Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

KĀ ZŪDĪŠANĀS KAITĒ

moneyley

Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai. Tāpēc Es jums saku: nezūdaities savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes? Skataities uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi? Kurš jūsu starpā var ar zūdīšanos savam mūžam pielikt kaut vienu olekti? Un kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ? Mācaities no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj, tomēr Es jums saku: ir Salamans visā savā godībā nav tā bijis apģērbts kā viena no tām. Ja tad Dievs zāli laukā, kas šodien stāv un rīt tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, vai tad ne daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie? Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai: ar ko ģērbsimies? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas. (Mat. 6:24–33)

Mēs esam pieraduši, ka ik dienas tiekam informēti par dažādām nebūšanām un likstām, kas cilvēkus piemeklējušas gan mūsu zemē, gan arī citur pasaulē. Ziņu dienesti cenšas atrast un atspoguļot tos notikumus, kas interesē sabiedrības vairākumu.

Nākas vien secināt, ka par pareizām un labām sadzīves norisēm interese nav diez ko liela – acīmredzot tās liekas neinteresantas un mazsvarīgas, tāpēc pēc tām nav pieprasījuma, turklāt par dažādām blēdībām, bēdām un citu ciešanām, it sevišķi, ja tās piemeklējušas sabiedrībā plaši pazīstamus cilvēkus, uzzināt, redzēt un dzirdēt, šķiet, saistoši un interesanti. Jaunie notikumi stājās veco vietā, un ar laiku bijušie, protams, tiek aizmirsti, ja vien nav paša cilvēka personiski pārdzīvoti.

Tiekoties ar līdzcilvēkiem, iesaistoties sarunās, nereti nākas kļūt par šo „aktuālo notikumu” apspriešanas līdzdalībniekiem, pārdomu paudējiem, bet vai no tā mēs gūstam ko labu un neatsveramu? Turklāt, ja gribam ko uzzināt par labām, sevi interesējošām un noderīgām lietām, tās mums nākas meklēt ne tik populāros un pieprasītos raidījumos vai rakstu izdevumos.

Šoreiz mēs meklēsim noderīgas atziņas Bībelē, jo nemainīgie, vienmēr spēkā esošie Dieva vārdi mums visiem māca – ja cilvēks velta savus spēkus, veselību un pat savu dzīvi kādai sevis iecerētai mantai vai sabiedriskā stāvokļa iegūšanai, tad tās kļūst par viņa pielūgsmes objektu, viņa kungu, kam viņš vienmēr padevīgi kalpos jebkādos apstākļos un dzīves situācijās, bet tā ir elkdievība, pirmā baušļa pārkāpums: „Es esmu Dievs, tavs Kungs, tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā,” – kam cilvēka sirds pieķeras un uz ko tā paļaujas, tas ir tās Dievs.

Mūsu baznīcas tēvs Mārtiņš Luters skaidro: „Dažs domā, ka viņam ir Dievs un visa pietiek, ja vien ir nauda un manta, uz to tad tas plātīdamies paļaujas tik tiepīgi un droši, ka vairs nevienu netur nekā vērtu. Redzi, tādam arī ir dievs, un tā vārds ir Mamons – nauda un manta, kam pieķeras viņa sirds. Tas arī ir vispazīstamākais elks virs zemes. Kam ir nauda, tas jūtas drošs, ir priecīgs un bez bailēm, it kā atrastos paradīzē. Un otrādi – kam naudas nav, tas šaubās un ir izmisis, it kā neko nezinātu par Dievu. Jo maz var atrast tādus, kas ir līksmi, nebēdā un nevaimanā, ja viņam nav Mamona. Rūpes un vēlme pēc naudas pielīp cilvēku dabai un pavada to līdz kapam.”

Mārtiņš Luters, savā laikā sprediķojot par šo kalpošanu abiem kungiem – Dievam un mantai, to pārmeta priesterībai un citiem tautas augstmaņiem un kungiem. Viņš norādīja, ka, dzenoties pēc varas un bagātībām, visa pāvestība ir nonākusi Dieva ienaidnieku pusē. Šādu divkosīgu kalpošanu Jēzus pārmeta savai tautai, un tamdēļ it sevišķi farizeji un rakstu mācītāji Viņu nicināja, tāpat vēlāk arī Luters tika vajāts par Dieva vārda patieso sludināšanu.

