Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 3 other subscribers

STEFANA NĀVE

16stephe

Stefana martirijs, Giorgio VASARI, 1560, Pinacoteca, Vatican, © Web Gallery of Art

Grēcīgais cilvēks arī uz vēstures notikumiem ir spējīgs raudzīties tikai caur sava nama logiem. Gluži kā gudrais Salamans, Svētā Gara ietekmēts, ir teicis: „Ikvienam cilvēkam viņa ceļi šķiet šķīsti..” (Sal. pam. 16:2).

Taču Dievs ļauj saviem ticīgajiem ieskatīties vēstures notikumos Svētā Gara gaismā. Tas pats Salamans šajā sakarā turpina: „Tas Kungs sver cilvēka sirdi un garu.” (Sal. pam. 16:2) Stefana vēsturiskais skatījums ārkārtīgi nepatika jūdu garīgajai un politiskajai elitei.

Viņa runa tapa par lūzuma punktu jūdu attieksmei pret Jēzus mācekļiem, un tas iezīmējās ar kristiešu vajāšanām, kur Stefans uz kristīgās baznīcas vēstures skatuves parādījās kā pirmais asinsliecinieks jeb martīrs daudzu citu vidū. Tam, kāpēc Lūka mums ir atstājis liecību par Sinedrija atbildi uz Stefana uzrunu, ir vairāki iemesli.

Pirmkārt, lai liecinātu par jūdu līderu aizvien pieaugošo pretošanos Jēzum Kristum. Otrkārt, šie notikumi ir svarīgi arī tāpēc, lai parādītu, kā notika Evaņģēlija izplatīšanās. Brīnumainā kārtā – jo vairāk jūdi uzbruka Kristus mācekļiem, jo plašāk un straujāk Evaņģēlijs izplatījās ne tikai Jeruzālemē un Jūdejā, bet arī Samarijā un drīz vien visā Romas impērijā. Un treškārt, lai parādītu, kāda bija jūdu atbilde uz Stefana uzrunu Sinedrijam.

Stefana runa ārkārtīgi aizvainoja Sinedrija locekļus. Viņa vārdi kā ass zobens iecirta viņu pašapziņā. Vārdi – „viņi grieza zobus pret to” – norāda uz nežēlīgu naidu un kāri pēc atriebības, kas pārņēma Sinedrija locekļus. Viņi gribēja noslaucīt no zemes virsmas šo niecīgo sektantu grupu, kas sevi dēvēja par Kristus sekotājiem.

Taču izrādījās tā, ka šis naids bija vērsts ne tik daudz pret vienkāršajiem mācekļiem, cik daudz vairāk pret pašu Evaņģēliju. Šķiet, ka turpmākie notikumi vairāk atgādināja spontānu vardarbības uzliesmojumu nekā kaut kādu juridisku aktu. Tāpat šķiet, ka arī pats Stefans nebija gaidījis šādu pavērsienu.

Lai kā arī būtu, Stefans, būdams Svētā Gara pilns, redzēja Jēzu visā savā godībā stāvam blakus Dievam. Šis redzējums bija tāds pats, kāds tas bija gan Jesajam, gan Ecehiēlam, gan Daniēlam, gan arī apustulim Jānim. Neparastais šajā vīzijā ir tas, ka Jēzus stāv blakus Dievam, lai gan Vecajā Derībā vairāk tiek liecināts, ka Dievs savu Izredzēto sēdinās blakus pie savas labās rokas (piem., Ps. 110:1).

Nozīme šajā atšķirībā varētu būt tāda, ka tiek vairāk akcentēta Kristus profētiskā un starpnieciskā aktivitāte starp Dievu un cilvēku. Tāpat šķiet, ka arī pats Stefans ir pārsteigts par vīziju. Līdz šim viņš bija liecinājis Sinedrija priekšā, bet tagad viņš apliecina savu ticību arī Jēzus priekšā.

Pasaulīgās tiesas priekšā saņēmis nosodījumu, viņš nu vēršas pēc aizstāvības Debesu tiesas priekšā. Viņa aizstāvis šajā visaugstākajā tiesā ir Jēzus Kristus, kuru Stefans redz stāvam pie Dieva labās rokas. Jēzus ir viņa Paraklēts (Aizstāvis, Mierinātājs).

