Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 1 other subscriber

LUTERA PEDAGOĢIJA I

luther-w-bible

Kas ir pedagoģija?

Mūsdienās pedagoģija ir zinātne par audzināšanu, mācīšanu un izglītību. Audzināšana ir mērķtiecīgi organizēts cilvēka darbības process, kas virzīts uz sociālās kultūras pieredzes nodošanu no paaudzes paaudzei, uz jaunās paaudzes vērtību orientāciju veidošanu un garīguma izkopšanu.

Mācīšana (skolotāja darbība), ir mērķtiecīga skolēna zināšanu bagātināšana, palīdzība skolēnam pilnveidot prasmi mācīties, sasniegt individuāli iespējamu efektivitāti izziņā, fiziskajā un garīgajā attīstībā, kultūras cilvēka personības īpašību veidošanā.

Izglītība ir mācību līdzeklis un rezultāts, kad cilvēks iegūst ne vien zināšanas, bet arī prasmes un iemaņas, uzņemoties atbildību lietot zināšanas noteiktā laikā, vietā un situācijā, tādējādi būdams izglītots, nevis tikai mācīts.

Šādas un līdzīgas definīcijas ir devusi zinātne – pedagoģija. Laikā, kad dzīvoja Luters, nebija tādas zinātnes kā pedagoģija, nebija arī šo tēlaino definīciju. Bija tikai liela nepieciešamība mācīt, audzināt un izglītot jaunatni. Tā nu Lutera pedagoģija bija pirms pedagoģijas zinātnes, līdzīgi kā ķīmija bija pirms ķīmijas.

Pedagoģijas zinātne, tāpat kā jebkura cita zinātne, nemitīgi attīstās, tādēļ tā Luteru ievieto tādā nozarē kā pedagoģijas vēsture, bet viņa darbu nosauc par „Lutera pedagoģiskajiem uzskatiem”. Tomēr Luters, tāpat kā vairums renesanses skolotāju, nebija tik materiālistiski domājošs, ka audzināšanu uzskatītu tikai par sociālās kultūras pieredzes nodošanu no paaudzes paaudzei.

Luteram kā skolotājam nākamajām paaudzēm bija jānodod ne tikai pārvērtēta un papildināta iepriekšējās paaudzes pieredze, bet gan mūžīgā Dieva Evaņģēlija vēsts par grēcinieka taisnošanu vienīgi ticībā Jēzus Kristus nopelna dēļ, bez bauslības darbiem. Paveikt šo uzdevumu bija daudz grūtāk, nekā tas izklausās, arī nekā to sākumā domāja pats Luters. Te nepietiek tikai ar „Lutera pedagoģiskajiem uzskatiem”.

Nepieciešamība

Lai pēc iespējas skaidrāk saprastu reformācijas lomu kristīgās izglītības atjaunošanā gan organizatoriskā, gan mācību satura ziņā, rūpīgi jāiepazīstas ar izglītību, kāda tā bija pirms reformācijas.

Īsumā var sacīt, ka kristīgās ticības mācīšana pirms reformācijas līdzinās nemitīgai deformācijai, kas veidoja garīgo lietu stāvokli reformācijas priekšvakarā.

Baznīcas nespēja adekvāti reaģēt uz straujām vēsturiskām izmaiņām (piemēram, liels cilvēku pieplūdums pēc vajāšanām) noveda pie mācīšanas darba lejupslīdes. Mācība par taisnošanu ar darbiem bija ietekmējusi mācību norisi un saturu, tādēļ tika aptumšotas kristīgās ticības pamatpatiesības. Izglītība nebija obligāta, un skolās valdīja nūjas disciplīna.

Sešpadsmitajā gadsimtā bija nepieciešams atjaunot kristiešu mācību darbu, nostādot to uz tās sākotnējiem pamatiem, lai īstenotu sākotnējos mērķus, proti, darītu cilvēkus par kristiešiem.

Lai arī pastāvēja nelielas grupiņas (piemēram, skolotāji humānisti, valdensieši un Jana Husa sekotāji), kas centās mācīšanas darbu veikt ar humānākām metodēm un pašaizliedzīgi nest cilvēkiem gaismu, un sekmēt praktisko kristīgo ticību, tomēr viņu ietekme bija niecīga. Turklāt pašas šīs grupas bija dažādu maldu mācību ietekmētas.
Šādā situācijā radās vajadzība pēc skolām, kurās varētu pulcināt pēc iespējas lielāku skolēnu skaitu, kā arī tās finansiāli nodrošināt.

