Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

EVOLŪCIJA VAI REVOLŪCIJA?

darwinold

Charles Darwin (1809-1882)

Lielākā daļa 20. gadsimta cilvēku, kas skolā apguvuši Č. Darvina evolūcijas teoriju, vairāk nekā gadsimta gaitā neiedomājās īpaši to apšaubīt, kaut arī veselais saprāts runā šai teorijai pretī. Reizēm notika pat tādi paradoksi, ka mācītāji centās saskaņot darvinismu ar dievišķo pasaules radīšanu.

Dabaszinātnieki ilgus gadus netika kritiski izvērtējuši šo mācību, neņemdami vērā to, ka šai teorijai gana daudz nepierādītu apgalvojumu. Tikai pēdējos gados veselais saprāts ņēmis pārsvaru pār vispārpieņemtajiem uzskatiem, darvinismam radusies nopietna opozīcija ne tikai ticīgu cilvēku vidū, bet arī dabaszinātnieki ar eksaktiem pierādījumiem atspēko daudzus sugu izcelšanās teorijas postulātus, grauj tās pamatus.

Atskatoties pagātnē, nedaudz pakavēsimies pie šīs teorijas rašanās apstākļiem un tās autora.

Čārlzs Darvins (1809–1882) dzīvoja materiāli nodrošināta cilvēka dzīvi un bezrūpīgi nodevās garīgiem meklējumiem, sākumā studēja medicīnu, pēc tam pievērsās teoloģijai. Kembridžā viņš mācījās trīs gadus un ieguva teoloģijas doktora grādu.

Var jau būt, ka dabas pētnieks būtu kļuvis par mācītāju, ja nebūtu saņēmis uzaicinājumu piedalīties valsts sarīkotā zinātniskā ekspedīcijā uz kuģa Beagle. 19. gadsimta sākumā jau eksistēja filozofisks un teoloģisks virziens – kreacionisms, kas ar zinātnisku pierādījumu palīdzību centās pamatot dievišķo pasaules radīšanu. Darvins devās ekspedīcijā tieši kreacionistu uzdevumā, lai ekspedīcijas laikā savāktu zinātnisku materiālu, uz kura pamata pierādītu, ka pasauli radījis Dievs.

Uzkāpjot uz kuģa Beagle, Darvins bija pilnīgi kristīgs, ortodoksāls cilvēks. Kuģa apkalpes locekļiem viņš citēja neapšaubāmo un autoritatīvo avotu – Bībeli, ja pamatoja dažu labu morāles atzinumu. Bet tieši ceļojuma laikā Darvins sāka saskaņot Svētajos Rakstos aprakstītos brīnumus ar paša novērojumiem dabā. Salīdzinājumi un secinājumi stipri emocionāli ietekmēja pētnieka jūtas. Gadu gaitā līdz ar dabzinātniskiem atklājumiem mainījās viņa pasaules uzskats, sašķobījās ticība.

Jauna teorija nedevās rokā viegli. Pieci uz kuģa pavadītie gadi un novērojumi rosināja nodoties tālākiem pētījumiem un pārdomām. 22 gadu laikā pētnieks apkopoja un pārdomāja novēroto, līdz uzrakstīja un publicēja grāmatu “Sugu izcelšanās” (1859), tā tika iespiesta 1250 eksemplāros un izpirkta vienas dienas laikā. Grāmatā ar zinātniskiem faktiem vis netika pierādīta bībeliskā pasaules radīšana, bet gluži pretējais – izklāstīta pavisam jauna teorija, drīzāk hipotētisks apcerējums, filozofiska koncepcija, nevis zinātniski pierādīts traktāts.

Savā grāmatā Darvins pauda pavisam jaunus uzskatus par pasaules rašanos evolūcijas ceļā, par eksistences cīņu dzīvo organismu starpā, kurā ar izlases palīdzību izdzīvo stiprākie organismi, ka no vienkāršajām sugām attīstās sarežģītākās. Laikam cilvēce bija izslāpusi pēc apvērsuma pasaules uzskatā, jo pārlieku daudzi dabaszinātnieki nekritiski pieņēma jauno teoriju un attīstīja to tālāk.

images

Darvinisms kļuva par zinātnes virzienu un vienlaikus ideoloģisku pamatu, uz kura balstījās sabiedriskas teorijas, piemēram, marksisms. Uzplaukumu tas piedzīvoja sociālisma zemēs un aktīvi un voluntāri tika propagandēts un tālāk attīstīts Padomju Savienībā, sevišķi staļinisma valdīšanas gados. Pēc tam gan mazliet pieklusis, tomēr palika valdošais dabzinātniskais uzskats un skolu mācības programmu neatņemama sastāvdaļa. Tikai pēc komunistiskā režīma bojā ejas latviešu valodā sāka parādīties publikācijas, kurās tiek apšaubīts darvinisma patiesums.

