Kur tad nu ir tie, kuri jautā: kādi tad ir tie labie darbi, kas īsti cilvēkam jādara, lai viņš būtu dievbijīgs? Jā, kur ir tie, kuri saka, ka mēs, ticību sludinādami, nemācām nekādus darbus darīt? Vai tad pirmais bauslis mums nedod vairāk darba, nekā cilvēks jebkad spēj paveikt?
Ja arī viens cilvēks varētu padarīt tikpat, cik tūkstotis vīru, visi cilvēki vai pat visa radība kopā, – arī tad ar šo bausli tam ir uzlikts vairāk nekā pietiekami: viņam pavēlēts vienmēr dzīvot un staigāt ticībā un paļāvībā uz Dievu, nelikt šo ticību un cerību ne uz ko citu, un tādā kārtā turēt tikai vienu – patieso Dievu, bet nevienu citu.
Tas tādēļ, ka cilvēka daba ne mirkli nespēj iztikt bez darbošanās un rosīšanās, bez ciešanām vai izvairīšanās no tām, jo dzīvība nepazīst miera, kā allaž to redzam; labi, ja kāds grib būt dievbijīgs un darīt labus darbus, tad nu – lai visos savos darbos un dzīvošanā vingrinās nemitīgi palikt šajā ticībā, lai mācās pastāvīgi visu darīt un visu pieņemt šajā paļāvībā (Kristum).
Tā viņš atzīs, cik daudz tam vēl darāms, cik pilnīgi visas lietas sakņojas ticībā, tādēļ šāds cilvēks nekad nekļūs slinks. Īsi sakot: lai kas ir mūsos un kas ar mums notiktu, mēs ticam, ka Dievam tas labpatīk. Šādā ticībā mums arī jāpaliek, un viss būs mums labs un derīgs.
Tā arī Sv. Pāvils 1. Kor. 10:31 saka: “Tāpēc, vai ēdat vai dzerat, visu to dariet Dievam par godu, Jēzus Kristus, mūsu Kunga vārdā.” Viņa vārdā nevar notikt nekas cits, kā vien tas, kas šādā ticībā darīts. Un Rom. 8:28 lasām: “Mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu.”
Luters