Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

VĒSTURES

1252916248

Cakuls Jānis, bīskaps. Latvijas Romas Katoļu baznīcas vēstures materiāli: XX gadsimts.– Rīga, 2001. – 887 lpp.
Ginters Modris. Vai tie bijām mēs: Atmiņu dialogs. Atmiņu, liecību un dokumentu krājums par draudžu dzīvi Latvijā padomju gados 1940–1990. Sakārtojis un izdevis Modris Ginters. – Rīga, 2005.– 832 lpp.

Pēdējie pieci vai seši gadi Latvijas baznīcu vēstures apzināšanā ir iezīmīgi ar vairāku iespaidīgu izdevumu parādīšanos, kuri lielākoties veltīti baznīcu dzīvei padomju laikā. Gadsimtu mija pati par sevi mudina uz atskatu, „galu savilkšanu” un apceri. Kopš padomju laiku beigām Latvijā arī ir pagājis pietiekami ilgs laiks, lai varētu uz tā laika notikumiem raudzīties ar pietiekamu distanci, labāk saredzēt kopsakarības un ļauties analīzei un refleksijai.

Zīmīgi, ka pie vēstures materiālu apkopošanas ir pārsvarā ķērušies sirmi vīri, kas paši bijuši daudzu aprakstīto notikumu dalībnieki. Tādā ziņā visas šis grāmatas ir „aculiecinieku vēstures” – ar visām priekšrocībām un riskiem, kas no tā izriet. Par vienu šādu izdevumu – bīskapa emeritus E. Mestera grāmatu, kas veltīta Latvijas Evanģēliski luteriskās baznīcas vēsturei, „Latvijas Luterānī” bijis rakstīts jau iepriekš. Šoreiz par to, kā tad veicies citu baznīcu hronistiem.

Romas katoļu bīskapa Jāņa Cakula un baptistu draudžu darbinieka Modra Gintera sakārtotajām grāmatām ir diezgan daudz kopīga. Tās abas ir apjomīgi izdevumi – ievērojiet lappušu skaitu! Abu grāmatu vāki rada iespaidu, ka tās ir monogrāfijas, taču patiesībā tie ir visdažādāko materiālu kopojumi ar sakārtotāju refleksijām un komentāriem.

Izdevumos ievietotie materiāli nākuši gan no valsts un baznīcu arhīviem, gan senākām publikācijām, gan arī atmiņām. Daži no šiem materiāliem ir skenēti vai reproducēti kādā citā foto tehnikā, citi transkribēti, daži tulkoti, citi ne.

Un – lai arī abas grāmatas ir darbi vienā un tajā pašā žanrā – tie uzbur tikpat atšķirīgu gaisotni, cik atšķirīgas ir katoļu un baptistu baznīcas. Taču turpināšu par kopīgo.
Abu izdevumu galvenā vērtība, manuprāt, ir šajās grāmatās atrodamajos faktos, kuri patiesi ir milzu bagātība. Hronoloģijas, skaitļi, dati, pieminēti notikumi – tā visa ir kā pilnības ragā.

Cita lieta, ka noteiktas kārtības tur nav nekādas, ja neskaita to, ka senāki notikumi atspoguļoti pa priekšu jaunākiem, un to visu jūs varat pilnvērtīgi lietot tikai tad, ja esat rūdīts vēstures materiālu studēšanā. Jebkuram citam cilvēkam tur ir vienkārši jāapjūk. Abi izdevumi brēktin brēc pēc kompetenta vēsturnieka prasmīgas kārtotāja rokas.

Viena lieta, kas netop skaidra ir – kādēļ izvēlēti tieši šie, ne citi materiāli. Cita lieta – ka nevienai no grāmatām nav noteiktas struktūras jeb „skeleta”. Jūs nevar izsekot būtībai, jo tā pazūd visdažādākajos sīkumojumos. Saprotams, ka analīze nav bijusi sakārtotāju mērķis un to no viņiem arī nevar prasīt.

