Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

ATGRIEŠANĀS

publican_jpg_w300h365

Lai gan mums Bībele ir tulkota arī latviešu valodā un šķiet, ka labāk būtu visus jautājumus no Svētajiem Rakstiem apskatīt mūsu dzimtajā valodā, tomēr mums ir jāņem vērā, ka Dievs patiesību mums ir atklājis nevis ar mūsu latviešu valodas starpniecību, bet ar senebreju un sengrieķu valodu palīdzību. Tāpēc mums ir jāņem vērā šo valodu īpatnības tekstu skaidrošanā.

Skaidrības labad atgādināšu, ka grieķu vārds metanoia ietver sevī izpratni par domāšanas, prāta virziena maiņu, sirdsprāta maiņu; tas ir kaut kas tāds, kad kāds ir nolēmis mainīt iepriekš pieņemtu lēmumu vai attiekties no iepriekš pieņemta darba vai rīcības; arī domāšanas objekta maiņu.

Domāšanas jeb prāta maiņa ir šā grieķu vārda burtiskais tulkojums. Tomēr mēs zinām, ka valodā bieži vien, blakus tiešajām vārda nozīmēm, tiek lietotas arī atvasinātās vai pārnestās vārda nozīmes. Bez tam tulkotājiem ir zināms, ar kādām valodnieciskām problēmām ir jāsaduras, mēģinot pārnest jēdzienus no vienas valodas otrā, nereti nepieciešams pat ieviest jaunas vārdu formas.

Daudz vairāk valodas problēmu rodas, ja tulkojamais teksts satur daudz dažādu nozaru terminu – kā mūsu gadījumā, teoloģiskus terminus. Mēs varam tikai iedomāties, kādā neapskaužamā situācijā bija apustuļi, kā arī Lūka, lai sniegtu vēstījumu draudzēm par notikumiem pēc Vasarsvētkiem Apustuļu darbu grāmatā, kā arī pārējās apustuliskajās vēstulēs.

Līdzīga situācija bija arī ar vārdu metanoia. Tas nebūt nav muļķīgs jautājums par to, kāpēc apustuļi izvēlējās tieši šo vārdu, gluži tāpat kā jautājumā par tādu jau mūsdienās tik ierastu izteikti politisko grieķu vārdu kā ekklēsija (draudze, sapulce) lietošanu evaņģēlijos un apustuliskajās vēstulēs, zinot, ka grieķu valodā ir daudzi citi attiecīgi vārdi ar reliģisku nozīmi.

Bet viens gan ir skaidrs – metanoia nekādā gadījumā neietver morālas un tikumiskas izmaiņas, dzīves veida izmaiņas, tas ir, tādas izmaiņas, kas kaut kādā veidā aprobežotos ar rīcības vai uzvedības izmaiņu, proti, ārējas jeb formālas izmaiņas. Īstenā atgriešanās no grēkiem nesamierinās ar šādu paviršu un formālu labošanos.

Lai gūtu pilnīgu priekšstatu par tādu jēdzienu kā „atgriešanās”, būtu jāapskata arī, kā šis vārds tiek lietots Vecajā Derībā. To mēs šoreiz nedarīsim, jo tas būtu pārlieku specifisks jautājums, kas ir pilns ar nespeciālistam grūti saprotamiem terminiem, tas gan varētu modināt valodnieku un teologu interesi.

Šoreiz tikai īsos vārdos apkopošu to būtiskāko, kas varētu interesēt lasītāju un kam vajadzētu vairāk pievērst vērību. Vecajā Derībā mēs neatradīsim tādu īpašu vārdu, kas apzīmētu atgriešanos no grēkiem. Te tiek lietots visai ikdienišķs vārds šūv. Tomēr tas iekļauj sevī izpratni par atgriešanos, pievēršanos, novēršanos no viena objekta un pievēršanos citam objektam.

