Dzīva ticība arvien vēlas slavēt savu Kungu un Dievu, tā vēlas izteikt savu pateicību par Dieva vārdā un sakramentos saņemto žēlastību un visām dāvanām, kā arī patverties pie Viņa, kad velns, grēki un pasaule to vēlas nomākt. Un viens no veidiem kā to darīt ir – dziedāt dievkalpojumā un mājās baznīcas dziesmas.
Šobrīd luterāņu draudzes Latvijā pamatā lieto 1992. gadā izdoto dziesmu grāmatu ar 585 dziesmām, kura atkārtoti iespiesta 1995. gadā. No visām agrāk izdotajām dziesmu grāmatām tā atšķiras ar to, ka katrai dziesmai ir pievienotas arī notis. Dziesmu grāmatā ir arī virkne jaunu gan trimdā, gan Latvijā sacerētu dziesmu.
Vēsturnieks Teodors Zeiferds (1865–1929) raksta, ka pirmais un lielākais latviešu garīgais dziesminieks bija Kristaps (Kristofors) Fīrekers (ap 1615–1684 vai 1685). Viņu sauc par latviešu garīgo dziesmu un latviešu mākslas dzejas pamatlicēju. Viņa tulkotās dziesmas tika ar lielu prieku uzņemtas draudzēs. Šādi panākumi viņu pamudināja pārtulkot un sacerēt arvienu vairāk dziesmu. Un tā tapa vesela dziesmu grāmata.
Dažas Fīrekera dziesmas tika iekļautas 1671. gadā Rīgā izdotajā dziesmu grāmatā „Lettische geistliche Lieder und Psalmen” („Latviešu garīgās dziesmas un psalmi”). Pilnīgākā skaitā Ādolfijs Heinrihs tās iekļāva 1685. gadā izdotajā Kurzemes dziesmu grāmatā „Vermehrtes lettisches Handbuch” („Pavairota latviešu rokasgrāmata”).
Ernsts Gliks
Gadu vēlāk, 1686. gadā, Johana Fišera (1633–1705) un Ernsta Glika (1652–1705) gādību tika izdota dziesmu grāmata Vidzemei. No šā laika Kurzemes un Vidzemes draudzēm bija savas dziesmu grāmatas.
Racionālisma laikā tika izdota tā sauktā jaunā dziesmu grāmata: Kurzemē 1806. gadā, Vidzemē trīs gadus vēlāk. Jauno dziesmu grāmatu draudzes negribēja pieņemt. To lietoja vienīgi dievkalpojumos, bet mājās ļaudis lietoja veco.
Vēlākie dziesmu grāmatas izdevumi – Kurzemē no 1836. gada un Vidzemē no 1847. gada – tika izdoti, pamatojoties uz veco dziesmu grāmatu.
1879. gadā tika izdota pēdējā Kurzemes dziesmu grāmata, 1889. gadā pēdējā Vidzemes dziesmu grāmata.
Tikai 1922. gadā tika izdota visām latviešu luteriskām draudzēm kopēja dziesmu grāmata, kurā bija 691 dziesma. Šīs dziesmu grāmatas priekšvārds ir pārdomu vērts teksts. Pirmkārt, tajā izklāstīta šīs dziesmu grāmatas tapšana, otrkārt, tajā īsumā apskatīta latviešu dziesmu grāmatu vēsture, treškārt, tajā ir arī stāstīts par dziesmu grāmatas lietošanu ikdienā.
Tas arī pamudināja publicēt šo priekšvārdu un nest to ārpus senās dziesmu grāmatas vākiem un vecās drukas, tas ir, iespieduma ar gotiskajiem burtiem – īpaši šajā laikā, kad arvien biežāk atskan balsis, jautājot pēc jaunas dziesmu grāmatas.
1922. gada Dziesmu grāmatas priekšvārds
„Darbs pie šās dziesmu grāmatas izdošanas, kura pēc 237 gadiem vienos atkal visas latviešu evaņģ. luteriskās draudzes, sākts pirms lielā pasaules kara, turpināts arī kara laikā un pabeigts tad, kad jau 3 gadus bija pastāvējusi Latvijas valsts. Vidzemes 75. gaviļu sinodē Tērbatā, 1909.g., pārrunāja jautājumu par kopējās dziesmu grāmatas izdošanu un atzina, ka Vidzemei un Kurzemei būtu jāvienojas, dziesmu grāmatu pārlabojot un izdodot, lai turpmāk Daugava šinī ziņā vairs nešķirtu ticības biedrus.