Vēl šodien, runājot par uzticīgu kalpošanu kādai baznīcai, ar šiem vārdiem vispirms tiek jēdzieniski kodētas mantiskās vērtības, īpašumi un tikai pēc tam – pareiza vai nepareiza Evaņģēlija sludināšana. Dieva vārda kalpiem, kuri uzskata sevi par patiesiem kristiešiem, bet tomēr vairāk uztraucas un rūpējas par savu labklājību, nevis par pareizu, savām interesēm nesagrozītu Evaņģēlija vēsts sludināšanu, ir nepatīkami saņemt pārmetumus par kalpošanu Mamonam.

Ne tikai baznīcu vadītāji, valsts vīri, mācītāji un citas atbildīgās amatpersonas ir tās, kuras velns uzmācīgāk grūž mantrausībā nekā tos, kas atrodas samērā daudz tālāk no tām daudzo iestāžu kopējām „mantu silēm”, kārdināti tiek arī citi, jo neviens cilvēks nav brīvs no Mamona neatlaidīgās uzmācības, proti – kārdināti tiekam mēs visi, jo velns cenšas mūs visus ievilināt savos mantkārības pinekļos. Ceļš, kas ved uz kalpošanu mantai, neved vis pie kā laba, bet gan pie pastāvīga nemiera, cīņas pēc iecerētā, neapmierinātības, līdz beidzot noved līdz mūžīgai pazušanai.

Dieva sekotāji – kristieši, tāpat kā visi cilvēki, strādā un nopūlas, lai sarūpētu nepieciešamās lietas, piemēram, dienišķo maizi visā savā dzīves gājumā, tomēr jāpamana tā lielā starpība, ka te „lietām” viņi nepieļauj kļūt par dzīves noteicējām – kungiem, tām ir jākalpo cilvēkiem. Vienmēr būt modriem, lai nekļūtu par savas mantas vergiem, bet gan saimniekiem, ir katra kristieša pienākums.

Atrast zelta vidusceļu, tas ir, kalpot abiem kungiem – kā Dievam, tā mantai – to Dievs nepieļauj, kā attiecīgajā tekstā to lasījām. Cilvēks gan var domāt un spriest: kāpēc nevar „būt draugos” ar abiem? Mūsdienu demokrātiskajos apstākļos tas būtu progress – atrasties draugos ar visiem, taču Dievs to nepieļauj, jo draudzība ar Mamonu neizbēgami pāraugs mīlestībā uz viņu, kā arī ātrāk vai vēlāk – kalpošanā viņam.

Dievs cilvēkam atklāj, ka viņš ir radīts tā, ka viņa sirds patiesi mīlēt spēj tikai vienu, to mēs saprotam, lasot arī Bībeles tekstu. Būt labestīgiem pret visiem cilvēkiem un godprātīgi izturēties pret visu radību – dabu, ir paša Dieva aicinājums, savukārt mīlēt un no visas sirds nodoties kalpošanai Dievam vai mantai ir daudz izšķirīgāk, tas nozīmē – mantot vai arī zaudēt mūžību.

Ja par alkatības nosodīšanu esam dzirdējuši kā sabiedrībā, tā Dieva vārdos, tad mazāk būsim dzirdējuši nosodošos vārdus, pat no Dieva vārda sludinātājiem, par zūdīšanos, kaut arī evaņģēlijos tā tiek norāta, kā to lasām, piemēram, Lūkas evaņģēlijā: „Marta, Marta, tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām, bet tikai vienas lietas vajag.” (Lk. 10:41–42)

Arī mūsu laikos visa sabiedrība, runājot par dzīves drošību, stabilitāti un attīstību, vienmēr tās visas saista ar ārējiem fiziskiem spēkiem vai arī ar mantiskām lietām, uz kurām visām tad arī tiek liktas lielas cerības, lai nākotnē sasniegtu pilnīgāku un laimīgāku dzīvi, bet diemžēl ne uz to „vienu lietu” – ticību Dieva žēlastībai.

Pat tie, kuri it kā iestājas par kristīgām vērtībām un cīnās par garīgi attīstītu sabiedrību, neņem vērā gara devēja Dieva pavēli un labprāt izmanto to pasaulīgo paņēmienu, proti, ar zūdīšanos pievērst uzmanību, lai izdabūtu no „kopējā katla” lielākus materiālos labumus, kaut citi tai pašā laikā jau sen pacietīgi dzīvo daudz lielākā trūkumā un klaigāt, gausties pat negrasās.

