Ticība, Paolo UCCELLO, 1435, Duomo, Prato, © Web Gallery of Art
Redzi, pirmā baušļa darbs: “Tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā”; tas ir: vienīgi es esmu tavs Dievs, tādēļ uz Mani vien tev jāliek visu savu cerību, paļāvību un ticību – un ne uz ko citu. Jo “turēt Dievu” – tas nozīme ne to, ka tikai ar muti nosauc Viņu par Dievu, loki savus ceļus Viņa priekšā vai kā citādi ar ārēju izturēšanos Viņu pielūdz, bet gan – ka no sirds Viņam uzticies, visu labu, žēlastību un labvēlību no Dieva sagaidīdams, darbos vai ciešanās, dzīvojot vai mirstot, mīlestībā vai bēdās.
Kungs Kristus saka pagānu sievai: “Dievs ir Gars, un, kas Viņu pielūdz, tiem To būs pielūgt garā un patiesībā.” (Jņ. 4:24) Un šī ticība, uzticība un sirds paļāvība ir patiesa pirmā baušļa pildīšana, bez kuras neviens darbs nespēj sniegt gandarījumu šim bauslim. Un, kā šis bauslis ir visupirmais, augstākais un labākais, no kura ceļas visi pārējie, kas tajā kopā saņemti, pēc kura tie top iztiesāti un novērtēti, tāpat ir ar šo pirmā baušļa darbu, proti, ticību jeb paļāvību uz Dieva žēlīgo prātu visos laikos.
Tas ir visupirmais, augstākais un labākais darbs, no kura jānāk visiem pārējiem, kuriem tajā jāpaliek, jātop iztiesātiem un novērtētiem. Visi citi darbi bez šā pirmā ir gluži tādi paši, kā būtu pārējie baušļi bez pirmā, un Dieva nebūtu. Tādēļ Sv. Augustīns saka, ka pirmā baušļa darbi ir: ticēt, cerēt un mīlēt.
Kā jau sacīts, šāda paļaušanās un ticība nes sev līdzi mīlestību un cerību; Jā, ja pareizi to uzlūkojam, – mīlestība ir pirmā vai arī kopā ar ticību. Jo es negribētu uzticēties Dievam, ja nedomātu, ka Viņš ir man žēlīgs un labvēlīgs; turpretī, ja tā domāju, es savukārt topu mudināts no sirds Viņam uzticēties un visu labu no Viņa sagaidīt.
Tā nu pats redzi, ka visi tie, kuri nepaliek vienmēr paļāvībā uz Dievu, proti, Viņa žēlastību, labvēlību un labo prātu visos darbos vai ciešanās, dzīvē vai miršanā gaidīdami, bet meklē labo kādās citās vietās vai paši sevī, netur šo bausli un nododas elkdievībai arī tad, ja tie darītu visu pārējo baušļu darbus, turklāt būtu uzticīgi visu svēto lūgšanās, gavēšanā, nevainojami paklausībā, pacietībā, šķīstībā un nenoziedzībā.
Jo tie nedara pašu galveno darbu, bez kura pārējie nav nekas cits, kā vien liekulība, izlikšanās, tukša dižošanās un tīrās blēņas, no kā Kristus mūs brīdina: “Sargieties no viltus praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs.” (Mt. 7:15)
Tādi ir visi tie, kuri caur daudzajiem labajiem darbiem, kā viņi saka, vēlas darīt Dievu sev labvēlīgu, gluži vai nopirkt Viņa žēlastību, itin kā Dievs būtu kāds krāmu tirgotājs vai dienas algas devējs, kas savu žēlastību un labvēlību par velti negribētu dot. Tie ir visaplamākie cilvēki pasaulē, kuri neatgriežas uz pareizā ceļa.
Tiem līdzīgi ir visi, kuri ar nepatiku skraida apkārt, padomu, palīdzību un mierinājumu meklēdami; tie meklē it visur, tikai ne pie Dieva, kur taču viņiem visstingrāk pavēlēts to darīt. Uz viņiem attiecas pravieša Jesajas spriedums: “Bet neprātīgā tauta neatgriezās pie tā, kas to bija sitis.” (Jes. 9:12)
Tas ir, Dievs bija tos sitis, uzlicis viņiem ciešanas un dažādas nelaimes, lai tie steigtos pie Viņa un Viņam uzticētos, bet viņi bēg no Dieva un steidzas pie cilvēkiem te Ēģiptē, te Asīrijā un varbūt arī pie velna. Par šādu elkdievību daudz rakstījuši pravieši, kā arī lasāms Libris Regnum (Ķēniņu grāmatās).
Tāpat rīkojas visi svētie liekuļi: kad tos kaut kas apgrūtina, viņi nesteidzas pie Dieva, bet bēg no Viņa, domādami tikai, kā paši saviem spēkiem vai ar cilvēku palīdzību varētu tikt brīvi no šīs lietas, arvien uzskatīdami sevi un izlikdamies par dievbijīgiem ļaudīm.
Luters