Šādu domu mēs, piemēram, atrodam pravieša Jesajas grāmatā 10. nodaļā: „Tanī dienā notiks, ka Israēla atlikušie un Jēkaba nama izglābtie nepaļausies vairs uz to, kas tos sitis un sit līdz šim, bet paļausies uzticībā uz To Kungu, uz Israēla Svēto. Atlikušie atgriezīsies, kaut arī tikai nedaudzi no Jēkaba pāri palikušie, pie visuvarenā Dieva. Kaut tava tauta, Israēl, skaitā būtu kā jūras smiltis, tomēr tikai neliels tās pārpalikums atgriezīsies, iznīcība ir stingri nolemta un tā izplūdīs, pieņemdamās plašumā kā taisnības straume.” (Jes. 10:20-22; arī Jer. 3:22; 25:5 u.t.; 26:3; Hos. 6:3; 14:1)

Daži sarežģījumi mums rodas, ja ņemam talkā Septuagintu (Vecās Derības tulkojumu grieķu valodā). Salīdzinot to ar oriģinālvalodu (senebreju), mēs varbūt esam nepatīkami pārsteigti, neatrodot šūv vietā mums jau pazīstamo grieķu vārdu metanoein. Taču mūsu metanoia parādās tad, kad ir jātulko ciešamā kārta no nāham. Šis nāham arī ietver sevī nozīmi ar atgriešanos, nožēlošanu.

Tādējādi mēs varam secināt, ka gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā attiecīgie vārdi tiek lietoti sinonīmiskā radniecībā ar nozīmi – novēršanās no ļaunajiem ceļiem, lai pievērstos Dievam. Tas, kā redzam, ir kaut kas daudz vairāk, nekā tikai mūsu morāles vai tikumības jautājums un, kā redzēsim vēlāk, te ne tuvu nepietiek ar mūsu spēkiem, spējām un gribēšanu, lai atbildētu uz Dieva aicinājumu.

Nožēla Apustuļu darbu grāmatā

Vispirms mēs atkal ņemsim talkā valodniecību. Atcerēsimies vēlreiz uzdevumu, kuru saviem mācekļiem uzticēja un pavēlēja Jēzus Kristus. Kopsavilkums visai šai mācībai ir atrodams pie Lūkas: „Viņa vārdā būs sludināt atgriešanos un grēku piedošanu visām tautām.” (Lk. 24:47)

Bieži vien mēs pilnīgi nepamatoti nepievēršam uzmanību šiem mazajiem vārdiņiem valodā, bet pārsvarā gadījumos tieši tie piešķir tekstam to svarīgo nozīmi. Tā ir arī šajā gadījumā: „..atgriešanos un grēku piedošanu.” Mūsu uzmanību šeit saista mazais grieķu vārdiņš kai.

Parasti tas atbilst latviešu „un”, kas var saistīt vienlīdzīgus teikuma locekļus. Atgriešanās un grēku piedošana – ņemot vērā iepriekš teikto par metanoia, tas ir, novēršanos no viena objekta un pievēršanos citam objektam jeb novēršanos no grēkiem un pievēršanos Dievam, mēs redzam, ka kristiešiem būs jāsludina, kaut arī radniecīgi, taču pilnīgi pretēji objekti.

Radnieciskais ir tas, ka gan novēršanās no grēkiem, gan grēku piedošanas Autors ir Jēzus Kristus. Pretējais ir novēršanās no grēka un uzticēšanās grēku piedošanai. Tāpēc dažkārt ir pilnīgi nesaprotami tādi kristiešu jautājumi kā: „Vai tu esi pieņēmis Kristu u.tml.”

Kā es, grēcīgais cilvēks – tāds, kas par Dievu vispār nedomā, kam pestīšana un mūžība neinteresē un kas domā tikai par savu labumu, varu pieņemt Jēzu Kristu, kas dzīvojis kaut kad pirms 2000 gadiem, kaut ko ir darījis, cietis, miris un augšāmcēlies? Mēs visai maz domājam par saviem tuviniekiem, kas aizgājuši no šīs pasaules, kur nu vēl par kādu cilvēku, kaut vai dižu, tomēr no citas tautas, ar svešu mentalitāti, kultūru, paražām un tradīcijām.

Atcerēsimies, ka kristiešu sūtība ir atgriešanās no grēkiem un grēku piedošana. Ja ir nožēla, bet nav piedošanas, tas ir, nav uzticības Kristus apsolījumam, tad tāda nožēla mums nenieka nepalīdz. Drīzāk iedzen vēl dziļākā izmisumā, depresijā vai arī cinismā, nihilismā, augstprātībā. Savukārt, ja nav nožēlas, nav arī atgriešanās un līdz ar to grēku piedošanas.