Tai pašā gadā Kurzemes sinode šo darbu uzticēja ievēlētai dziesmu grāmatas komisijai, pie kuras piederēja ģenerālsuperintendents A.Bernevics un mācītāji Glaesers un T.Grīnbergs. Arī Vidzemes sinode 1910.g. izvēlēja tādu komisiju, sastāvošu no sekojošiem mācītājiem: J.Neulanda, Ādolfija, L.Bērziņa (Allažos) un J.Ērmaņa. Viņai uzdeva ar kurzemniekiem vest sarunas par to, uz kāda pamata un zem kādiem noteikumiem kopējā dziesmu grāmata būtu izstrādājama.
Vienošanās diemžēl vēl neiznāca; katra komisija strādāja par sevi. Kurzemnieki savu darbu nepabeidza, jo karš darbiniekus izklīdināja. Vidzemnieki ar savu darbu tika galā. Vidzemes ev. lut. mācītāju un draudžu priekšstāvju sinode Rīgā, 1920. gadā, ievēlēja jaunā komisijā mācītājus J.Ērmani, E.Pavasaru, K.Beldavu un ģimnāzijas direktoru L.Bērziņu ar uzdevumu sazināties ar Kurzemes mācītājiem un pieaicināt šim mērķim vēl citas derīgas personas. Šī komisija, kopā ar Kurzemes priekšstāvi mācītāju Grīnbergu un pieaicināto lektoru R.Bērziņu, pabeidza 1921.g. dziesmu grāmatas pārlabošanas un sagatavošanas darbus.
Apskatot īsumā dziesmu grāmatas vēsturisko gaitu un attīstību redzam, ka ikkatram jaunizdevumam ir bijušas savas raksturīgās iezīmes. Pirmās latviešu baznīcas dziesmas, skaitā 48, kuras izdeva māc. Rivius kopā ar saviem biedriem 1587.g., bija bez atskaņām un pantmēra. Mācītājs Juris Mancelijs savās vairāk reizes izdotās dziesmu grāmatās dziesmu skaitu gan stipri pavairoja, bet tikai 1671.g. pielika klāt pirmās Kristapa Fīrekera dziesmas ar atskaņām un zilbju ritmu. Atskaņas un pantmērs bija visām 613 dziesmām, kuras 1740. gadā izdeva Rīgā pie Samuēla Lorenca Froliha.
Šīs dziesmas, ar maziem pārlabojumiem, draudzes dzied arī mūsu laikos, tā kā šī grāmata paliks uz visiem laikiem baznīcas dziesmu serde un kodols. Bez jau minētā Fīrekera ievērojamu vietu šinī dziesmu grāmatā ieņem Smiltenes prāvests Svante Gustavs Dīcs (+ 1723.) un Zemītes mācītājs Bierns Viļums Binemanis (+ 1720.). Šie trīs vīri ir mūsu garīgo dziesmu pamata licēji. Šā laikmeta dziesmu grāmatu, kuru vairākkārt pārlaboja, papildināja un izdeva, noslēdz tā sauktā „Vecā dziesmu grāmata”, kura Krišjāņa Dāvida Lentša pārlabota, iznāca beidzamo reiz pie Daniela Millera Rīgā 1799.g.
Racionālisma laikmetā 1809.g. no Vidzemes ģenerālsuperintendenta Sonntaga kopā ar vēl sešiem mācītājiem izdotā, tā saucamā „Jaunā dziesmu grāmata” ar 793 dziesmām, nav tautā dziļas saknes laidusi. Dziesmas valodas ziņā bija gan skaidrākas par vecām, bet tā kā viņās bija maz jūtu un dzejas, tad viņas draudzēm palika svešas. No viņām 570 vēlākā dziesmu grāmatā nav vairs uzņemtas.
Nākošā, 1847. g. izdotā dziesmu grāmata, pie kuras visvairāk strādājuši profesors Ulmanis un prāvests K.L.Kēlbrands, tika pavairota ar dziesmām iz „Kurzemes dziesmu grāmatas” un Loskila „Garīgām dziesmām”, ņemot par pamatu „Veco dziesmu grāmatu” un tā sniedzot draudzēm tēvu tēvu ticības mantojumu, kas iegūts stāvot uz Dieva svēto vārdu pamata un paliekot dzīvā sakarā ar Jēzu Kristu, kas miris par mūsu grēkiem un uzmodināts mūsu taisnošanas labad. Pēdējā, 1889.g. izdotā dziesmu grāmata, pie kuras strādājuši it īpaši prāvests K.L.Kēlbrands un māc. J.Neulands, pārlabota valodas ziņā un kuplināta ar jaunām dziesmām, gan oriģināliem, gan tulkojumiem.
