Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 3 other subscribers

VIENKĀRŠI PATIESĪBA

thoma4

Pašportrets ar mīlestību un nāvi, Hans THOMA, 1875, Staatliche Kunsthalle, Karlsruhe, © Web Gallery of Art

Septembra sākums varētu būt labs laiks ābeces patiesību atkārtošanai. Arī garīgā nozīmē. Kas es esmu? Kādēļ es esmu šajā pasaulē? Kādēļ es esmu tāds, kāds esmu? Kas notiks ar mani, kad man no šīs pasaules būs jāaiziet?

Tie ir jautājumi, kurus neatkarīgi no valdošajām filozofiskajām ideoloģijām laiku pa laikam uzdod visi cilvēki. Bet kā ir ar atbildēm? Kur meklējamas autoritātes, kas spētu sniegt uzticamas, patiesas atbildes uz šiem tik būtiskajiem, patiesībā galvenajiem cilvēka dzīves jautājumiem?

Mēs, modernisma laika cilvēki, tas ir, vēl divdesmitā gadsimta vidū dzimušie un augušie cilvēki, pēc tajā laikā valdošās ideoloģijas esam mācīti un pieraduši vispirms uzticēties zinātniekiem un filozofiem.

Pēdējos gadu desmitos gan vairāk nākas dzirdēt domas, ka uzticēties vairs nevar nevienam, ka kopumā visi esam vientuļi un katram pašam jāmeklē savas dzīves jēga, jo vienas, visiem cilvēkiem kopīgas jēgas neesot.

Tādējādi mūsu dienās gan dažādas zinātnes nozares, gan filozofiski novirzieni ir zaudējuši daļu bijušās autoritātes. Sekas tam ir divējādas. No vienas puses – rietumu cilvēks ir atbrīvojies no zinātniskā un filozofiskā autoritārisma žņaugiem, taču, no otras puses – viņš dziļi grimst bezcerības staignajā purvā.

Palicis viens pats ar sevi, cilvēks tomēr ilgojas pēc kopības, pēc noteiktas vietas mūsdienu nenoteiktajā pasaulē un klusībā tomēr cer, ka gan viņa dzīvei, gan rīcībai ir jēga un nozīme.

Nav šaubu, ka nedz zinātne, nedz filozofija nespēj dot uzticamas, drošas atbildes uz cilvēkiem tik svarīgajiem esamības jautājumiem: Kas es esmu? Kāpēc es esmu? Kas notiks ar mani pēc nāves? Visi mēģinājumi to darīt ir izrādījušies postoši pašām šīm prāta disciplīnām, pārvēršot tās pseidozinātnē un pseidofilozofijā.

Mēs šeit nevaram iedziļināties visā cilvēces domas vēsturē un neskaitāmajos spriedumos, kurus izteikuši gan senie, gan modernie domātāji, tādēļ apmierināsimies ar vispārīgu secinājumu, proti, ka mūsdienu cilvēcei ar visām tās rīcībā esošajām varenajām tehnoloģijām, tomēr nav izdevies ne soli pietuvoties tuvāk atbildēm uz jautājumiem par cilvēka izcelšanos, viņa dzīves jēgu un pēcnāves likteni.

Tieši otrādi, šķiet, ka – jo vairāk mēs uzzinām par šo pasauli un pašu cilvēku, jo mazāk spējam uz šiem jautājumiem atbildēt. Mēs nezinām un droši vien nekad arī neuzzināsim – tā uz šiem jautājumiem tagad atbild mūsdienu zinātne un filozofija.

Bet ko darīt man, ja es tomēr nespēju samierināties ar šādu nezināšanu? Un tas taču ir tik saprotami, ka mēs vēlamies uzzināt tik vienkāršas un vispār cilvēciskas lietas kā: Kas es esmu? Kāpēc es dzīvoju? Kas notiks ar mani tad, kad es nomiršu? Paliek tomēr klusa cerība, ka zinātnieki un filozofi, kas reiz kļūdījušies, atbildot uz šiem jautājumiem pozitīvi, kļūdās, arī noliedzot atbilžu iespējamību vispār.

