Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

SVĒTUMS KĀ PIEVIENOTĀ VĒRTĪBA

pic
Rotbaha Daila. Latvijas svētvietas un to ļaudis. – R.: Jumava, 2006. – 175 lpp.

Kādas klapatas tad mīļā Laima mums šodien atnesusi? Tā domāju, verot jauno Acta Pocainia sērijas grāmatu. Ziniet, ir tādas grāmatas, idejas un teorijas, kuras bez Laimes mātes piesaukšanas, Pērkontēva spārdīšanās vai vismaz kārtīgas koklēšanas nav un nav saprotamas.

Jo dzīvo tu cilvēks pasaulē ne vienu desmitu gadu vien un sāc domāt: visi ļaudis kā ļaudis, gan enerģijas viņiem no pirkstiem lec, gan krīvu krīvi šos uzrunā. Pat pasēņot viņi mierīgi nevar, lai neuzbristu taisni virsū kādam senam Visuma centram tepat mūsu mīļajā Māras zemē. Nu, un visādi Kosmosa starojumi, vibrācijas un pārdabiskas atklāsmes viņus vienkārši vajā. Man vienai – ni un ni!

Nu labi, pārspīlēju – nav jau tā, ka pilnīgi visiem šitā veicas, ir jau citi tādi „neaptēstie”, „apdalītie” bez manis arī, tomēr tas ir acīmredzami, ka Latvijā dažādu garīgo skolotāju, gaišreģu un vispār reģu pulks aug teju ģeometriskā progresijā. Kad nesen tā runājos ar vienu no viņiem un nekādas enerģijas mans tiepīgais organisms negribēja ņemt pretī, tad viņš tā žēlīgi manī raudzījās un teica, lai neizsamistot: atvērties vajagot un ar sevi strādāt. Tas jau tiesa. Skaidra lieta – bez darba nekā nav.

Mūsu tautas reģi jau ir gana čakli, piemēram, jaunu svētvietu meklēšanā un atklāšanā. Tās melšas, tenkas būs, ko māca baznīcu sastingušajos mūros, ka svētums ir absolūta jeb, kā sveši ļaudis teiktu, – ontoloģiska lieta: kas ir svēts, tas tāds ir un nevar kļūt nesvēts nekādā gadījumā.

Un arī otrādi. Melšas tās – pareizo acu tik vajag! Tādu katram vis nav, par ko es te arī runāju. Ņemsim, piemēram, Krusta kalnu. Visu laiku bija tāda kā „cemme” par brāļiem lietuvjiem – šiem ir, bet mums nav tāda Krusta kalna. Nu re, vajag tikai pareizās acis un rokas, kas darba nebijās, un ir arī mums – šepat Ķegumā!

Par to Dailas Rotbahas grāmatā ir sava nodaļa. Par vairākām citām arī. Pokaiņi, protams, ir Visuma galvaspilsēta, un kurš tad to nezina. Un varētu domāt: ja jau visa Kosmosa vadīšana notiek no Dobeles rajona, ar to taču vidēja lieluma Eiropas tautas mazvērtības kompleksu dziedināšanai vajadzētu pietikt. Bet nē! Vienmēr ir labi, ja ir rezerves. Kā pie tādām svētvietu rezervēm tikt? „Gaišreģi zina teikt” – ir parastā metode.

Vai arī šāds stāsts: „Andris bija iedomājies, ka viņam nepieciešama svētvieta. Protams, šādas sakrālas vēlmes dzimst cilvēkā ar debesu ziņu. Andrim bija pienākusi informācija, ka svētvieta jāiekārto tieši šajā vietā. Viņam deva norādījumus, ka akmens, kas atrodas viņa sētā, jāuzstāda svētvietā. Bet viņš pretojās, mājā tas bija goda vietā. Pēc sakrāliem noteikumiem šis akmens tika atnests un nolikts, izveidojot svētvietas ansambli.”( 88. lpp.) Tā, redziet, tas notiek! Turklāt tā lieta ir droša: „Dažreiz ir tā, ka mēs sākumā kaut ko garīgā ziņā izdarām, un tikai tad no Kosmosa nāk apliecinoša informācija, kas un kā jādara.”( 89.lpp.)

Tātad, kā jau jūs saprotat, svētvietu cilvēks var mierīgi ierīkot pats. Vai arī uziet. Kā jūs varat zināt, ka šī ir svētvieta? „Svētvietas droša pazīme ir svētakmeņi.” (73. lpp.) „Visi konkrētie svētvietu redzējumi nonāk pie cilvēka intuitīvā un radošā veidā, cilvēkam no sirds vēloties izzināt un atklāt svētvietas.”( 74. lpp.)

Lasītājam droši vien šķiet, ka es te māžojos. Pareizi vien šķiet. Vienkārši ir tādas grāmatas, „idejas” un „teorijas” kuras nopietni uztvert nemaz nav iespējams, citādi jūs pārstāsit cienīt paši sevi un savus līdzcilvēkus. Tām, protams, ir sava tirgus niša, un visādu ērmu pasaulē nav trūcis un netrūks. Būtiskākais, lai visi šie māži netiek objektivizēti, lai mums neiestāsta, ka tā ir „īsta manta”, lai to nemāca skolās (kā diemžēl šur tur tiek darīts) un lai baznīca nedzied tam līdz. Un, pasarg’, Dievs, neiedzīvojieties tikai, lūdzu, kādos kompleksos, ja esat spējuši saglabāt veselo saprātu.

Vislabākā grāmata par to pašu tēmu, ko esmu lasījusi, ir Umberto Eko „Fuko svārsts”. Kāds asprāšu kantorītis tur nodarbojas ar ezoterisku tekstu un tēlu radīšanu, „iebarojot” to visu atsaucīgiem cilvēkiem. Tad vienubrīd kāds no līdzstrādniekiem jautā: „Paklau, bet tas taču nemaz neeksistē?” Un otrs atbild: „Kā tad neeksistē? Mēs paši taču to nupat izdomājām.”

Agita Misāne

Leave a Reply