Tagadējo dziesmu grāmatu izdodot komisijas locekļi centušies panākt pie līdzšinējām dziesmām pēc iespējas skaidrāku valodu, labotas atskaņas un pareizu balsienu uzsvēršanu.
Vidzemes un Kurzemes dziesmu grāmatas, līdz ar pielikumu, gan ņemas kā materiāls, bet tomēr daudz dziesmas, kas dzejas un satura ziņā bija mazvērtīgas, pavisam atmestas. Viņu vietā nākušas klāt, gan oriģinālos, gan tulkojumos vairāk kā 200 jaunas dziesmas, kas nebija ne vienā, ne otrā dziesmu grāmatā. Dažas dziesmas arī saīsinātas, atmetot mazvērtīgus pantus. Dziesmu sadalīšana pēc viņu satura un svētku laikiem mazliet grozīta. Pie meldijām atzīmētas profesora Vītola sastādītās korāļu grāmatas numurs, lai atvieglinātu meldiju uzšķiršanu.
Komisijas locekļi apzinās, ka arī šai dziesmu grāmatai būs savi trūkumi, jo nav neviena cilvēku darba, kas būtu pilnīgs. Bet viņi pie šā uzdevuma ir ķērušies tai pārliecībā, ka, izpildot uzlikto pienākumu, tie strādā sava Kunga vīna kalnā un kalpo savai dārgai ev. lut. draudzei.
Kara vētras vairākkārt darbu ir pārtraukušas. Bija laiki, kad viens komisijas loceklis no otra nekā vairs nezināja. Divi no līdzstrādniekiem ir aizsaukti sava Kunga mierā: Valmieras mācītājs Neulands mira 1915.g.; Gaujenes māc. Ādolfijs, kas pārlaboto Vidzemes dziesmu grāmatu rūpīgi bija norakstījis un kara laikā uzglabājis, krita kā lielinieku upuris februārī 1918.g. Viņi abi dzīvojot un mirstot liecināja, ka zina to stipro vietu, kur var droši būt.
Kas pazīst mūsu tautas garīgo dzīvi, zina, ka viņai dziesmu grāmata stāv tuvāk nekā Bībele. Ar dziesmu grāmatu iepriecinājās vientuļi un atstātie, stiprinājās nogurušie un slimie, un mirēji ar to sataisās uz savu pēdējo gaitu. Dziesmu grāmata pavada mūsu draudzes locekļus no šūpuļa līdz kapam. Dziesma sveicina bērnu pie kristības dzīves rītā, tā ir viņa pirmā lūgšana uz mātes klēpja. Viņa to pavada skolas gaitā un iesvētīšanas dienā un stiprina laulājamo pāri kāzu dienā, iedama tam līdz kā kāds eņģelis dzīves cīņās un briesmās. Un kad nogurušais ceļinieks ticību turējis un tecēšanu pabeidzis, tad viņa aukstās rokas vēl zārkā tura dziesmu grāmatu, kā zīmi un liecību, ka pie Dieva troņa dziedās jaunu dziesmu.
Kāda dārga manta mums ir dziesmu grāmata, zina tikai tas, kas kā Kristus māceklis šās dziesmas ņem līdzi dzīves ceļā, arvien raudzīdamies uz Jeruzalemi, svēto pilsētu, kur ir ticīgo ceļa mērķis. Un kas grib sajust mūsu garīgo dziesmu spēku, tas lai viņas dzied kā uzticīgs baznīcas apmeklētājs kopā ar savu draudzi, kad ērģeļu skaņas viļņo un gavilē un svētas šausmas caur sirdi iet iedomājoties, ka tā Kunga atpestītie un izredzētie vienreiz augstās skaņās slavu dziedās tam jēram, kas ir cienīgs ņemt slavu un godu un pateicību mūžīgi.”
Tā rakstīja mūsu tēvi, priecājoties par dziesmu grāmatu, kas vienos Latvijas luteriskās draudzes. Protams, kopīga dziedāšana ir arī ticības apliecināšana, jo kristiešus spēj vienot vienīgi ticība Kristum, kurā atklāta Dieva žēlastība. Tādēļ, tiecoties pēc patiesas vienotības, baznīcas mācība ir jāpamato Svētajos Rakstos un jāpaliek uzticīgiem Vienprātības grāmatā apliecinātai mācībai. Tieši tā būs patiesa vienotība un vienprātība ticībā, kas izskanēs arī baznīcas dziesmās, kuras mēdz saukt par izdziedāto mācību.
Gvido Ozoliņš