Turklāt tās nav tikai teorētiskas, bet gan dziļi eksistenciālas ilgas un cerības, jo, neraugoties uz psihologu pūliņiem, vientulība, bezcerība un beigu beigās pati nāve tomēr nav zaudējusi skaudro sāpīgumu. Mēs ikviens taču gribam būt laimīgi, būt mīlēti un dzīvot mūžīgi. Tieši ilgas pēc mūžības ir pašas neremdināmākās un bailes no nāves pašas lielākās. Nāve joprojām izraisa šausmas.

Kā to ļoti pamatoti kādā savā stāstā norāda krievu rakstnieks A. Solžeņicins, mēs visi it kā zinām, ka kādu dienu mēs nomirsim, bet nomirt kaut kad, kādu dienu, ir pavisam kas cits, nekā nomirt rīt, parīt vai pēc mēneša. Tad uz dzīvi un nāvi mēs raugāmies pavisam citādām acīm.

Šādos brīžos cilvēkus saprotamu iemeslu dēļ maz interesē tas, ko saka zinātnieki, filozofi un mūsdienu ideologi. Patiesi, ko tas man palīdz, ja cilvēki ir bijuši uz Mēness un drīz varbūt nokļūs arī uz Marsa, bet manis vairs nebūs, jo es mirstu! Jā, un ko gan man nāves priekšā spēj palīdzēt filozofiski prātojumi vai neskaidras spekulācijas! Man vajag zināt pavisam droši un noteikti, kas notiks ar mani, kad es nomiršu.

Bet vai ir kāds, kas spētu atbildēt uz šo jautājumu? Jā, šis Kāds ir, un Viņu sauc – Dievs. Turklāt Viņš neklusē un netur šīs lietas apslēptas, bet pavisam vienkārši un skaidri runā par tām savā Vārdā jeb Bībelē.

Bet vai Bībele nav vecmodīga grāmata? Vai tur paustie uzskati nav novecojuši, ņemot vērā mūsdienu zinātnes atklājumus, tehnisko progresu, psihologu un sociologu spriedumus? Te atbilde ir īsa un daudziem cilvēkiem varbūt šokējoša – nē!

Zinātnes atklājumi gan apgāž novecojušus uzskatus par norisēm materiālajā pasaulē, filozofiskās skolas un sociāli politiskās ideoloģijas gan apstrīd viena otru pašos pamatos, bet Dieva vārds nekad nevar kļūt novecojis vai nepareizs tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tajā uz mums runā mūžīgais un nemaldīgais Dievs.

Sāksim ar to, ko Dievs mums stāsta par cilvēka nīcību

Vispirms Svētie Raksti apliecina bēdīgo patiesību, ka mūsu miesa ir dzīva tikai īsu laika sprīdi, turklāt pat šī īsā dzīve ir nemiera, uztraukumu un bēdu pilna. Tēlainā veidā Dievs saka, ka cilvēka dzīve līdzinās lauku puķei, kas pavasarī uzplaukst un krāšņi zied, bet jau pavisam drīz novīst un kalst.

Vēl dzīve līdzinās ēnai, tā nav patstāvīga, bet ātri slīd no rītiem uz vakariem, līdz izgaist nakts tumsā. Tieši tāpat cilvēka miesai – pīšļiem, tas ir, ūdenim un saujiņai ķīmisko elementu, no kā cilvēks sastāv, atkal jāatgriežas zemē, no kurienes tie ņemti. Turpretī garam – neiznīcīgajai cilvēka daļai, jāatgriežas atpakaļ pie Dieva, kas to devis.

Tā nu cilvēks šajā pasaulē dzīvo tikai īsu brīdi, ir tajā svešinieks un piemājotājs. Tas attiecas ne tikai uz mūsu paaudzi, bet tā tas ir bijis un būs šajā pasaulē. Pat tad, kad cilvēki vēl dzīvoja vairākus simtus gadu, viņu dzīve iepretī mūžībai nebija nekas, tā pagāja gandrīz tikpat ātri, kā paiet mūsu dzīves.