Latvijā darvinisms tā īsti tika iesakņojies tikai padomju periodā, taču pirmā iezīšanās ar šīm idejām notiek jau 19. gs. Ar šo teoriju noteikti bija iepazinies Kr. Barons. Viņa 1862. gadā “Pēterburgas Avīzēs” publicētajā rakstā “Mūžīgs kara lauks” parādās Darvina ideju ietekme:

“Kur vien acis metam, visur ieraugām mūžīgu karu starp dabas radījumiem. Viens zvērs žņaudz otru, viena zivs rij citus ūdeņa dzīvniekus, viena zāle vai stāds vēršas otru nomākt un pati jo tāļāki izplesties. Tādā vīzē ir daba liels kara lauks, kur viens ar otru cīkstās, viens otru meklē nomākt ne vien caur savu stiprumu un plēsību, bet arī caur savu lielāku vaislību, caur savu sīkstāku dzīvību, caur savu žiglāku barības panākšanu u.t. jpr.”

Rakstā atainota dažādu sugu dzīvo radību cīņa par eksistenci kā attīstības pamats, bet Darvina vārds nav pieminēts. Netieši atzīts arī attīstības progress: “Tāpēc varam ar mierīgu prātu uz šo karu skatīties, jo mūžam tas spēcīgākais, veselākais, mundrākais un gudrākais paliek uzvarētājs, un pasaule, lai gan pamazām, taču iet uz priekšu.”

19. gs. otrajā pusē latviešu sabiedrībā, valdot kristīgām tradīcijām, darvinisma idejas nebija īpaši jūtamas. Aktīvs to propagandas uzplūdu laiks sākās 20. gadsimta pirmajā desmitgadē. Nāca klajā daudzi tulkoti darbi, kas iepazīstināja ar Darvina teorijas tēzēm, kaut paša Darvina grāmatas nebija tulkotas. 1901. gadā laists klajā kāds J. Fr. Censoņa raksts – “Vai cilvēks cēlies no pērtiķa?”. Turpmākajos gados jautājums par radības kroņa izcelsmi arvien vairāk nodarbināja ļaužu prātus. 1905.–1910. gadā R. Makstis un citi pievērsās Darvina uzskatu sekotāju darbu tulkošanai.

Piemēram, nāca klajā Jēnas universitātes profesora Ernesta Hekeļa darbi “Vecā un jaunā dabas zinātne”, “Attīstības mācība”, “Cīņa par attīstības ideju”, “Cilvēka izcelšanās”. E. Hekelis atšķirībā no Darvina nenoliedza Dieva eksistenci un par kāda sava darba moto izvēlējās panteistisku tēzi – “Dievs un daba ir viens”. Tika pārtulkoti vācu rakstnieka un Darvina biogrāfa Vilhelma Belšes (Bölsche) darbi – “Vai Dievs cilvēku radījis?” un “Kas ir cilvēks?” (abi 1908) un N.A. Rubakina – “No kā cilvēki cēlušies?”

Arī latviešu sociāldemokrātiski noskaņoti cilvēki laida klajā savus pārspriedumus par popularitātes vilnī esošo tematu: V. Kirhenšteins – “Darvins un darvinisms” (1907), J. Jankavs – “Dzīvības attīstība dabā” (1908), R. Makstis – ”Darvins un attīstības teorija”. Pats pirmavots – Č. Darvina darbs “Sugu izcelšanās” – ar autora biogrāfiju nāca klajā Anša Gulbja izdotajā sērijā „Universālā bibliotēka” V. Dermaņa un V. Teikmaņa tulkojumā (iespiedums nedatēts).

Diemžēl lasīšanas vēsture nesniedz liecības par minēto grāmatu uztveri sabiedrībā un vispār par teorijas popularitāti. Taču radās pretreakcija, tika laistas klajā grāmatas un brošūras, kas atspēkoja darvinismu, nostādot to lasītājiem kā pretstatu kristīgumam. Un ne tikai idejas līmenī. Pierādāms bija arī dabaszinātnisko atziņu nepatiesums. Jau tolaik bija ar pētījumiem mikroskopā pamatots, ka formu vienādību dīgļu attīstības stadijā ir neīsta, vienādas tās izskatās, aplūkojot tikai ar neapbruņotu aci.

Arī senās pagātnes pārakmeņojumos bija atrastas liecības, ka daudzas sugas dzīvojušas gan vienā laikā, gan viena sekojusi otrai, bet nekur nav redzama lēna pāreja no vienas sugas otrā. Liels trieciens evolūcijas teorijai ir tas, ka augstākas sugas sastopamas kopā ar zemākajām, turklāt dažas sugas pazūd, nemaz par augstākām neattīstījušās. Tie ir tikai daži piemēri.