Pasaulīgajā gudrībā varētu teikt: „Paši vainīgi,” ka neizmanto šādu cīņas veidu, kas likumdošanā atļauts un arī sabiedrībai pieņemams. Ja kāda rīcība nav saskaņā ar Dieva vārdiem, daudziem tas netraucē par tiem nerunāt vai izvairīties no tādiem Evaņģēlija tekstiem un tik un tā saukties par kristiešiem. Taču tas ir rādītājs, cik dziļi visa sabiedrība ir iestigusi pagānismā.

Jēzus saviem sekotājiem pavēl: „Jums nebūs zūdīties!” Ne tāpēc Viņš pavēl, lai mūs atturētu no kāda nelāga ieraduma un vēlas, lai mēs vienkārši būtu smaidīgi, ar visu apmierināti un laipni, kā pieklājīgā sabiedrībā arī pienāktos uzvesties. Jēzus nav ētikas skolotājs, kuram rūp cilvēku savstarpējā pieklājība, Viņš ir Dieva gribas paudējs un māca, kas katram jāievēro attiecībās ar Dievu, kā arī ar cilvēkiem sadzīvē.

Zūdīšanās nav slikts ieradums, tā ir grēcīgās dabas izpausme. Klausīties kāda cilvēka bezgalīgajās neapmierinātības un žēlošanās runās nav tas patīkamākais laika pavadīšanas veids, ko mēs labprāt izvēlētos, tomēr tas ne ar ko mums arī nekaitē.

Pavisam citādi tas tomēr ir attiecībās ar Dievu, kā to mēs varam saprast, lasot Dieva vārdus; ar zūdīšanos cilvēks nodara ļaunumu sev, jo viņš tādējādi pārmet Dievam kā tēvam, gādniekam un visu labo dāvanu devējam „pienākuma nepildīšanu” attiecībā pret viņu – cilvēku, un tas ir nopietns grēks.

Varētu jau šķist – kas gan tur sevišķs? – lai šo grēku neīstenotu, es ne par ko nesūdzēšos un samierināšos ar to, kā ir! Taču, ja vien pamēģināsim to pildīt, jutīsim, ka tas nav nemaz tik viegli, ka bez ticības, bez Dieva palīdzības, cilvēks pats ar to nemaz netiek galā, kā tas ir ar visām citām grēkošanām.

Ja kāds spēj klusībā panest pāri nodarījumus, zaudējumus vai apmelošanu un to pacieš, lai nekļūtu par aprunāšanas subjektu un pasargātu savu „es” no nevajadzīgām ļaužu runām, kuras nekā laba viņam nedos un nepalīdzēs, tad šāda rīcība pieder pie kalpošanas šai pasaulei un nekādus atzinības vārdus Jēzus par to neteic.

Tik plaši izplatītas un ierastas parādības kā gaušanās un zūdīšanās, ar kurām mūsdienās ir ierasts panākt daudz ko un dzīvot diezgan „zaļi”, „darbojas” tikai šajā mantiskajā pasaulē, Dieva priekšā tas neder, jo zūdīšanās vienmēr saistīsies ar pasaulīgam lietām, kuras vienmēr liksies par maz esam, lai justos droši un stabili.

Grūti šodien būtu atrast tādu cilvēku, kas, tiecoties pēc garīgām vērtībām, žēlotos, ka nav varējis piedalīties dievkalpojumā, nav dzirdējis Dieva vārdus un baudījis svētos sakramentus, bez kā būtu apdraudēta viņa ticība. Vairums dzīvo pārliecībā, ka bez visa tā var tīri labi iztikt un pat kopt savu „garīgumu” , taču tas ir maldīgs uzskats, un agrāk vai vēlāk šie cilvēki savas dzīves veltīs šīs pasaules godībai, kas pēc Dieva plāna Pastarās tiesas dienā tiks nodota iznīcībai. Ar Dieva zaimošanu, ar kalpošanu mantai velns laupa cilvēku sirdis sev un iemet viņu dvēseles mūžīgajā pazušanā – ellē.

Visapkārt mēs redzam, cik veiksmīgi velns to ir izmantojis, ka zūdīšanos un kalpošanu mantai mūsdienās vairs neuzlūko vis kā grēku, bet gan kā normālu un pat ieteicamu dzīvesveidu.
Dievs saviem sekotājiem ir pavēlējis: „Dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un Viņa taisnības”, tas arī ir pirmais un galvenais kristieša pienākums, lai saņemtu Dieva grēku piedošanas svētību un pestīšanu Debesu valstībai, un tad arī šajā dzīvē Dievs dāvās visas nepieciešamās lietas, lai būtu pilnīga iztikšana un vēl paliktu pāri labiem darbiem.

Āmen.

Kārlis Bušs

Leave a Reply