka padomju varas gadus nav iespējams aplūkot kā viendabīgu fenomenu.

Lai gan visam šim periodam ir savas raksturīgas iezīmes, tomēr atsevišķas parādības ir jāaplūko konkrētā vēsturiskā kontekstā. Piemēram, baznīcas vadītāju motivācija pakļauties padomju varas prasībām 40. gadu beigās bija citāda nekā 60. vai 80. gados.

40. gadu beigās un 50. gadu sākumā izšķiršanos par sadarbību ar padomju varas institūcijām ietekmēja kara un pirmajos padomju varas gados piedzīvotais terors un vēl joprojām reālas vajāšanas. Padomju varas pārstāvji toreiz meklēja sadarbībai piemērotu baznīcas vadītāju, un viņi būtu to atraduši arī tad, ja Gustavs Tūrs būtu no šīs lomas atteicies.

50. gadu nogale bija baznīcai samērā labvēlīgs laika posms. Padomju valsts vadītājiem bija svarīgi pierādīt pārējai pasaulei, ka PSRS valda demokrātija, tolerance, tiek ievērotas cilvēktiesības utt.; iesaistoties propagandas darbā ārzemēs, LELB varēja nereti panākt sev labvēlīgu lēmumu pieņemšanu.

60. gados padomju valdībai baznīcas iesaistīšanās propagandas darbā vairs nebija tik svarīga, turklāt baznīcu arvien vairāk sāka uzlūkot kā traucēkli valdošajai ideoloģijai. Baznīcas darbībā valdība iejaucās tieši, un to mīkstināt nespēja iepriekšējā laika posmā veiksmīgi izmantotās metodes – atsaukšanās uz „miera darbu” un ārzemju propagandas atspēkošanas nepieciešamību.

70. gadus, kad par arhibīskapu kalpoja Jānis Matulis, varētu vērtēt kā zināmas stabilitātes periodu. Tomēr šo stabilitāti nekāda gadījumā nevajadzētu uzskatīt kā labvēlīgus miera apstākļus, jo padomju attieksme pret reliģiju nebija mainījusies. Vēl joprojām ticīgajiem bija jārēķinās ar padomju varas patvaļu un represīvo sistēmu. Nebrīve un bailes bija ikdiena visiem tiem cilvēkiem, kas savas ticības dēļ tika klasificēti kā padomju varai neuzticami un nelojāli.

Dz. Laugalis savā bakalaura darbā „Atdzimšana un atjaunošanās – Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas atjaunotnes kustība” raksta, ka 70. gadu otrā puse un 80. gadu sākums ir iezīmīgs ar to, ka ticīgie vairs netika tik aktīvi vajāti kā 60. gados. Lielāka vērība šai laikā tika pievērsta ateistiskai audzināšanai, kā arī ticīgo novērošanai un kontrolei. Tika izveidots plašs informatoru tīkls, kas faktiski aptvēra visas sabiedrības sfēras. Tas tika darīts ar nolūku, lai apslāpētu nepareizās idejas jau to tapšanas stadijā.

Līdz tam laikam konsekventi īstenotā antireliģiskā politika bija panākusi to, ka luteriskā baznīca Latvijā sagādāja arvien mazāk raizes padomju varas iestādēm. Tā vairs nebija tik aktīva un praktiski nepārkāpa likumdošanu par reliģiskiem kultiem. Piemēram, LPSR RKLP pilnvarotais Edgars Kokars-Trops savā atskaitē par 1979. gadu PSRS RKLP pilnvarotajam V. Kurojedovam piemin, ka īpaša uzmanība tikusi pievērsta katoļu, baptistu, septītās dienas adventistu, piecdesmitnieku un jūdaistu darbības raksturam, jo luterāņi problēmas nesagādā (LVA Nr.294:19).

Tagad padomju vara lielāku uzmanību pievērsa baznīcai un reliģiskajam pasaules uzskatam. Arvien vairāk izplatījās netiešā ateistiskā propaganda, kas mudināja ticēt “komunisma lietai”, kā arī ieviesa “jaunās” padomju tradīcijas “veco” un “buržuāzisko” tradīciju vietā. Tas bija mēģinājums mazināt vai vispār izdzēst baznīcas ietekmi uz tautas sadzīvi un paražām.

Piemēram, baznīcas kristību rituālam tika pretstatīts bērnības svētku rituāls; iesvētību rituāla vietā ieviesa pilngadības svētkus; baznīcas laulību vietā – laicīgās laulības dzimtsarakstu nodaļā; baznīcas kapu svētku vietā tika kultivēti mirušo piemiņas brīži, kā arī laicīgās izvadīšanas.

Apkopojot iepriekš sacīto par baznīcas stāvokli Latvijā pēc Otrā pasaules kara, ir redzams, ka LELB rīcības iespējas bija kļuvušas ļoti ierobežotas. Komunistu mērķis – norobežot un izolēt baznīcu no sabiedrības dzīves, iespiežot to geto stāvoklī – bija īstenojies.

Baznīcai bija liegts nodarboties ar misiju, evaņģelizāciju, diakoniju, labdarību, bērnu un jauniešu darbu. Jebkāda darbība ārpus t.s. kulta telpām vairs nebija iespējama. Īpaši smagi šajos apstākļos klājās mācītājiem, pret kuriem tika vērsti visasākie uzbrukumi.

Mācītāja personībai bija ļoti liela loma draudžu pastāvēšanā laikā, kad baznīca nonākusi vispārējā izolācijā un pret to tika vērsts nemitīgs ideoloģisks spiediens. Tādējādi mācītāja darbs prasīja drosmi un neatlaidību, saskaroties ar neskaitāmiem šķēršļiem un ierobežojumiem, ko viņu darbam radīja padomju vara.

Uģis Sildegs

Leave a Reply