Jā, cilvēka dzīve patiešām līdzinās ēnai, un tai trūkst patstāvības, neatkarības – gribam mēs to vai negribam, mums visiem ir jānomirst. Pats Dievs par to saka, ka šajā pasaulē Viņš nav paredzējis mums paliekamu mājvietu. Te mēs esam tikai ceļinieki, kas viesojamies te tikai īsu brīdi. Tādēļ Dievs ir licis mūsu sirdīs ilgas pēc kādas citas pasaules – mūžīgas un paliekamas.

Bet kādēļ tā? Kādēļ mums ir jāmirst un jāatstāj šī pasaule, lai gan tik ļoti gribas tajā dzīvot un te palikt? Kas ir nāve un no kurienes tā radusies?

Pēdējos gadsimtos mēs esam mācīti ticēt, ka pasaule radusies nejauši, ka cilvēka dzīvei nav nekādas īpašas jēgas – mēs vienkārši dzīvojam, lai dotu vietu nākamajai paaudzei. Nāve nav nekas cits, kā materiālas dabas parādība, kas iestājas tad, kad cilvēkam vecuma vai kāda cita iemesla dēļ zūd spēja uzturēt vielmaiņu ar apkārtējo pasauli, nu kaut kā apmēram tā.

Bet kādēļ tas ir tā? Kurš to tā iekārtojis? Uz to nopietni atbildēt neņemas neviens, atskan tikai paviršas atrunas – daba to tā iekārtojusi, tas vienkārši ir tā. Bet – kas tā daba, kas visu to tā kārto, īsti ir un no kurienes tā radusies? Uz šādiem jautājumiem ārpus kristīgās ticības skaidri un saprātīgi atbildēt nespēj neviens.

Mums nav jābūt īpaši apdāvinātiem domātājiem, lai secinātu, ka materiālistisks cilvēka dzīves redzējums, ir tikai sekla un virspusēja atrunāšanās. Arī austrumu misticisms un neprātīgais fanātisms nepārliecina. Pavisam ko citu un pavisam citādi mums par šo jautājumu saka Dievs.

Izrādās, ka nāve nebūt nav dabiska, bet gan garīga parādība. Tās cēlonis ir nevis dabisko procesu sarežģījumi, bet gan pavisam garīgs notikums –  pirmā cilvēka Ādama krišana grēkā. No viņa visi cilvēki pēc savas dabas ir pārmantojuši šo grēku, ko sauc par iedzimto grēku, un tādēļ ikviens cilvēks ir kļuvis par grēcinieku.

Cilvēka daba ir kļuvusi samaitāta un spiež viņu grēkot – darīt slikto un nedarīt labo. Tieši šā grēka dēļ Ādams ir saņēmis sodu, ko mēs saucam par nāvi, un no viņa to pārmantojuši visi cilvēki.

Šajā ziņā nav neviena izņēmuma, jo – visi ir grēcinieki, visi ir grēkojuši un visiem ir jāmirst. Kā redzams kristīgajam reālismam ir pavisam maz kopīga arī ar austrumu reliģiski filozofisko misticismu un jebkura veida ideālistisko filozofiju, kas par galveno problēmu uzskata pašu materiālo pasauli.

Bet vai Dievs nav nežēlīgs, ka Viņš viena cilvēka dēļ tik briesmīgi ir sodījis visus cilvēkus? Vai tad nu mēs visi patiešām esam tik lieli grēcinieki, ka pelnām nāvi?

Arī šajā jautājumā valda pavirši, virspusēji spriedumi, kam nepieciešama bibliska korekcija. Grēks savā būtībā nav cilvēka ļaunie darbi, bet gan cilvēka dabas samaitātība, kas vispirms izpaužas kā bijības, mīlestības un uzticības trūkums Dievam.