Bija nepieciešami skolotāji, kas būtu sava diženā aicinājuma cienīgi un patiesā ticībā un mīlestībā sniegtu bērniem ticības mācību, attīstītu dzīvei nepieciešamās prasmes un iemaņas. Savukārt, universitātēm bija jāsāk nopietns darbs, lai sagatavotu šādus krietnus skolotājus un mācītājus, kuri spētu skaidri un saprotami sniegt kristīgās ticības pamatus par pagāniem vai puspagāniem kļuvušajai sabiedrībai.

Pāri visam pastāvēja kliedzoša vajadzība pēc cilvēkiem, kas spētu pastāvošo sistēmu izvērtēt, bezbailīgi norādīt uz tās trūkumiem, kā arī konstruktīvi un vispusīgi risināt problēmas.

Šādā vēsturiskā situācijā Dievs lika Dr. Mārtiņu Luteru, kam bija jākļūst par vīru, kas ar savu pozitīvo entuziasmu un nedziestošu dedzību apliecinātu pasaulei Kristus Evaņģēliju, un darītu visu, lai Svēto Rakstu mācība nepazustu kapā kopā ar viņu, bet tiku nodota nākamajām paaudzēm.

Dr. Mārtiņš Luters bija pārliecināts par izglītības nepieciešamību. Viņš sacīja, ka „pati svarīgākā lieta ir mācīt un vadīt ļaudis”. Reiz viņš pat bija sadusmojies uz sevi, ka ziedo daudz sava laika, risinot masu izglītības problēmas.

Vecās skolas

Sešpadsmitā gadsimta sākumā bija dažādas izglītības iestādes. Tomēr mācības, metodes un disciplīna skolās bija ar ievērojamiem trūkumiem. Skolēni bija pasīvi. Pasniedzēji referēja (izklāstīja grāmatu saturu), diktēja, skaidroja, bet skolēni klausījās un iegaumēja.

Dominēja autoritārisms. Pār pasniedzējiem valdīja baznīcas autoritāte un Aristoteļa filozofiskie uzskati, bet pār skolēniem smagi gūlās pasniedzēja autoritāte.
Izglītībai nebija mērķa attīstīt visas spējas, bet paturēt atmiņā zināmus faktus, kas bija daudzmaz svarīgi baznīcā un praktiskajā dzīvē.

Par izglītības līmeni reformācijas sākumā ir tikai aptuveni dati. Iespējams, ka vismaz desmit procenti iedzīvotāju mācēja lasīt un daudzi arī rakstīt. Izglītības līmenis pieauga galvenokārt stipri urbanizētajos rajonos, kur darbojās pilsētu skolas ar mācībām tautas valodā un baznīcas organizētās skolas.

Pilsētas skolā, kādā bērnībā mācījās arī Dr. Luters (Trivialschule), mācīja viduslaiku trivium – gramatiku, loģiku un retoriku. Šādi tika mācīti visi skolēni, kas tiecās pēc labas izglītības. Skolu vadīja rektors, ko iecēla katedrāles skolas priekšnieks (tā saucamais sholasts), vai arī pilsētas rāte. Pilsētas skolās bija trīs pakāpes: zemākajā mācījās lasīt un rakstīt, vidējā – pamatmācību latīņu gramatikā, augstākajā – turpināja mācīties gramatiku, dažreiz arī ģeogrāfiju, vēsturi un dabas zinības.

Disciplīna

Disciplīna bija barga un pat nežēlīga. Tajā laikā autoritāte balstījās lielākoties uz fizisku spēku, no skolnieka tika pieprasīta verdziska paklausība un fiziski disciplinārsodi bija parastie labošanas līdzekļi. Lai motivētu skolniekus apgūt dzīvei nepieciešamās gudrības, tika izmatota piespiešana un izsmiešana.