Gala secinājums – darvinisms nav eksakta zinātne, tas nespēj izskaidrot dzīvības izcelšanos: “Darvins ar savu teoriju bij pārgājis no drošu pierādījumu pamatiem uz vienkāršu prātošanu. Viņa mācekļi gāja vēl tālāk un pārvērta viņa uzskatus par dogmu. Hekels it vienkārši balamutējas, pakāpeniski zivis par pērtiķiem pārvērsdams, no kuriem vēlāk cēlušies īstie pērtiķi.. Cilvēku atvasināšana no pērtiķiem ir vienkārši spekulācija. Šo spekulāciju nesa uz pasaules tirgu un pārdeva kā patiesību un eksaktu zinātni. Diletanti, pusizglītotie, muļķi un sprieduma nespējīgi cilvēki viņai ticēja… Pēdējā laikā Darvina stāvoklis palicis puslīdz kritisks. It mierīgi un noteikti var sacīt, ka lepnā, asprātīgi sadomātā un it kā no viena gabala izlietā sistēma tagad salauzta.”

Tomēr par spīti tik radikāliem atzinumiem, teorija turpināja eksistēt vēl ilgus gadus. Stipri tā sašķobījusies pēdējos gados, tomēr daudzi atzinumi joprojām paliek spēkā. Šodien aktīvi tiek noliegts bioloģiskais progress dabā, no tā izriet arī pasaules rašanās forma, kur krasā pretrunā nonāk darvinistu un Bībeles atzinumi. Jau pats Darvins savos darbos pamanījis nepietiekamu izpratni par iedzimtības pazīmēm.

Gregor_Mendel

Georg Johann Mendel (1822–1884)

Vēl Darvina dzīves laikā šā jautājuma pētīšanai pievērsās Georgs Mendelis (1822–1884)– dabaszinātņu skolotājs un klostera mūks, kas vientulībā veica eksperimentus un pētīja pārmantošanas sakarības, liekot ģenētikas pamatus. Taču Mendeļa vārds savā laikā neizskanēja pa visu pasauli, un arī viņa teorija nebija populāra. Darvins to nepazina, bet, ja būtu pazinis, iespējams, pats būtu šaubījies par savas teorijas postulātiem. Modernajā bioloģijā – gēnu nemainība vienas sugas ietvaros – ir viena no atziņām, kas liek apšaubīt Darvina teoriju.

Mūsdienās dažādās valstīs dabaszinātņu stundās pasaules rašanās teorija tiek mācīta atšķirīgi. Pie mums joprojām pieturas pie evolūcijas teorijas, turpretim daudzās Amerikas skolās māca tikai kreacionismu. Pretrunīgie uzskati apliecina tikai to, ka evolūcijas ideja ir drīzāk pasaules uzskata, nevis dabaszinātniska problēma. Jo darvinisti nav devuši skaidru atbildi uz pašu galveno jautājumu – par dzīvības rašanās pirmsākumu. Turpretim Bībelē šāds skaidrojums tiek piedāvāts, un līdzšinējie dabaszinātnieku atklājumi nav to apgāzuši. Pat otrādi.

Pēdējā laikā no zinātnieku puses tiek analizēts otrs darvinisma vājais punkts – uzskati par zemes dzīvo radību rašanās laiku un samērā vienmērīgo attīstību. To, ka Zeme nav tik ļoti veca, kā parasts uzskatīt, cenšas apgāzt pēdējā laika pētījumi. Piemēram, J. J. Cilmers darbā “Darvina maldi” (tulkots un izdots arī latviešu valodā) apraksta un analizē atradumus no aizvēsturiskiem laikiem. Izmirušo dzīvnieku fosilijas, pamato, ka Zeme nebūt nav miljoniem gadu veca, ka tagadējās dzīvības formas radušās tikai pirms kādiem 10 000 gadiem.

Fosilajos atradumos uzietie dinozauru kauli, simtiem augu un dzīvnieku no dažādām ģeoloģiskajām ērām vienuviet – visi šie pārakmeņojušies augi un dzīvnieki liecina, ka nogulu slāņi veidojušies ļoti strauji. Vienīgais veids, kā rodas pārakmeņojumi, ir – ja tiem strauji tiek pārtraukta skābekļa saņemšana, tātad fosilijas nevarētu izveidoties, ja būtu iespēja satrūdēt. Fosilijas liecina par kādu milzīgu katastrofu, kas pārdzīvota uz zemeslodes.

Šī katastrofa acīmredzot ir Svētajos Rakstos minētie grēku plūdi. Un tikai tad no nedaudzajiem sugu pārstāvjiem, kas simboliski raduši atainojumu Noasa šķirsta aprakstā, tālāk attīstījās dažādas dzīvības formas. Cilmera dabzinātniskais sacerējums ļauj secināt – Bībele nekad nav bijusi pretrunā ar patiesi dabzinātnisko pasaules rašanās versiju (kaut zinātniski precīzi tā vēl joprojām nav iezīmēta).

Pārdomājot darvinisma rašanos un attīstību, pārņem izbrīns par to, cik dzīvotspējīgas var izrādīties pašos pamatos kļūdainas teorijas, cik dziļi tās var pārņemt plašus sabiedrības slāņus un cik lēni izravējamas no cilvēku apziņas.

Lilija Limane

Leave a Reply