Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 3 other subscribers

POZITĪVI PRET VILTUS PRAVIEŠIEM

photo

Sargaities no viltus praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki. No viņu augļiem jums tos būs pazīt. Vai gan var lasīt vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem? Tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelabs koks nevar nest labus augļus. Labs koks nevar nest nelabus augļus, un nelāga koks nevar nest labus augļus. Katrs koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī. Tāpēc no viņu augļiem jums tos būs pazīt. Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu. Daudzi uz Mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! Vai mēs Tavā Vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam daudz brīnumu darījuši? Un tad Es tiem apliecināšu: Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no Manis, jūs ļauna darītāji. (Mt. 7:15–23)

Tā saka Tas Kungs Cebaots: “Neklausait pravieša vārdus, ko tie jums sludina par nākotni! Tie jūs tikai maldina, tie sludina pašu izdomātas parādības un ne Tā Kunga uzdevumā. Viņi saka allaž tiem, kas Mani ienīst: Tas Kungs ir sacījis, ka jums labi klāsies! – Un tiem, kas savas sirds nepielaidībā un nepakļāvībā staigā, viņi saka: jūs nekāda nelaime neskars! Bet kas tad ir bijis Tā Kunga padomē, ka viņš būtu redzējis un dzirdējis Viņa vārdu? Kas ir Viņa vārdu uztvēris un tiešām dzirdējis?” Redzi, saceļas Tā Kunga vētra, sāk plosīties Viņa bardzība, un virpuļojošs viesulis gāžas uz bezdievju galvām! Nemitēsies Tā Kunga gailošās dusmas, iekāms Viņš nebūs tām licis izpausties visā pilnībā un nebūs piepildījis Savas sirds domas; visu dienu galā jūs to izpratīsit jo skaidri! “Šos praviešus Es neesmu sūtījis, un tomēr viņiem lieta steidzīga; Es neesmu viņiem uzlicis nekādus pienākumus, un tomēr tie sludina! Ja tie būtu stāvējuši Manu padomu lokā, tad tie būtu sludinājuši Manai tautai Manus vārdus un to atgriezuši no tās ļaunajiem ceļiem un tās ļaunajiem darbiem! Vai tad Es esmu tāds Dievs, kas redz tikai tuvumā,” saka Tas Kungs, “vai ne arī tālumā? Vai var kur kas paslēpties kādā slepenā vietā, ka Es to neredzētu, saka Tas Kungs, vai ne Es tas esmu, kas piepilda debesis un zemi? – saka Tas Kungs. Es it labi dzirdēju, ko saka pravieši, kas Manā Vārdā sludina melus, tie saka: es redzēju sapni, es redzēju sapni! Cik ilgi tas vēl būs šo praviešu sirdīs, kas sludina melus un sludina savas sirds maldus un kam ir nolūks ar saviem sapņiem, ko tie cits citam stāsta, Manu Vārdu Manā tautā nogremdēt aizmirstībā, tāpat kā viņu tēvi paguva aizmirst Manu Vārdu aiz Baala vārda? (Jer. 23:16–29)

Bībelē ir ļoti daudz brīdinājumu sargāties no viltus praviešiem, jo viņi var apdraudēt mūsu ticības dzīvi. Tas ir – pavedināt mūs prom no pareizā ceļa uz nepareizo – uz to plato ceļu, pa kuru dodas viņi paši un kurš ved pazudināšanā.

Mūsu mīļā luteriskā baznīca ar savu mācību jau gadsimtiem ir stāvējusi sardzē pret šiem viltus praviešiem. Mums nekad nav trūcis liecību – dedzīgu sprediķu, kas atmasko viltus praviešus. Bet, ja iepazīstamies ar mūsu baznīcas dogmatiku, tad atklājas, ka tā lielā mērā veidota kā savdabīgs cietoksnis aizsardzībai pret visu veidu maldiem un viltus mācītājiem.

Mums atliek tikai lietot šo svētīgo tēvu atstāto mantojumu un iet droši par šo pareizo ceļu. Jo nesekot viltus praviešiem un viņu maldīgajai mācībai nozīmē arī – pašiem sekot pareizajai, zināt to, ievērot to un dzīvot saskaņā ar to. Padomāsim, vai mēs tik tiešām to darām, vai ar lielu prieku tai sekojam? Vai mēs patiesi esam izsalkuši uzņemt sevī Dieva vārda mācību, vai mūsu dvēsele brēc pēc dzīvā Dieva, kā briedis brēc pēc ūdens upēm?