Aina, ko Svētais Gars mums šeit liek skatīt, nepārprotami norāda uz psalma vārdiem: „Sēdies pie Manas labās rokas, tiekāms Es lieku tavus ienaidniekus par pameslu tavām kājām!” (Ps. 110:1) Tāpat arī Daniēls izsakās līdzīgi: „Kamēr es vēroju nakts parādības, redzi, kā debesu padebešos nāca kāds kā Cilvēka Dēls savā izskatā; tas pienāca pie cienījamā sirmgalvja, un to nostatīja sirmgalvja priekšā.” (Dan. 7:13).

110. psalmā ir redzams tas pats Mesija, ko arī Stefans redz savā priekšā. Šī aina mudina uz vairākām pārdomām. Vispirms jau to, ka pie Dieva labās rokas stāvošais Kristus sveic Stefanu kā pirmo svēto, kas ar savām asinīm ir apliecinājis ticību Kristus izcīnītajai pestīšanai. Jēzus šeit ir tiesnesis, kura lēmums pār Stefanu ir pilnīgi pretējs tam lēmumam, ko piesprieda Stefanam Sinedrijs ar tā piekritējiem, proti – lai gan no pasaules noraidīts un nicināts, tomēr sveikts un godāts Debesīs.

Stefans nosauc Jēzu par Cilvēka Dēlu, gluži kā Jēzus pats sevi dēvēja, stāvēdams Sinedrija priekšā, tādējādi nepārprotami norādīdams uz Vecās Derības pravietojumiem par Mesiju (Ps. 110; Dan. 7:13–14; Atkl. 1:13; 14:14 un daudzviet citur). Visas šīs liecības norāda, ka Dievs ir pieejams vienīgi caur Jēzu Kristu, nevis caur tempļa rituāliem, kā tas bija bijis agrāk un kā to bija iedomājušies Sinedrija locekļi un viņu piekritēji.

Iepriekšējos trijos tiesas procesos, par kuriem Lūka mums līdz šim ir liecinājis, pirmais bija beidzies ar brīdinājumu (Ap.d. 4:17, 21), otrais – ar miesas sodu (Ap.d. 5:40), bet trešais beidzās nomētāšanā ar akmeņiem (Ap.d. 7:58–60). Līdz ar to bija noticis tā, ka Sinedrijs bija atteicies no viedā Gamaliēla padoma (Ap.d. 5:35–39). Šāds lēmums patiesībā ir arī pretrunā kā romiešu likumiem, tā arī jūdu likumiem, kas aizliedza izpildīt nāves sodu tajā pašā tiesas dienā.

Lai neizskatītos, ka visa notikumu attīstība ir vienkārši vardarbīga izrēķināšanās ar Stefanu, tad nāves sods viņam tika izpildīts it kā saskaņā ar Mozus bauslību – nomētāšanu ar akmeņiem par zaimošanu. Tas it kā piedeva šim procesam oficiālu raksturu. Tomēr patiesībā tas bija Sinedrija kontrolēts un akceptēts pūļa vardarbīgs akts gluži tāpat, kā tas bija ar Jēzus krustā sišanu.

Stefans mira līdzīgi Jēzum, proti, lūgšana bija viņa pēdējie vārdi (sal. Lk. 23:34, 46). Atšķirība bija tā, ka Stefans lūdza Jēzu, turpretim Jēzus lūdza savu Tēvu. Iespējams, ka Lūka apzināti bija gribējis saistīt abus šos miršanas brīžus. Taisnības labad jāpiebilst, ka abi šie notikumi nav gluži līdzīgi – Stefana miesa, nevis viņa dvēsele apgūlās un aizmiga, lai gaidītu savu augšāmcelšanos (sal. Ap.d. 13:36; Jņ. 11:11; 1.Tes. 4:13,15 u.c. vietas).