Mēs joprojām varam tikai ilgoties pēc tās vienas vai vairākām īsti labajām, analītiskajām un vispusīgajām Latvijas baznīcu vēstures grāmatām. Vai tās kaut kur top? Vai tās kādreiz uzrakstīs? Taču arī no vēstures materiālu publikācijām var sagaidīt loģisku struktūru un pārliecību, ka šim materiālam var uzticēties. Ir dažas vienkāršas metodes, kā to panākt, un kompetents konsultants tās būtu varējis ieteikt.

Apustuliska grāmatvedība

Bīskapa Cakula sakārtotā izdevuma galvenā problēma, manuprāt, tomēr ir tā, ka šis izdevums ir „bezgala tāls no tautas”. Draudžu locekļi šeit diemžēl ir tikai mazi cipariņi statistikas tabulās – cik ir kristīti, laulāti un cik šai vai tai diecēzei šajā vai tajā laikā piederējuši. Dati sniegti ne par Latviju vien, statistikas te ir daudz, un tas ir izcili vērtīgs materiāls.

Taču – Romas katoļu baznīcas vēsture Latvijā šeit ir parādīta gandrīz tikai kā tās augstākās garīdzniecības gaitu hronika. Par kardināliem, bīskapiem un Jāņa Pāvila II vizīti Latvijā jūs te varat uzzināt teju visu oficiāli iespējamo, līdz pat telegrammām, ko kāds apaļā jubilejā saņēmis no Romas. Taču baznīcas vēsture nav bīskapu vēsture.

Tādēļ tik skumji, ka tiem cilvēkiem, kas pašaizliedzīgi uzturēja draudzes un dievnamus grūtajos padomju gados, šajā grāmatā tikpat kā nav atradusies vieta – ne draudžu ganiem, ne lajiem, ne citiem. Bet viņi būtu tie īstie varoņi! Tās tantiņas, kas basām kājām gāja uz baznīcu kilometriem jebkuros laika apstākļos, lai goda kurpes uzvilktu vien pie dievnama sliekšņa. Tie ļaudis, kas ziedoja pēdējo kapeiku. Tie jaunieši, kas lavījās uz rožukroņa pulciņiem. Viņu biežās personiskās drāmas arī būtu pelnījušas kādu vārdu.

Piemēram, tie katoļticīgie vecāki, kas savu bērnu karjeras vai izglītības dēļ atteicās no jebkādām publiskām reliģiozitātes izpausmēm, bet lūdza Dievam piedošanu par to katru vakaru. Es dažus tādus pazinu. Ak, kas gan uzrakstīs katoļticīgās tautas vēsturi!? Var jau būt, ka par to nav jāraksta vēstures grāmata, bet romāns. Man pašai ir žēl, ka pusaudzes gados nepierakstīju vecāsmātes stāstus par dzīvi Aglonā divdesmitā gadsimta pirmajā pusē. Jauni cilvēki ir nevērīgi. Viņai stāstu bija daudz un, kad toreiz klausījos, domāju: akurāt Markesa „Simt vientulības gadi”!

Tautas „kultūrkatolicismam” visur pasaulē ir kaut kas kopīgs, tajā savienojas it kā pilnīgi nesavienojamas lietas. Fanātiska dievbijība var iet roku rokā ar pilnīgi neticamu izlaidību, dziļi un kaislīgi mistiski pārdzīvojumi – ar domāšanas seklumu, uzupurēšanās ar cietsirdību, nemaz nerunājot par vispretrunīgāko ideoloģiju mistrojumu. Tiesa, latviešu Markesu katoļu baznīca diez vai saņemtu atplestām rokām.

Šajā grāmatā arī nav nekā par baznīcas iekšējām problēmām, dilemmām un „zemūdens akmeņiem”. Labi, par katoļu mācītāju „saimniecēm” es arī neko necerēju lasīt. Bet šeit nav arī nekā par apostāzes jeb atkrišanas gadījumiem, kādu padomju laikā netrūka un kas noteikti ir labi dokumentēti kūrijas arhīvos.