Ilgoties pēc skaidras Dieva vārda mācības, ar prieku un pateicību to saņemt un to arī lietot – lūk, tā būtu mūsu lielākā artava cīņā pret viltus pravietību. Jo viltus sludinātāji jau nerodas tukšā vietā, bet tur, kur viņus pieprasa, aicina un sumina. Tā teikt, pieprasījums bieži ir tas, kas nosaka pieprasījumu.

Apustulis Pāvils arī norādīja, ka tieši pieprasījums dzirdēt ausij tīkamas, bet ne Dieva vārdā balstītas lietas būs tas, kas nolīdzinās ceļu viltus praviešiem: „Jo nāks laiks, kad viņi nepanesīs veselīgo mācību, bet uzkraus sev mācītājus pēc pašu iegribām, kā nu ausis niez, un novērsīsies no patiesības un pievērsīsies pasakām.”

Veselīgā un skaidrā mācība – Dieva vārda patiesība reizēm var kļūt par „kaulu kaklā” arī pareizi ticošas (ortodoksas) baznīcas loceklim: tā var sākt traucēt un kaitināt. Jo vecais cilvēks mūsos ir neticīgais, kas arvien vēl ir dzīvīgs katrā no mums. Pats par sevi saprotams, ka viņš ir skaidrās mācības un patiesības zvērināts ienaidnieks. Vecais cilvēks var uzkundzēties ar savu gribu un sākt diktēt noteikumus pat mūsu attiecībās ar Dievu.

Mūsu teksta 15. pantā izskan aicinājums novērsties no tādu praviešu sludināšanas, kas sludina paši savas vīzijas, nevis to, ko saka Dieva vārds. Tā ir negatīvā reakcija, kāda šeit ir nepieciešama. Bet vai šeit ir arī kāda pozitīvas attieksmes iespēja? Jā, ir – paklausīt Dieva vārdā balstītajam un sekot pareizās mācības ceļam.

Tāpēc ir svarīgi redzēt, par kādām pareizām Dieva mācībām runā teksts no pravieša Jeremijas grāmatas. Pirmkārt, tajā ļoti skaidri tiek apliecināta mācība par Bībeli kā Dieva inspirētu grāmatu – par to, ka Svēto Rakstu vārdi ir no paša Dieva doti, ir patiesi un negrozāmi. Viltus praviešiem nav Dieva pilnvaras sludināt un mācīt. Bet, noraidot aplamo, allaž tiek apstiprināts tā pretstats – patiesais. Šinī gadījumā tas, ka patiesajiem Dieva dotajiem praviešu vārdiem ir dievišķā pilnvara un mums tiem ir jāpaklausa kā Dievam pašam.

Vai mēs to tikai tā sakām vai arī darām? Mērosim to katrs pret savu dzīvi. Piemēram, ar dievišķo pilnvaru apveltītais vārds instruē mūs katru dienu regulāri lūgt Dievu un lasīt Dieva vārdu. Katehismā dotās rīta un vakara lūgšanas ir paredzētas nevis tikai apskatīšanai, bet praktiskai un sistemātiskai lietošanai. Bez tām mūsu ticības dzīve paliks mēma un atsvešināta Dieva priekšā.

Mūsu jaunais cilvēks, ko mūsos ir atdzemdinājis Evaņģēlijs, ir kā mazs bērns, par kura izdzīvošanu un iztikšanu mums ir sistemātiski jārūpējas, jo citādi viņš novārgs un vairs neņemsies spēkā. Tā, ikdienā un regulāri lūdzot Dievu un atkārtojot katehisma tekstu, mēs izrādām pretsparu viltus praviešiem. Jo, pieaugot patiesības atziņā, mēs mazinām maldu izredzes iet plašumā un izvērsties.

Mūsu praktiskās dzīves solis, ikdienas rūpes un nevaļa liek daudzus šķēršļus, lai būtu grūti atrast laiku regulārām lūgšanām, un mūsu miesas prāts izdomā visādas atrunas un attaisnojumus, lai mēs tikai to atliktu un drīz vien atsacītos no tā pavisam. Tam mēs nedrīkstam padoties, un tieši šeit ļoti praktiski un ikdienišķi mums ir jāturas pie tā, ko māca Raksti – Dieva paša runāts Vārds. Mārtiņš Luters ir rakstījis, ka tieši tad, kad ir vislielākā nevaļa, ir jālūdz vēl vairāk. Tā var daudz vairāk paspēt, un tad labāk izdodas daudzie darbi. Un tieši tad, kad šķiet, ka tieši Dieva vārda lasījumiem un lūgšanām laiku nevar atlicināt, tam ir jāveltī pastiprināta uzmanība.