Citiem vārdiem sakot, pēc grēkā krišanas cilvēks vairs Dievu netur par Dievu, viņš ir kļuvis par dumpinieku, kas cenšas laupīt Dievam Viņam vien pienākamo godu! Turklāt Dievs nebūt nav nežēlīgs vai netaisns.

Tieši tik liels, cik liels ir pārkāpums, ir arī sods – grēcīgajam cilvēkam jāmirst un mūžīgi jābūt atšķirtam no svētā Dieva. To sauc par garīgo nāvi jeb elli. To pieprasa tieši Dieva taisnīgums.

Tā nu varbūt cilvēks nav nevienu noslepkavojis vai ne reizi nav pārkāpis laulību, vai zadzis, kas gan maz ticams, bet tomēr viņš ir un paliek briesmīgs grēcinieks, jo nav parādījis Dievam tādu godu, kāds Viņam pienākas. Tādēļ, nevis kādu neatkarīgu dabas likumu dēļ, grib viņš to vai negrib, ikvienam cilvēkam ir jāmirst.

Un nāve nebūt nav ne salda, ne skaista, nedz arī nebūtība. Nāve ir briesmīga, un visiem cilvēkiem no tās ir bail, jo „briesmīgi ir krist dzīvā Dieva rokās”. Nāve ir tieši šāda krišana Dieva rokās, lai katrs cilvēks atbildētu par to, ko dzīvs būdams darījis, kā izlietojis Dieva dāvāto dzīvību. Kur gan citur dzīvība varētu rasties?

„Nepievilieties!”, saka Svētie Raksti, tas ir, nemaldiniet paši sevi, „Dievs neļaujas apsmieties. Ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus.” Cilvēku nelaime ir tā, ka neesam spējuši sēt labo, bet ļaunās sēklas ir bijis daudz gan domās, gan vārdos, gan darbos, gan pat bez tiem.

Vai tas ir viss?

Ja kristīgajai ticībai par šo jautājumu nebūtu nekas vairāk sakāms, to
varētu uzskatīt par kādu dziļi pesimistisku filozofisku novirzienu. Tomēr tas nav tā. Evaņģēlijos Dievs mums stāsta par savu lielo mīlestību pret mums – cilvēkiem, stāsta par savu prātam neaptveramo dāvanu, ko Viņš mums visiem devis.

Dieva žēlastība ir bijusi tik liela, ka Viņš nav pametis savu radību nelaimē, bet sūtījis pasaulē pats savu Dēlu, lai Viņš glābtu cilvēku no grēka, velna, elles un nāves. Dieva Dēls ir upurējis sevi visu cilvēku vietā.

Mūsu visu vietā Viņš ir izcietis sodu un samaksājis par visiem mūsu grēkiem. Tā nu grēka alga gan ir nāve, bet Dieva dāvana ir mūžīga dzīve Jēzū Kristū. Viņš ir kļuvis mums par augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvību. Kas paļaujas uz Viņu, tas ir, liek savu cerību nevis uz saviem darbiem, bet Viņu, tas nāves nebaudīs, kaut arī tas mirtu.

Nāk stunda, kad visi, kas dus kapos, dzirdēs Viņa balsi un celsies augšām, lai nekad vairs nemirtu. Kad cilvēka laicīgās miesas mājoklis būs nāves sagrauts, tad mums paliek mājoklis, kas nav rokām taisīts, bet ir mūžīgs debesīs.

Tādēļ tie mirušie, kas mirst ticībā Tam Kungam Kristum, vairs nav nolādēti ellei, bet svētīti debesīm. Dievs nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nevienam vairs nebūs jāmirst, nebūs nedz kādu bēdu, nedz ciešanu, nedz sāpju, jo, kas ir bijis, tas ir pagājis. Paliks tikai mūžīgs un nebeidzams prieks, ko dos jauna dzīve jaunā pasaulē Dieva tuvumā. Tā nav ne zinātne, ne filozofija, nedz arī kāda ideoloģija, bet vienkārši patiesība.

Ilārs Plūme

Leave a Reply