VĒSTURES VĀRTOS

55102

Krēsliņš Jānis. Vēstures vārtos. Raksti, 2. sējums. – R: Valters un Rapa, 2006. – 510 lpp. – il.

Jāņa Krēsliņa „Raksti” pa sējumam vien iegulst tādas kā vērīgu mūslaiku latviešu celtas pasauluzskata ēkas fundamentā. Tur blakus J. Krēsliņam no klaida latviešu lasītājiem, domātājiem un rakstītājiem pilnīgi noteikti ir Dz. Sodums ar „Kopotu rakstu” sešiem sējumiem, kas pašlaik gaida savu vainagojumu, un gan jau vēl kāds.

(Šīs svarīgās un garīgās ēkas – mūsdienu latviešu dzīves telpas – apzināšanā un iezīmēšanā gan jau ne citādi, kā uz tēva savulaik liktā pamata, darbojas arī Jānis Krēsliņš juniors Stokholmā.)

J. Krēsliņa „Rakstu” otrais sējums saucas „Vēstures vārtos”. Tas mudina domāt par pašu mūsu dzīvi: tā aizvien ir šādos savdabīgos vārtos, kuros cilvēks stāv, izgājis no iepriekšējā mirkļa un grasīdamies spert soli nākamajā, kur viņš atkal būs ne jau kur citur, kā aizvien vārtos, no kuriem reāls jeb pilnīgi drošticams skats paveras vienīgi atpakaļ. Tā nu šā aktuālā mirkļa īstenums izrādās tāds kā apburts, un tas, kā mēs savu tagadni apzināmies un dzīvojam, vislielākajā mērā ir atkarīgs no bijušā apzināšanās.

Turpinot šo prāta rotaļu ar vēstures vārtu tēlu, bijušā apziņas vispusīgums ir svarīgs arī tādā ziņā, ka dzīve vārtos var kļūt visai neveselīga, ja tā izvēršas par dzīvi caurvējā, kas velk no pagātnes apziņas tukšuma uz vēl nerealizējušos nākotni. Tāds caurvējš nabaga cilvēku tagadnes vārtrūmē pluina un šausta, līdz kamēr tam piemetas krika, un līdz ar to dzīve kļūst sāpīga vai pat neciešama.

No tādas kaites paglābties mums iespēju dod arī šis J. Krēsliņa „Rakstu” sējums. Kā to varētu raksturot? Sevišķi luteriskajā teoloģijā svarīgs ir termins „vietnieciskais upuris” J. Krēsliņa darbu vispār varētu dēvēt par „vietniecisko pētniecību” vai, ja to saprot pareizi, pat par „vietniecisko domāšanu”. Protams, itin kā Kristus darba augļi ir saņemami vienīgi katra Viņam uzticīgā konkrētajā ticībā, tā arī J. Krēsliņa pētniecībā un pārdomās nobriedušie spriedumi ir aptverami, vien viņam līdzi domājot.

Šā vēsturnieka un literāta ieguldījums mūsu, latviešu, kopējās esamības jēdzīgumā manā vērtējumā ir tik ievērojams, ka es uz viņu droši attiecinu apustuļa Pāvila vārdus: „Nesiet cits cita nastas, tā jūs piepildīsit Kristus likumu.” Jānis Krēsliņš ir nesis mūsu nastas vairākās nozīmēs.

Pirmām kārtām no viņa recenzijām un apskatiem mēs, Dzelzs priekškara padomju pusē dzīvojušie, arī šai „Rakstu” 2. sējumā varam uzzināt par ilgus gadus mums liegtiem nozīmīgiem rietumos izdotiem darbiem, kas dažādā ziņā (galvenokārt kā vēstures pētījumi un apcerējumi) skar tā saukto latvietību. Šie J. Krēsliņa asredzīgie kritikas raksti interesentiem ir arī labi uzvedinātāji tālākai meklēšanai un pētīšanai.

Otrām kārtām ar savu kārtīgi paveikto ikdienas darbu visnotaļ ASV Ārlietu Padomē (The Council of Foreign Relations) un Baltijas Studiju veicināšanas apvienībā (Association for the Advancement of the Baltic Studies) autors nenovērtējamā mērā atvieglo citus savos tiešajos pienākumos ieslīgušus ļaudis, kuri vaļas brīdī tomēr vēlas remdēt tagadnības „caurvēju”.

Un, protams, viņš dara dzīvi panesamāku (jo – saprotamāku) jaunākajām paaudzēm. Šeit man prātā nāk pastāsts par mazdēliņu un vecmāmiņu. Vecmāmiņa bija neapmierināta ar sava lolojuma sliktajām atzīmēm vēstures stundās un par piemēru minēja savas kādreizējās sekmes šai mācību priekšmetā. Uz to puka atbildēja:

„Vecmāmiņ, nu bet cik tad tavā laikā tās vēstures daudz bija!?” Jā, ar katru dienu tās kļūst vairāk, tās nasta (sevišķi, ja tā nav apzināta) – smagāka, tāpēc paldies autoram par sniegto atvieglojumu. Tas gribētājiem brīvajā pasaulē cauri gadu desmitiem ir bijis pieejams daudzviet publikācijās un nu galu galā tematiski apkopotās „Rakstu” sējumu nodaļās arī šeit Latvijā. Protams, tas ne tuvu nav viss, un atliek cerēt, ka Jāņa Krēsliņa „Rakstu” izdošana turpināsies.

Šis otrais sējums ir sadalīts nodaļās: „Meklējot rakstos” (par dažādiem Latvijas vēstures krustpunktiem un vērtējumi par to interpretāciju citu autoru darbos), „Mūsu vēstures līdzgaitnieki baltvācieši”, „Bībele, luterāņi, hernhūtieši” un „Pieminot rakstu kopējus”. Manu interesi, protams, sevišķi piesaistīja ar baznīcas vēsturi saistītie raksti, kādi ir atrodami grāmatas itin visās nodaļās. Tos sevišķi komentēt ne vēlos, ne spēju.

Tas ir bijis (un noteikti būs, pie šiem rakstiem atgriežoties) tīrs lasītprieks. Tādēļ, ka pie tiem šad un tad atgriezties, manuprāt, ir neizbēgami, autora „Rakstu” sējumus rūpīgāki ļaudis noteikti gribēs arī nopirkt un turēt mājās. Citādi var sanākt, kā man: pirmo sējumu paņēmu bibliotēkā, un nu tā dažreiz pietrūkst. Būs vien tomēr jāiet uz veikalu.

Latvieša un ņujorkieša Jāņa Krēsliņa raksti vedina domāt par šā brīža realitātes sarežģītību, par tās smalko ķīmiju (vai pat alķīmiju), kurā vēsture dažkārt ir vai pati būtiskākā sastāvdaļa.

Didzis Meļķis

Leave a Reply

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.