Otra mācība, kuru varam atrast mūsu tekstā, ir, ka Dievs ir visuresošs. Tā ir Dieva omniprezence jeb Viņa klātbūtne visās lietās un situācijās mūsu dzīvēs. Tas ir liels mierinājums visiem tiem, kuri apliecina un dzīvo pēc skaidrās Dieva vārda mācības. Un tā ir briesmīga vēsts visiem tiem, kuri domā dzīt jokus ar Dieva vārdu un rīkoties pretēji tam. Bezdievji saka: vai tad Dievs ir kāds viszinis, vai tad Viņš to var zināt, būt visur, redzēt un izsekot visam, ko mēs darām?

Kādi nelgas ir tādi cilvēki! No Dieva acs neviens nevar aizbēgt, jo tā redz visur. Kā teikts 139. psalmā: „Vai es eju, vai es guļu, Tu esi ap mani, un Tev ir zināmi visi mani ceļi, jo nav vārda uz manas mēles, kas Tev, Kungs, nebūtu zināms. Tu esi ap mani no visām pusēm, Tu turi Savu roku pār mani.. Kurp lai es aizeju no Tava Gara, un kurp lai es bēgu no Tava vaiga? Ja es kāptu debesīs, Tu tur esi, ja nokāptu ellē, Tu esi arī tur.”

Dievs dzird arī katru aplamu mācību un apzinātu Viņa vārdu sagrozīšanu. Iedomāsimies, kādas emocijas Dievam izraisa cilvēku meli, kad tie no kancelēm apzināti sniedz kā Dieva vārdu to, kas nav Dieva vārds, proti – pašu izdomātas pasakas. No katehisma mēs atceramies – Dievs ir teicis, ka Viņš ir dusmīgs jeb dedzīgs Dievs un ka Savu godu Viņš neatdos elkiem.

Zinot, kāda šajās lietās ir Dieva attieksme un kāda ir Viņa dusmu bardzība, mums burtiski ir jābēg prom no vietām, kur Dieva vārds tiek sludināts ačgārni. Tādu vietu diemžēl ir daudz, pārāk daudz. Evaņģēlijā (Mt. 7:15–20) mūsu Kungs to pasaka ļoti skaidri: pēc to augļiem jums būs tos pazīt! Ko tik vien šodien nesniedz par kristīgu – bieži vien tās ir pilnīgi nekristīgas lietas!

Maskējoties ar Kristus vārdu, cilvēki tiek mācīti uzticēties paši sev, savai taisnībai, kas ir pilnīgi nederīga – uzskatīt savas kārības pēc baudas, naudas un varas par dievišķām, sekot tām utt. Mūsu luterisko tēvu atstātajā mantojumā mēs esam mācīti pazīt tādas maldu mācības. Kad dzirdam tās kaut kur sludinām, mēs nevis pieklājības pēc uzkavējamies vai noklausāmies līdz galam, bet steigšus pametam šo vietu.

Vēl apustuļu laikā, Dieva vārda apgaismoti vīri – skaidrās kristīgās mācības apliecinātāji, esot atteikušies ar herētiķiem pat atrasties vienās telpās, būt zem viena jumta, viņi bēguši ārā ar stingru pārliecību, ka Dieva dusmas var nākt par šo vietu un jumts var iegāzties un aprakt viņus kopā ar herētiķi.

Protams, arī mūsu noraidošajai attieksmei pret maldu mācībām ir liela nozīme: aiziedami, bēgdami no tās izplatīšanas vietām, mēs nedodam tām iespēju pieņemties spēkā un ietekmē. Ja to darītu vairākums, tad maldu mācītājiem neskrietu pakaļ cilvēku pūļi.Un vai šie pašu izdomātu fantāziju sludinātāji tad vispār varētu izvērsties? Nē, viņiem noraidītiem un apkaunotiem – kā vēja dzenātiem bezūdens mākoņiem – vajadzētu mētāties no vienas vietas uz otru, jo nekur viņi neatrastu pieņemšanu.