Tā nu šis vīrs aizgāja mierā no šīs kņadas un satraukuma – aizmiegot, kā to min Lūka. Viņš darīja pareizas lietas, kaut arī šī pareizā lieta nogalināja viņu. Stefans, gluži kā Pāvils, bija ieguvis Lūkas acīs lielu atzinību. Kā Pāvils ir Dieva vīrs, kurā vairāk nekā jebkurā citā mēs ieraugām Dieva darba rīku, caur kuru Viņš lika savam Evaņģēlijam izplatīties romiešu un grieķu pagāniskajā pasaulē, tā arī Stefans mums parādās kā vīrs, kurā mēs ieraugām baznīcas ticību, un arī kā vīrs, kas ir licis pamatus misijas darbam pagāniskajā pasaulē.

Lūkas nodoms saistīt abu šo vīru, Stefana un Pāvila, aktivitātes ir nepārprotamas. Vispirms jau tas, ka nākamie vārdi tūlīt pēc šiem notikumiem mums saka: „Bet Saulam viņa nāve bija ļoti pa prātam.” (Ap.d. 8:1) Šī piezīme Lūkam ir tik nozīmīga, ka viņš min kāda jaunekļa vārdu.

Neviens cits vārds saistībā ar Stefana aktivitātēm netiek minēts kā vienīgi – Sauls no Tarsas. Turklāt viņš tiek pieminēts visai negatīvā saistībā ar Stefanu, jo viņš bija pārliecināts, ka tieši tā ir jārīkojas pret tādiem „zaimotājiem” kā Stefans un pārējie mācekļi. Lai gan par Saula vecumu tiek vēstīts, ka viņš bija jauneklis, tomēr tiešs viņa vecums mums nav zināms.

Ja pieņemam, ka viņš mira ap 68. gadu pēc Kristus, tad viņam ap to laiku varētu būt kādi 35 gadi. Tādā gadījumā viņš varētu būt Jēzus laikabiedrs. Tas, ka Stefanam izpildītais nāves sods Saulam bija pa prātam, liecina, ka viņš gribēja šādu sodu attiecināt arī pret pārējiem mācekļiem.

Sauls, kas vēlāk pēc kristīšanas pieņēma vārdu Pāvils, par sevi teica, ka ir bijis farizeja Gamaliēla māceklis. Iepriekšējā reizē, beidzot pārdomas par Stefana sprediķi, izteicu pārdrošu domu, ka Sauls drīzāk ir Stefana, nevis Gamaliēla mācības pārmantotājs. Šāds apgalvojums varētu tiešām šķist dīvains, ņemot vērā visu šo notikumu attīstību, kā arī Saula lomu Stefana nāvē.

Tomēr jāsaka, ka šī nav vienīgā dīvainība saistībā ar farizeju Gamaliēlu, Stefanu un Saulu. Kā zināms, Gamaliēls bija tas Sinedrija loceklis, kas „nebrēca” pēc kristiešu asinīm. Tieši otrādi, viņš bija autors piekāpīgajai attieksmei pret mācekļiem, iesakot likt mierā viņus, ļaujot Dievam lemt par viņiem.

Turpretim ar Saulu mēs sastopamies kā ar vīru, kas bija dedzīgs bauslības sekotājs – tātad, nebūt ne liberālās teoloģijas piekritējs, kāds bija farizejs Gamaliēls. Taču pēc konvertēšanās kristietībā Sauls, nu jau kā apustulis Pāvils, mums parādās kā pagānu misionārs, gluži kā Dieva vīrs Stefans. Arī savā sludināšanā mēs ieraugām Pāvilu turpinām Stefana mācību, jau daudz plašāk izskaidrojot to savās vēstulēs.

Kā jau minēju, notikumi ap Stefanu Apustuļu darbu grāmatā parādās kā pagrieziena punkts turpmākajai Evaņģēlija izplatībai. No Jeruzālemes tas dosies uz Samariju un pat uz Etiopiju, kas tajā laikā savā ziņā bija kā pasaules mala. Tā sāka īstenoties Jēzus pravietojums: „Jūs.. būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.” (Ap.d. 1:8).

Uldis Fandejevs

Leave a Reply