Šo mazo grieķu kai, kas savieno „atgriešanos” un „grēku piedošanu”, mēs varam lasīt arī nedaudz citādi, proti – kā grēku nožēlu, tas ir, grēku piedošanu. Tādā gadījumā mēs saprotam, ka atgriešanās ir kaut kas daudz vairāk, nekā tikai nožēla. Tad tas nozīmē atgriešanās no grēkiem ticībā pie Pestītāja, lai iegūtu grēku piedošanu un mūžīgu dzīvošanu.

Kā redzam, šāda „prāta maiņa” ir darbs, kas ir pa spēkam vienīgi Dieva vārdam. Tādējādi „grēku nožēlas, tas ir, grēku piedošanas” sludināšana ir žēlastības līdzeklis, kas dāvā atraisīšanu no grēkiem. Tāpat arī ir skaidrs, ka gan atgriešanās, gan grēku piedošana ir pilnībā Dieva darbs.

Tāpēc Kristus arī pavēlēja saviem sekotājiem sludināt gan bauslību, tas ir, grēku nožēlu, gan arī Evaņģēliju, tas ir, grēku piedošanu Kristus nopelna dēļ. Šādu bauslības un Evaņģēlija sprediķošanu mēs arī redzējām apustuļa Pētera sprediķī.

Pirmkārt, jau Vasarsvētku dienā, kad daudzie jūdi, satriekti, ka ar savām rokām nogalinājuši savu Mesiju, aiz bailēm izsaucās: „Brāļi, ko lai mēs darām?” Un Pēteris viņiem atbildēja: „Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu.”

Un tajā dienā Kristus draudzei pievienojās ap 3000 dvēseļu. Līdzīgu scenāriju mēs redzam arī nākamajā Pētera sprediķī, un to pašu redzēsim arī turpmākajos apustuļu sprediķos. Katru reizi, kad tika sludināta bauslība, tās ietekme bija viena un tā pati. Tā norādīja uz grēcinieka grēkiem un viņa pilnīgo nespēju kaut ko mainīt šajā lietā ar saviem spēkiem.

Protams, tā nebija nekāda iepriecinošā vēsts. Tomēr tā bija nepieciešama, lai grēcinieks ieraudzītu savu grēku, nožēlotu to un palīdzību saņemtu grēku piedošanā Kristus vārdā. Līdz ar to atgriešanās ir Dieva darbs, nožēla ir Dieva darbs, ticība ir Dieva darbs un svētie Debesīs arī ir Dieva darbs.

Kamēr cilvēks nesaprot, ka viņa grēki neko citu nav nopelnījuši kā vien mūžīgu nosodījumu un kamēr cilvēks ir iedomājies, ka viņa nopelni, labie darbi kalpos par pamatu labvēlības iegūšanai Dieva priekšā, tikmēr viņš arī neizrāda nekādu interesi par grēku piedošanu, kas saņemama Kristus vārdā. Tāpēc vienīgais efektīvais veids kā attiekties pret grēcinieku ir – sludināt viņam vispirms atgriešanos no grēkiem, tas ir, bauslību un pēc tam – grēku piedošanu, tas ir, Evaņģēliju.

Protams, ir jau gadījumi, kad Dievs kaut kādā zināmā veidā – vai tā būtu kāda nelaime, slimība, kāda tuva cilvēka nāve vai kāds cits pārbaudījums – ir jau pats pasludinājis bauslību. Tādam cilvēkam, ja vien viņš tic Kristus apsolījumam, ir jāsludina Evaņģēlijs, proti, grēku piedošana Kristus vārdā.

Tāpat bauslības sludināšana ir nepieciešama, lai sagatavotu vietu Evaņģēlijam. Līdz ar to, mēs tagad saprotam sludināšanas mērķi: lai gan sludināt bauslību ir nepieciešams, tomēr galvenais ir – Evaņģēlija sludināšana: „Kaut tavi grēki būtu sarkanāki par asinīm, Es tos darīšu baltus,” saka Tas Kungs.

Uldis Fandejevs

Leave a Reply