Pilsētas skolās bija tradīcija zemākajos kursos izmantot tāfeli, virs kuras bija vilka attēls. Latīniski vilks ir lupus, un skolnieks, kura vārds tika uzrakstīts uz tāfeles, kļuva par lupus. Katru astoto dienu skolotājs pārbaudīja sarakstu, un vaininieks saņēma tik sitienu, cik reižu (astoņu dienu laikā) viņa vārds bija uzrakstīts uz tāfeles. Pēršanas iemesli bija sarunāšanās vāciski, kļūdīšanās latīņu deklinācijās un konjugācijās, zaimošana vai slikta uzvedība vispār.

Cita metode, lai veicinātu mācīšanos, bija kaunināšana. To lietoja, kad skolnieki nespēja atkārtot iegaumēto, vai arī to darīja vāciski. Kaklā tika uzkārts koka ēzelis, vai arī tam, kurš no rīta atbildēja vissliktāk, bija jānēsā īpaša atpalicēja cepure, turklāt visu dienu viņu sauca par muļķi.

Skolas vienīgais nolūks bija iemācīt lasīt un rakstīt latīniski, sagatavojot skolēnus tālākām mācībām. Skolēns, kas pabeidza pilsētas skolu, bija sagatavots iestāties universitātē, kur mācības notika tikai latīņu valodā.

Skolotāji

Skolotāji galvenokārt bija vīrieši, kas, nespējot nodrošināt dzīvi citā veidā, uzņēmās skolotāja darbu. Viņi klejoja no pilsētas uz pilsētu, meklējot darbu. Skolu ēku nebija, un daudzās vietās nebija organizētas skolas. Skolotāji bija nekvalificēti (pat neieinteresēti) vadīt labi sakārtotas skolas, jo nebija mācīti pedagoģijā.

Lutera darbi par pedagoģiju

Dr. Mārtiņš Luters uzrakstīja vairākus traktātus, uzrunas un vēstules, kas saturēja norādījumus par izglītību, tās organizāciju un metodēm.

Pirmām kārtām izglītības stāvoklis lika doktoram Mārtiņam Luteram aicināt atbildīgās amatpersonas pievērst lielāku uzmanību jaunatnes izglītošanai. Luters skaidri apzinājās, cik neapskaužama ir esošā situācija. Pats viņš no bērnības līdz doktora grādam bija mācījies toreizējās skolās, izbaudot uz savas ādas visas tam laikam raksturīgās metodes.

Viņš nebija ieguvis nekādu īpašu pedagoģisku izglītību. Vienīgi Svētie Raksti viņu ierosināja runāt par to, ko viņš bija novērojis, un izklāstīt idejas, ar kuru palīdzību uzlabot situāciju. Otrkārt, viņš apzinājās izglītību kā priekšnoteikumu stiprām draudzēm (kontekstā, kad veidojās luteriskā baznīca) un būtisku palīglīdzekli Evaņģēlija vēsts sludināšanai.

Visskaidrāk Lutera idejas atklājas divos traktātos par izglītību. Traktātu „Visu Vācijas pilsētu rātskungiem par kristīgu skolu ierīkošanu un uzturēšanu” Luters uzrakstīja 1524. gadā neilgi pēc atgriešanās Vitenbergā no Vartburgas. Tas notika tieši pirms Zemnieku kara sākuma.

Otrs darbs ir 1530. gadā Koburgā sarakstītais – „Sprediķis par to, lai bērnus laistu skolā”. Šajā darbā Luters runā par abām publiskajā izglītībā ietvertajām vērtībām – garīgo un laicīgo. Abi šie darbi sniedz skaidru priekšstatu par Lutera pedagoģiskajiem uzskatiem. Aplūkosim pēc kārtas šos darbus.

Visu Vācijas pilsētu rātskungiem

Šo darbu joprojām uzskata par pirmo loģisko pamatu visām publiskajām pamatskolām un vidusskolām, lai arī kur tās atrasots. Argumenti, kurus Luters izvirzīja gan zēnu, gan meiteņu publiskās izglītības labā, joprojām pamato visas diskusijas par to, vai izglītība būtu atbalstāma ar nodokļiem.

Luters raksta: „Kaut arī par īstu kristieti tā varētu izmācīt tik vienu vienīgu zēnu, mums šai lietai patiesi būtu jādod simts guldeņi par katru, ko mēs nevilcinoties dotu, lai sakautu turkus, ja viņi jau mums mītu uz papēžiem.”