Lai pieminam kaut bijušo katoļu priesteri, vēlāko ateisma lektoru Boļeslavu Zvejsalnieku. Rodas arī iespaids, ka katoļu vidē padomju laikā nebija neviena čekista. Praktiski nekas nav teikts arī par baznīcas dzīves ekonomisko pusi, kas būtu interesants temats pats par sevi.

B-vai tie bijam mes

Atklāti par baptistu dzīvi

Lai arī šā izdevuma vāks rada iespaidu, ka šī ir Modra Gintera monogrāfija, tas ir visdažādāko materiālu kopojums, kas vēsta galvenokārt par baptistu (retumis pieminot arī Vasarsvētku draudzes un luterāņus) draudžu dzīvi padomju režīma apstākļos. Vēl precīzāk – par konkrētu baptistu draudžu locekļu pieredzi, ne tik daudz par draudzēm kā ticīgo kopienām.

Varētu teikt – pretēji iepriekš apcerētajai grāmatai, šeit viss ir par tautu. Tas arī nav pārsteidzoši, zinot, cik atšķirīgi strukturētas ir katoļu un baptistu baznīcas. Liela vieta ierādīta mākslām, īpaši mūzikas dzīvei, kas baptistu vidē izsenis ir ļoti labi attīstīta.

Ļoti interesanta un vērtīga man likās tā daļa, kas veltīta samizdata literatūrai. Var tikai apbrīnot, cik pašaizliedzīgi un čakli baptistu draudžu locekļi ir darbojušies, pārrakstot un tulkojot garīga satura literatūru. Modris Ginters arī nav vairījies runāt par nepatīkamajām un noklusētajām lietām – korupciju, nodevībām un atkrišanu no ticības. Var gan nojaust viņa personiskās simpātijas un antipātijas, šajā ziņā sastādītāja „partejisms” mazliet traucē.

Piemēram, M. Ginteram ir bijusi zināma nepatika pret bijušo baptistu bīskapu Jāni Tervitu, kas nu jau aizgājis mūžībā. Man viņš atmiņā palicis kā paskarbs, bet taisnprātīgs un inteliģents vīrs. Cik cilvēku, tik viedokļu, un, protams, Modris Ginters viņu pazina ievērojami labāk nekā es.

Jāni Tervitu īpaši šeit pieminu tādēļ, ka labi atceros kādu sarunu ar viņu, kas varēja būt pirms sešiem vai septiņiem gadiem. Tervits bija rūpīgs „Latvijas Luterāņa” lasītājs un interesējās par „augsburdziešu lietu” – viņš teica, ka „viņiem ir nākotne”. Tas, protams, nav nekāds īpašs nopelns, vienkārši interesanti. Jāpiebilst, ka grāmatā ievietoti arī fragmenti no vairākām intervijām „žurnālā „Luterānis””.

Žēl, ka tikpat kā nekas netop zināms par baptistu dzīvi nacistiskās Vācijas okupācijas laikā, kas hronoloģiski tepat vien iederētos. Žēl, lai gan sastādītājam, protams, nevar pārmest koncentrēšanos tikai uz vienu no okupācijām.

Atsevišķi uzsverama izdevuma vērtība ir diezgan labais iespaids, kas gūstams par padomju laika valsts iestāžu politiku reliģijas lietās un reliģisko lietu pilnvaroto personībām.

Pieņemu, ka katoļi pārāk daudz neatļausies komentēt savas baznīcas vēstures izdevumus. Savukārt no baptistiem to varētu sagaidīt diezgan droši. Cik man zināms, Modra Gintera sastādītā grāmata ir radījusi visdažādākās reakcijas ticības brāļu un māsu vidū. Viss tajā rakstītais noteikti nav viņiem patīkams.

Taču sastādītājs ir tiecies būt godīgs, lai arī akadēmiskam vērtētājam te daudz kas būtu iebilstams – to minēju jau iepriekš. Šādu attieksmi nevar nenovērtēt. Un, protams, jācer uz jaunām baznīcu vēstures grāmatām. Par mums (Konfesionāli luterisko baznīcu) arī varētu kādu uzrakstīt – kamēr notikumu līdzdalībniekiem nav vēl viss aizmirsies.

Agita Misāne

Leave a Reply