Trešā skaidrā Dieva vārda mācība, kas izriet no šā teksta, ir mācība par dievišķajām dusmām (sal. Jer. 23:20). Tās skars visus, kuri māca, sludina vai dzīvo pretēji tam, kā māca Viņa vārds. Bet tāpat arī izriet no šā teksta pretējais: Dievs mīl, palīdz un aizstāv visus tos, kas sludina, māca un dzīvo saskaņā ar Viņa vārdu. Maldu mācītāji nebīstas šo Dieva dusmu. Viņi tās noliedz, mēģinādami apšaubīt Dieva vārda mācības patiesību: Vai tiešām Dievs tā būtu teicis? – tas ir viņu aplamās sludināšanas centrālais jautājums. Viņi apšauba to, ko kristietība ir mācījusi kopš gadu tūkstošiem, un viņu šaubu inde nonāk daudzu nesagatavotu cilvēku garīgajā pārtikā. Tādējādi šie cilvēki ir apdraudēti.

Ādamam un Ievai ar savu šaubu indi dzēla tā pati čūska – vecais un viltīgais velns, kas apšaubīja Dieva vārdus un tajos izteikto brīdinājumu: nedari tā, jo tad tu mirdams mirsi. Čūska viņiem tomēr prata iegalvot pretējo: „Jūs nemirsit vis! Rīkojieties tik droši pret Dieva prātu, tad jūs paši nostāsities līdzās Dievam, zinādami labu un ļaunu.” Kopš tā laika cilvēki – Ādama un Ievas pēcteči, tika atšķelti no Dieva – sava Radītāja. Grēks jeb Dieva vārda ignorēšana izraisīja mūsu pirmo senču patriekšanu no paradīzes un Dieva lāstu – nāvi, kas tieši tādēļ skar mūs visus.

No Dieva vārda mācības mēs esam sapratuši šo stāstu par grēku un tā šausmīgo algu, un tāpēc mēs bīstamies no Dieva dusmām. Dieva dusmas ir briesmīgas, tās izpaudīsies pēdējā dienā kā šausmīgs sods un norēķins. Briesmīgi ir krist dzīvā Dieva rokās. Bailes no tā mums – ticīgiem cilvēkiem – tomēr nāk pa labu, dievišķās dusmas stāv ceļā mūsu iedzimtajai tieksmei nepaklausīt Dievam, pretoties Viņa prātam.

Un ceturtā skaidrā mācība, kas izskan šajā tekstā, ir mācība par Dieva vārda spēku: „Vai tad Mans vārds nav.. kā veseris, kas sagrauj klintis?” Un, kaut arī viltus pravieši un tās baznīcas, kuras māca un pieļauj maldus, ir izaugušas lielas un varenas savā spēkā, izskatās nesatricināmas kā klintis, tomēr Dieva varā ir tās satriekt jebkuru brīdi.

Un Dieva varenajam spēkam parādoties, nepastāvēs nekas, kas nicina un neņem vērā Viņa vārdu. Visas šīs cilvēku radītas maldu mācības un baznīcas, organizācijas, federācijas un visi maldu mācītāji piedzīvos sakāvi tad, kad Dieva vārds ies ar tiem tiesā. Dievs neļaus Savu Vārdu arī nogremdēt aizmirstībā Savas tautas vidū, vienreiz Viņš celsies par patiesību un vērsīs Savu spēku pret visiem meliem un elkdievību. Arvien viņa ļaudīm paliks iespēja uzklausīt skaidru Dieva vārdu un novērsties no aplamībām, sagrozītām un neskaidrām mācībām.

Dieva vārda varenais spēks dod spēku arī mums, jo tajā mēs dzirdam ne tikai par dusmām, bet visam pāri – par Dieva žēlastību un par apžēlošanu: Viņš neatmaksā mums pēc mūsu pārkāpumiem, bet piedod mums visus mūsu grēkus. Kaut arī mūsu grēki ir sarkani kā asins, tie kļūs balti kā sniegs. Jo tik ļoti Dievs ir mūs mīlējis, ka Viņš devis par mūsu izpirkšanu Savu vienīgo Dēlu. Ar Viņa šķīstajām un nevainīgajām asinīm mēs jau tagad esam atpirkti no grēka, velna un nāves varas.

Mums vairs nav bail raudzīties uz to dienu, kas nāk, un mēs to gaidām ar cerību un paļāvību, jo mēs zinām, ka nāks Kungs Jēzus Kristus, kas ir mūsu taisnība un mūsu pestīšana. Viņš nāk jau tagad pie mums – Altāra Sakramentā, dodams mums ēst Savu miesu un dzert Savas asinis ar maizes un vīna zīmēm, Viņš apstiprina visu to, kas ar mums notiks Dieva vaiga priekšā mūžībā. Āmen.

Aigars Dāboliņš

Leave a Reply