Luters izdevumus militārām vajadzībām nosauca par liekiem, ja tajā pašā laikā netiek izglītota jaunatne, tas ir, mācīta par īstiem kristiešiem. „Pilsētas labākā un lielākā labklājība, drošība un spēks drīzāk ir tās daudzie un spējīgie, mācītie, gudrie, cienījamie un labi izglītotie pilsoņi,” raksta Luters.

Publiskā izglītība, viņaprāt, deva gan reliģisko mācību, gan tūlītēju pilsoniskās dzīves uzplaukumu.

Darba ievads

Šajā darbā Luters vēršas pie pilsētu vadītājiem. Darba rakstīšanas motīvus Luters nosauc par nesavtīgiem un pamato tos kā Dieva pavēli: „Tā kā Dievs atdarījis manu muti un licis man runāt, turklāt vēl tik spēcīgi mani uztur, neatkarīgi no mana padoma un darbiem izplata un stiprina manu lietu visā pasaulē par spīti visai ienaidnieka trakošanai .. Tādēļ es, kā arī Jesaja saka, runāšu un neklusēšu, kamēr vien dzīvoju, līdz Kristus taisnība atmirdzēs visā savā spožumā un Viņa pestījošā žēlastība tiks iedegta kā gaismeklis. Un es lūdzu jūs visus, mīļie kungi un draugi, pieņemiet laipni šo manu rakstu un pamācību, pārdomājiet to savās sirdīs.”

Tālāk Luters norāda, ka „it visur vācu zemēs mēs tagad redzam, ka skolas tiek atstātas novārtā. Augstās skolas kļūst vājas, klosteri iznīkst, šī zāle izkalst, un tās ziedi novīst”. Luters to nosauc par velna darba augļiem. Luters brīdina cilvēkus no tā, ko velns dara, viņiem neredzot. Šis neredzamais posts ir daudz bīstamāks par to, kas rodas „no turkiem, no kariem, no plūdiem”.

 Kāpēc tagad?

Jaunajai paaudzei jāuzaug Dieva atziņā, izplatot Dieva vārdu, tādēļ jaunatnes dēļ ir jāuztur krietni vīri par skolotājiem. Šādai rīcībai ir trīs pamatojumi: pirmkārt, stāšanās pretī ienaidniekam – velnam, kas vēlas apslāpēt Dieva vārda gaismu. Otrkārt, saskaņā ar teikto 2.Kor. 6:1–2, tagad ir vislabvēlīgākais laiks, Dieva žēlastības laiks, kas var paiet tā, kā ceļo lietus mākoņi. Jāizmanto ir šis brīdis. Un, treškārt, galvenokārt – Dievs ir pavēlējis vecākiem mācīt bērnus. (5.Moz. 32:7; Ps. 78)

Šajā darbā par agrāko izglītību Luters izsakās ļoti negatīvi, pat skarbi. Šeit gan jāņem vērā vairāki apstākļi, kas saasināja viņa izteikumus.

Pēc Vormsas reihstāga (1521) Vitenbergas universitātē jaunu studentu uzņemšana samazinājās par trešdaļu. Luters un viņa kolēģi baidījās par izglītības nākotni Vācijā. Šajā rakstā Luters centās modināt vienaldzīgos vecākus no nevērības pret augstāko izglītību.

Luters aicināja ieviest jaunu cilvēcīgāku mācīšanu, un kā pretstatu salīdzinājumam viņš norādīja uz agrākās mācīšanas trūkumiem un tās sabrukumu.
Otrkārt, rakstā Luters norāda, ka vecie laiki ir pagājuši un iestājies svētīgais Dieva žēlastības laiks, un nekas nedrīkst palikt tā, kā bijis agrāk.

Luters agrākos laikus nosauc par posta laikiem, par laikiem bez Dieva vārda. Viņš raksta, ka „agrāk visās augstajās skolās un klosteros ir ticis mācīts, kā tikai kļūt par ēzeļiem, āžiem un neaptēstiem koka gabaliem. Cilvēks, kas bija mācījies divdesmit, pat četrdesmit gadu, tomēr vēl nepārvaldīja ne latīņu, ne vācu valodu. Es pat nepieminēšu kaunpilno, zaimojošo dzīvi, kurā cēlā jaunatne tika tik briesmīgi samaitāta”.
(Turpinājums sekos.)

Gvido Ozoliņš

Leave a Reply